Grieķu cilmes vārds “ezotērs” ir saistīts ar tādām nozīmēm kā slepens, iekšējs, nepieejams, šauram cilvēku lokam domāts. Šī jēdziena pretējais dvīnis ir vārds “eksotērs”, proti, ārējs, redzams, pieejams visiem. Slepenais nav domājams bez atklātā un visiem zināmā, taču tā kā manas pārdomas drīzāk ir politiskas nekā lingvistiskas vai filozofiskas, vērts piebilst, ka jēdziens “ezotērs” vai “ezotērisks” ikdienas valodā parasti tiek attiecināts uz nenosakāma satura reliģiskiem un filozofiskiem tekstiem, kas saistīti ar Austrumu reliģijām, meditācijas tehnikām, jogu, dziedniecību, šamanismu, zīlēšanu, dažādu krāsu maģijām, antropozofiju, Gurdžijeva sūfismu, baltajiem apļiem, zaļajiem kvadrātiem, melnajiem punktiem, akupunktūru utt. Apslēptais kļuvis plaši pieejams milzīgam daudzumam cilvēku, izspēlējot lielajām reliģijām raksturīgu paradoksu – šauram iniciētu cilvēku lokam paredzētās zināšanas un teksti kļuvuši par ideoloģiju, kuras adepti ietiepīgi cenšas turēties pie uzskata, ka vienīgi viņiem zināms kaut kas, kas principā nav pieejams pārējiem.
Daudziem droši vien vēl saglabājušās atmiņas par dažādiem “slepeniem tekstiem”, kas, pavairoti ar padomju kopējamo mašīnu Ēra, tika nodoti no rokas rokā. Brīžiem šķiet, ka daudzu padomju pētniecības institūtu kapacitāte tika izmantota galvenokārt darbaļaužu literāro un reliģisko vēlmju apmierināšanai, un tolaik nevienam pat prātā nenāca apšaubīt, ka oficiālās ideoloģijas pretmetam, savdabīgam samizdata surogātam, piemēram, ķīniešu horoskopam, varētu piemist nepatiesuma iezīmes. Šie teksti bija patiesi pēc noklusēšanas principa, un gadījumā, ja tie nebija pietiekami iedarbīgi (kaut vai attiecībā uz iespējamās personīgās nāves dienas paredzēšanu), tas tika norakstīts uz lietotāja neizpratni, neprasmi ar tiem rīkoties, informācijas nepieejamību (svarīga lieta pareģošanā bija precīza dzimšanas laika zināšana, un kas gan to spēj atminēties), un skolotāja trūkumu. Tieši pēdējais lika ne vienam vien saraut saites ar režīma noteikto dzīves stilu un doties kaut vai uz Vidusāziju vai vienīgo budistu dacanu Burjatijā, cerot, ka tur uz katra stūra sēž kāds apgaismotājs, kas tā vien gaida, līdz kāds ar dzīvi neapmierināts padomju pilsonis uzkraus viņam savas karmiskās problēmas. Kaut arī šāds notikumu pavērsiens vietējiem iedzīvotājiem sagādāja vienīgi neizpratni, par neizdevušos svētceļojumu parasti nesūdzējās pat tie, kuriem tiešām nebija paveicies ne patiesības meklējumos, ne ar sadzīves apstākļiem – skeptiķi sacītu, ka tieši garīgo meklējumu un ceļojumu romantika bija šo ļaužu galvenais dzinējspēks.
Mēģinājumi ar ezotērisku tekstu palīdzību mainīt savu apziņas stāvokli tolaik robežojās ar neprātu. Atceros, reiz manās rokās nokļuva Bulgakova Meistars un Margarita, protams, ka samizdata variantā, taču tas bija īpaši izcils. Proti, grāmatai bija pielikums, kurā izklāstītas dažādas raganu receptes, tostarp neredzamības ziede, kuras lietošana droši vien izraisītu ādas apdegumus, bet, lietojot iekšķīgi – saslimšanu un nāvi. Tomēr viena otra recepte valdzināja ar savu vienkāršību, piemēram, kaut vai tā, kurā rakstīts, ka pilnmēness naktī kailam jāiegremdējas avota ūdenī, pirms tam rūpīgi ieziežoties ar smēri, kas pagatavota no beladonnas saknes un suņa taukiem. Tikko aprakstītie ekscentriskie padomi tā laika vidējam ezotēriķim šodien šķistu parasta lieta. Padomju pilsonis bija gatavs pakļaut ķermeni nežēlīgiem pašizolācijas eksperimentiem un pat nomirt badā, lai tikai “pieslēgtos informācijas plūsmai”. Arī interese par tradicionālajām reliģijām pēcpadomju telpā lielā mērā bija saistīta nevis ar reliģisko struktūru atdzimšanu pēc apspiestības gadiem (kā to labprāt iztēlojas kaut vai kristiešu ideologi), bet gan ar to pašu mainīto apziņu. Dabiski, ka drīz sekoja vilšanās tradicionālajās reliģiskajās sistēmās, kas izraisīja vēl lielāku populārās jeb lubu ezotērikas masveidīgumu.
Krievu psihiatrs un narkologs Daņiļins raksta, ka pats bieži vien apmeklējis ezotēriķu saietus pie kāda Maskavas kinoteātra (varbūt lasītājiem kaut ko izsaka 90. gadu sākuma kolekcionāru saieti un Šmerļa mežs?), kur pulcējusies visai raiba kompānija, sākot ar ufologiem un beidzot ar Sibīrijas vientuļniekiem, kuri dāsni dāļājuši padomus par ārstniecības augiem. Autors ar ironiju apraksta raibo saietu, piebilstot, ka jau tolaik viņu izbrīnījis, ka drošības iestādes šiem īpatņiem, no kuriem tikai daži bijuši pilnīgi traki, neveltī īpašu vērību. Varbūt tādēļ, ka vieglāk kontrolēt ļaudis, ja tie pulcējas vienuviet un ir labi pārskatāmi, bet visdrīzāk jau tāpēc, ka interese par ezotēriku visas politiskās un sociālās problēmas izstumj otrajā plānā. Īsts ezotēriķis nekad necīnīsies pret minoritāšu diskrimināciju vai par vienlīdzīgām darba tiesībām sievietēm, jo viss ir viens, un minētās problēmas ir aktuālas tikai neiesvētītajiem, kuri vēl nav sasnieguši tādu apziņas stāvokli, lai saprastu, ka tikai iekļaušanās kosmiskās informācijas plūsmā spēj sniegt cilvēku dzimumam jēgpilnu eksistenci.
Sistemātiskus pētījumus padara neiespējamus tāda vienkārša lieta kā satura trūkums lielākajā daļā ezotērisku publikāciju. Pētīt iespējams kaut ko, kas ir, nevis kā nav, un šis apstāklis ir visai nopietns arguments jebkuram, kas vēlētos kaut kādā veidā klasificēt ezotērikas ideju klāstu vai pazīstamāko darbu autoru piekopto metodoloģiju. Kas īsti notiek cilvēku galvā, kad viņi veido viedokli par lietām? Zinātnei nav skaidrs, kāpēc cilvēki notic vienām lietām, bet netic citām. Populārās ezotērikas saturu veido pseidonotikums, un tas ir labi pārdodams, jo parasti akcentē jautājumus vai parādības, kas interesē daudzus cilvēkus. Lai arī cilvēks ir tikai dzīvnieks, kas ieslodzījis sevi pašizdomātu nozīmju un jēdzienu skalā, ne visi spēj izdomāt notikumus, radīt vērtību koordinātas vai pat iedomāties, kas ir jēdziens. Dažādu reliģisku, sociālu un psiholoģisku fenomenu jūklī orientēties nav spējīgi pat profesionāļi, un ezotērika radusi savu risinājumu arī šai jomai. Kaut arī tēlu un sižetu atlase risinās iedomātā realitātē, tas nenozīmē, ka šī sistēma nedarbojas. Tā darbojas, un vēl kā! Ezotērikas autori rīkojas kā mīta konstruktori, atlasot sižetus un faktus, kas papildina viens otru, kļūdami par patstāvīgu vērtību, un to autoritatīvu padara simboliskā vara, kuru uzurpējuši paši autori. Zīmīgi, ka sabiedrībā cieņu iemantojis fiziķis un mistiķis (piemēram, Andris Buiķis), ārsts reanimatologs un mistiķis (piemēram, Pēteris Kļava) vai mācītājs un mistiķis (piemēram, Modris Plāte), nevis kāda vienkārša amata pratējs, piemēram, krāsotājs un ufologs N.N.
Reliģijas pētnieks Dereks Vēbers izvirzījis tēzi, ka reliģija un literatūra masu medijos izspēlē “ziepju operas paradigmu” – komunikāciju vide prasa palielināt bināro opozīciju daudzumu, un jebkura sarežģīta koncepcija pārvēršas “balts/melns” pretstatu pārī. Ziepju operas vērtības ir vienīgais pastāvošās reliģiskās vides kritērijs un saturs, kam raksturīga augsta emocionalitātes pakāpe – adepti tiek mudināti “simpatizēt vai distancēties”. Un šis vērojums pilnā mērā attiecas arī uz ezotērikas tirgu Latvijā. Ikdienas ritumā visas lietas plūst savā gaitā, taču politisko krīžu vai traģēdiju gadījumā ziepju burbuļos pavīd ekstrasensi un dziednieki, kas nekavējas palīdzēt sameklēt kāda nelaimīgā mirstīgās atliekas vai piedāvā “enerģētisku sakārtošanu”, kas momentā atrisinātu jebkuru situāciju.
(Foto - Ilmārs Zvirgzds)
Ja reiz revolucionāri definēja reliģiju kā opiju tautai, tad mūsdienu situācija paģērē nekavējošu un arhisvarīgu pārdefinēšanu – tieši ezotērika ir opijs tautai, jo tradicionālās reliģijas jau zaudējušas savu nozīmi un lomu sabiedrības un viņsaules komunikatīvajā karā. Un politiķi par masu ekspluatācijas līdzekli izmanto tieši ezotērikas fenomenu, paši nereti iesaistīdamies populārās ezotērikas produktu vairošanā (piemēram, JL deputātes Silvas Bendrātes dalība žurnāla Dziednieks rediģēšanā un izdošanā). Diemžēl Kārļa Marksa Kapitāls apraujas pusvārdā un dižais bārdainis tā arī nepaspēj (vai nespēj) formulēt vienu no svarīgākajiem jautājumiem, proti, ka ezotērikas autoru simboliskās varas uzurpācija izraisa recipienta (lasītāja, adepta, fana utt.) pazemojumu. Kapitālistiem, kam pieder ražošanas līdzekļi un mediji kā ezotērikas mašinērijas instrumenti, šāda situācija ir izdevīga, jo tiek nostiprināti stereotipi par valdošās sociālās iekārtas leģitimitāti, vienlaikus dodot mazajam cilvēkam iespēju “piedalīties” vai pat atdarināt “slaveno un bagāto” spēlītes, kas arī būtu skaidrojums dažādu pūšļotāju un dziednieku popularitātes nesamērīgajam reitingam. Pārdomājot ezotērikas fenomenu, šķiriskās identitātes jautājums izvirzās priekšplānā – ir taču pilnīgi skaidrs, ka aitas nav tas pats, kas cirpēji. Šķiru cīņas pretrunīgums laika gaitā nav mazinājies. Ezotērika ir viens no masu ekspluatācijas līdzekļiem, ar kura palīdzību pie varas esošie ierobežo brīvu masu apziņas plūdumu, veicinot politisko apātiju un samierināšanos ar esošajiem spēles noteikumiem.
Ja populāro ezotērisko tekstu būtiskākā iezīme ir distancēšanās no laika un telpas konteksta un ezotērikas bezsatura vēstījums kļūst par pašpietiekamu vērtību (media is a message), tad iespējams apgalvot, ka šīs distancēšanās norises galvenais rezultāts ir simbolisks un autoritatīvs vēstījums, kas iemanto dokumentālas patiesības spēku. Grāmatveikala plaukts, kas pārpildīts ar smieklīgām brošūrām, nav tikai muļķības piemineklis, kā to varētu raksturot Roterdamas Erasms. Šis plaukts ir ekspluatācijas katedra – visi pasaules svētie raksti ir simboliskās varas uzurpācijas liecība, turklāt pierakstīts teksts automātiski pārtop dokumentā, un dokuments ir valdošo slāņu un elites prerogatīva – tas ir ārpus konkurences vienkārši tālab, ka ir dokuments. Laika un telpas anulēšanas efekts kopā ar simbolisko varu pārvēršas par ekspluatācijas mehānismu, izslēdzot jebkurus pārmetumus nepatiesumā vai varas uzurpēšanā.
Pārdomājot ezotērikas fenomenu, pāris reizes ienāca prātā jautājums, vai mūsdienās vispār ir iespējami jauni mistiskas pieredzes veidi. Labi zinādams, ka reliģijas zinātnieki un dažādu reliģiju teologi parasti jaunas pieejas noraida kā vecas herēzes jeb ķecerības (kas ir viens no ezotēriķu argumentiem sava pienesuma patiesīguma verifikācijā), es tomēr gribētu domāt, ka pasaule vēl ir pārpilna ar jaunām iespējām, un tām galvenokārt būtu jāpiemīt subversīvam raksturam un revolucionāram patosam. Bālie zēni un meitenes, kas filozofē par mūsdienu reliģiju kā pilnīgi iekšēju dvēseles norisi, lai iet nātrēs vai vēl kaut kur – mistiska pieredze joprojām ir iespējama, un pravietiskuma avots nebūt nav aizslēgts ar svina vāku. Timotejs Līrijs sapņoja par chemical messiah, kas atbrīvos apziņu no liekiem uzslāņojumiem – un psihodēlisko revolūciju tik ātri noslāpēja vienīgi tāpēc, ka tā ir pretrunā ar valdošo slāņu interesēm. Mūsdienu jaunās reliģijas impulss ir līdzvērtīgs akmens laikmeta cilvēka redzējumam. Šodienas alu sienas vairs neklās maģiski zīmējumi, kuros ar šķēpiem skaustā attēloti vēlamie, bet grūti iegūstamie gardumi – nē, gluži pretēji, uz sienām tiks attēlotas jauno cilšu piederības zīmes un simboli, līkloču līnijas un trafareti, ieskrāpēti vārdi un iniciāļi. Mūsdienu alu cilvēka pasaule ir tikpat simboliska kā mūsu spēles ar zudušo realitāti, kas gadsimtiem ilgi nospieda prātus un saistīja rokas. Rītdienas alu cilvēkam ir vienaldzīgas autoritātes un stabilas struktūras, viņa kājas vairs neierobežo ledus, kas vīd pie pamales, un viņa prāts piepilda visu telpu, jo pats ir telpa, visums un vienīgā materiālā īstenība.
Ezotērika ir jutīga joma, tādēļ uztveriet manis sacīto kā gleznu vai pat karikatūru. Ezotērikas fenomens neattiecas tiešā veidā uz cilvēkiem, kas devušies labprātīgā trimdā, attālinoties no mediju sniedzamības sfēras, taču glābšanās lielākoties ir ilūzija. Ezotēriku kā ekspluatācijas instrumentu spēs pārvarēt tikai sociālas pārmaiņas un jaunas urbānās reliģiozitātes struktūras – tās varētu veidot Normunda Kozlova definētie urbānie zemnieki, kuru kopējās vērtības ir mikrosēnītes, ar kurām ļaudis apmainās, paberzējot viens otra roku, bet pagaidām – tas, kas ir – ir, un tas, kā nav – nav.
