Esmu labs vai slikts?

Rīgas Laiks: Kādā intervijā jūs teicāt, ka esat perfekcionists. Kas ir tās vērtības vai ideāli, ar kuriem jūs samērojat savu darbu?

Roberts del Naja: Tā kā es esmu diezgan kautrīgs... visi, kas iesaistīti mūsu projektā, ir diezgan kautrīgi cilvēki... es nesēžu piepūties aiz lepnības un nedomāju: “Tas nu gan ir sasodīti vareni!” Man šķiet, ka vienmēr var izdarīt labāk. Es vienmēr neapmierināts atskatos uz to, ko esmu darījis iepriekš, jo vienmēr ir daudz neizmantotu iespēju. Ierakstot skaņdarbu, vienmēr var izvēlēties tik daudz dažādu ceļu. Tu izvēlies vienu un atsakies no četriem vai pieciem citiem. Un nekad pie tiem vairs neatgriezies. Un projekta beigās tu redzi visu to, ko tu neesi izdarījis, un redzi, cik lieliskas lietas tur varētu iznākt. Manas vērtības ir tās, kas liek man mēģināt izdarīt labāk, liek man mācīties, jo es neesmu mūziķis šī vārda ierastajā nozīmē. Es vakar biju nogājis viesnīcas kazino, tur bija divi puiši, kas dziedāja. Tas ir, viens dziedāja un otrs spēlēja uz sintezatora. Viņi dziedāja bītlu dziesmas, kaut ko no populārās mūsdienu mūzikas, kaut ko, šķiet, no vietējās tautas mūzikas. Un, ziniet, tie puiši ir daudz talantīgāki par mani. Laba balss, perfekti paņemtas notis, un tas, kurš spēlēja sintezatoru, spēlēja perfekti. Bet mēs nekad neesam bijuši īsta grupa, mēs vienmēr bijām kaut kas, ko es esmu iztēlojies. Un, ja ir kaut kas tāds, ar ko es varu mērīt savu darbu, tad tā ir iztēle. Ja es neesmu tajā ielicis iztēli, tad tas ir mēsls. Un, ja es necenšos darīt kaut ko tādu, ko es neesmu darījis līdz šim, tad tas ir mēsls.

RL: Vai jūsu attieksme pret mūziku ir mainījusies pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā?

Del Naja: Mana mūzikas mīlestība nav mainījusies. Un es joprojām mīlu mūziku, ko esmu mīlējis agrāk. Un joprojām ir lietas, ir dažas grupas, kas mani turpina pārsteigt. Es esmu palicis tāds pats. Mainījusies ir mūzikas industrija. Mūzikas uztvere Lielbritānijā ir mainījusies. Tā ir kļuvusi daudz lētāka. Cilvēki domā par mūziku kā par kaut ko pārejošu, kaut ko, kas ir tikai fonā. Mūzikai vairs netiek piešķirta tāda nozīmība, kā bija kādreiz.

RL: Kāpēc tas noticis?

Del Naja: Tur ir vairāki iemesli. Kultūra šajā zemē ir mainījusies. Visa mūzikas industrija cieš no pirātisma un failu apmaiņas internetā. Bet, otrkārt, tā cieš no fakta, ka mēs esam pārvērtuši mūziku par plaša patēriņa preci, vajadzētu investēt nākotnē, bet mēs investējam šodienā. Tāda pieeja strādā tikai tad, ja precei visu laiku ir nemainīga forma un krāsa. Bet mēs nepārdodam šokolādi! Sasodītie Mars batoniņi, tos var tirgot simt gadus, un tos joprojām pirks. Tiklīdz tu izmainīsi recepti, neviens, pie joda, tos vairs nepirks. Un, lūk, kas ir noticis ar mūziku — tā ir kļuvusi sasodīti vienkārša! Tā ir kļuvusi par vēl vienu patēriņa preci. Kad runā par mūzikas vērtību Lielbritānijā, runā tikai par tās eksporta vērtību. Pašā Lielbritānijā tai vairs nav nekādas radošas vērtības. Un cilvēki vairs par to īpaši neuztraucas. Viņi mūziku var dabūt internetā par brīvu, tā ir kļuvusi tik lēta, kā vēl nekad. Un es jau arī pats esmu tajā iekšā. Man ir pilns skapis ar kreisajiem DVD diskiem, visas jaunās filmas. Nupat noskatījos Matrix Reloaded. Tas ir tas, kā cilvēki tagad izturas pret lietām, tā ir pasaule, kurā mēs nu dzīvojam.

RL: Bet vai ir vēl kas tāds, ko varētu dēvēt par britu gaumi mūzikā?

Del Naja: Dažām grupām vēl ir. Pārējās skatās uz Ameriku. Viņām nākas skatīties uz Ameriku. Tas ir veids, kā taisa mūziku, vienalga, vai tas ir pops, rokenrols vai hiphops. Mūzika ir kļuvusi tik vispārīga, tik stereotipiska, tik acīmredzama. Lūk, kas notiek Lielbritānijā. Arī preses attieksme ir kļuvusi ļengana un nogurusi. Žurnālisti vairs necenšas neko kritizēt, vienkārši apraksta un iet līdzi. Kam vajag pret kaut ko cīnīties? Viņiem jāpārdod reklāmas, viņiem vajag ienākumus. Jo arī presi šobrīd kontrolē tās pašas lielās kompānijas, kurām pieder mūzikas bizness.

RL: Vai jūs spējat nodalīt sevi no mūzikas? Dzirdēt to kā kaut ko atšķirīgu no sevis?

Del Naja: Nē, es savu mūziku neklausos. Tikai tad, kad mēs pie tās strādājam. Tad gan — visu laiku. Bet pēc tam es to nolieku malā, to klausīties — man tas šķiet mazliet narcisms, un tas arī ir nomācoši.

RL: Ja mēs meklējam idejas jūsu mūzikā, kur tās ir? Tekstos, melodijā, noskaņā?

Del Naja: Šobrīd es mēģinu pētīt austrumniecisko, arābisko pieeju. Man patīk tās melanholija, sapņainība un skaistums, tur ir sava veida trips, tā vilina ceļojumā, līdzīgi kā dub mūzikā to dara ar basu, saproti? Un man patiešām šķiet, ka mēs tam esam pietuvojušies albumā 100’th Window, izdarot to tā, lai nekļūtu garlaicīgi, lai tas nevienu nekaitinātu. Un es tiešām vēlētos vēl ko tādu turpināt. Kad es dzirdu kādu sasodītu skaņu, es saku — sasodīts, tā ir lieliska, uztaisām to par ritmu! Taču tas, ko mēs darīsim nākamajam albumam, nav tikai instrumentācijas, tie ir sasodīti divi gadi, pamatīgs laiks. Ja tu raksti instrumentālos skaņdarbus vienu pēc otra, tas sāk apnikt, un tu domā — sasodīts, kāpēc mēs nerakstām vienkāršas dziesmas, vienkāršu melodiju klavierēm vai ģitārai, kaut ko ļoti vienkāršu, kas atkārtotos un atkārtotos? Un tad tu uzraksti dziesmu un būvē instrumentālo pavadījumu tai apkārt, saproti?

RL: Vai jūs gribat, lai jūsu fani jūs mīlētu arī kā personību, vai arī jūs sakāt — lieciet mani mierā, klausieties mūziku?

Del Naja: Mūsu grupa ir veidojusies tā, ka ikviens albums ir ļoti atkarīgs no cilvēkiem, kas iesaistīti projektā. Mēs sadarbojamies ar ļoti daudziem cilvēkiem, lai tas viss atrastos nemitīgā plūdumā. Tas tāpēc, ka mēs neesam mūziķi ierastajā izpratnē, mums svarīgākas ir idejas, tās var mainīties ļoti strauji un visu laiku mainās virziens. Tas ir ļoti aizraujoši, bet tajā pašā laikā cilvēks, kas to dara, vairs nav tik svarīgs. Tas vispār ir kaitīgi — tas, ka mūziķis uz mirkli nokļūst slavas virsotnē un tad pazūd ēnā. Man šķiet, ka tā tam nevajadzētu būt. Paskatieties uz dižajiem klasiķiem — neviens nepazīst viņus pēc sejas, neviens nezina, kā viņi izskatījās, bet viņu mūzika dzīvo cauri gadsimtiem, jo tā ir skaista. Un tas ir būtiski.

RL: Vai jūs domājat, ka tas ir dabiski — tas, ka mūziķiem ir kāpuma un krituma posmi?

Del Naja: Tas ir atkarīgs no tā, kā tu to vēlies darīt. Vai tu spēj pieņemt to, kāda ir dzīve. Es zinu cilvēkus, kas nekad nespēs samierināties ar faktu, ka viņi vairs nav tik populāri kā agrāk. Taču ar to ir jātiek galā. Kad mēs sākām spēlēt koncertos, mēs bijām visu laiku sliktākā “dzīvā” grupa. Mūsu pirmās turnejas laikā ASV 1992. gadā mēs spēlējām tik slikti, ka turneja tika pārtraukta. Es nezinu daudz telefonsarunu, kas būtu nomācošākas par to sarunu ar mūsu menedžeri. Mēs bijām Vašingtonā, kad viņš piezvanīja un teica — rīt jums jālido uz Londonu. Tu joko, es teicu, mums rīt ir lidmašīna uz Losandželosu. Nē, viņš teica, jūs atgriežaties mājās, jums ir jāpārtrauc turneja, tā nodara vairāk slikta nekā laba. Saproti? Tā tas notiek.

RL: Kā jūs jūtaties 2003. gada pasaulē?

Del Naja: Šis gads ir bijis sasodīti dīvains gads, patiešām savāds. Šis, iespējams, ir bijis visdīvainākais gads manā dzīvē. Tik daudz pacēlumu un kritumu. Tāda sajūta, it kā es stāvētu un censtos noturēt līdzsvaru. Vai es esmu labs vai slikts, vai es virzos augšup vai lejup? Saproti?

RL: Vai jūsu attieksme pret karu Irākā ir mainījusies?

Del Naja: Nē, tā nemaz nav mainījusies, es uzskatu, ka karš kā ideja ir aplams, es neticu, ka tas ved pie miera nākotnē, nevienā sasodītā līmenī. Tas ved tikai pie tālākiem konfliktiem. Tas, kas notika Irākā, ir sekas kariem, kas notikuši iepriekš. Tie beidzās ar Sadama nokļūšanu pie varas, ar to, ka varu sagrāba kāds megamaniaks fašists, bet iemesls tam bija cilšu reliģiskajos karos, tajā, ko Irākā darīja eiropieši un amerikāņi. Un kas notiek tagad? Mēs pieredzēsim jaunu diktatūru, jaunu fundamentālismu tuvākajos piecdesmit gados. Ja eiropieši un amerikāņi domā, ka mēs varam staigāt apkārt, izplatot demokrātiju Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Āzijā, tad viņi ir galīgi traki. Tas radīs tikai vairāk naida. Bet galvenais jautājums, kas man nedod miera Irākas kara sakarā, ir — kāpēc vispirms netika atrisināts Izraēlas un Palestīnas konflikts? Tas notiek jau piecdesmit gadus, bet nē, nez kāpēc bija tik svarīgi tieši tagad tikt galā ar Irāku. Un pēc tam — ar Irānu? Pat ja viņi sūtītu karaspēku uz Izraēlu un Palestīnu, paga, paga, kurā pusē viņi būtu?

RL: Kur jūs ņemat enerģiju mūzikai?

Del Naja: Ir kaut kas brīnišķīgs tajā, ka tu pamosties no rīta bez nekā un vakarā pārnāc mājās ar ierakstītu kompaktdisku, un tur ir kaut kas tāds, kā nebija no rīta. Tur ir tā enerģija, jo studijā ir bijis tik daudz neapmierinātības un vilšanās, deviņas no desmit tavām idejām izrādījušās sūds. Padomā par to — tāds ir pasaules vienādojums. Uz katru cilvēku, kurš nopelna miljonu, ir miljons citu cilvēku, kuriem nav nekā. Tu nespēj iedomāties, cik daudz ir citu grupu, pat tikai vienā pašā Bristolē, kuras nav sasniegušas pilnīgi neko, tūkstošiem cilvēku, kas grib, bet nevar neko izdarīt. Un tas ir tik skumji. Mēs esam laimīgi par to, ko mums ir izdevies izdarīt. Ja tev izdodas uztaisīt mūziku no nekā, tad tas ir fantastiski, un tas ir visu to sūdu vērts, caur kuriem tu izej.

RL: Kādu mūziku vēl jūs klausāties?

Del Naja: Viskautko. Es klausos regeju, nedaudz hiphopu, tas vairs mani neaizrauj, hiphops, šķiet, kļuvis par nodrāztu amerikāņu sapņa iemiesojumu, vēl vairāk nekā kantrī. Man patīk pa druskai no roka, pa druskai no klasiskās mūzikas, pa druskai no džeza. Mans sliktākais ieradums, mans lielākais netikums ir pirkt visus tos Cafe del Mar un Buddha Bar sērijas diskus, visus tos chill-out albumus. Patiesībā tas ir nopietni sūdīgi — ņemt no mūzikas ārā labākos gabalus un taisīt kompilācijas. Bet, ja es pavadu vakaru ar draugiem, tas ir sasodīti vienkārši. Citādi tev jāsēž visu vakaru uz grīdas ar tālvadības pulti rokās un izmētātiem kompaktdisku vāciņiem, un no rīta tas viss jāvāc kopā un jāliek atpakaļ. Īstenībā mēs jau arī tā sākām, miksējām fragmentus uz lentēm, taču tagad es jūtos slikti no domas, ka kāds var paņemt manu albumu un samiksēt savu paša disku. Mans mīļākais albums ir bītlu Abbey Road, kas ir pilnībā konceptuāls. Tu vari samainīt dziesmas vietām, taču tad tas būs pavisam cits albums.

RL: Vai jūs ticat mūzikas dziedinošajai iedarbībai?

Del Naja: Noteikti, noteikti. Tas ir pierādīts zinātniskā līmenī — mūzikas atskaņošanai, it īpaši grūtniecības laikā, ir svarīga nozīme. Mūzika ir garīga. Tā ir saistīta ar vibrācijām. Ir mūzika, ko es klausos, kad esmu nomākts, un tā dara mani laimīgāku. Lielākoties tā ir skumja mūzika. Es varu klausīties Džefa Baklija dziesmu Dream Brother 67 reizes un kļūt priecīgāks. Tā ir visskumjākā dziesma pasaulē, taču tā dara mani laimīgāku.

RL: Un jūsu mūzika?

Del Naja: Nezinu, ne man par to spriest.

RL: Vai tai ir kāda ietekme uz jums?

Del Naja: Tas ir savādāk. Kad tu dzirdi kādu jaunu mūziku, tas ir kā tad, kad tu sastopi sievieti, kuru nekad neesi redzējis, un viņa ir skaista un sagroza tev galvu. Savukārt tad, kad tu klausies savu mūziku, tas ir tāpat kā, ja tu skaties spogulī un saki: “Ak, cik es esmu lielisks!” Diemžēl, es neesmu tik glīts, lai tā darītu.

RL: Kā jums patīk panākumi?

Del Naja: Panākumi ir briesmīga lieta, tu uzsēdies uz tiem kā uz narkotikām. Kā daudz kas, panākumi nav tik svarīgi, kā šķiet. Tie piepilda tavas kabatas, nu, ja tas dara tevi laimīgu, tad tu esi zirgā. Tie gādā par ēdamo uz galda un tādā garā, bet kādu dienu tu saproti, ka tas, ko patiesībā vēlies, ir atzinība no cilvēkiem, kurus tu cieni. Un tas, ko tu esi izdarījis, ir svarīgāk par to, ko tu esi pārdevis. Ja mēs paskatāmies uz lielajiem māksliniekiem, mēs redzam, ka māksla un panākumi — tā reti kad ir laimīga savienība.

RL: Kāds žurnālists rakstīja, ka Braiens Īno nav zinājis, ko iesākt ar paša izgudroto ambiento mūziku, un tāpēc sācis producēt citu mūziķu albumus. Cik ilgi jums būs ko teikt?

Del Naja: Man šķiet interesanta doma par kādas filmas skaņu celiņa veidošanu, iespējams, ka es gribētu arī producēt citu grupu albumus. Reizēm tev piegriežas strādāt pašam ar sevi, un tad ir interesanti paspēlēties arī ar citu cilvēku idejām. Kaut ko līdzīgu dara kinorežisori, vai ne? Ja vien tev ir fantāzija un pārliecība par sevi, tu vari darīt jebko, jo tu perfekti zini, kas īsti notiek. Kā Rīvs Matriksā!