Laime ir visapkārt – tā vismaz šķiet. Tā mīt spožas gaismas pielietos lielveikalos un tirdzniecības centros. Tā skatāma žurnālos un televīzijā. Tā apgrozās restorānos un bāros. Tā uzrunā mūs no milzu plakātiem un tiek demonstrēta tuvākajā kinoteātrī. Un tās ir tikai dažas no vietām, kur laime visbiežāk mēdz uzturēties. Laime izskatās lieliski – tas nu ir neizbēgami. Ārienei šai lietā ir milzu nozīme. Laimei ir nevainojamu zobu rinda, jaunākās modes diktēts ietērps, vaibstu pievilcību pasvītrojošs matu sakārtojums, samērīgs un valdzinošs augums. Un vēl arī daudz skaistu aksesuāru. Laime ir ārkārtīgi sabiedriska – citādi jau nemaz nevar būt. Tai patīk runāt, un tā neparko nevēlas palikt viena. Mobilais telefons tai allaž ir pa rokai, un tā bieži pārbauda arī savu e-pasta kastīti. Laimei vispār mēdz būt daudz draugu, gan ķermenisku, gan elektronisku. Un laime mīl mīlestību. Lai gan reizēm tā vienkārši mīl drāzties.
Tas viss mani mudina uzdot vienu jautājumu – kā gan tas gadījies, ka šī tā saucamā laime piepeši kļuvusi tik parasta? Tik sasniedzama? Tik izplatīta? Tik
viegla?
Manam gudrajam lasītājam ir pilnīgas tiesības pārmest, ka es runāju par laimi tik primitīvā un vispārīgā veidā. Par laimi kā tādu taču nav iespējams spriest, gluži tāpat kā par patiesību vai dzīvi. Taču tieši tur jau tas suns aprakts. Izrādās, ka var gan.
Es pēdējā laikā esmu daudz domājis par laimi, jo, atklāti sakot, daži pēdējie mēneši manā dzīvē bijuši ārkārtīgi sāpīgi. Un pārdomas mani novedušas pie gauži vienkārša un pat bērnišķīga jautājuma: vai es vispār jebkad spēšu būt laimīgs? Ik vakaru ap pulksten astoņiem vai deviņiem es dodos lēnā, tīši gausā pastaigā pa pilsētas centru. Rīgas vasara man palaikam šķiet satraucoši piesātināts pārdzīvojums. Pāri pilsētai savilkusies tāda savādi drudžaina atmosfēra, ko vēl mokošāku padara šķietami bezgalīgās dienasgaismas stundas un pastāvīgo gaidu noskaņa. Vakara pastaigas sniedz zināmu atelpu no šīs spriedzes. Mans skatiens lidinās kā satraukts putns. Visvairāk tam patīk tiekties
uz augšu, skatīties uz daudzajām skaistajām ēkām, kas ieskauj pilsētas centru. Taču pārāk bieži tas tomēr noraugās
lejup, uz laimīga izskata ļaužu pūļiem.
Runājot par cilvēku laimi – un es tīšuprāt esmu salicis kopā šos divus tik vispārīgos vārdus –, satriec tas, cik vienāda tā liekas. Laimes atšķirīgās sejas un formas saplūst vienā vienotā tēlā. Pirms dažām nedēļām kādā sestdienas vakarā, mezdams kārtējo līkumu pa Rīgas centru, es ievēroju, ka ik pa brīdim satieku viscaur baltā ģērbtu cilvēku pulciņus. Iesākumā es apjuku un sāku prātot, vai tik neesmu palaidis garām kādus svētkus vai politisku protesta akciju. Taču drīz vien atminējos, ka esmu kaut kur redzējis kluba pasākuma
White Sensation afišu, un sapratu, ka šajā sarīkojumā acīmredzot ielaiž tikai baltās drānās. Dīvainākais tas, ka es balti tērptos izpriecu tīkotājus gandrīz vai apskaudu. Es lieliski apzinos, ka šī
White Sensation ballīte manī būtu izsaukusi vētrainu nepatiku. Pirms daudziem gadiem es biju aizstaigājis uz dažiem līdzīga gara pasākumiem Londonā, un toreiz man tie likās biedējoši un pretīgi. Taču es šos cilvēkus tik un tā apskaudu par viņu absolūto lētticību.
Pirms es turpinu, man laikam vajadzētu paskaidrot, ka biju nolēmis rakstā turēties pie nopietnas un filozofiskas attieksmes. Es jau pat sacerēju dažas samērā labi noformulētas rindkopas (tagad tās ir izdzēstas) par vārda “laime” etimoloģiju un to, kā tas semantiski attīstījies no savas sākotnējās gadījuma rakstura nozīmes par hipostazētu jēdzienu, kura objektivizācija būtībā sakņojas valodas komercializācijā, kas pakāpeniski un apzināti iedvesusi fiziskajā līmenī kādu augstāku metafizisku jēgu. Es biju nodomājis veltīt savas pārdomas tieši šim aspektam, taču man sāka likties, ka tas ir bezjēdzīgi. Mana māte šādā situācijā pateiktu skaidri un gaiši: vai nu cilvēks ir laimīgs, vai arī nav.
Reti kurš no man Rīgā pazīstamajiem cilvēkiem sevi raksturotu kā laimīgu – vai nu tāpēc, ka viņi ir pārāk saprātīgi, lai ņemtu mutē tādus izteicienus, vai arī vienkārši tāpēc, ka nejūtas laimīgi. Jāteic gan, ka atšķirība reizēm var būt pavisam niecīga.
Piemēra pēc ņemsim kaut vai manu paziņu, 27 gadus veco Sanitu. Laimes jautājumu es ar viņu esmu apspriedis gari un plaši. “Es neesmu laimīga,” viņa, ne ar aci nepamirkšķinājusi, paziņo. Taču šos vārdus Sanita pasaka mazliet bērnišķīgā balsī, ar smaidu – it kā, vienkārši izrunājot, varētu likt tiem izkūpēt gaisā kā uz burvja mājienu. Sanita ir lielisks piemērs cilvēkam, kurš, visticamāk, nekad nebūs laimīgs: to nosaka valoda, pēc kuras diktētajiem noteikumiem viņa dzīvo. Viņai laime ir skaitliski mērāms un kvalitatīvi salīdzināms jēdziens; atkarīga no tā, vai viņa atradīs īsto vīrieti, darbu, draugus, dzīves vietu un veidu. Gandrīz droši var apgalvot, ka tas viņu jau sākotnēji nolemj neveiksmei.
Sanita nebūt nav vienīgā, kuru ar lieliskiem panākumiem nohipnotizējušas viltīgās laimes ainiņas, ar kurām viņa ik dienu tiek apmētāta; tieši tas pats noticis ar vairumu cilvēku, pat ja viņi to nesaprot vai atsakās atzīt. Piemēram, ar tādiem kā es.
Gari pašanalīzes gadi man ļāvuši nonākt pie daudzām atziņām par laimes dabu. Paša atklāsmes un idejas es bieži esmu lasījis izteiktas citos vārdos dažādu filozofu un rakstnieku darbos. Man labpatīk domāt, ka es par šo jautājumu šo to zinu. Un tomēr, par spīti manām zināšanām, ja tās var šādi apzīmēt, mani tik un tā ietekmē šis visuresošais vienā valodā runājošais laimes tēls, lai gan es lieliski apzinos, ka tas var novest tikai pie traģiskām sekām.
Nīče reiz kādā vēstulē draugam rakstīja (šī rindkopa man vienmēr likusies bezgala aizkustinoša): “Vēl tagad pēc stundu ilgas draudzīgas sarunas ar pilnīgiem svešiniekiem visa mana filozofija mēdz saļodzīties.” Es rodu zināmu mierinājumu apziņā, ka zināšanas bieži vien nav nekas daudz vairāk par smalki izstrādātu fikciju, kam kaut kā jākompensē laimes trūkums – lai kā mēs to definētu. Vēsturē ir papilnam grandiozu un sistemātisku centieni pa šādu vai tādu aplinkus ceļu
aizdomāties līdz laimei. Bet varbūt viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Varbūt tie baltkreklotie vientiesīši, kas tajā
White Sensation ballītē dancoja un plītēja līdz rīta gaismai, to zināja, un varbūt tieši tāpēc viņi izskatījās tik pašapmierināti.
Viņdien man negaidīti piezvanīja kāda sena draudzene un apvaicājās, vai nevarot iegriezties uz kādu glāzi vīna. Es uzreiz sapratu, ka viņa grib no manis dzirdēt kādu mierinošu vārdu – viņa mēdz zvanīt tikai tad, kad grib no manis dzirdēt kādu mierinošu vārdu. Nepagāja ne stunda, kad viņa jau bija klāt ar divām pudelēm vīna. Manas aizdomas izrādījās pamatotas – draudzene patiešām jau labu laiku bija jutusies nelaimīga un vēlējās, lai es viņai palīdzu sapurināties, kaut vai uz dažām stundām. Nu jau vairākus mēnešus viņai bijušas “problēmas” ar draugu, un tas tad nu arī ir tas, par ko mēs tovakar gandrīz visu laiku norunājām. Man viņa patiešām ir mīļa, taču es jūtu, ka cauri pavedinoši uzvēdījošajam smaržu
Envy Me aromātam nāsīs sitas skaidri jaušama izmisuma dvaka.
Viņa izkratīja man sirdi: kas, kā, kad, kur. Mēs sēdējām virtuvē, sakrustojuši kājas “pa turku modei”, kā divi svētsvinīgi detektīvi, kas nopūlas atrisināt grūtu lietu. Kaut kad vakara gaitā viņa man pastāstīja par sapni, kurā viņu no mugurpuses paņēmis bullis un tas viņai sagādājis neaprakstāmu baudu. Jāatzīst, ka šī detaļa mani samulsināja. Taču visvairāk mani kaitināja tas, ka ikviens vārds, ko es viņai pateicu, bija vienkārši nevainojami izvēlēts. Uz mirkli es gandrīz noticēju visam, ko pats runāju. Taču tad atcerējos pats savu dzīvi. Tad es atcerējos pats sevi. Ir tik fantastiski vienkārši būt gudram citu priekšā. Tik neticami viegli izprast lietas to satriecošajā sarežģītībā un mulsinošajā vienkāršībā. Pavisam kas cits ir to visu izdzīvot. Un tas mūs no jauna noved pie laimes problēmas.
Šo mēnešu laikā lasīšana bijis mans lielākais mierinājums – tāpat kā tas bieži gadījies arī pagātnē. Pēdējā laikā esmu nodevies lasīšanai ar vēl nepieredzētu kāri. Es izbaudu neaprakstāmu prieku ik gaistošo mirkli, kad mana apziņa saskārusies ar labu tekstu. Tā ir caurcaurēm jutekliska izjūta, gluži kā peldēšanās, mīlēšanās vai bauda, ko sagādā nobrieduša augļa garša. Patlaban es lasu romānu, ko sarakstījis kāds amerikāņu rakstnieks, par kuru es patiesi sajūsminos. Grāmatā ir varonis, kurš zaudējis valodu un, lai darītu savas domas zināmas apkārtējiem, spiests ierakstīt tās piezīmju grāmatiņā. Un tā kādu dienu šis cilvēks sēž kafejnīcā. Pie viņa pienāk kāda sieviete un uzsāk sarunu. Viņš nevar atbildēt, tāpēc turpina dzert kafiju. Paiet neilgs laiciņš, un pēdīgi sieviete no varoņa klusēšanas secina, ka viņam nav vēlēšanās sarunāties. Un tad viņš pasniedzas pēc savas piezīmju grāmatiņas un ieraksta: “Es nevaru parunāt.” Sieviete izlasa šos vārdus un izplūst asarās. Tad viņa uzraksta atbildi: “Lūdzu, kļūsti par manu vīru.”
Šis fragments mani tā nokaitināja, ka es nekavējoties aizcirtu grāmatu un devos pastaigāties. Ja nu visā pasaulē ir kas tāds, kur laimi tik tiešām nav iespējams atrast, tad tie ir vārdi. Vārdi man ir līdz kaklam – skaisti vārdi. Aptuveni pirms mēneša man gadījās nopietni savainot kāju, un es nedēļu nedrīkstēju celties no gultas. Taču, ņemot vērā manu dvēseles stāvokli, likās, ka tas prasa drīzāk 40 dienas. Šo laiku, kamēr biju piesiets pie gultas, es izmantoju, lai izlasītu Žuzē Saramagu[1.
José Saramago (1922), portugāļu rakstnieks.] “Jēzus evaņģēliju”; Saramagu es uzskatu par vienu no mūsu laiku izcilākajiem rakstniekiem. Īpašu mierinājumu man sniedza viena šīs grāmatas rinda: “Runāt par vakardienu, šodienu un rītdienu nozīmē vienīgi dot dažādus vārdus vienai un tai pašai ilūzijai.” Laiks vienmēr bijis būtiski svarīgs manā laimes izpratnē.
Cilvēki, kas mani īpaši labi nepazīst, ir saukuši mani par pesimistu. Taču “pesimists” ir vārds, ko es atsakos lietot, tāpat kā tā atsāpinošo antonīmu “optimists”. Vispār jau es esmu miermīlīgs cilvēks, bet, ja man vēl kādreiz nāksies noklausīties, kā par glāzi kāds izsakās, ka tā ir vai nu pa pusei pilna vai pa pusei tukša, atkarībā no tā, vai jūs esat optimists vai pesimists, es nudien paņemšu to pustukšo/puspilno glāzi un puspajokam/pusnopietni triekšu pret tuvāko sienu. Šādas dihotomijas ir nāvējošas. Vēl jo vairāk reizēs, kad jēdzieni, par kuriem ir runa, ir tik apšaubāmi.
Laime kā ideāls par sevi sakņojas realitātes noliegumā. Tā iestājas pret laiku, sabrukumu, ciešanām, neziņu, nevarību un haosu. Citiem vārdiem, tā iestājas pret ievērojamu dzīves daļu. Tā paņem no pasakām “un viņi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien”, kas reiz kalpoja par noderīgu morāles kodeksu bērniem, un apgriež to ar kājām gaisā, pataisot par “un viņi dzīvojuši laimīgi visu baltu mūžu”. Šajā laimīgajā dzīvē un nebeidzami atkārtotajā “es gribu” ir kaut kas baisi infantils.
Dažu pēdējo gadu laikā divi manas ģimenes locekļi palīdzības meklējumos ķērušies pie antidepresantiem. Es viņiem to nepārmetu, jo – man tiešām negribētos, lai tas izklausās smieklīgi – vēlos tikai vienu: lai viņi būtu laimīgi. Taču es pats to nekad nedarītu, lai cik grūti man klātos. Tāpat es nedomāju nostāties uz astoņkārtīgā ceļa vai pievērsties desmit soļu programmai, kas mani novestu pie laimes. Nedz arī skaitīt lūgšanas. Nedz pasludināt, ka laime ir mans nopelns. Nedz dzīties pēc tās. Nedz rauties uz pusēm, lai to sasniegtu. Taču pats galvenais – es centīšos, lai manas nepiepildāmās ilgas pēc laimes nekļūtu par manas dzīves stāstu. “Laime” ir vārds, kas izklausās mazliet pamuļķīgi: kā balons vai bonbonga, un būtībā tieši tā jau arī ir galvenā problēma. Paziņot “es esmu laimīgs”, domājot, ka ar to tiek pasacīts, kas tu esi – tas daudz neatšķiras no dunča dūriena paša mugurā. Ja mēs vēlētos visu patiešām vienkāršot – un man patīk visu patiešām vienkāršot, tad varētu teikt, ka laime mūsdienu pasaulē ir viena no pieprasītākajām plaša patēriņa precēm. Lielākā daļa visu produktu, varbūt vienīgi izņemot skrūves un uzgriežņus, tiek ražoti un patērēti laimes vārdā. Pieprasījumam pēc laimes veltītas veselas industrijas. Mācība par laimi soļo zinātnes avangardā. Pastāv vesela ideoloģija, kas… nē, neko vairāk es par to nespēju pateikt. Tas sniedzas tālāk par manām saprašanas spējām.
Ir tāda 60. gadu dziesma,
Happy Together – “Laimīgi kopā”; zināmās situācijās tā mani aizkustinājusi līdz asarām. Vons Karvajs[2.
Adaptation (2002), režisora Spaika Džonzes
(Spike Jonze) filma.] uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu, izmantojot dziesmu brīnišķīgajā fināla ainā. Arī filma “Adaptācija”[3.
Wong Kar-wai (1958), Honkongas kinorežisors.] noslēdzas ar šo pašu dziesmu. Tajā ir kaut kas neaizmirstami, skaisti, bezcerīgi un priekpilni melanholisks. Dziesmai tuvojoties fināla kulminācijai, tajā skan šādi vārdi:
“Me and you/ and you and me/ no matter how they toss the dice/ it had to be/ the only one for me is you/ and you for me/so happy together/ so happy together/ how is the weather?”[4. José Saramago (1922), portugāļu rakstnieks.]
Laiku pa laikam, kad esmu tāpat vien apgūlies un veros tukšumā, es piedzīvoju neskaidru svētlaimes sajūtu. Šādos mirkļos es izjūtu prieka pilnu saskaņu ar visu, kas man ir apkārt, īpaši ar savām nedaudzajām mēbelēm. Un šis pārdzīvojums robežojas ar romantisku pacilātību, ar sajūtu, ka “mēs esam tik laimīgi kopā”.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
