Ezoteriskais rieksts

Pēc nesekmīgiem leģendārā vecā vīra meklējumiem vairākos Kalifornijas pansionātos mēs beidzot noskaidrojām, ka viņu savā gādībā paņēmusi kāda tibetiešu ģimene. Tibetietis, kurš atvēra durvis, pajautāja: “Vai jums bija sarunāta tikšanās ar profesoru?” – “Nē.” – “Bet vai jūs jau iepriekš esat tikušies ar Smita kungu?” – “Nē.” – “Labi. Tūlīt viņš pie jums atnāks.”

Gaišā seja, dzīvais smaids un neviltotais prieks, kuru izstaroja drīz vien atnākušais Hjūstons Smits (dzimis 1919. gadā), godīgi sakot, ir neaizmirstami. Viņš uzreiz paskaidroja, ka man no viņa ir jāizvelk viss, ko vien viņš spēj pateikt, jo šobrīd viņš atrodoties publiskā lietošanā.

Piedzimis Ķīnā stingru amerikāņu misionāru ģimenē, Hjūstons pirmos 16 gadus nodzīvoja mazā pilsētiņā, reliģisko praksi visā tās daudzveidībā uztverot par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu. Pateicoties laimīgajai iespējai satikt skolotājus, Hjūstons Smits visu savu garo mūžu nopietni nodarbojies ar vairāku tradīciju reliģisko praksi un līdz šai dienai regulāri lasa budistu svētos tekstus, Bhagavadgītu un Evaņģēliju. Iespējams, ietekmējoties no tādiem tradicionālistiem kā Renē Genons, Smits jau kopš savas akadēmiskās dzīves sākuma amerikāņu universitātēs (pensijā viņš aizgāja 1983. gadā) bija pārliecināts, ka visu reliģiju kodols liecina par vienu un to pašu, taču pietuvoties šim kodolam ir iespējams tikai ar ilgu gadu praksi.

Viņa populārākā grāmata “Pasaules reliģijas” radās no televīzijas raidījumu sērijas. Tā iznāca 1958. gadā, un tai sekoja vairāki pārstrādāti un papildināti izdevumi (kopējā tirāža – vairāk nekā divi miljoni eksemplāru). Šīs grāmatas īpatnība ir tāda, ka katra reliģija tajā ir aprakstīta nevis no ārēja vērotāja skatpunkta, bet gan izmantojot iekšēju praksi. Pateicoties tam, ka Smits bija pazīstams ar Oldosu Haksliju, viņš nopietni attiecās arī pret meskalīna izraisīto pieredzi un vīzijām, kas viņam pavēra jaunus realitātes slāņus un izraisīja zinātnisku interesi par enteogēniem – vielām, kas izraisa īpašus apziņas stāvokļus. Viņa draudzība ar Timotiju Līriju vainagojās ar kopīgu “Hārvardas psilocibīna projektu” (1960–1962), kurā meskalīna un LSD lietošanas psiholoģiskos aspektus pētīja praktiski. Pagājušā gadsimta 90. gados, tieši pateicoties Smita autoritātei, ASV Kongress atzina pejota kaktusa sakramentālo nozīmi un leģitimitāti indiāņu cilšu reliģiskajos rituālos.

Ap savu 90. gadadienu Hjūstons Smits sarakstīja ļoti sirsnīgu autobiogrāfiju “Stāsti par brīnumu. Piedzīvojumi dievišķā meklējumos” (Tales of Wonder. Adventures Chasing the Divine, 2009).

A. R.

Rīgas Laiks: Mēs atnācām, lai aprunātos ar interesantu cilvēku.

Hjūstons Smits: Ak tā, un jūs mani uzskatāt par interesantu?

RL: Spriežot pēc tā, ko esmu par jums lasījis, jūs varētu būt interesants cilvēks.

Smits: Es varētu būt. Man tas patīk. Varētu būt. Labi, noskaidrosim, vai esmu interesants vai garlaicīgs.

RL: Jā.

Smits: Jā.

RL: Viens no jautājumiem, kas mani mulsina, ir šāds: ja reliģijā ir kāda pa­­tiesība, kāpēc tik daudzi cilvēki to neredz?

Smits: Nu, tas tāpēc, ka tā nav labi izteikta, tā nav izteikta tādā veidā, kas cilvēkiem būtu viegli uztverams. Tāds ir iemesls.

RL: Es pieņemu, ka jūs savā dzīvē esat saticis ateistus.

Smits: Jā, bez šaubām, un, kad kāds stādās priekšā kā ateists, es saku: lai Dievs tevi svētī! (Smejas.)

RL: Vai jums šķiet, ka ateisms ir ne­­spēja saskatīt transcendento realitāti?

Smits:Es domāju, ka viņi koncentrējas uz baznīcu kā institūciju, bet tāda institūcija, kas izskatās puslīdz labi, nekad nav pastāvējusi un nepastāvēs. Man patīk izmantot analoģiju ar valriekstu un tā čaulu. Institūcija ir čaula, bet svarīgākais ir kodols... Neļaujiet man aizrunāties, ja neesmu pienācīgi atbildējis uz jūsu jautājumu, turpiniet jautāt.

RL: Bet daži no šiem cilvēkiem, piemēram, Kristofers Hičenss, ir diezgan gudri. Viņi nav stulbeņi, viņi diez vai jauc institūcijas ar cilvēku pieredzi. Viņiem vienkārši nešķiet, ka reliģiskajai pieredzei būtu pamats; viņi domā, ka vai nu tā ir ilūzija, vai arī cilvēki paši sev melo.

Smits: Es nepiekrītu. Pilnīgi nepiekrītu.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot, kāpēc jūs nepiekrītat?

Smits: Es noteikti varu, un es noteikti paskaidrošu. Bet atļaujiet man atbildēt ar pretjautājumu: vai jūs domājat, ka viss šis – un ar “visu šo” es domāju visu Visumu un visu, ko tas ietver, – vai jūs domājat, ka tas varētu būt pa­­rādījies nejaušības ceļā? Kamēr jūs to apsverat, ļaujiet man vēl ko piebilst. Visnozīmīgākais atklājums fizikā – un man ir draugi Bērklija Universitātes Fizikas departamentā, un viņi apgalvo, ka visnozīmīgākais atklājums fizikā ir tāds, ka mēs dzīvojam beztelpas Visumā. Tā, vārdu “beztelpas” (non-local) vajadzētu paskaidrot.

RL: Jā.

Smits: (Klusē.) Es par to esmu domājis... Viens no lielākajiem Einšteina atklājumiem... Vai jūs zināt Einšteinu? Viens no lielākajiem Einšteina atklājumiem bija tas, ka laikam nav nekāda objektīva pamata. Tas ir atkarīgs no tādiem cilvēkiem kā mēs, kas to projicē, bet tas nav absolūts.

RL: Vai jūs to domājat kvantu līmenī vai lielākā mērogā, makrokosma līmenī?

Smits: Nē, pagaidiet mirkli. Es citēju Einšteinu, kurš teica, ka nepastāv objektīva telpa un laiks, ka tas viss tiek projicēts no noteiktas pozīcijas, teiksim, no šīs vietas, kur mēs sēžam. Ja mūsu šeit nebūtu, nekādas telpas un laika nebūtu. Nu, un man nešķiet ticama iespēja, ka tik smalki izveidots Visums varētu būt radies nejauši.

RL: Taču, pat ja tas nav radies nejauši, kāds tam sakars ar reliģisku pieredzi?

Smits: Nu, un jautājums tad ir šāds: vai mēs sajūtam kaut ko, kas tur patiesi ir, – teiksim, Dievu –, vai mēs to paši izdomājam?

RL: Tāds ir jautājums.

Smits: Mana atbilde: nevar būt, ka mēs to visu izdomājam. Viss, kas mums ir apkārt, objektīvi pastāv, un tas viss ir tik neiedomājams, ka nevar būt tā, ka to nebūtu radījusi kāda bezgalīga būtne, un reliģiskā pieredze ir šīs bez­galīgās un bezgalīgi esošās būtnes pie­­redze. Alternatīvai, kuru piedāvātu skeptiķi, man šķiet, būtu jābūt tādai, ka tas vienkārši notika. Man tas liekas absurdi. Proti, ja magnētiskais spēks būtu vienu pikometru... Tā, man te jāiepauzē. Pikometrs ir visīsākais... Cik īss tas ir? Nu, viena simtā daļa no cilvēka mata biezuma – tas ir ļoti mazs. Tātad, ja gravitācijas spēks būtu par vienu pikometru lielāks, visa matērija Visumā sabruktu un nebūtu ne laika, ne telpas. Ja tas būtu par vienu pikometru mazāks, viss būtu izpleties un, atkal jau, mums nebūtu ne galdu, ne krēslu, ne cilvēku ķermeņu.

RL: Kāpēc jums šķiet, ka tik nenozīmīga būtne kā cilvēks varētu jelkādā veidā saskarties ar kādu, kurš radījis Visumu?

Smits: Labs jautājums. Es vienmēr pa­­zīstu labus jautājumus pēc tā, ka nevaru vienkārši atbildēt. Man jāpadomā. (Domā.) Lūdzu, atkārtojiet jautājumu.

RL: Kāpēc jums šķiet, ka tik nenozīmīga būtne kā cilvēks var jelkādā veidā pieredzēt Visuma radītāju?

Smits: Labs jautājums. Tāpēc, ka... (Smejas.) Izskatās, jūs domājat, ka esat notvēris mani slazdā, no kura nevaru izkļūt, bet ļaujiet man jums pastāstīt, lūk, ko: mēs neesam nenozīmīgi, jo šī bezgalīgā būtne atrodas mūsos visos. Tas ir mūsu visdziļākais elements. Es to parasti saucu par “dvēseli”, un tas ir elements, kas veido mūsu ķermeni... Tā, man ir aizdomas, ka jūs tagad domājat, ka es šo atbildi vienkārši esmu izdomājis no zila gaisa.

RL: Nē, es tā nedomāju. Bet kā mēs varam piekļūt šim mūsu dziļākajam līmenim?

Smits: Meditācijas ceļā. Un ir jau tā, ka mēs nekad nevaram tam piekļūt pilnībā, mēs varam tikai pietuvoties.

RL: Bet es esmu dzirdējis, ka dažiem cilvēkiem ir izdevies tam piekļūt, piedzīvot sava veida saskarsmi.

Smits: Jā, tos sauc par mistiķiem.

RL: Vai jūs esat mistiķis?

Smits: Labs jautājums. (Smejas.) Man ir bijuši brīži, kad... Vai jūs kaut ko zināt par enteogēniem? Jūs esat ļoti zinošs, jūs zināt daudz... Tātad, uzņemot nelielu devu meskalīna vai LSD, smadzenes tiek iemestas mistiskā stāvoklī, kad... kurā viss ir absolūti perfekts. Tajā stāvoklī mēs pieredzam die­­višķo, no kā ir attīstījies vai ticis projicēts šis Visums.

RL: Jūs aprakstāt meskalīna pieredzi kā dievišķā pieredzi. Ko jūs atbildētu kādam, kurš teiktu, ka šo pieredzi rada jūsu smadzenes, ķīmiskās reakcijas jūsu smadzenēs, un tai nav nekāda sakara ar Visumu? Ka tās ir tikai jūsu smadzenes, kas rada šos tēlus?

Smits: Manas smadzenes nevarētu būt šo visu radījušas. Vai jūs domājat, ka manas vai jūsu smadzenes varētu būt radījušas reālu, tveramu Visumu – tādu, kura daļu mēs redzam šajā telpā? Es nedomāju, ka manas smadzenes ir radījušas šo te. (Uzsit pa galdu.)

RL: Nē, kādas smadzenes šai matērijai ir piešķīrušas formu.

Smits: Kādas smadzenes ir iedevušas formu šim koka gabalam?

RL: Jā, bet atgriezīsimies pie meskalīna pieredzes. Kāpēc jūs to raksturojat kā dievišķā pieredzi? Kas pašā šajā pieredzē ir tāds, kas liek jums to uzskatīt par dievišķu?

Smits: Labi. Man tagad ir jāpadomā, jo man šķiet, ka es zinu, kas jums būs sakāms par manu atbildi. (Domā.) Ļaujiet man atbildēt ar to pašu – vai jūs sakāt, ka kādas citas smadzenes ir projicējušas šo koka gabalu? Vai tas ir tas, ko jūs sakāt?

RL: Nē, kādas citas smadzenes šim kokam ir iedevušas formu.

Smits: Nu jā, galdnieks.

RL: Protams, bet ne jau tāds ir jautājums. Mans jautājums ir par pieredzi, ko var gūt, uzņemot meskalīnu. Kāpēc jūs šo pieredzi raksturojat kā dievišķu?

Smits: Tāpēc, ka dievišķais ir... Es tagad mazliet skaršu zinātnes lauciņu... Smadzeņu šūnas, kas atbild par īslaicīgo atmiņu, iet bojā visātrāk, un tas nozīmē, ka es nevaru atcerēties, ko jūs tikko jautājāt, un man jūs jālūdz atkārtot jautājumu.

RL: Es jautāju par jūsu pieredzi ar meskalīnu. Jūs to raksturojāt kā dievišķā pieredzi.

Smits: Es domāju, ka precīzāk būtu to dēvēt nevis par dievišķā pieredzi, bet gan pieredzi, kuras aprakstu nav iespējams atšķirt no dievišķas pieredzes apraksta.

RL: Ko labu mums dod reliģijas praktizēšana?

Smits: Tā paceļ mūsu garu. Tā, padomājiet par to... Vai jums ir zināma frāze “psihosomatiskā medicīna”? Reliģija apgalvo, ka mēs esam labās rokās, un tas palīdz mūsu psihes labsajūtai, un šī labsajūta ielīst mūsu ķermenī. Tas dod mūsu ķermenim vairāk enerģijas.

RL: Kas dod šo pacēlumu dvēselei? Atziņa, ka mēs esam labās rokās?

Smits: Šo pacēlumu dod visu reliģiju pārliecība, ka mēs esam labās rokās. Mēs esam bezgalīgas būtnes rokās – šo būtni ierasti dēvē par Dievu –, un tā ir... Viņš, viņa, tas, vietniekvārdi nekad nav īsti labi... Viņš, viņa, tas palīdz mums mūsu ceļā, gan palīdzot mums izšķirties par nākamo soli, gan arī dodot spēku šo soli spert.

RL: Šķiet, ka reliģijas ir ļoti dažādas. Jūs apgalvojat, ka tām visām būtībā ir kaut kas kopīgs.

Smits: Ir gan.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt šo kopīgo?

Smits: Lai notiek. Bet vispirms mums jāprecizē jautājums. Mums jāveic no­­šķīrums starp eksoterisko un ezote­risko. Es izmantošu analoģiju. Ex no­­zīmē “ārpus”, un tas apraksta ārējo. Ezoterisks nozīmē iekšējo. Ja izmantojam analoģiju ar valriekstu, tad čaula ir ārējais, savukārt kodols – iekšējais.

RL: Bet izskatās, ka ir vairāki valrieksti ar vairākiem kodoliem. Nevis tikai viens.

Smits: Tā, pagaidiet mirkli. Eksoteris­ki reliģijas ir dažādas. Ezoteriski tās ir vienādas. Vai tas ir saprotams?

RL: Nu, nav gan. Man tas šķiet savāds apgalvojums, jo dažādu reliģiju sekotāji ļoti bieži runā par to, kas viņi nav. Viņi nav kristieši, viņi nav musulmaņi, viņi nav budisti. Un viņi runā no šī iekšējā kodola pozīcijām, viņi šo kodolu praktizē. Līdz ar to jūsu apraksts nešķiet atbilstošs veidam, kā reliģijas pasaulē tiek praktizētas.

Smits: Nē. Tas ir eksoteriski, un, kā jau teicu, eksoteriski reliģijas ir ļoti dažādas.

RL: Bet kas ļauj jums apgalvot, ka tām visām ir kopīga būtība?

Smits: Pavisam ir astoņas atklāsmes reliģijas. Un eksoteriski tās ir ļoti at­­šķ­i­rīgas; dažas ir monoteistiskas, kā islāms, bet citās Dievs manifestējas trijās formās – kā kristīgajā reliģijā... Es varētu būt novirzījies no tēmas. Atvediet mani atpakaļ.

RL: Es jautāju, kā jūs varat zināt, ka visām reliģijām ir viena kopīga būtība? Un jūs savu atbildi sākāt ar to, ka pastāv astoņas atklāsmes reliģijas.

Smits: Jā. Tās visas apgalvo, ka pastāv viens bezgalīgs, visvarošs – sauciet to, kā gribat. Taču tas ir visvarošs, viszinošs, un tas ir labvēlīgs.

RL: Es nekad nevienā budistu tekstā neesmu lasījis par kaut ko, kas būtu aprakstīts kā visvarošs vai labvēlīgs.

Smits: Pareizi. Taču atcerieties, ka saskaņā ar leģendu Buda apsēdās zem Bodhi koka, zinot, ka nepiecelsies, ka­­mēr nebūs ticis apgaismots. Un ir teikts, ka viņa pirmie vārdi pamostoties bija: “Brīnumu brīnums, katrā smilšu graudā ir Buda.” Tā, es to teicu tāpēc, ka man likās, ka tas saistās ar kaut ko, ko jūs jautājāt.

RL: Jūs teicāt, ka visām reliģijām ir ko­pīgi priekšstati par visvarenību, vis­zi­nošumu un labvēlību. Kādā veidā tas parādās budismā? Visvarenība un labvēlība budismā nešķiet pārlieku uzsvērtas.

Smits: Teikt, ka Buda ir katrā smilšu graudā... Šajā konceptā vai frāzē ir ietverta doma, ka Buda ir visur un visu kustina. Manuprāt, tā ir visvarenība.

RL: Sakiet, kā reliģija vai reliģijas prak­­tizēšana palīdz tikt galā ar nāvi?

Smits: Tās visas māca, ka nāve nav beigas. Tā ir tikai, ja tā var teikt, pa­grie­ziens par 180 grādiem, bet šis pagrieziens noved daudz brīnišķīgākā, lieliskākā pasaulē par to, kuru redzam šeit.

RL: Labi, bet sakiet – vai jūs personīgi ticat, ka pēc nāves jūs nonāksiet daudz brīnišķīgākā pasaulē?

Smits: Absolūti! Tā nav tikai vēlmju domāšana, uz to norāda stingra zinātne. Patiesībā mēs jau tur esam. Viens no diviem lielākajiem Einšteina atklājumiem ir tāds, ka objektīvā realitāte nepastāv. Mums šķiet, ka dzīvojam objektīvā realitātē, kuru veido telpa un laiks, bet tas ir tikai veids, kādā mēs projicējam šo telpu un laiku, kas paši par sevi īsti nepastāv.

RL: Pēdējais jautājums. Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Smits: Atbildei ir divas daļas: mēs esam labās rokās – tā bija pirmā daļa –, un pateicībā par to mums jācenšas darīt, ko spējam, lai cits citam palīdzētu.

RL: Paldies jums.

Smits: Tiešām nav par ko. Es pateicos jums, ka pagodinājāt mani ar savu apciemojumu.RL mājaslapā lasāms fragments no grāmatas The Way Things Are. Conversations  with Huston Smith on the Spiritual Life, University of  California Press, 2003 un epilogs Hjūstona Smita grāmatai Tales of Wonder. Adventures Chasing the Divine, 2009.