Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Cerībai ir vēl daudz tukšu vietu, kur patverties.” Tā teica Oliveiro Fernandess, argentīniešu kulta filmas Sirds tumšā puse varonis. Varbūt Tu atceries, – kad rakstīju vēstuli par Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas rezultātiem, es to beidzu ar konstatējumu, ka Ukrainas pilsoņu vairumam apziņā valda gandrīz neizturama spriedze starp izmisumu un cerībām. Tas, kas notika tālāk, jau ir visiem zināms. Mūsu visapslēptākās cerības piepildījās. Vēl nesen autoritāro tendenču jomā mūsu politiskajam režīmam priekšā bija ja nu vienīgi Putins ar Lukašenko; vēl tad, kad es Tevi satiku Kijevā, mēs bijām gan Eiropas, gan Eirāzijas civilizācijas aizdurvē. Tagad mēs esam nonākuši pasaules uzmanības centrā, mūsu Oranžā revolūcija kļuvusi ne tikai par mūsu vizītkarti, bet arī par politiskās modes noteicēju. Ar to baida Maskavā un Minskā, tās pieredzi un atribūtiku kopē (turklāt visai sekmīgi!) Rumānijā, ar ukraiņu scenāriju pat brīdina iespējamos falsifikatorus Savienotajās Valstīs (tiesa gan, pašvaldību vēlēšanu līmenī).
Citiem vārdiem, mēs esam eiforijā, jo tagad mums ir vislabākie futbolisti, vislabākās peldētājas, vislabākie šahisti, vislabākie bokseri, vislabākie estrādes dziedātāji un visprogresīvākā demokrātija. “Ļaunums” izrādījās gāzts, par spīti tā mērogiem un resursiem, un uz šīs patosa pilnās nots, novēlot Kijevai un Rīgai pēc iespējas ātrāk savienoties “Eiropas kopējās mājās”, šo postskriptumu varētu beigt. Taču eksistē vēl kāda tēma, kas līdzās “dziļa gandarījuma jūtām” lika man Tev vēlreiz rakstīt vēstuli ar pretenziju uz filozofiskām pārdomām. Runa ir par politisko mītu, kura nepieredzēti uzplūdi pavadīja notikumus Ukrainā.
Šobrīd es negribētu ieslīgt detaļās, ko tieši es saprotu ar jēdzienu “mīts”. Aprobežošos vien ar acīmredzamāko mīta pazīmi, kas mani pārsteidza Oranžajā revolūcijā, – reālo notikumu vienādošana ar kādu stāstu, kurā šo notikumu dalībnieki (apzināti vai, visbiežāk, neapzināti) izturas kā tā varoņi. Šī stāsta eshatoloģiskais piepildījums, par kuru es Tev rakstīju iepriekšējā vēstulē, Labā un Ļaunā galējo simbolu iesaistīšana darbībā, bija priekšnoteikums utopisko shēmu klātbūtnei, kuras jau uzskatāmi bija demonstrējis Holivudas popsīgais supergrāvējs Gredzenu pavēlnieks. Atskatoties uz 2004. gada vēlēšanu režiju un visiem scenārijiem, var gluži vai apstulbt no tā, kā politiskie aktieri (abās šī vārda nozīmēs) visā Ukrainas publiskajā telpā nospēlēja grandiozo izrādi pēc šī grāvēja motīviem. Sakritību precizitāte izbrīnīja vēl arī tāpēc, ka notikumu dalībnieki nebūt negrasījās izspēlēt filmas sižetu.
Šis fakts pat vedina domāt, ka Junga arhetipi patiešām eksistē, pastāv kāda “kolektīvā bezapziņa”, kāda hēgeliska Objektīvā Loģika, kur īstenība pati ne tikai filozofē, bet arī neganti mitoloģizē. Mēģināšu veikt kaut ko līdzīgu redukcijai un rekonstruēt mītu, kāds tas izveidojās sociālajā iztēlē, pilnīgi norobežojoties no tā, kādi ir šī mīta varoņi realitātē. Lai gan, kur tad ir tā realitāte?
1. Divi torņi. Tā sauc Gredzenu pavēlnieka otro sēriju. Eshatoloģiskais mīts par Labā spēku sadursmi ar “bandītu varu” būtu palicis tikai ideoloģiskas, propagandistiskas vai izplūduša pasaules uzskata konstrukcijas līmenī, ja nebūtu bijis Maidana fenomena, kad simti tūkstoši cilvēku, mobilizēti un saliedēti izgāja laukumā ar uguns (Saules?) oranžo simboliku. Tikai pēc tam, kad šie ļaudis izveidoja Gredzena brālību [1. Cīņa par Gredzenu kā Lielvaras simbolu filmā labi ilustrē Mīta un Vēlmju attiecību tēmu (viens no personāžiem Gredzenu sauc par “manu dārgumu” un uzskatāmi ilustrē mežonīgo cīņu par varu, kā galveno Vēlmju magnētu, kas apslēpts zem neitrāli ētiskajiem raksturojumiem, kādi veltīti Labā un Ļaunā spēku sadursmei un taisnīguma triumfam pēc vēlēšanu otrās kārtas rezultātu falsificēšanas.] (tieši tā sauc minētā grāvēja 1. sēriju), Labā un Ļaunā spēku virtuālā dislokācija materializējās telpā. Kijevas Neatkarības laukums (Maidan Nezaležnosti) pārvērtās par Gaismas spēku cietoksni un tā ļaudis par oranžo karapulku, bet Doņecka izveidojās par Tumsas citadeli – tādu pašu kā filmā Mordora.
Tikko utopiski eshatoloģiskais arhetips tika artikulēts šajās telpiski uzskatāmajās formās, tas nenovēršami no ideoloģiskas metaforas pārvērtās par darbojošos mītu, par konkrētu politiskas darbības scenāriju, kur “mērķi ir skaidri un uzdevumi saņemti” un kur “savējie” nodalīti no “svešajiem” pat pēc simbolikas krāsām un raksturīgām apģērba detaļām (oranžās šalles un zilibaltās kaklasaites). Ar to brīdi visas politiskās darbojošās personas ieguva katra savu funkciju, ko var viegli ilustrēt ar filmas fragmentiem. Var vilkt paralēles starp Anonīmo varu un visu redzošo Saurona aci, Prezidenta administrāciju iespējams salīdzinat ar burvi Sarumanu (personificētu Saurona jeb “bandītu varas” iemiesojumu). Šajā rangu tabulā pats kandidāts Janukovičs bija drīzāk izpildītājs nekā vadītājs, tāds kā tehniskais rīkotājs tumsas karapūlim, Doņeckas brigādēm, ko iztēlē var viegli salīdzināt ar orkiem, bezsmadzeņu radījumiem, monstriem, kas iznākuši no pazemes. (Atgādinu vēlreiz, šādam salīdzinājumam nav mērķa pazemot Donbasa ogļračus, tas izriet tikai no mitoloģiskās inerces un stingra sociālo lomu sadalījuma šajā gigantiskajā eshatoloģiskajā hepeningā.)
Neliela atkāpe. Kaut gan šīs versijas eshatoloģiskais mīts nāca no opozīcijas, Vara darīja visu, lai tam piespēlētu, taču piespēlēja, sev iedalot iepriekšparedzamu zaudētāja pozīciju. Piemēram, Janukoviča atbalstītāju apģērbā dominēja tumšās krāsas (galvenokārt tumšas ādas jakas), kas kopā ar pasvītroto agresivitāti, nekulturālību, alkohola reibumu atviegloja viņu simbolisku identificēšanu ar tumšajiem spēkiem un Saurona orkiem.
Minētā piespēlēšana notika galvenokārt tāpēc, ka uz Oranžās revolūcijas izaicinājumu (kurā tika uzjundīti sociālās bezapziņas visdziļākie slāņi) Vara atbildēja ar sasmakušo padomju mītu par slikto Ameriku un labo Krieviju. Šī pliekanā atbilde nespēja nolaisties līdz arhetipa mitoloģiskajām dzīlēm un palika kā virspusēja propagandas konstrukcija, kas “paskaidro” sabiedrības polarizāciju vienīgi teritoriālajā Ukrainas sadalījumā (rietumu/austrumu līnijā) un ārpolitiskās stratēģijas ģeopolitisko orientāciju, atkal rietumu/austrumu līnijā, kur Rietumu kvintesence ir ASV, bet Austrumu – Krievija. Šajā propagandas mītā rietumi (tas ir, galīcieši) tiecas uz Rietumiem (tas ir, uz “slikto” Ameriku, NATO un ES), bet austrumi (tas ir, “labā” Doņecka un citas Doņeckas, Zaporožjes un Dņepropetrovskas apgabalu pilsētas) – uz “labo” Krieviju.
Tādā veidā, riskēšu apgalvot: Oranžās revolūcijas laikā Vara tika sakauta ne tikai (un ne tikdaudz) tādēļ, ka tā Maidana oranžajam karapulkam atdeva pozīcijas apkārt Prezidenta administrācijai un ļāva piketēt pie Parlamenta un Ministru padomes, bet galvenokārt tādēļ, ka tā opozīcijai zaudēja jēdzienisko telpu, zaudēja izšķirošo kauju mītiskajā sfērā. Lai gan, kā jau sacīju, Varas mīts aprobežojās ar reģionāli lokālām pazīmēm, tajā ietilpa arī separātisma scenārijs, kas tika “izšauts” pirms vēlēšanu trešās kārtas, tādējādi degradējot Varu kā politisku spēku un izšķirot jautājumu par tās galīgo sakāvi. Kā atsvars šai reģionālajai jēdzieniskajai niecībai bija tas, ka Oranžās revolūcijas mītam kā jebkurai eshatoloģiskai utopijai piemita universāls, kosmisks mērogs. Tās stratēģiskais vēstījums bija vienotības, utopiskas brālības atmosfēras paraugs, kas paliks atmiņā kā spilgts pārdzīvojums visiem, kuri bija liecinieki vai darbojošās personas “dienās, kas satricināja pasauli” (piedod, es no analītiskas ironijas esmu pārgājis uz patosu). Tāpēc pāreja no opozīcijas simboliskas uzvaras mītā uz reālu politisku uzvaru bija tikai tehnikas un laika jautājums.
2. Ķēniņa atgriešanās. Atgādināšu, ka tā sauc Gredzenu pavēlnieka triloģijas pēdējo filmu. Epopeja, kas sākās Maidanā un kuras galvenie vēsturiskie posmi bija Augstākās radas un Augstākās tiesas “vēsturiskie lēmumi”, vēlēšanu otrās kārtas pārbalsošana un Viktora Juščenko uzvara tajās – mītu līmenī tas atbilda Holivudas triloģijas pēdējās filmas scenārija īstenošanai. Juščenko (un tas ir viņa nopelns un viņa talants!) masu apziņā pilnībā saplūda ar varoni čūsku kāvēju ķēniņu Aragornu, oranžo karapulku vadoni, kura funkcijas atspoguļo “tautas prezidenta” tituls. (Šajā kontekstā Juščenko priekšlaicīgā prezidenta zvēresta nodošana parlamentā, kas izraisīja tik milzīgu sašutumu Krievijā, kā arī Viktora Janukoviča atbalstītāju rindās pie mums, un kas notika pilnīgi netiesiski juridiskā nozīmē, bija absolūti likumsakarīga mitoloģiskā ziņā. Mīta robežās tas bija ne tik daudz prezidenta inaugurācijas ģenerālmēģinājums, kā pasaku ķēniņa kronēšana, lai ar to apliecinātu viņa atgriešanos).
Šajā aspektā Oranžās revolūcijas un filmas analoģija ietiecas daudz dziļāk, nekā pasaku ķēniņa un tautas prezidenta salīdzinājums. Gredzenu pavēlnieka triloģijā Gaismas spēki sapulcināja visdažādāko būtņu un un pat stihiju koalīciju – tur bija hobiti, elfi, troļļi un enti. Opozīcijas “tautas koalīcija” simbolu līmenī izmantoja principu, kas izskanēja plaši daudzinātajā Juščenko priekšvēlēšanu frāzē: “Ir bandīti un ir godīgi cilvēki.” Maidana notikumos tribīnē Ķēniņam blakus stāvēja “godīgi cilvēki” no dažādām politiskām partijām, atšķirīgiem politiskiem spēkiem, spēka struktūrām, pazīstami kultūras darbinieki un sportisti.
Uzvarētāja un tautas pēdējā sastapšanās var izskatīties kā citāts no filmas fināla [2. Filmā Aragorns pēc kronēšanas vēršas pie pavalstniekiem ar vārdiem: “Ne jau jums ir man jāklanās, bet man jāklanās jums.” Maidanā viens no refrēniem bija analoģiska Juščenko frāze, ar kuru viņš vērsās pie savas tautas: “Ne jau es uzvarēju, šī uzvara tika izcīnīta tikai pateicoties jums.”], ja pieļaujam, ka šī masu uzveduma hipotētiskais režisors ir skatījies filmu. Patiesībā – un to es nepagurstu atkārtot – politisko notikumu režisora lomā uzstājās pati īstenība, kas bez tiešo notikumu dalībnieku gribas un apziņas pati strukturējās kā filma. Šajā kontekstā var piekrist Žilam Delēzam, ka kino ir ontoloģisks, tas ir, pasaule redz sapņus, un šie sapņi pēc savas dabas ir kinematogrāfiski.
Vispār Maidanā bija daudz līdzīgu vēsturisku citātu, jo jebkura revolūcija pirmkārt ir citāts. Utopija, ka Tauta un Vara ir vienota (gribu piebilst, ka reālajā politikā vārdu savienojums “tautas prezidents” ir oksimorons, un ka tikai utopiska sapņa laukā [3. Raksturīgi, ka jau kopš izvirzīšanas Viktors Juščenko šajās tautas, pasaku utopijās sevi precīzi pozicionēja kā “politiķis-sapnis”.], vēlmju koordinātās tas nav bezjēdzīgs), tam deva plašas iespējas. Varas un Tautas tiešā komunikācijā, kam nav vajadzīgas nekādas starpnieku struktūras, varēja redzēt ne tikai atsauces uz pasaku Zelta laikmetu, bet arī uz iepriekšējām revolūcijām. Piemēram, Nacionālās glābšanas komitejas izveidošana, dekrēti, kas tika nolasīti tieši uz laukuma, lai tiktu nekavējoties izpildīti, atgādināja projektu Valsts bez birokrātijas, bez birokrātiskiem rituāliem, valsts kā sabiedriskas pašpārvaldes forma – tie ir projekti, kādus mēģināja īstenot Lielās franču revolūcijas laikā vai Parīzes komūnā, kādiem bija nozīmīga vieta Marksa un pat Uļjanova-Ļeņina utopiskajos sapņos.
Šīs utopijas pretstats bija Janukoviča projekts, ņemot vērā, ka viņš kā premjerministrs jau no paša sākuma bija paredzēts kā struktūras sūtīts cilvēks, un nevarēja būt citādi, pat ja cilvēka ar šaubīgu pagātni vietā būtu bijis eņģelis ar spārniņiem. Viss projekts nāca no Valsts mašinērijas un pat viņu priekšvēlēšanu saukļi balstījās parastajos mitoloģiskajos sižetos – kārtībā un stabilitātē. Pretēji Cerības labajai vēstij, kas nāca no Viktora Juščenko, Janukoviča priekšvēlēšanu sauklis bija: “Cerība – labi, bet drošība labāk.” Mitoloģijas valodā (tāpat kā viss premjerministra imidžs, viņa lielais augums un varenais stāvs) tas nozīmētu: “Nolieciet savas cerības, katrs, kas te ienāk. Valsts ir mūžīga, birokrātija mūžīga, struktūra mūžīga. Bet Valsts – tas esmu Es.” Taču vēsture izrīkojās tā, ka sadursmē starp šiem projektiem utopija cieta pilnīgu fiasko, bet Juščenko mesiāniskā vēsts krita auglīgā zemē.
XXX
Oranžā revolūcija ir galā. Maidans ir tukšs, drīz jaunajam Prezidentam būs īsta (nevis pasaku) inaugurācija, un utopisko kopienu karnevāls tiks nomainīts ar pāreju uz jaunu valstisko struktūru. Nacionālās glābšanas komitejas dibinātāji dalīs jaunās valdības portfeļus. Politologus nodarbina jautājums: “Bet vai šī revolūcija ir īsta, vai arī tas ir kāds simulakrs, imitācija, postpolitikas un postmodernisma laikmetā estētiski noorganizēta izrāde, revolūcija, kas pārvērsta par rokkoncertu?” (Ja atceries, līdzīgs jautājums radās manas pirmās vēstules beigās.) Jau tagad ir redzams, kā oranžā simbolika pakāpeniski transformējas par “popsu vai butaforiju”, oranžās šalles un lentītes kļūst vienkārši par modes aksesuāriem, daži lozungi tikai mazliet izmainītā veidā jau tiek izmantoti kosmētikas reklāmā. Vārdu sakot, dzīve lēnām atgriežas ierastajās sliedēs un romantika sāk kļūt sadzīviski banāla. Šie fakti skeptiķiem ļauj apgalvot, ka viss notikušais ir polittehnoloģiju un milzīgu naudas injekciju rezultāts. (Uzmācīgi tiek atkārtots “amerikāņu naudas” jēdziens.)
Es atbildētu tā: bez mīta nav iespējama nekāda sociālā dzīve, jo tikai mīts var sabiedriskās kārtības simbolus pārvērst Vēlmju valodā. Šo valodu izmanto pat visprimitīvākie režīmi, kas pamatojas vienīgi uz represijām. Ilustrācijai – vienam no asiņainākajiem Āfrikas diktatoriem iesauka bija Dezirs[4. Désiré – gribētais, kārotais (franču val.).]. Šajā nozīmē Oranžajai revolūcijai ir tāds pats liktenis kā visām revolūcijām – tā ir atklāti mitoloģiska. Kā visas revolūcijas, tā ienes apziņā jaunu jēdzienisku kārtību un pārstrukturē vēsturisko laiku.
Polittehnologi nespēj radīt pamata mītu, viņi var tikai izmantot kolektīvās bezapziņas radītos produktus. Un pat ja Oranžajai revolūcijai tika piesaistīti polittehnologi, no tā vien mūsu revolūcija nebeidz būt kolosāls masu mitoloģiskās enerģijas izpausmes piemērs, apliecinājums tam, ka mīti nemirst. Un par to, ka man bijusi izdevība vērot šo mīta radīšanas procesu, es biju laimīgs ne tikai kā pilsonis, bet arī kā zinātnieks.
Skauju, “ar revolucionāru sveicienu”,
Tavs Kijevas draugs.
No krievu valodas tulkojusi Guna Kalniņa