Fakti par biedru Dzirdētāju un biedru Redzētāju

Lugas nosaukums ir “Anna Stasi tīklos”. Otrajā ainā notiek dialogs starp biedru Horhu (horchen – klausīties, noklausīties, vācu val.) un biedru Guku (gucken – skatīties, vācu val.). Darbība notiek VDR Drošības dienesta birojā. Biedrs Horhs vēršas pie biedra Guka ar paziņojumu, ka informācija no dzīvojamiem rajoniem ir pienākusi. Biedrs Guks, paceļot acis no papīra, skatās un vaicā, vai ar to domāts neoficiālais ziņotājs, kuram bija paredzēts informēt drošības dienestu par jauniešiem – stopētājiem. Biedrs Horhs apstiprina, ka jā, tā ir Anna, kurai pavisam sašķobījušās attiecības ar vecākiem un tāpēc viņa lielākoties esot kopā ar jauniešiem – stopētājiem. Biedrs Guks uz to saka: “Tad tas nozīmē, ka viņa objektīvi ir piemērota, lai informētu par šo negatīvi noskaņoto jauniešu uzvedību. Mums operatīvi jākontrolē šie stopētāji.” Uz ko biedrs Horhs atbild: “Nekavējoties. Pirms jauniešus vēl ir ietekmējusi Rietumu mediju propaganda un pirms viņi izvēlas nelegālas metodes, lai aizbēgtu no mūsu republikas.” Tas ir fragments no lugas, ko izdevusi Vācijas iestāde, kas atbildīga par bijušās VDR drošības dienesta dokumentāciju. Lugās attēloti gadījumi no bijušā VDR drošības dienesta Stasi (Staatssicherheitsdienst) dokumentiem, un tās izdotas, lai skolnieki tās varētu lasīt un iestudēt un labāk saprast, kas tad bija Vācijas drošības dienests. Lugu izdevuma ievadā minēts, ka tās rakstītas nevis, lai izklaidētos, bet lai radītu interesi, jo ar paaudžu maiņu Stasi kā tēma, ja vien tai nepievērš uzmanību, var tikt aizmirsta. Otrā pasaules kara dēļ vācu valodā radies speciālu jēdzienu vārdu krājums, kas saistīts ar vēstures traumu pārdomāšanu: Erinnerungsarbeit vai Umgang mit der Vergangenheit (“darbs ar atmiņām” vai “pieeja pagātnei”). Ikviens vācietis, dzirdot vai lasot šos vārdus, saprot, par kādu pagātni ir runa un kāda vēsture tiek domāta. Šķiet, neviena cita Eiropas tauta savas vēstures apstrādi nav pārvērtusi tik lielā mērā par politiskās ideoloģijas sastāvdaļu un smadzeņu skalošanas vai sirdsapziņas mazgāšanas lietu kā vācieši. Formas un veidi, kādas pēckara Vācijā ieviesa amerikāņi, lai nodarbotos ar vāciešu Entnazifierung (burtiski tulkojot – atnacistiskošana)izrādījās derīgas, lai tās pārņemtu un izmantotu VDR atstātā politiskā mantojuma apstrādei un tagad vācu valoda var lepoties, ka viņu leksiku papildinājis vārds Entstasierung (Stasi atslepenošana, izgaismošana). Vācijā drošības dienesta arhīvi bija saglabājušies pilnībā. Līdz 1990. gada sākumam Stasi turpināja strādāt kā iepriekš. Politiskais grupējums “Jaunais forums” 1990. gada 15. janvārī aicināja Berlīnes iedzīvotājus doties demonstrācijā, kurā pieprasīja Stasi iestāžu slēgšanu. Demonstrācija toreiz pārvērtās par Stasi ēku kompleksa ieņemšanu un aizkavēja Stasi toreizējās vadības rīkojumu iznīcināt ne tikai elektronisko Stasi datu bāzi, bet arī visus pārējos dokumentus. Pēc Stasi arhīvu pārņemšanas konstatēja, ka visi VDR drošības dienesta arhīvi veidoja 178 kilometrus garu dokumentu rindu. Valsts drošības dienesta centrālajā kartotēkā “F 16” savulaik bija reģistrēti sešu miljonu cilvēku vārdi, no kuriem četri miljoni bijušajā VDR: tas nozīmē, ka katrs ceturtais bijušās Austrumvācijas pilsonis bija nonācis Stasi uzmanības lokā. Stasi bija 97 000 štata ziņotāji un 150 000 ārštata ziņotāji, kas visnopietnāk darbojās tieši VDR pastāvēšanas pēdējos gados. Politiskajās debatēs par to, ko darīt ar Stasi arhīviem, iezīmējās pretējas pozīcijas vēl pirms Vācijas apvienošanās. Viens no toreizējiem deputātiem teicis, lai katrs paņem savu arhīva mapīti un iet mājās. Bija arī priekšlikums visu iznīcināt, lai neizraisītu raganu medības jau tā traumētajā VDR sabiedrībā pēc Honekera valdīšanas laika. Bet tā kā simt kilometri materiālu bija pārāk milzīgs apjoms, vācieši savā rūpībā nolēma tos apstrādāt. Interesantākais, ka par arhīvu slēgšanu un iznīcināšanu toreiz vairāk cīnījās Rietumvācijas politiskie līderi. Likumu par Stasi dokumentiem Vācijā pieņēma 1991. gadā, kas tad arī nosaka veidu, kā šie dokumenti izmantojami. Pirmkārt, dokumentos drīkst ieskatīties izspiegotās personas, otrkārt, tiek pārbaudīti sabiedriskā dienestā un vadošos politiskos amatos strādājošie. Tā kā Stasi dokumenti lielā mērā atspoguļo cilvēku privāto dzīvi, tad atšķirībā no parastajiem arhīviem Stasi arhīviem ir piemēroti īpaši personas datu aizsardzības nosacījumi – tas nozīmē, ka laulātais draugs nevar iegūt tādu informāciju, kas aprakstītu dzīvesbiedra sānsoļus pirms divdesmit gadiem. Kopš 1991. gada ikviens pilsonis var rakstīt iesniegumu, lai saņemtu informāciju, kāda par viņu atrodama Stasi arhīvos. Pie tam informācijas pieprasījumi iestādei, kas nodarbojas ar Stasi arhīvu apstrādi un glabāšanu (Bundesbeauftragte für die Unterlagen des Staatssicherheitsdienstes der ehemaligen DDR) ar gadiem nevis sarūk, bet pieaug, kas visiem tiem, kuri politiskā vai avīžu līmenī runā, ka jāizbeidz šī informēšana par VDR pagātni, liek ar savām runām nesteigties. Piemēram, 2004. gadā 94 000 vērsās šajā institūcijā, lai uzzinātu, kāda informācija par viņiem VDR drošības dienesta arhīvos atrodama. 2006. gada pirmajā pusgadā 48 049 bija iesnieguši savu prasību Stasi arhīva dokumentācijas centrā, kas bija par 19 % vairāk nekā iepriekšējā pusgadā. Vāciešu interese par Stasi arhīva informāciju, kas attiecas uz viņu personu, vēl 15 gadus pēc arhīvu atvēršanas tiek uzskatīta par pārsteidzošu. “Acīmredzot bērni uzdod jautājumus vecākiem par viņu dzīvi VDR un izdara uz viņiem spiedienu,” tā lielo interesi skaidro Marianna Bitlere, kura tagad vada Vācijas iestādi, kas atbild par bijušajiem Stasi arhīviem. Ļaut cilvēkiem ieskatīties dokumentos par sevi bija šīs iestādes galvenais uzdevums, un Bitlere noliedz, ka tuvākā nākotnē interese par Stasi arhīvu informāciju varētu pazust. Bijušo Stasi arhīvu centrālē izvietota arī izstāde par Stasi darbību un pie ieejas izstādē novietots galds, uz kura kaudzēs sakrautas iesniegumu veidlapas, kādas jāiesniedz, lai iegūtu kopiju informācijai no bijušā VDR drošības dienesta arhīva. Skaidrs, ka Stasi izstādes apmeklējums bijušos austrumvāciešos rada sajūtu, ka arī par katru no viņiem kāds rakstījis ziņojumus. Informāciju par sevi var pieprasīt ne tikai Stasi darbības upuri, bet arī ziņotāji vai neoficiālie drošības dienesta līdzstrādnieki, taču pēdējiem šis ir maksas pakalpojums. Joahims Gauks, bijušais mācītājs no Rostokas, kurš desmit gadus bija valsts pilnvarotais institūcijā, kas nodarbojās ar Stasi arhīvu izpēti un pilsoņu ziņojumu apstrādi, tagad ir apmierināts, ka viņiem izdevās šos arhīvus paglābt un ka tie tikuši kā izziņas avots piedāvāti upuriem, medijiem un zinātniekiem. Presē savulaik šo iestādi iesauca par Gauka kantori, bet pašu Gauku daži pat vēlējās redzēt par Vācijas prezidentu. Gauks bija “Jaunā foruma” dalībnieks, ievēlēts pēdējā un vienīgajā demokrātiski vēlētajā VDR parlamentā. “Jaunais forums” panāca, ka likums par Stasi dokumentiem tiek iekļauts Vācijas apvienošanās līgumā. Citādi viss Stasi mantojumus būtu ticis iekļauts Bundesrepublikas centrālajā arhīvā un saskaņā ar arhīva likumu 30 gadus neviens šiem dokumentiem nebūtu varējis piekļūt. Gauks tagad vada sabiedrisko organizāciju “Par demokrātiju un pret aizmiršanu” un šī organizācija daudz nodarbojas ar Otrā pasaules kara atcerēšanās jautājumiem. “Tās ir salīdzināmas lietas,” viņš savu darbu pie VDR pagātnes mantojuma saista ar milzīgo darbu pie nacistiskās Vācijas pagātnes mantojuma. “Tas taču ir interesanti, ka vairāk nekā 50 % vāciešu pēc kara socioloģiskajās aptaujās par Hitlera Vāciju teica, ka tā bija labi domāta, bet tikai slikti realizēta iekārta. Un tas pats attiecas uz Austrumu nostalģiju, kas ir bijušajiem VDR pilsoņiem tagad, kad TV pat rāda Ostalģijas šovus.” Pats Gauks bija Stasi upuris, pēc iepazīšanās ar arhīva informāciju viņš esot uzmeklējis savus ziņotājus; viņam par pārsteigumu daudzi bijušie neoficiālie darbinieki savulaik paši vērsušies pie viņa, domādami, ka viņam kā šīs iestādes vadītājam viss ir zināms. Ar kādu no ziņotājiem par sevi viņš esot pat apskāvies ar asarām acīs. Gauks gan atzīst, ka arī Vācijā tā bijusi problēma, ka ziņotāja vai līdzstrādnieka atklāšana un viņa vārda publiskošana izvērtusies par sava veida soda zīmogu, lai gan sākotnēji arhīvu atvēršana bija iecerēta ar domu, lai Stasi upuri un darītāji kļūtu par rīcības subjektiem, tādējādi rodot sabiedrībā iekšēju izlīdzinājumu, bet šī principa īstenošana Vācijā izrādījās ļoti sarežģīta. Šobrīd apmēram 10 % no visiem iesniegumiem valsts pilnvarniekiem Stasi arhīvu lietās ir saistīta ar interesi par ziņotāju īstajiem vārdiem, jo saskaņā ar likumu un atbilstoši pieprasījumam ziņotāju vārdu un neoficiālo līdzstrādnieku vārdu atšifrējumi ir pieejami. Arhīva materiāli par bijušajiem drošības dienesta ārštata darbiniekiem sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā ir viņa apliecinājums sadarbībai, kas nozīmē, ka pēc pašreizējā likuma par ārštata ziņotāju tiek atzīta tikai tāda persona, kas ir rakstiski apliecinājusi savu piekrišanu sadarboties. Segvārdu neoficiālais darbinieks sev izvēlējies pats un ar šo segvārdu viņam bija jāparaksta savi ziņojumi Stasi. Otra arhīvu daļa ietver pienesto informāciju, bet trešajā arhīvu daļā bija rēķini un dāvanu uzskaitījums, ko līdzstrādnieks šajā dienestā ieguvis. Neoficiālie līdzstrādnieki bija galvenais ierocis cīņai ar ienaidnieku. Bijušo ārštata līdzstrādnieku atmaskošana, kas vērienīgi aizsākās 90. gadu vidū, parādīja, cik visaptveroši Stasi bija darbojies VDR sabiedrībā. Galvenokārt šīs personas piegādāja informāciju par gaisotni un norisēm skolās, ministrijās, uzņēmumos. Esot bijuši pat gadījumi, kad atklājies, ka dēls rakstījis ziņojumus par savu tēvu. Tagad informāciju par savu darbinieku vai kādu, kas kandidē uz kādu amatu vai darbu publiskajā sfērā, sadarbību ar Stasi šajā institūcijā var pieprasīt arī uzņēmumi, skolas, kas nozīmē, ka ik pa laikam presē parādās atmaskojošas ziņas par kāda uzņēmuma vadošo darbinieku, žurnālistu vai deputāta kandidātu. Likums par Stasi dokumentiem nosaka, ka līdz 2006. gada beigām ir iespējams pārbaudīt personas, kas darbojas politikā vai publiskajā sektorā, taču ieskatīties arhīva materiālos par sevi var bez laika ierobežojuma. Iespējams, ka šis ierobežojums attiecībā uz publisko sektoru ir tas, kāpēc pēdējo gadu laikā tik bieži atklātībā nāk lietas, kas saistītas ar vienas vai otras personas darbību publiskajā sfērā. Šī gada septembrī, piemēram, par savu atkāpšanos paziņoja Berlīnes smalkā hoteļa Adlon šefs Tomass Klipšteins, jo viņam tika pārmests, ka pirms Vācijas apvienošanās viņš strādājis Vācijas drošības dienestam kā aģents Benjāmiņš un izspiegojis savus kolēģus. 2004. gada 29. septembrī no Izraēlas tika atsaukta ZDF žurnālists Dītmārs Šūmans, jo viņš tika turēts aizdomās par sadarbību ar Stasi. Tas notika pēc tam, kad Stasi dokumentācijas centrs paziņoja, ka Šūmans laikā, kad strādājis VDR televīzijā, rakstījis ārvalstu ziņojumus no Ungārijas un Maskavas. 2005. gada martā publiski parādījās informācija, ka Eberhards Rošs, kurš atbildīgs par biatlona nākamo paaudzi Vācijā, 17 gadus bijis neoficiālais Stasi līdzstrādnieks. Šī gada jūnijā Berlīnes tiesa pieņēma lēmumu, ka Rietumvācu sabiedriskās televīzijas ARD sporta koordinatoru Hāgenu Bosdorfu drīkst saukt par Stasi ārštata ziņotāju, jo viņš ar segvārdu Florians Metējs bija darbojies ārzemju spiegošanas nodaļā un konspiratīvā kooperācijā sadarbojies  arī ar drošības dienesta virsniekiem. Ziņas par atmaskotiem bijušajiem līdzstrādniekiem bieži skar tieši sportu, jo Stasi bija krietna ietekme uz lielo sportu VDR. Sporta jomā darbojušies 3000 neoficiālo aģentu. Katru gadu tikuši novēroti 100 000 sportistu, sporta funkcionāru un viņu tuvinieku. Ik pa laikam vācu presē parādās spekulācijas par esošajiem un bijušajiem Vācijas politiķiem, par kuriem rakstīti ziņojumi, vai kuri paši bijuši ziņotāju statusā. Šogad augustā pēc publikācijas vācu žurnālā Der Spiegel vairāki prominenti vācu politiķi atļāva publiskot arhīvos esošo informāciju. Starp viņiem bija arī bijušais sociāldemokrātu kanclers Helmuts Šmits un bijušais sociāldemokrātu šefs Bjorns Engholms. Viņu uzvārdi bija reģistrēti kartotēkā, kas rādīja, ka viņi bijuši Stasi nesociālie līdzstrādnieki un tika pieņemts, ka minētās personas it kā bijušas ziņu pienesēji. Tādēļ šī gada augustā žurnālistiem un zinātniekiem tika piedāvāti Stasi dokumenti par 16 Vācijas bundestāga deputātiem laika posmā no 1969. gada līdz 1972. gadam. Taču viņi saskaņā ar likumu par Vācijas drošības dienesta dokumentiem skaitījās cietušie, jo pēc izpētes noskaidrojies, ka viņi bijuši ziņotāji caur trešajām personām un paši nav zinājuši, ka sniedz informāciju personai, kas ir oficiāli un reāli bijusi Stasi ziņotājs. Kad Joahims Gauks kļuva par pilnvarnieku, viņa nostādne bija radīt pilsoņiem iespēju ar šīm lietām atgūt savu biogrāfiju, taču šis process izvērtās citādi, nekā sākumā bija domāts, jo izrādījās, ka nav vienota principa, lai izvērtētu Stasi darbinieku un neoficiālo līdzstrādnieku darbu, katrs gadījums bija individuāls. Tomēr Stasi arhīvu pieejamība vāciešos nekādu traumu neradīja. Ja Vācijā arhīva materiāli tiktu iznīcināti vai palikuši slēgti, tas nebūtu atrisinājis problēmu, uzskata Gauks, tas būtu tikai paildzinājis procesu, kurā jātiek galā ar pagātni. Vienus aģentus un Stasi darbiniekus atlaida no darba, bet liela daļa izrādījās, piemēram, veiksmīgi uzņēmēji. Par Latvijas vēlmi publiskot VDK aģentu vārdus Joahims Gauks prognozē, ka tam nebūs nekādas lielas nozīmes Latvijas sabiedrībā, jo, lai ietekmētu procesus un lai notiktu piedošanas vai nožēlas darbs, ir vajadzīgi fakti.