Es tevi ienīstu, Amerika

ASV ir kā tas čalis ballītē, kurš visus cienā ar kokaīnu, bet kurš vienalga nevienam nepatīk.

Džeimss Semjuels, ASV senators

2001. gada 11. septembrī Eiropa uz mirkli sastinga šausmās. Precīzāk būtu teikt – īpašās šausmās, kādas pirms tam nebija izraisījušas ne tajā pašā CNN redzētie masu slaktiņi Ruandā, ne Bagdādes bombardēšana 1991. gadā, pat ne mirstošie bērni Somālijā, Sudānā un citur. Instinktīvo solidaritāti, ko tajā brīdī neskaidri sajuta miljoniem eiropiešu, nākošajā dienā lakoniski formulēja franču Le Monde pirmajā lappusē: “Tagad mēs visi esam amerikāņi”. Uz mirkli bija pagaisusi robeža starp “mēs” un “viņi”. Bet tikai uz mirkli. Putekļi vēl nebija lāgā nosēdušies pār Manhetenas Dauntaunu, kad Eiropā atskanēja pirmās balsis pavisam citā toņkārtā – “tas jau bija gaidāms”, “par to viņi var vainot vien paši sevi”, “varbūt tagad viņiem atvērsies acis”... Kopš tā brīža un jo īpaši pirms ASV iebrukuma Irākā šī toņkārta (vismaz decibeliskā spiediena ziņā) ir nemitīgi turpinājusi pieaugt, nomācot tās balsis, kas mēģina apelēt pie transatlantiskās (t.i., Rietumu) civilizācijas kopējām vērtībām. 2002. gadā Francijā par bestselleru kļuva grāmata 11. septembris: drausmīgie meli, kurā tās autors Tjerri Meisāns izvirza un “pierāda” tēzi, ka Pentagonu īstenībā sagrāva nevis lidmašīna, bet ar sprāgstvielām pildīta kravas automašīna un ka šo uzbrukumu izplānoja neviens cits kā prezidenta Buša administrācija, lai rastu ieganstu iebrukumiem Afganistānā un Irākā. Itāļu dramaturgs Dario Fo paziņoja, ka “neatkarīgi no tā, kurš vainojams Ņujorkas slaktiņā, šis akts ir likumsakarīgs vardarbības kultūras, bada un nehumānas ekspluatācijas rezultāts.” Viņa britu kolēģis Harolds Pinters savukārt 2002. gada pavasarī žurnālā Granta rakstīja: “Šī “neliešu valsts” [..] ir apliecinājusi, ka tā ir pilntiesīgs, godalgots, zelta plāksnēm klāts monstrs. Tā ir pieteikusi karu visai pasaulei. Tā zina tikai vienu valodu – bumbas un nāvi.” Berlīnes kultūras padomniece (starp citu, diplomēta psiholoģe) publiskā mītiņā atgādināja par Dvīņu torņu fallisko simboliku. Nobela prēmijas laureāts Ginters Grass notikušo saistīja ar Holivudas katastrofu filmām. Kopumā ņemot, gaisā jautās kaut kas no 70. gadiem, kad protestētāji Vācijas ielās skandēja: “USA-SA-SS!” Vienkāršie amerikāņi bija nesaprašanā. Šķiet, pirmo reizi vēsturē ASV bija pelnījusi cildeno mocekļa statusu un tam pienākošos nožēlas un simpātiju uzplūdus ja ne no visas pasaules, tad vismaz no Eiropas sabiedrotajiem, taču Eiropa izturējās tā, it kā īstie cietēji būtu teroristi, bet Amerika – agresors. Turklāt pieaugošo kritiku nopietni lika uztvert fakts, ka bieži vien visradikālākos viedokļus Eiropā izteica nevis kreisie vai labējie ekstrēmisti, bet sabiedrībā labi pazīstamas un cienījamas personības. Tajā pašā Le Monde neilgi pēc 11. septembra Žans Bodrijārs, viens no mūsdienu pazīstamākajiem franču filozofiem, rakstīja: “Kā mēs sapņojām par šo notikumu. (..) Kā visa pasaule bez izņēmuma sapņoja par šo notikumu, jo nav iespējams nesapņot par tādas varas sagraušanu, kas ir kļuvusi hegemoniska. (..) Viņi (teroristi) ir tie, kas to paveica, bet mēs – tie, kas to vēlējāmies.” Grieķu komponists Mikis Teodorakis: “Es ienīstu amerikāņus un visu amerikānisko.” Angļu rakstniece Mārgareta Drebla: “Mans antiamerikānisms ir kļuvis gandrīz nekontrolējams. Tas ir pārņēmis mani kā slimība. (..) Es neieredzu Savienotās Valstis un visu, ko tās ir nodarījušas Irākai un pārējai bezpalīdzīgajai pasaulei.” Vai tiešām Eiropa bija aizmirsusi, ka bez ASV augstsirdīgās palīdzības brīvības un demokrātijas vārdā tā jau sen būtu pārvērtusies kūpošu drupu kaudzē? Sākoties diskusijām par iebrukumu Irākā, ASV—Eiropas attiecībās neierasti asas vārdu pārmaiņas pārsviedās jau uz politiskās varas augstākajiem ešeloniem, izraisot attiecību atsalumu, ko pilnībā nespēja kliedēt arī nesenā ASV prezidenta vizīte Eiropā. Nozīmīgi ir tas, ka cauri vāji maskētajai nepatikai pret ASV agresīvo, vienpusējo ārpolitiku jautās daudz dziļāks konflikts, kā aprakstīšanai tika ņemta talkā jau citā sakarā dzirdētā metafora par “amerikāņiem no Marsa un eiropiešiem no Venēras” un kas dažiem analītiķiem lika pat aizdomāties par civilizāciju konfliktu pašas tā dēvētās Rietumu civilizācijas iekšpusē. Bet arī vidusmēra amerikānim, kurš bija balsojis par Džordžu V. Bušu un kuram nekad nebija ienācis prātā apšaubīt aksiomu, ka Amerika ir vislabākā, visbrīvākā, visprogresīvākā valsts pasaulē un ka viss, kas ir labs Amerikai, ir labs arī pārējai pasaulei – arī šim informatīvā pašizolācijā dzīvojošajam lāga amerikānim pēkšņais atklājums, ka “viņi mūs ienīst”, lika sajust, ka vecajā Eiropā kaut kas ir mainījies. Taču Eiropā nekas īpaši nebija mainījies, vismaz šajā ziņā nē. Vismaz pēdējos divsimt gadus nē. I  Pārceliet vācieti uz Maiami, un jūs viņu pārtaisīsiet par deģenerātu – tas ir, amerikāni.

Ādolfs Hitlers

1832. gadā jaunais austriešu dzejnieks Nikolauss Lēnau ieradās Amerikā tā paša iemesla dēļ, kas 19. gadsimta pirmajā pusē lika uz turieni doties tūkstošiem dzīves atstumto, bēgļu, sektantu, laimes meklētāju, noziedznieku un vienkārši ziņkārīgo no visas Eiropas. Eiropas kolektīvajā iztēlē Amerika jau tolaik bija pieņēmusi neierobežotu iespēju un brīvības zemes valdzinošo tēlu. Tā vairs nebija Daniela Defo Molas Flendersas Amerika, kurā par miertiesnešiem un pilsētu galvām bieži vien kalpoja bijušie Ņūgeitas cietuma karātavu putni ar iededzinātu kauna zīmi plaukstā. 19. gadsimta sākumā vecā Eiropa lūkojās uz Ameriku kā uz lielu eksperimentu: monarhisti ar riebumu un nievājošu augstprātību, bet liberāļi – ar optimismu un cerībām. Amerika bija pirmā (un tolaik vēl vienīgā) valsts pasaulē, kuru bija veidojuši, ja drīkst lietot šo vārdu, intelektuāļi, balstoties uz 18. gadsimta apgaismības liberālajām idejām. Tā bija kā milzu laboratorija, kurā tika izmēģināta jauna sociālā un politiskā sistēma. 20. gadsimta 20. gados par tādu pašu laboratoriju Eiropas kreiso intelektuāļu acīs, kā zināms, kļuva padomju Krievija. Bet atgriezīsimies pie Nikolausa Lēnau. Austriešu dzejnieks sākotnēji bija iecerējis Amerikā palikt piecus gadus, taču atgriezās jau pēc gada. Dzejnieka sākotnējais plāns iegādāties Ohaio štatā nekustamo īpašumu, ko varētu izīrēt un tādējādi nodrošināt regulārus ienākumus, bija cietis neveiksmi un vispār – Amerika viņam bija noriebusies. Pirmkārt, viņam nepatika amerikāņi – viņam tie likās pa lielākai daļai savtīgi, veikalnieciski, vulgāri, plātīgi ļautiņi, kuriem trūka civilizētības, garīgu centienu, brīvības un vienlīdzības. Bet otrkārt – un tas ir interesantāk –, viņam nepatika pati Amerika, tās daba. Tā viņam likās daudz mazvērtīgāka par Eiropas dabu. “Man vēl nav gadījies redzēt nevienu drosmīgu suni, nevienu ugunīgu zirgu vai kaislīgu cilvēku. Šejienes daba ir drausmīgi gurdena,” viņš rakstīja brālim. “Šeit nav lakstīgalu, patiesi – šeit vispār nedzird dziedātājputnu balsis.” Protams, ņemot vērā jeņķu pilnīgo nejutīgumu pret garīgu dzīvi, “lakstīgalai ir taisnība, ka tā nevēlas nākt pie šiem salašņām.”

Līdzīgi arī 18. gadsimtā holandiešu naturālists Kornēlijs de Pauvs, stāstot Frederika Lielā galmā par Ameriku, pilnā nopietnībā apgalvoja, ka suņi Jaunajā pasaulē nekad nerejot. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā šādi uzskati Eiropā bija kļuvuši visai populāri, pateicoties franču dabaszinātnieka grāfa de Bifona (1707—1788) zinātniskajām pūlēm. 18. gadsimta Eiropā grāfs de Bifons bija lielākā autoritāte bioloģijā, un viņa 44 sējumu dabas vēsture (Histoire Naturelle, 1788), kura, kā tika uzskatīts, ietvēra visu cilvēces zināšanu kopumu par botāniku, zooloģiju un ģeoloģiju, bija tulkota visās lielākajās Eiropas valodās. Nav zināms, uz kādiem avotiem balstījās de Bifons (pats viņš Amerikā ne reizes nebija bijis), bet savā darbā viņš apgalvoja, ka tās daba ir “mazāk daudzveidīga un, varētu pat teikt, mazāk spēcīga.” Amerikas dzīvnieki ir daudz mazāki par saviem Eiropas un Āfrikas sugasbrāļiem (piemēra, puma ir “mazāka, vājāka un bailīgāka par īsto lauvu”), tāpat kā Amerikas indiāņi – par eiropiešiem (“radīšanas dziņa viņos ir visai slābana; (..) viņiem nav nedz ķermeņa apmatojuma, nedz arī degsmes uz savu sievieti”). Vēl vairāk, de Bifons rakstīja, ka arī visi mājlopi, pārvesti no Eiropas uz Ameriku, tur augumā sarūkot. Šādu dabas deģenerāciju de Bifons skaidroja ar Jaunās pasaules klimatu, kas esot pārlieku auksts un mitrs. Beigās viņš vēl apgalvoja, ka Amerikas zeme un gaiss ir pilni ar mitrumu un indīgiem izgarojumiem, kas ļauj šajā vidē pienācīgi attīstīties tikai čūskām un insektiem. Kaut arī de Bifona rakstītais nespēja apturēt eiropiešu emigrāciju uz Ameriku, viņa pamattēzes pēc tam pārņēma desmitiem citu rakstnieku un zinātnieku. Saprotami, ka šī “deģenerācijas teorija” nevarēja neķerties pie sirds ASV patriotiem. 1787. gadā Tomass Džefersons, būdams ASV sūtnis Francijā, pat speciāli lika atsūtīt no Amerikas aļņa skeletu, ādu un ragus, lai tos parādītu de Bifonam. Diemžēl divus metrus augstais alnis, kuram vajadzēja glābt Amerikas godu, izrādījās ne gluži tik titānisks kā Džefersons bija cerējis, tā āda bija stipri iebojāta un ragi vispār piederēja citam dzīvniekam. Vārdu sakot, grāfu šis pierādījums nepārliecināja. 1778. gadā Bendžamins Franklins, kurš ieņēma to pašu sūtņa vietu pirms Džefersona, sarīkoja banketu savā Parīzes rezidencē, uz kuru uzaicināja astoņpadsmit eiropiešus un tikpat daudz amerikāņus. Pirms deserta pasniegšanas Franklins palūdza viesus piecelties no galda un nostāties vienā rindā pie sienas. Izrādījās, ka visīsākais amerikānis ir garāks par visgarāko eiropieti. Franklins šo mērīšanos bija viltīgi noorganizējis par godu viņa viesim Abatam Rainālam.Šis jezuītu priesteris un vēsturnieks bija publicējis pamatīgu sējumu, kurā de Bifona tēzi par pārvietotajiem dzīvniekiem attiecināja arī uz cilvēkiem. Abats Raināls (1713—1796) rakstīja, ka, nokļuvuši Amerikā, angļu pārceļotāji acīmredzami esot deģenerējušies. Dzīvei bīstamā vide, viņš apgalvoja, atstājot negatīvu ietekmi ne tikai uz pārceļotāju augumu, spēku un drosmi, bet arī uz mīlas sparu un smadzenēm, kuras zaudē spēju ilgstoši domāt. Viena no Raināla tēzēm ir izrādījusies īpaši dzīvotspējīga, un šādā vai tādā modifikācijā tā it bieži parādās pretamerikāniskajā nostājā arī šodien – proti, tēze par to, ka amerikāņi ir kā bērni, kas vēl nav sasnieguši pubertātes vecumu. Kāpēc, vaicāja Raināls, amerikāņiem nav neviena slavena dzejnieka, mākslinieka vai zinātnieka? Tāpēc, ka viņi ir visādā ziņā mazvērtīgāki par eiropiešiem. Raināla secinājums bija loģisks – Amerikas kolonizācija ir bijusi kļūda, jo nekas labs no šīs zemes nevar iznākt, tā sakot, pēc definīcijas.

II “Amerika,” es teicu klusi. “Kas tā ir? Visu zemju atkritumi, ieskaitot mūsējos. Vai nav tā? Fakts.”

Džeimss Džoiss, Uliss

Taisnības labad jāsaka, ka Nikolausa Lēnau žēlabas par lakstīgalu trūkumu Jaunajā pasaulē ir sava veida kuriozitāte 19. gadsimta pirmās puses eiropiešu literatūrā par Ameriku. Šī laikmeta ceļotāju aprakstos nepārprotami dominē interese par jaunās valsts politisko un sociālo dzīvi, tās institūcijām (Alekss de Tokvils, Henrieta Martino, Frederiks Marjats, daļēji arī Čārlzs Dikenss), bet jo īpaši – par amerikāņu sadzīvi, raksturu un manierēm (Frānsisa Trollopa, Beisils Hols, Tomass Hamiltons, Īzaks Fīdlers, Frānsisa Kembla). Liela daļa eiropiešu stereotipu par amerikāņiem radušies tieši šo autoru darbos. Skotu kapteiņa Beisila Hola Ceļojumi pa Ziemeļameriku 1827. un 1828. gadā (1829) bija pirmā plaši lasītā ceļojumu grāmata par Ameriku, kuru caurvija neslēpti kritisks, pat sarkastisks tonis, aizsākot tradīciju, kurai pēc tam sekoja daudzi citi Jaunās pasaules apceļotāji. Beisilam Holam amerikāņi jau vairs nav “kauls no britu kaula” – tā ir pilnīgi cita tauta ar citu kultūru un mentalitāti. Savā grāmatā viņš raksta, ka “Amerika un Anglija atšķiras viena no otras daudz lielākā mērā, nekā jebkuras divas Eiropas zemes, kuras man ir nācies redzēt.” Par šo atšķirību dziļumu liecinot, piemēram, biežie pārpratumi ar amerikāņiem, kas Holam liek justies, it kā viņi runātu divās dažādās valodās. “Visos savos ceļojumos gan starp pagāniem, gan kristiešiem es nekad neesmu sastapis cilvēkus, ar kuriem man būtu bijis tik grūti saprasties kā ar amerikāņiem.” Uz amerikāņu fundamentālo citādību negatīvā nozīmē norāda arī vairums vēlāko britu ceļotāju, bieži akcentējot amerikāņu kultūras nabadzību iepretī britu kultūrai. “Kur ir šīs zemes dzejnieki?” patētiski jautā britu aktrise Frānsisa Kembla savā Dienasgrāmatā (1835), atbalsojot Abata Raināla jau minēto apgalvojumu. “Vai šie krāšņie (Hudzonas) skati nav spējuši iedvesmot nevienu sirdi, kas būtu cienīga skatīt un slavēt to daiļumu? Savādi, cik brīnum nepoētiski ir šie cilvēki!” Tiesa, Hudzona gan nebija īpaši veiksmīgs piemērs, jo tieši šo Amerikas novadu jau bija paspējis apdziedāt pirmais Anglijā slavu ieguvušais amerikāņu rakstnieks Vašingtons Ērvings tādos klasiskos stāstos kā Rips van Vinkls (1819) un Teiksma par Snaudošo ieleju (1820). Taču priekšstats par Ameriku kā zemi bez kultūras eiropiešos šajā laikā jau bija paguvis iesēsties kā neapstrīdama patiesība. Amerikāņu citādība tikai izbrīnīja, bet daudzas amerikāņu rakstura iezīmes un manieres britu ceļotājus, kuru politiskās simpātijas, jāpiezīmē, pa lielākajai daļai piederēja torijiem, vienkārši tracināja.

Frānsisa Trollopa ieradās Amerikā 1827. gadā, dedzīgās Amerikas patriotes Fanijas Raitas pierunāta. Raita bija iegādājusies zemes gabalu Našobā, Tennesī, kur bija sākusi veidot kopienu vergu izglītošanai dzīvei brīvībā. Misis Trollopa bija iecerējusi apciemot Našobas kopienu, bet pēc tam doties augšup pa Misisipi un Ohaio upēm uz Sinsinati, kur viņai bija padomā neliels biznesa projekts. Taču Fanijas Raitas utopija izrādījās nožēlojamu būdiņu puduris. Paraugfermas vietā britu lēdija sastapa pāris nonīkušu vergu, kuri knapi vilka dzīvību. Nespēdama izturēt visur valdošo netīrību un moskītu barus, Frānsisa Trollopa kopā ar saviem trim bērniem drīz vien aizbēga uz Sinsitati, kas – ak, vilšanās! – izrādījās pelēcīga pilsētiņa, kuras ielu dubļos vārtījās cūkas. Uzsāktais šovbiznesa pasākums beidzās ar pilnīgu bankrotu, un, kad vēl piedevām saslima viens viņas bērns, misis Trollopa nosprieda, ka viņai vienreiz pietiek. Atgriezusies Anglijā, viņa izdeva grāmatu Amerikāņu manieres (1832), kurā smalki atriebās zemei, kas bija pievīlusi viņas cerības, un kuras panākumi (grāmata tika tulkota arī vairākās citās valodās) beidzot atviegloja viņas visai delikāto finansiālo stāvokli. Šī grāmata, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits 19. gadsimta sacerējums ir ietekmējusi eiropiešu uzskatus (un aizspriedumus) par amerikāņiem. Nevar noliegt, ka Trollopai piemīt asas novērošanas spējas, un arī tikpat asa mēle. Kāds tad ir vidusmēra jeņķa portrets, kas atklājas šajā grāmatā? Tas ir nekulturāls, savtīgs, negausīgs, liekulīgs, netaktisks, vulgārs un visumā stulbs tips, kurš pārāk ātri ēd, neprot uzvesties pie galda, runā sliktā angļu valodā un nerespektē kaimiņa privāto dzīvi. Atceroties, ka reiz kāda no viņas Sinsinati kaimiņienēm bija pieļāvusi rupju kļūdu, draudzīgi ieķeroties misis Trollopas elkonī un, nemitīgi izprašņājot, vadījusi viņu uz priekšu, Trollopa atzīmēja, ka demokrātija principā ir visnotaļ jauka būšana, bet “tā kļūst mazāk baudāma, kad nostājas jūsu priekšā cietas, taukainas ķepas izskatā un sevi piesaka balsī, kas smaržo vairāk pēc sīpoliem un viskija nekā pēc brīvības.” Līdzīgi kā citus eiropiešus, arī Trollopu ērcināja amerikāņu uzspīlētais patriotisms, par kuru viņa rakstīja: “Ja Savienoto Valstu pilsoņi patiešām būtu tik kvēli patrioti, par kādiem uzdodas, viņi noteikti tā neiečaulotos savā cietajā, sausajā, ietiepīgajā pārliecībā, ka ir pirmie un labākie cilvēces pārstāvji, ka tikai to ir vērts mācīties, ko viņi var iemācīt, un ka nekam citam nav vērtības, kā vien tām lietām, kas pieder viņiem pašiem.” Frānsisai Trollopai tik ļoti nepatika Amerika, ka tajā pavadītie trīs gadi pārkausēja viņas sākotnēji liberālos uzskatus par demokrātiju un tās vērtībām pārliecinātā konservatīvismā. Vienlīdzības ideja, viņasprāt, tikai pamudināja cilvēkos “tieksmi uz to rupjo, no jebkurām cieņas paliekām attīrīto familiaritāti, kuru prastākie un zemākie ļautiņi izrāda saskarsmē ar augstākajiem un kulturālākajiem.” Savu Amerikas pieredzi Trollopa beigās rezumē secinājumā, ka galvenais iemesls, lai brauktu uz Ameriku, ir tas, “lai mēs justos jo apmierinātāki ar savu pašu zemi.” Lieki piebilst, ka pēc grāmatas iznākšanas Trollopas vārds Amerikā kļuva par lamuvārdu un Ņujorkā pat tika izstādīta viņas vaska lelle ļauna goblina izskatā. Līdzīgu uzskatu pārvērtību piedzīvoja arī Čārlzs Dikenss, kurš apceļoja Ameriku 1842. gadā, tolaik jau būdams slavenākais angļu valodā rakstošais rakstnieks abos Atlantijas okeāna krastos. Par spīti Hola, Trollopas un citu Amerikas kritiķu grāmatām, kuras Dikenss bija lasījis, uz Ameriku viņš devās ar vislabākajām domām par šo zemi un ar stipru ticību Republikai. Pēc vētrainā pārbrauciena ar tvaikoni Britānija nepilnus 30 gadus vecais Dikenss ar sievu Keitu 22. janvārī izkāpa Bostonā, kur viņu sagaidīja ar tādu triumfu, kādu piedzīvoja varbūt vēl tikai Bītli simt gadus vēlāk. Bostona Dikensam patika, bet, jo dziļāk viņš devās Amerikas iekšienē, jo vairāk noplaka sajūsma un indīgākas kļuva viņa piezīmes. Ņujorkā viņš apmeklē pilsētas galveno cietumu The Tombs (Kapenes – tā iesauktas tās pseidoēģiptiskās arhitektūras dēļ), uzjautrinās par cūkām pilsētas ielās un brīnās par ielu mākslinieku trūkumu, divu policistu pavadībā viņš apstaigā bēdīgi slaveno Faivpointsas rajonu (tas izrādās vēl briesmīgāks nekā Skorsēzes filmā Ņujorkas bandas), trako namu Longailendā, nabagmāju, bāreņu patversmi, vēl vienu cietumu un jauniešu pāraudzināšanas iestādi. Līdzīga programma atkārtojās arī citās lielākajās pilsētās – Filadelfijā, Baltimorā, Pitsburgā un Sinsinati. Bija pagājis tikai mēnesis, kad Dikenss jau rakstīja savam draugam Džonam Forsteram: “Es baidos, ka vissmagāko triecienu brīvībai dos tieši šī zeme, kas gribēja kļūt par paraugu visai pasaulei, bet nespēj šo vēlēšanos īstenot.” Braucot vilcienā no Ņujorkas uz Filadelfiju, viņa uzmanību piesaistīja “dīvainas formas piciņas, kas izlidoja no priekšējā smēķētāju vagona,” rakstīja Dikenss savās Amerikas piezīmēs (1842). “Kādu brīdi man likās, ka tur kāds cītīgi ārda pēļus un laiž spalvas pa vējam. Beidzot man ienāca prātā, ka vīri vienkārši spļaudās, un tā arī bija.” Tabakas košļātāju spļāvieni pavadīja Dikensu visā viņa mokošajā ceļojumā. Kaut arī visās iespējamās vietās stāvēja spļaujamtrauki, Dikenss ievēroja, ka tie ne vienmēr pilda savu funkciju, jo akmens grīdas visos bāros un viesnīcu gaiteņos bija kā nosētas ar šīm “nogulsnēm”, “it kā tās būtu flīzētas ar atvērtām austerēm.” Par īstām mocībām Dikensam izvērtās brauciens lejup pa Misisipi upi, kas viņam likās kā smirdoša šķidru dubļu straume. Sasniedzis Kairu, kur Misisipi upē ietek Ohaio, Dikenss ieraudzīja vietu, kas Kairas kompānijas prospektos (Dikenss šajā akciju sabiedrībā bija ieguldījis un, protams, zaudējis krietnu summu) bija aprakstīta kā tīrākā Eldorado. Vēlāk Mārtinā Čezlvitā viņš šo vietu aprakstīja kā drudža, malārijas un nāves perēkli: “Drūms purvs te plešas. Tajā trūd līdz galam nepabeigtās mājeles. Šur tur redz attīrītus zemes gabalus, kur lekni kuplo indes pilni augi. To ēnā ceļinieks, kas atvilkts šurp, slīgst, spēkiem zūdot, ciešā nāves miegā. Bet blakus, putas kuldama, plūst ļaunā Misisipi. Šī ūdenszāļu gļotu pilnā briesmone met līkumu un pagriežas uz dienvidiem. Kā lecektī te izdīgst slimības, te kaps, te bedre riebīga, kur cerībai nav vietas, šeit dziedinoša spēka nav nedz zemei, nedz ar ūdenim, nedz gaisam.”

Šo pašu sajūtu par Ameriku kā “bedri riebīgu” Dikenss pārnes arī uz tās varas institūcijām. Vašingtonā viņu ielūdza apmeklēt Senāta un Kongresa sēdes, ko Amerikas likumdevēji vēlāk, pēc Amerikas piezīmju iznākšanas, droši vien rūgti nožēloja, jo šīm iestādēm Dikenss veltīja visu savu daiļrunīgo niknumu. Nenoliedzot, ka starp tautas priekšstāvjiem ir arī dažiaugsti godājami politiķi, Kapitolijā viņš galvenokārt saskatīja “nicināmu blēdīšanos vēlēšanās, gļēvulīgus uzbrukumus oponentiem, apkaunojošu izdabāšanu mantkārīgiem blēžiem.” Atšķirībā no daudzu citu ceļotāju aprakstiem, kuriem cauri vīd vēlme izcelt un apliecināt jau gatavos stereotipus, Dikensam ir grūti pārmest tendenciozitāti. Daudz kas Amerikā viņam patīk (piemēram, amerikāņu sievietes) un daudzviet, aprakstot kādu cietumu vai citu iestādi, viņš atzīst, ka Anglija attiecīgajā ziņā nav ne par matu labāka. Tomēr kopumā Dikensa grāmatā atklājas visai groteska Amerikas seja, kuru raksturo vispārējs merkantilisms, likuma varas vājums un vardarbība, rupjš materiālisms, humora izjūtas trūkums un neizturama garlaicība. Ja angļiem var pārmest pārlieku egocentrismu un ieraušanos sevī, tad amerikāņi ir pelēkas viduvējības, jo vienlīdzības ideja iepotējusi viņos vēlmi ne ar ko neatšķirties no citiem. Dikensa un citu 19. gadsimta eiropiešu apraksti par Ameriku tiek plaši komentēti daudzajos pēdējos gados ASV iznākušajos pētījumos par antiamerikānisma vēsturi. Tomēr piedēvēt Dikensam antiamerikānismu ir ne tikai netaisnīgi, bet arī muļķīgi. Protams, nevar noliegt, ka nacionālistiskā neiecietība pret citām nācijām (pirmām kārtām jau frančiem) ir visai raksturīga 19. gadsimta angļa iezīme, taču, kā norāda Džordžs Orvels savā esejā par Dikensu, vulgārā nacionālisma un ksenofobijas trūkums ir viena no pazīmēm, kas visvairāk atšķir Dikensu no tādiem saviem tautiešiem spalvasbrāļiem kā Tekerijs. Mārtina Čezlvita Amerikas nodaļas, saka Orvels, ir vienīgās Dikensa daiļradē, kurās parādās “normāls naids pret ārzemniekiem”. Tajā pašā laikā, ja Dikenss šodien (eseja rakstīta 1939. gadā) apmeklētu Padomju Savienību, viņš droši vien atgrieztos Anglijā ar grāmatu, kas būtu stipri līdzīga Andrē Žida Atgriešanās no PSRS. Uztvert Dikensa kritiku kā naidu pret amerikāņiem nozīmē nesaprast neko no tā, ko viņš bija gribējis pateikt. Galu galā, Dikenss bija “brīvs no idiotisma uzlūkot nācijas kā indivīdus.” Lai kādas arī bija autoru patiesās jūtas pret ASV, ap 19. gadsimta vidu daudzi negatīvie stereotipi jau bija tik dziļi iesēdušies eiropiešu apziņā, ka nebūtu pārspīlēts runāt par antiamerikānismu kā jaunu eiropeiskās pašapzināšanās iezīmi. Lai mēģinātu pietuvoties šī fenomena pretrunīgajai dabai, pievērsīsimies franču dzejniekma Šarlam Bodlēram. Bodlērs bija labi pazīstams ar savu nepatiku pret Savienotajām Valstīm, bieži norādot uz to visaptverošo materiālismu, kultūras seklumu, antiintelektuālismu, estētisko barbarismu un amerikānisko tikumu vulgaritāti. Tomēr par spīti šai nepatikai, Bodlērs ir daudz vairāk parādā Amerikas kultūrai, nekā viņam pašam būtu gribējies atzīt, jo tieši šī kultūra bija dzemdinājusi vienu no viņa galvenajiem literatūras un estētikas skolotājiem – Edgaru Alanu Po. Šo pretrunu Bodlērs mēģināja atrisināt, nostādot Po opozīcijā visam amerikāniskajam un apzīmējot viņa daiļradi kā “dzīvu protestu pret amerikānismu. Po ir tāds pats amerikānis, kāds viņš ir žonglieris. Kā domātājs viņš ir gandrīz antiamerikānisks. Starp citu, viņš ņirgājās par saviem tautiešiem, cik vien spēja.” Bodlērs vainoja Amerikas antiintelektuālo klimatu Po psihiskajās ciešanās un pāragrajā nāvē. Viņaprāt, Po literārais ģēnijs vienkārši nosmaka Amerikas sabiedrības pelēcīgajā viduvējībā. Savā darbā Edgars Alans Po: viņa dzīve un darbi Bodlērs tēlo Ameriku kā zemi, kur materiālās intereses tik ļoti pārņēmušas cilvēku prātus, ka tiem neatliek laika garīgiem vai mākslinieciskiem centieniem: “Tautā, kurai nav savas aristokrātijas, Skaistuma kults var tikai samaitāties, saplakt un izzust.” Te gan būtu vietā piebilst, ka Bodlēra vārdiskie uzbrukumi Amerikai, tās mākslinieciskās izjūtas trulumam, ir ļoti līdzīgi viņa uzbrukumiem savas zemes buržuāzijai. Bodlēram tiek piedēvēts vārda américaniser (amerikanizēt) pirmlietojums franču valodā. Šo jaunvārdu viņš lietoja, runājot par Amerikas materiālismu un ar to saistīto kultūras, tikumu un garīgo pagrimumu. Tomēr, kā apgalvo Bodlēra pētnieks Dadlijs M. Marči, dedzīgums, ar kādu Bodlērs (kurš, starp citu, nekad Amerikā nebija bijis) uzbrūk Savienotajām Valstīm, “atsedz slēpto Amerikas kultūras pievilkšanas spēku. Viņš ar to identificējas, lai gan netipiskā veidā, varbūt daudz vairāk nekā tā laika franču “amerofili”, tādi kā Lafajets, Šatobriāns un Tokvils.” III - Vai zināt, kas es esmu? - Čečevicina kungs. - Nē. Es esmu Montigomo Vanaga Nags, neuzvaramo virsaitis.

Antons Čehovs, Puikas

Amerikas kultūras (civilizācijas) pievilkšanas spēks un dīvainais mistrojums, ko tas reizēm veido savienojumā ar karojoša antiamerikānisma agresīvajām izpausmēm, ir patiesi intriģējošs temats, kas gan iziet ārpus šī raksta rāmjiem. Tomēr ir vērts pieminēt kādu notikumu, kas tūkstošiem eiropiešu bija pirmā sastapšanās ar britu un franču intelektuāļu snobiski nonievāto, bet Tomasa Maina Rīda un Karla Meija romantizēto Ameriku. Ceru, ka lasītājam (par lasītājām es nezinu) tas atsauks atmiņā kādas patīkami kņudošas, puikas gados pārdzīvotas izjūtas un varbūt palīdzēs labāk saprast Amerikas divdabīgā tēla hipnotizējošo ietekmi uz eiropiešu apziņu un bezapziņu. 1887. gada pavasarī visa Londona dzīvoja karalienes Viktorijas “Zelta jubilejas” gaidās. Svinības par godu Britu impērijas valdnieces kronēšanas piecdesmitgadu jubilejai solīja izklaides, kādas izsmalcinātā angļu publika vēl nebija piedzīvojusi. Krāsaini plakāti pilsētā vēstīja par slavenā amerikāņu kovboja Bufalo Bila Wild West Show ierašanosar divsimt aktieru un trīssimt dzīvnieku, tostarp astoņpadsmit bizonu un desmit aļņu, piedalīšanos. Gods kam gods, angļu publikai nenācās vilties. Katra Mežonīgo rietumu izrāde Ērlzkortā [1. Rajons Londonas rietumu daļā.] pulcēja trīsdesmit līdz četrdesmit tūkstošus skatītāju, kuri apmāti lūkojās, kā, putekļiem griežoties, Lakotas indiāņi dzenas pakaļ kovbojiem, cik braši lieliskā Annija Ouklija prot rīkoties ar revolveri un kā Bufalo Bila raupjie vīri savalda mežonīgos mustangus. Pati karaliene Viktorija, kas divdesmit piecus gadus (kopš prinča Alberta nāves) nebija apmeklējusi nekādas izrādes ārpus Bekinghemas pils, nespēja pretoties Velsas prinča (vēlākā karaļa Edvarda VII) sajūsmai un visiem par pārsteigumu 11. maijā ieradās Ērlzkortas arēnā noskatīties šovu.

Teikt, ka Viktorijai izrāde patika, nozīmētu grēkot ar tīri anglisku atturīgumu. Anglijas karaliene bija pilnīgā sajūsmā, jo īpaši par Lakotas indiāņiem – “visizskatīgākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu redzējusi.” Bufalo Bilam tūlīt pat tika pasūtīta speciāla izrāde Viktorijas jubilejas karaliskajiem viesiem, kuru noskatījās vai viss tālaika Eiropas augstākās aristokrātijas zieds. Rezultāts bija jau paredzams – līdzās apbrīnas apliecinājumiem Bufalo Bils saņēma kaudzi ielūgumu uzstāties citās Eiropas valstīs, kas arī tika godbijīgi pieņemti. 1889. gadā Wild West Show no jauna šķērsoja okeānu, uzsākot turneju trīs gadu garumā pa septiņām Vecās pasaules valstīm. Bufalo Bila romantizētais šovs, iespējams, bija pirmais amerikāniskās civilizācijas produkts, kas vēl pirms Holivudas, rokenrola un makdonaldiem iekaroja veco, labo Eiropu. Bet vai tiešām runa bija par civilizāciju? Oskars Vailds “Zelta jubilejas” priekšvakarā rakstīja, ka Bufalo Bilu Anglijā gaida droši panākumi, jo “angļus daudz vairāk interesē amerikāņu barbarisms nekā amerikāņu civilizācija”. Un kā gan lai būtu savādāk, ja “amerikāņu pilsētas ir neizsakāmi garlaicīgas. Bostoniešiem (..) kultūra ir sasniegums, nevis dzīves vide. (..) Čikāga ir milzu veikals, kas pilns kņadas un nūģiem. Politiskā dzīve Vašingtonā līdzinās politiskajai dzīvei piepilsētas draudzes padomē. Baltimora ir interesanta tikai vienu nedēļu, bet Filadelfija ir drausmīgi provinciāla; Ņujorkā var labi pavakariņot, bet ne dzīvot. Tad jau labāk mežonīgie rietumi ar grizlilāčiem un nepiejaucētiem kovbojiem, brīvo savvaļas dzīvi un brīvajām savvaļas manierēm, ar neizmērojamo prēriju un neizmērojamo falšumu! To visu Bufalo Bils mums atvedīs uz Londonu un nav šaubu, ka Londona pienācīgi novērtēs viņa izrādi.” Oskars Vailds zināja, ko runā, jo Ameriku viņš bija iepazinis personiskas pieredzes ceļā. Pieņēmis uzaicinājumu apceļot Ameriku lekciju turnejā, Vailds, tolaik vēl jaunās estētisma kustības apustulis, 1882. gada 2. janvārī izkāpa Ņujorkas ostā un lepni devās cauri muitai, paziņojot, ka viņam neesot nekā cita ko deklarēt, kā vien savu ģēniju. Nepilna gada laikā viņš izbraukāja Ameriku krustām šķērsām, nolasot gandrīz simt lekcijas par tādiem tematiem kā “Dekoratīvi lietišķā māksla”, “Mājokļa izdaiļošana” u.tml. Visur Vailds tika uzņemts ar lieliem panākumiem, pat sudrabraču pilsētā Ledvilā (Kolorādo) – Vailda vārdiem sakot, “pasaules bagātākajā un negantākajā pilsētā, kur visi staigā ar revolveriem pie jostas”. Ledvilas raupjajiem sudrabračiem viņš nolasīja lekciju par tematu “Mākslas ētika”, kurā iestarpināja fragmentus no Renesanses laika sudrabkaļa Benvenuto Čellīni dienasgrāmatas. Šie fragmenti tika uztverti visnotaļ atzinīgi, un kāds no klātesošajiem Vaildam pārmeta, kāpēc viņš neesot šo puisi paķēris līdzi, uz ko Vailds atbildēja, ka diemžēl krietnais sudrabkalis jau labu laiku nav vairs starp dzīvajiem. Šāda atbilde savukārt izraisīja nākamo jautājumu: “Un kurš viņu nošāva?” Vēlāk vīri viņu aizveda uz vietējo salonu, kur Vailda sajūsmu izraisīja uzraksts virs klavierēm: “LŪDZU, NEŠAUT UZ PIANISTU – VIŅŠ CENŠAS, CIK SPĒJ!” Atgriezies Anglijā, Vailds ar patiku atcerējās šo vakaru Ledvilā. Savā lekcijā par Amerikas iespaidiem viņš atzīmēja: “Mani pilnīgi satrieca šis atzinums, ka slikta māksla pelna nāvessodu, un es nojautu, ka šajā nomaļajā pilsētā, kur revolvera estētiskais pielietojums attiecībā uz mūziku bija tik skaidri definēts, mans apustuliskais uzdevums būs daudz vienkāršāks, kas arī izrādījās tiesa.” Kā jau estētam pieklājas, Vaildam Eiropa nozīmēja civilizētību, bet Amerika – barbarismu. Šī opozīcija zināmā mērā rezumē visa 19. gadsimta Eiropas attieksmi pret Ameriku kā kultūras ziņā nabadzīgu, sociāli mežonīgu, garīgi aprobežotu, ētiski primitīvu zemi, kuras nenoliedzamā enerģija, pragmatisms un vitalitāte ir orientēta tikai uz materiālo pasauli. Taču nepārspīlēsim – runa ir par pavisam nelielu Eiropas daļu, varbūt tikai nieka pāris procentiem iedzīvotāju. 20. gadsimtā līdz ar vecās koloniālās Eiropas norietu un ASV kā superlielvaras izvirzīšanos situācija krasi mainījās.

IV Gan tu reiz sapratīsi, ka ikvienam jādara viss, kas viņa spēkos, lai padzītu žīdu jeņķus no mūsu svētās vācu zemes.

Heinrihs Bells, Ar klauna acīm

Pirmais trieciens Eiropai bija ASV galvu reibinošā ekonomiskā, militārā un demogrāfiskā izaugsme 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Kad slavenais britu karakuģu konstruktors sers Viljams Vaits 1904. gadā apmeklēja ASV, viņš bija šokā, redzot, ka turienes kuģu būvētavās vienlaicīgi tiek būvēti četrpadsmit līnijkuģi un trīspadsmit kreiseri. Pamazām Eiropu sāka pārpludināt Amerikas lētā pārtika, modernās tehnoloģijas, nedaudz vēlāk – arī amerikāniskās masu kultūras produkti. Otrais trieciens bija ASV vieglā uzvara pār Spāniju 1898. gadā, padzenot to no Kubas, Puertoriko un Filipīnām un piesakot savas imperiālistiskās ambīcijas. Trešais trieciens bija ASV iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā un tās prezidenta Vilsona diktētais Versaļas miera līgums. Vācijai uzliktie reparācijas atmaksas nosacījumi frančiem likās pārlieku augstsirdīgi, par ko franču prese nevarēja beigt gausties līdz pat 30. gadu sākumam. Roberts Ārons un Arno Dandjē grāmatā Amerikāņu vēzis (1931) izvirzīja konspirācijas teoriju par to, ka Pirmais pasaules karš īstenībā ir bijis ASV naudasmaisu organizēta sazvērestība ar mērķi ievilkt Eiropu mūžīgu parādu tīklā. Gaidītās pateicības vietā amerikāņiem nācās uzklausīt pārmetumus par to, ka ģenerāļa Pēršinga kājnieki tikai 1918. gadā ieradušies Rietumu frontē. Patiesi, kāpēc tik vēlu? Pavisam vienkārši – ASV nogaidīja, līdz tā būs mobilizējusi pietiekami lielus spēkus, lai ne vien uzvarētu karu, bet arī diktētu mieru. Daudziem tā laika Eiropas intelektuāļiem ASV kļuva ne tikai par militāri ekonomisku, bet arī kultūras, sociālu un, ja tā drīkst teikt, filozofisku draudu Eiropas civilizācijai. Vācu kultūrvēsturnieks un rakstnieks Artūrs Mellers van den Bruks, kurš pazīstams kā termina “Trešais reihs” radītājs, izvirzīja jēdzienu Amerikanertum (amerikāniskums), ar to apzīmējot “nevis ģeogrāfisku, bet garīgu realitāti”. Amerikānisms iezīmē “izšķirošu soli ceļā no cilvēka atkarības no zemes uz zemes izmantošanu (..) uz pasaules elementu pārvēršanu ražošanas līdzekļos.” Tā ir īpaša mentalitāte (tehniskā cilvēka mentalitāte), saka van den Bruks, kuru raksturo tieksme uzkundzēties un izmantot. Franču rakstnieks un cionists Kadmi-Koens lielākos Amerikas draudus saskatīja sociālās dzīves standartizācijā un sadzīves ieražu nonivelēšanā līdz tādam līmenim, kas ļauj tās viegli “mārketēt” visā pasaulē. Dramaturgam un esejistam Žoržam Duhamelam Holivudas filmas bija “izprieca vergiem”, “izklaide lasītnepratējiem”, kas tos pārvērš par tumsā sēdošiem zombijiem, un galu galā – Trojas zirgs pasaules amerikanizēšanai.

Angļu rakstnieka Oldosa Hakslija antiutopijā Drošā jaunā pasaule (1932) aprakstītā tehnokrātiskā patērētājsabiedrība, kuras locekļi pielūdz “Mūsu Fordu” un “mīl savu kalpību”, būtībā ir amerikāniskās patēriņa sabiedrības projekcija nākotnē. 1946. gadā Hakslijs atzinās, ka, rakstot šo grāmatu, viņš bija domājis par sešsimt gadu tālu nākotni, bet tagad viņam šķietot, ka šīs šausmas var piemeklēt pasauli jau tuvāko simt gadu laikā. Tiesa, to viņš rakstīja, atrodoties Kalifornijā, uz kurieni viņš emigrēja 1937. gadā. Spāņu domātājam Ortegam i Gasetam Amerika bija “masu cilvēka paradīze”. Martīnam Heidegeram tā bija Katastrophenhaft (katastrofas vieta). Abi uzlūkoja Padomju Savienību un ASV kā dziļākajā būtībā līdzīgus fenomenus. “Raugoties no metafiziskā viedokļa,” rakstīja Heidegers, “Krievija un Amerika ir vienādas – tā pati tehnoloģiskā apsēstība un tā pati neiegrožotā viduvējības vara.” Faktiski Krievija Heidegeram bija mazākais no abiem ļaunumiem; viņš pat izteicās par dialoga uzsākšanu ar marksistiem, jo uzskatīja, ka viņiem vismaz piemīt vēstures izjūta. Ar Ameriku, viņaprāt, šāds dialogs nebija iespējams. Kad Savienotās Valstis pieteica karu Vācijai, Heidegers rakstīja: “Mēs tagad zinām, ka amerikānisms ir nolēmis iznīcināt Eiropu. (..) Amerikas ienākšana šajā karā nav ienākšana vēsturē; tas ir pēdējais apliecinājums Amerikas vēstures izjūtas trūkumam.” Aukstā kara gados antiamerikāniskā retorika Eiropā manāmi pieklusa – droši vien tā acīm redzamā iemesla dēļ, ka ASV rokās atradās Eiropas aizsardzība pret Padomju Savienību. Tā pieklusa visur, izņemot Franciju, kuras prezidentam Šarlam de Gollam bija savs atšķirīgs viedoklis par vēlamo spēku samēru pasaulē un ASV lomu tajā. Uzskatīdams par pašsaprotamu, ka jebkuras valsts ārpolitiku nosaka tās specifiskās intereses, de Golls saskatīja vienīgi savtīgu, aukstu aprēķinu tur, kur amerikāņi vēlējās, lai tiktu saskatīts viņu altruisms un ideālisms. Franču vēsturnieks Filips Rožērs savā 2002. gadā publicētajā grāmatā L’ennemi américaine – Généalogie de l’antiaméricanisme francaise[2. Amerika kā ienaidnieks – franču antiamerikānisma ģeneoloģija.] min interesantu faktu par Māršala plānu. Gadu pēc tam, kad Francija bija sākusi saņemt no ASV miljoniem dolāru palīdzības ietvaros, Valsts departaments atklāja, ka Māršala plānu atbalstīja tikai viena trešdaļa no franču nekomunistiem! Žans Pols Sarts un daudzi citi (ne visi!) kreisie intelektuāļi “radoši attīstīja” Heidegera mantojumu, papildinot to ar komunistiskām idejām un jo īpaši pastiprinot tā pretamerikānisko šķautni. Patiesi, Aukstā kara gados antiamerikānisms Francijā kļuva par karogu, zem kura kopējā cīņā apvienojās komunisti un labējie gollisti. Kā apgalvo Rožērs, nekas nav mainījies arī tagad, pēc 11. septembra – “antiamerikānisms ir vienīgā franču kaislība, kas spēj pieklusināt citas kaislības, mīkstināt pretišķības un samierināt visniknākos pretiniekus.”[3. Te gan būtu vietā piebilst, ka frankofobija savukārt ir kļuvusi par savdabīgu amerikāņu kaislību, kas tāpat apvieno visdažādākās pārliecības cilvēkus.] Franču antiamerikānismu pēc 11. septembra plaši iztirzā (tiesa, no kaitinoši nekritiskām amerofilisma pozīcijām) arī franču akadēmiķis Žans Fransuā Revēls savā pētījumā Antiamerikāniskā apsēstība. Nevar noliegt, ka franču (un ne tikai franču) mūsdienu pretamerikānismā netrūkst apgalvojumu, kas ir pretrunā ar faktiem (jeb fakti tiek pavilkti zem jau gatavām teorijām), ka tajā ir pārāk daudz vēsturisku aizspriedumu, nepamatotu vispārinājumu, apšaubāmu interpretāciju. Taču tikpat muļķīgi ir neredzēt, kā to neredz lielākā daļa urrāpatriotisko “anti-antiamerikāņu”, ka šajā kritikā ir arī daudz kā pamatota, ka Buša “mieru mīlošā” Amerika vairs nav ne Džefersona, ne Rūzvelta Amerika un ka amerikānisko vērtību vardarbīgs eksports nebūt nav atrisinājums mūsdienu pasaules problēmām. Var jau būt, ka pēc pārdesmit gadiem Francijā visi runās tekošā amerikāņu slengā, bet kaut kur plaukstošās Bagdādes pievārtē, amerikāniskām fanfarām skanot, tiks atklāta jauna Disnejlenda. Taču, vai pasaule līdz ar to būs kļuvusi jēdzīgāka, ir cits jautājums. Viena lieta šķiet skaidra – lai pasaule tāda kļūtu, ir nepieciešama kā eiropeiskā vēstures izjūta, tā amerikāniskais pragmatisms.