Fadejevs ēd

Kā jau sportists, jūs droši vien ieturat diētu?

Nē! Vispār attiecības ar ēdieniem man ir dīvainas. Sāksim ar mīļākajiem — tās ir itāļu pastas: viegls un kalorijām bagāts ēdiens, un to esmu “nošpikojis“ no profesionāliem riteņbraucējiem. Faktiski sportistiem diēta nepastāv. Ņemsim par piemēru Sidnejas Olimpiskās spēles: kad soļoju 50 kilometrus, es zaudēju 4,5 kilogramus 3,5 stundu laikā. Es ļoti daudz ēdu saldumus — šokolādes vien tāfelēm varētu ēst. Grāmatas lasot vai vienkārši tāpat. Kūkas vai tortes — ne visai, toties konfektes — kilogramiem! No rītiem nebrokastoju. Dzeru tikai ūdeni. Tā kā dienā ir divi treniņi, kur es nosoļu 50 kilometrus, tas vienkārši ir grūti veicams ar pilnu vēderu, savukārt, atnākot no treniņa, es esmu līdz nāvei pārguris un… atkal nevaru ieēst. Toties pēc otrā treniņa — septiņos, astoņos vakarā — ēdu gan. Tā kārtīgi! Visu, ko gribu. Bet izsalkums vienalga pusnaktī atgriežas: čipšu paka, konfektes, desu maize, nekas netiek smādēts.

Atsevišķa saruna ir par ēdieniem, ko sportisti lieto ceļam — tas nu ir ļoti sarežģīts process, kas tiek rūpīgi slēpts. Tie ir speciāli sagatavoti, koncentrēti produkti, kuru galvenais nosacījums ir tas, lai tie viegli pārstrādātos. Tā ir vesela virtuve, kur viss tiek taisīts īpaši katram sportistam un vajadzīgs ļoti augstas klases ārsts, kurš pārzina tavu organismu un sabalansē ēdienu līdz mikrodaļiņām.

Vai tiešām viss ir tik slepeni?

Protams! Jo tas var palīdzēt uzvarai. Ir bijis pat tā, ka konkurences dēļ sportistam ēdienā iemet kādu ķīmisku vielu, piemēram, Olimpisko spēļu laikā, lai izraisītu vēdergraizes. Atliek tikai uz pāris sekundēm atiet no šķīvja, un sekas var būt neprognozējamas. Mans treneris vienmēr saka: nedrīkst iet projām no savas paplātes!

Kas jums šķiet visgaršīgākais?

Mana mamma zina un sieviņa arī, ka ikdienā ar lielu prieku es ēdu zupas, piemēram, restorānā Samsons ir garšīgākā krevešu biezeņzupa Rīgā! Zupas es varētu ēst katru dienu.

Kas jūs ir visvairāk pārsteidzis no ēšanas viedokļa?

Man ļoti garšo asie ēdieni. Ja sacensību laikā ar treneri trīs dienas mēs ejam ēst uz vienu un to pašu vietu, tad pēc trīs dienām sāls un piparu trauciņi ir tukši. Sidnejas Olimpisko spēļu laikā virtuve bija tāda kā Skonto halle. Viss — Ķīnas, Dienvidu, Makdonalda, lauku un nacionālā virtuve, sākot ar strausu, ķenguru un koalas lācīšu gaļu un beidzot ar skābiem kāpostiem. Kad finišēju, es tur pavadīju visu dienu.

Vai ir ēdiens, ko jūs neciešat ne acu galā?

Drausmīgi!!! Piena zupa. Ko es saprotu ar piena zupu? Manā izpratnē tā ir makaronu zupa, kur ir daudz, daudz cukura klāt, bet pasarg Die’s, ja man saka, ka piena zupa — tas ir tas, kur ir iekšā kartupeļi, burkāni un zirnīši… Un tas melnais… Kā viņu sauc (paskatās uz sievu)… Anīss. Ja es redzu, ka TO ēd, tad man šermuļi skrien pār kauliem. Labāk es pastāstīšu kaut ko patīkamu! Katru gadu es braucu uz Kirgīziju un kā tikai tur nav! Visi iespējamie ķīniešu virtuves paveidi, gruzīnu, armēņu, super! Viss ir ass. Tur es esmu garšojis kirgīzu, uzbeku un tadžiku plovu. Un domāju, ka vislabākais ir nevis tadžiku, kā šeit pieņemts uzskatīt, bet kirgīzu. Un delikateses! Šogad es tur ietrāpījos svētku laikā. Tā kā biju izcīnījis medaļu, Allahs, iespējams, bija palīdzējis, un man vajadzēja nest upuri. Tirgū nopirku avi. Vislielāko, kāda vien bija. Un pagriezu ar skatu pret Meku, 10 gadus vecs puika to nogalināja. Tur ir pieņemts tā, ka viscienījamākajam cilvēkam ir jāapēd acis. Un šoreiz es biju tas ēdājs. Vienu vēl varēju dabūt iekšā, bet otru ne par ko. Tad vēl mēle! Zarnas… Garšoja pēc tādas aukstās gaļas. Un nez kāpēc tai acij neļāva bērt virsū sāli un piparus.

Spānijā mani pārsteidza jēli žāvētās gaļas. Nu, nevarēju es saprast, kāpēc skatlogā karājas jēls stilbs, un vīrs ar nazi brīdi pa brīdim kaut ko nogriež! Izrādās, tas tur žūst! Visumā garšīgi. Nūūū… Pie bada ēst var. Vēl! Par kādu traģikomisku atgadījumu Kirgīzijā. Nu, lūk — kad biju ciemos pie kirgīzu drauga, pagājušogad, viņiem bija tāds maziņš sunītis. Pūkains, mīļš, balts, Miša viņu sauca. Šogad braucu un domāju, cik viņš liels būs izaudzis, prasu, kur tad Miša. Izrādās, atbraukuši vācu draugi, iedzēruši un sagribējuši delikatesi. Nu, un… un viņi to Mišu noēda. Pēc tam šašlikus vairs Kirgīzijā nekur neēdu.

Un, ja būtu jāēd pēdējo reizi, ko jūs izvēlētos?

Sadistisks jautājums. Es ēstu daudz, daudz. Tā, lai pietiek, kamēr atkal kāds teiks, ka var ēst! Tas būtu produkts, kurš dod daudz enerģijas un pēc iespējas ilgāk pārstrādājas. (Kādu laiku domā.) Visdrīzāk šķidrums. Daudz glukozes saturošs. Un rupjmaize ar sīpoliem. Tā, lai pakrūtē spiež.

Sagatavoja Anita Admine