Esejas par patiesību

Patiesība kā divas dažādas lietas

Patiesība savā būtībā nevar būt nekas labs. Pareizāk sakot, neviens, kurš apgalvojis, ka ir atklājis patiesību, nav izdarījis ne man, ne citiem neko labu. Drīzāk pat otrādi — patiesība vienmēr ir novedusi pie strīdiem, ķīviņiem un beigtiem cilvēkiem. Šķiet, patiesībai vispār ir kāds sakars ar beigām, taču mēģinājumi pateikt, kas ir patiesība, tā arī nekad nav vainagojušies ar skaidru un viennozīmīgu definīciju, un šī vārda lietošana ikdienā liecina par ārkārtīgi spēcīgu vēlmi kādu apgalvojumu vai notikumu izmatot sev vien zināmiem mērķiem. Un tas vienmēr šķiet aizdomīgi.

Valoda nez kāpēc saka mums priekšā, ka ir divas atšķirīgas lietas — patiesība un taisnība. Abi vārdi gan izskatās cēlušies no vienas saknes (tiest — padarīt taisnu, iztaisnot), taču to lietojumu ikdienā un rakstos cilvēki rūpīgi izvēlas. Agrāk šķita, ka cilvēki uz Zemes var meklēt un atrast katrs savu patiesību, taču uz taisnību cerēt ļauj tikai Dieva žēlastība pēc nāves. Vēlāk, kad tiesiskas valsts uzbūve ļāva spriest taisnīgu tiesu — reizēm kļūdoties, reizēm ne — par taisnību sāka dēvēt sociāli relatīvu notikuma izpratni, bet patiesība tika deleģēta zinātnes vai objektīvās žurnālistikas sfērām. Taisnība var būt cilvēkam, kurš godīgi izstāsta to, ko ir redzējis, taču patiesība var izrādīties pavisam citāda — tā vismaz liek domāt valoda. Kas tādā gadījumā ir tas, kurš nosaka patiesības kritērijus, netiek pateikts.

Karls Popers, smīkņājot par šaubām šajā sakarā (viņš uzskatīja, ka izteikums ir patiess tad, ja tas atbilst faktiem), piemin, viņaprāt, elementāru piemēru: “Izteikums Smits iegāja lombardā īsi pēc 10.15 atbilst faktiem tad un tikai tad, ja Smits iegāja lombardā īsi pēc 10.15.” Neslēpdams, ka šāda veida izteikumu patiesuma noskaidrošana ir būtiska tiesas darba sastāvdaļa, viņš precizē: “Liecinieka apgalvojums Smits iegāja lombardā īsi pēc 10.15 ir patiess tad un tikai tad, ja Smits iegāja lombardā īsi pēc 10.15.” Ja mēs vēl tālāk pētām, kā veidojas konkrētais patiesības pierādījums, tad nonākam pie bēdīgas atziņas — lai noskaidrotu jebkura izteikuma patiesumu, mums ir nepieciešams cits, jau iepriekš pārbaudīts un patiess izteikums, kurš principā ne ar ko neatšķiras no pārbaudāmā. Liecinieks taču var tikai apgalvot Es redzēju, kā Smits iegāja lombardā īsi pēc 10.15 un, lai pārbaudītu, vai liecinieks nemelo, mums ir vajadzīgs cits liecinieks, kurš var pateikt precīzi to pašu. Savukārt, ja mums jau ir viens liecinieks, par kura teikto nav nekādu šaubu, tad kam mums vajag pārbaudīt vēl viena liecinieka teikto? Protams, reālā tiesas darbā ir no svara tas, cik daudz liecinieku bijis, kā arī tas, ka vienreiz samelojis liecinieks var tikt apšaubīts turpmāk teiktajā, taču šādiem psiholoģiskiem argumentiem jau vairs nav sakara ar jautājumu, kas ir patiesība.

Interesanti, ka Popers neviļus (bet varbūt ar nodomu) iepin savā piemērā detaļu, kas noved pie vēl dziļākām šaubām — ko nozīmē īsi pēc 10.15? Vai liecinieka apgalvojums Smits iegāja lombardā īsi pēc 10.15 ir patiess arī tad, ja Smits iegāja lombardā 10.22? Un cikos tas kļūst nepatiess? Vai arī mums jārada priekšstats par aptuvenu patiesību, daļēju patiesību? Vai apgalvojums Smits iegāja lombardā īsi pēc 10.15 ir patiesāks tad, ja lombardā patiešām iegāja cilvēks, bet tas nebija Smits, vai tad, ja Smits iegāja lombardā, taču izdarīja to pirms desmitiem? Tiesa šādas novirzes no patiesības var vērtēt atkarībā no tā, vai tai ir svarīgi zināt, kur Smits bija īsi pēc 10.15, vai arī svarīgāk ir noskaidrot, kas bija tas cilvēks, kas iegāja lombardā kaut kad priekšpusdienā. Tiesa vienmēr cenšas noskaidrot tikai vienu patiesību, bet mūs taču interesē patiesība vispār.

17. gadsimta traktātā Tarka-Dīpika indiešu filozofs Annambhata rīkojās tikpat vaļīgi kā viņa kolēģi Rietumos. Kā atšķirt patiesas zināšanas no nepatiesām? Tas ir elementāri! Zināšanas par ūdens iegūšanu ir patiesas, ja darbība, kas veikta saskaņā ar šīm zināšanām, sasniedz rezultātu, tas ir — ja ūdens tiek iegūts. Ja, savukārt, darbības rezultāts ir nevienam nevajadzīgs, zināšanas, kas bijušas tās pamatā, uzskatāmas par nepatiesām. “Patiesām zināšanām piemīt īpašība izraisīt darbību, kas sasniedz rezultātu,” saka Annambhata, taču jāņem vērā, ka viņš šajā gadījumā iesaistās polemikā nevis ar relatīvistiem (kā to darīja Popers), bet ar tiem, kas apgalvo, ka patiesas zināšanas var atpazīt pašas par sevi — pēc tā, kādā ceļā šīs zināšanas ir iegūtas. Žēl, ka viņam neviens nepajautāja, kurā brīdī iespējams pateikt, ka iegūts pietiekams ūdens daudzums. Cik daudz ūdens jau ir rezultāts? Un vai okeāna krastā jebkuras zināšanas nekļūst daudz patiesākas par tām pašām, kas ienākušas prātā cilvēkam tuksnesī? Un, gadījumā, ja mēs vēlamies pārbaudīt, cik patiesas ir Ādamsona zināšanas par pedofilu skaitu valdībā, kādas darbības mums būtu jāveic un kāds rezultāts būtu jāgaida? Tieši pārnesot indiešu loģiku parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbā, būtu jāsaka — Ādamsona apgalvojumi par to, ka valdībā ir pedofili, ir patiesi tad, ja tie izraisa darbības, kas noved pie rezultāta, visdrīzāk, pie valdības iesēdināšanas cietumā. Bet mums taču jau sākumā ir jābūt pārliecinātiem par šādu izteikumu patiesumu, lai tie varētu izraisīt attiecīgās darbības. Mums nav nekādas jēgas no izteikumiem, kas neko neizraisa. Pat indiešiem, kuriem nekur nebija jāsteidzas, nepatiesas zināšanas par ūdens iegūšanu zināmos apstākļos var izraisīt organisma dehidratāciju un nāvi, bet mūsdienu aizņemtajiem cilvēkiem nav ne laika, ne iespēju pārbaudīt savu, kur nu vēl citu zināšanu rezultātus. Jo īpaši tāpēc, ka informācijas ir arvien vairāk. Mēs ik dienas sastopamies ar tūkstošiem apgalvojumu, kurus mīļā miera labad uzskatām par patiesiem un pat nemēģinām pārbaudīt vai vismaz pamatot paši sev, kāpēc mēs tos varētu uzskatīt par patiesiem. Iespējams, ka to var izskaidrot ar zināmu nogurumu vai slinkumu, taču arī tam, ka cilvēki būtu kļuvuši slinkāki, mums nav pierādījumu. Bērtrands Rasels mēdza jokot, ka Džefersona kunga apgalvojums Ziemeļamerikā dzīvo mamuti var būt patiess ne tikai tad, ja Džefersona kungs tos nav redzējis un nekad nav bijis Ziemeļamerikā, bet arī tad, ja tos vispār neviens nav redzējis un nekad neieraudzīs. Iespējams, mamutu pāris dzīvo mežonīgos kalnu apvidos pie Klusā okeāna un neilgi pirms tam, kad pētnieki ierodas šajā vietā, lai pārliecinātos par Džefersona kunga apgalvojuma patiesumu, sākas viesulis, kas ieskalo visus mamutus okeānā un noslīcina. Pat tad, ja nav ne vismazāko iespēju zinātniski konstatēt faktus, kas atbilstu Džefersona kunga apgalvojumiem, viņam var izrādīties taisnība.

Patiesība kā estētiska kategorija

Ikdienā mēs saskaramies ar to, ka patiesības var būt dažādas, atkarībā no to svarīguma. Piemēram, laika ziņās pateiktais, ka būs lietus, mums var šķist patiesāks, ja mums līdzi ir lietussargs un lietus nelīst, nekā apgalvojums Lietus nebūs, ja tas tomēr līst un mums nav lietussarga. Televīzijā redzētas ziņas mums šķiet patiesākas nekā tās, par kurām dzirdam radio. Ziņa, kas ietverta garākā rakstā, kļūst ticamāka par to, kas pieminēta vienā teikumā. Detaļas un saistīti fakti piešķir ziņai vairāk patiesības. Jo vairāk šādu detaļu, jo uzticamāki izskatās secinājumi. Pat tad, ja to pierādīšanai nav izmantoti nekādi loģiski spriedumi. Gadījumā, ja tiek paziņots, ka Preiļos ir redzēts lidojošais šķīvītis, tam, ka tā ir patiesība, noticēs tikai nedaudzi. Bet tad, ja paziņojumā tiek piebilsts, ka šķīvīti ir redzējusi 34 gadus veca pārdevēja Anna K., kas tajā brīdī braukusi ar sarkanu automašīnu Volvo, stāsts kļūst daudz patiesāks. No citas puses, ir skaidrs, ka to, vai Anna ir redzējusi šķīvīti, mēs nevaram pārbaudīt. Turklāt, pat tad, ja viņa to ir redzējusi, tas vēl nenozīmē, ka šķīvītis tur ir bijis. Taču, ja sarunā ar Annu tiek uzskaitīts viss, ko viņa vēl ir redzējusi tajā pašā brīdī: mākoņus, bērzus, savu skumjo automašīnu un suni, tad arī lasītājam vai televīzijas skatītājam viss aprakstītais daudz vairāk sāk izskatīties pēc patiesības.

Ziņu aģentūrās pasniegtiem faktiem, gluži tāpat kā tiesas zālē minētiem notikumiem, nav nekādu iespēju izvairīties no pastarpinātības: premjers ir teicis, ka..., policija ir noskaidrojusi, ka..., korespondents ziņo, ka... — visos šajos gadījumos apgalvojuma saturs ir otrā, trešā vai vēl tālāka līmeņa pastarpinājums. Mēs varam labākajā gadījumā paļauties uz to, ka premjers vai korespondents tiešām ir izrunājis attiecīgos vārdus, taču to, vai šie vārdi satur patiesu informāciju, ziņu aģentūra vai avīze pat neņemas apgalvot. Visbiežāk tā ir lasītāja paša spontāna reakcija — spert nākamo soli un iekļaut vai neiekļaut jauno faktu savā patiesību struktūrā. Ziņu komentētāji un publicisti sper šo soli daudz riskantākā pozīcijā, visu acu priekšā. Lai izteiktu noteiktu viedokli par faktiem vai cilvēkiem, ir jāpieņem, ka eksistē ne tikai patiesi fakti, bet arī kādas vispārīgas, neapstrīdamas patiesības, kas tiek iepīti tekstā ar gluži estētisku nolūku — lai izskatās pārliecinošāk, lai aizkustina lasītāju, lai izraisa reakciju, kas vēlāk un ar atpakaļejošu datumu pierāda izmantoto apgalvojumu patiesumu.

Gan Aivara Ozoliņa savulaik paustās bažas par ekonomikas ministra Strujēviča pieņemto lēmumu izdevīgumu Lembergam, gan Māra Krautmaņa pārliecība par Šķēles plāniem nopelnīt uz bibliotēku datorizācijas rēķina balstās ne tikai uz viegli pārbaudāmām ziņām par vienas vai otras amatpersonas parakstītiem dokumentiem, bet arī uz slēptām zināšanām, kas estētisku apsvērumu dēļ tiek pasniegtas kā patiesas (te, starp citu, rodams pietiekami banāls izskaidrojums tam, kāpēc sabiedrībā valda negatīvi priekšstati par politiķiem — bieži izmantojot patiesību politiķi ir nelieši nevis kā secinājumu, bet kā vienu no premisām savos siloģismos, žurnālisti ir panākuši tās iekļaušanu kopējā patieso faktu sistēmā jeb realitātē). Te jāpiebilst, ka jau 1987. gadā amerikāņu matemātiķis Ričards Trudo publicē darbu Neeiklīda revolūcija, kurā izvirza jaunu patiesības teoriju — patiesība ir stāsti, kurus cilvēki stāsta viens otram, un, jo aizraujošāks ir stāsts, jo patiesāks tas šķiet klausītājam.

Patiesība kā precizitāte un ziepju opera

Dīvaini, ka mākslinieki bieži ir centušies attēlot patiesību alegoriskā kailas sievietes izskatā. Tas varētu atbilst gan prasībai pēc tiešas un nepastarpinātas uztveres (tikai kaili fakti), gan mēģinājumam padarīt stāstu aizraujošāku, taču detaļu trūkums atmasko alegorisko patiesības izpratni. Situācijā, kurā mums tiek pasniegts tikai fakts (kāds tas ir), mums kļūst neinteresanti jautāt, vai tas atbilst patiesībai. Patiesībai ir arī atribūts — spogulis, kurā atspīd gaisma. Tas bieži ir minēts kā piemērs patiesu spriedumu iegūšanai, ņemot vērā ideju par iespējami precīzu faktu atspoguļošanu. Ar spoguli gan saistās vairāki kuriozi pārpratumi, piemēram, konsekventi ieskatoties tajā, pētnieks redz vienīgi pats sevi. Daudziem autoriem spoguļa alegorija nepatika arī tāpēc, ka tas samaina vietām kreiso un labo pusi, taču te drīzāk vainīgs cilvēka pieradums aplūkot citus cilvēkus, kas stāv ar seju pret mums. Pieraduši uzskatīt, ka tieši tādi ir normāli cilvēki, mēs samulstam, savā atspulgā ieraugot pulksteni uz otras rokas. Ja cilvēkiem, kas grib ieskatīties mums acīs, būtu ērtāk mest kūleņus pāri mūsu galvai, nevis apiet apkārt un pagriezties ap vertikālo asi, tad, ieraugot spoguli, mums liktos, ka tas apgriež visu ar kājām gaisā. Budistu tekstos spogulis arī izmantots ka ideāls paraugs prātīgam cilvēkam, taču tas nozīmē pašam kļūt kā spogulim un tieši tāpat izturēties pret apkārtējo pasauli — atspoguļot (domāt) to, neko (emocijas) nepieliekot klāt un neizkropļojot attēlu ar savu klātbūtni. Ja ikdienas dzīvē mēs izturamies kā nosvīduši vai svešām rokām noķēpāti spoguļi, tad mūsu uzdevums ir noskaidroties un izbeigt iejaukties. Diemžēl, tieši patiesības vārdā visbiežāk notiek mēģinājumi kaut ko mainīt un uzlabot dzīvē un citos cilvēkos. Ziņu aģentūras izplatītā tekstā bija šāds teikums: ““Patiesība ir tā, ka Viljamam Džefersonam Klintonam rūp tikai divas lietas: uzmanības pievēršana un nauda,” skarbi un ironiski eksprezidenta aktivitātes vērtē Londonas avīze The Sunday Times.” Skaidrs, ka nedz avīze, nedz kāds konkrēts autors ar to nedomāja atklāt jaunu, svarīgu un pārbaudāmu patiesību — šis teksts drīzāk atspoguļo apgalvojumu Man šķiet, ka Klintonam rūp tikai nauda vai pat Klintona uzvedība liek domāt, ka viņam rūp tikai nauda. Tajā kontekstā, kādā apgalvojums ir izteikts, tas acīmredzami ir vairāk vērsts uz rīcību nevis informāciju. Jebkurš apgalvojums, un, it īpaši tāds, kas runā par patiesību, ir rīcības akts. Žurnālists vēlas panākt, lai sabiedrība maina savu attieksmi pret Klintonu vai arī lai Klintons maina savu attieksmi pret maksas lekcijām, un tāpēc lieto patētisko Patiesība ir tā, ka… Citā tekstā ziņu aģentūra atsaucas uz speciālista viedokli: “Kā norādīja Krauze, importētajam medum bieži vien uz produkta etiķetes tiekot norādīta nepatiesa informācija, ka medus ir ražots Latvijā, bet patiesībā medus ir tikai pildīts Latvijā, bet ražots ārvalstīs.” Šeit ne tikai patiesība tiek pretstatīta redzamajam lietu stāvoklim, bet arī tiek mēģināts ietekmēt pircēju attieksmi.

Ir vēl kāds patiesības līmenis, kas visspilgtāk izpaužas melodramatiskos televīzijas seriālu (ideālo dzīves modeļu) pārstāstos, kas publicēti televīzijas programmās. Šī patiesība ir kaut kas nenovēršams un liktenīgs, kas atklājas zīmīgos dzīves pagrieziena punktos: “Lerijs ir skolas autobusa vadītājs. Pēc satiksmes negadījuma parādās raksts skolas avīzē. Kāda meitene apsūdz Leriju nepiedienīgā rīcībā. Galu galā atklājas patiesība.” Patiesība ir laba un dziedējoša, ja cilvēks ir labs. To saprotot, ir viegli atrodams arī pariezais uzvedības modelis — sekot patiesībai, ļaut tai nokārtot visas nebūšanas. Attiecībā uz sliktiem cilvēkiem patiesība ir viņu liktenis. “Bogāni ir spiests policijā sniegt liecību. Luka grasās izskaidroties ar Aliči. Nāk gaismā patiesība par Andreas parakstīto čeku.” Cilvēkiem, kas nav ne labi, ne slikti, bet cenšas atrast savu problēmu atrisinājumu, patiesība ir grūts, taču vienkāršs instruments. “Tik daudz rūpju nomāc Toniju — jāparūpējas par doktori Melfi, kura ir briesmās, jo gan mafija, gan FIB zina par viņa terapiju, jāpastāsta patiesība saviem puišiem, jāizrēķinās ar nodevējiem.” Kā konkrēts rīcības akts patiesība izraisa vienlaikus vairākus rezultātus (to vajadzētu atgādināt indiešu filozofam Annambhatu), un daži no tiem var būt gribēti, bet daži — negribēti. “Elēna izstāsta Čelo, ka Ernesto nodarījuma dēļ viņa vairs nav jaunava. Apslāpējusi sevī naidu pret Ernesto, Čelo iesaka māsai visu izstāstīt līgavainim pirms kāzām. Elēna nolemj riskēt, taču, nespēj atklāt patiesību, jo Huans Alberto liek manīt, ka nekad nespētu piedot sievietei, ja tā bijusi cita vīrieša apskāvienos.” Esamības attiecības ar patiesību reālajā dzīvē ir daudz sarežģītākas, nekā tas šķiet mācību grāmatu autoriem, cilvēkam var būt noteiktas zināšanas, kas tikai ar laiku kļūst patiesas, un šo zināšanu izraisītas darbības rezultāts var būt atkarīgs nevis no zināšanu satura vai darbības virziena, bet tieši no patiesības kā individuāla piedzīvojuma. “Renato lūdz Serhio nepostīt ģimeni un liek atzīt, ka viņš Marimaru apprecējis tikai aiz līdzcietības. Sapratusi, ka tā ir patiesība, Marimara steidzas uz piekrastes klintīm darīt sev galu.” Šāda loģiskā konstrukcija pieļauj dažādu izpratni par zināšanu objektu, dažādu ne tikai laikā, bet arī subjektīvajā telpā. Klasiskajā glezniecībā iecienīts motīvs Laiks izglābj patiesību izrādās nenovēršami novecojis — dzīve pierāda, ka ar laiku jebkura patiesība daudz vairāk zaudē, neka iegūst.

Aristotelis savulaik iemantoja milzīgu autoritāti, šādi formulējot pirmo loģikas likumu: “Ir acīmredzami, ka divi pretēji izteikumi par vienu un to pašu nevar būt patiesi vienā un tajā pašā laikā.” Šai formulai var gan pārmest zināmu tautoloģiju (Kas ir pretēji izteikumi? Tādi, kas nevar būt patiesi attiecībā uz vienu un to pašu vienā un tajā pašā laikā), taču vairāku indiešu filozofisko skolu sekotāji gan teiktu, ka izteikums var būt ne tikai patiess vai nepatiess, bet arī patiess un nepatiess vienlaikus, nemaz nerunājot par situāciju, kurā tas nav ne patiess ne nepatiess. Pirms kāda laika presē parādījās ziņa par sievieti, kura kļūdas dēļ tikai piereģistrēta kā māte jaundzimušam bērnam. Avīzēs rakstīja: “Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane atzīst, ka “sieviete, kura reģistrēta kā māte, pati ir ieinteresētā persona — viņas interesēs ir noskaidrot patiesību, tādēļ viņai jāgriežas tiesā”. Atliek piebilst, sievietei gan tiesā jāgriežas nevis, lai noskaidrotu patiesību, jo lai nu ko, bet to, ka viņa nav māte, viņa tomēr zina, bet gan lai legalizētu šo patiesību līdz ierēdņu akceptam.” Te ir skaidri redzams, ka pasaules uzbūve pieļauj izteikuma Šī sieviete ir māte šim bērnam eksistenci līdzās izteikumam Šī sieviete nav māte šim bērnam, turklāt iekšējais konflikts parādās nevis laikā vai telpā, bet dažādās inztancēs — dažādās izpratnēs par patiesuma kritērijiem. Jau Augustīns bija spiests atzīt: “Patiesību zina tikai vienīgi Dievs un, iespējams, uzzinās cilvēka dvēsele, kad atstās šo ķermeni.” Šajā sakarā vēl kāds jautājums — vai horoskopi var būt patiesi un nepatiesi?