Es sitīšu pats savus rekordus

Latvieša paštēlam nepieciešamais pašapziņas trūkums klavierbūvētāja un izgudrotāja Dāvja Kļaviņa raksturā aizvietots ar mazliet napoleonisku savas un savu ideju vērtības apzināšanos. Kļaviņš izgudrojis un uzbūvējis četrus metrus augstu pianīnu, kas iekļauts Ginesa rekordu grāmatas Vācijas izdevumā. Dāvis Kļaviņš dzimis Vācijā un klavierbūves teorētiskās zināšanas apguvis Štutgartē, Valkera skolā. Kopš 1998. gada viņš dzīvo Latvijā un plāno jaunus klavierbūves projektus. Sarunas laikā rit pēdējie iekārtošanas darbi Kļaviņa konsultāciju birojā Da Capo, kuru viņš veido pēc juridisko konsultāciju biroju parauga, balstoties uz autodidakta zināšanām jurisprudencē.

Rīgas Laiks: Vai pašlaik esat pilnīgi novērsies no klavierbūves?

Dāvis Kļaviņš: Jā, novērsies praktiskā, dzīves un ikdienas darbā, varētu teikt. Ne jau dvēselē, un ne pēc būtības. Klavierprojekti ir gatavi un gaida to stadiju, kad būs pietiekami kapitāla, lai radītu struktūras, kuras īstenotu šos klavierprojektus. Izņemot Liepājas koncertzāles būvi – tā saistāma, protams, ar zāles projekta tālāko virzību. Lielais flīģelis, tas ir plānots tiešām kā pasaules augstākā klase visos punktos, lai pārsistu visus Steinway, visus Fazioli un visus, kas vēl eksistē. To gribu būvēt pēc lielo klavieru principiem, bet horizontāli, lai tas būtu uz skatuves novietojams.

RL: Vai lielo flīģeli varēs spēlēt jebkurš pianists? Vai nevajadzēs īpašu pielāgošanos, prasmi, kā tas mēdz būt, piemēram, ar dažām ērģelēm?

Kļaviņš: Jebkurš pianists. Tāpat kā jebkurš pianists var pie jebkura instrumenta pieiet, viņš nespēlē tikai Steinway&Son. Mājās pianists var spēlēt Steinway un koncertā viņam ir Bechendorfer. Tam ir cits piesitiens, cits skaņas raksturs. Tāda tipa pārmaiņa būs arī ar šīm klavierēm. Taču, uzlabojums šiem, manis būvētiem instrumentiem, ir momentā jūtams. Runājot par šo pašu flīģeli – tam mehānisms kā tāds būs perfekcionizēts, līdz ar to būs vieglāk realizēt muzikālās idejas, nekā tas bijis ar citiem instrumentiem līdz šim.

RL: Kā jūs domājat nodrošināt diskanta un basu reģistra līdzsvaru? Vai varēs spēlēt visus skaņdarbus? Vai nebūs tā, ka basi ir vairāk uzsvērti? Flīģelis taču iecerēts ļoti garš.

Kļaviņš: Protams, ka varēs visus skaņdarbus spēlēt. Arī tagadējam koncertflīģelim basu reģistrs ir daudz spēcīgāks nekā, piemēram, diskanta reģistrs. Pianistam, protams, ir jāattīsta spēka ziņā zināma mēroga sistēma, cik viņš pielieto spēku, basu lietojot. Jo tam tas potenciāls ir lielāks. Ir tādi, kam grūtāk piešauties, tie to basu lieto par spēcīgu. Ir atkal tādi, kas to izjūt un skaisti spēlē. Tas vienkārši ir mākas jautājums. Tas ir dabiskā ceļā atrasts līdzsvars, tas jāatrod katram pianistam pie katra jauna instrumenta. Jāpierod, jā, protams, būs, taču starpība nebūs tik liela, ka būtu pilnīgi jāpārorientējas. Bet varētu arī teikt, ka, paplašinot potenciālu, to ne vienmēr maksimāli jāizmanto. Pakāpeniski, tā, kā skaņdarbs pieprasa.

RL: Un kā ar diskantiem?

Kļaviņš: Diskantus ir paredzēts eksperimentāli uzlabot, mainot materiālu. Par to gan pāragri runāt. Tas vispirms jādara, lai redzētu, vai tur var lietot kādu izturīgāku materiālu par tēraudu, un līdz ar to garāku stīgu.

RL: Kas tas būtu par materiālu?

Kļaviņš: Esmu runājis ar speciālistiem, fiziķiem, un viņi saka, ka varētu būt kaut kādas materiālu kombinācijas. Bet pat, ja nemainītu materiālu, diskants manis būvētiem instrumentiem būs skanīgāks, vienmērīgākā kvalitātē, nekā līdz šim pazīstamos instrumentos. Caur milzīgu perfekciju, ko pielietosim tā izstrādē. Īpaši ar īsākajām diskanta stīgām. Pēdējā stīga pašā augšā, C5, ir tikai 52 vai 53 milimetrus gara. Tās īsuma dēļ jebkurš stīgas uzguļas punkta nevienādums vai kaut kāda veida nelīdzenums, netīrība milzīgi spēcīgi izpaužas. Nāk klāt virstoņi, kas vai nu klusina toni, vai ļauj tam skanēt dabīgāk. Tādēļ tieši tas, ka viss ir milzīgi filigrāni izstrādāts tieši precizitātes ziņā, ir viens no izšķirīgākajiem faktoriem diskanta kvalitātei. Ārpus konstruktīviem momentiem, kurus arī var, protams, uzlabot. Ja es tagad salīdzinu vienu Steinway diskantu ar, kaut vai to pašu Bechstein, Steinway objektīvi ir labāks. Ja paskatās, kāpēc, var redzēt, ka tam ir zināma risinājuma akustiska konstrukcija, kas veicina skaņas attīstību diskantā. Es negribu no jauna izgudrot riteni.

RL: Jūsu lielais flīģelis Liepājas koncertzālei ievērojami atšķiras arī formas ziņā. Kāpēc neizmantojāt klasiskā flīģeļa dizainu?

Kļaviņš: Nē, nē, klasiskā flīģeļa dizains ierobežo akustisko konstrukciju. Tas izliekums, kas ir klasiskajam flīģelim, manās acīs nav labs. Viens punkts, ka man ir cita konstrukcija, un otrs – tas, ka es uzskatu, ka jauns dizains piestāv jaunai idejai. To neesmu radījis es pats, bet gan viens ļoti talantīgs jauns cilvēks. Ja viņam tas nebūtu izdevies, es būtu arī kaut ko citu domājis. Gan es biju pārsteigts par iznākumu, gan arī viņa profesori, jo viņš to kā diplomdarbu dizainēja. Tiku ielūgts uz eksaminēšanas komisiju, lai novērtētu darbu. Profesori bija tādā sajūsmā, ka vispār nezināja, kur likties. Viņa dēļ pat gribēja radīt jaunu balvu tajā skolā, lai apbalvotu par pavisam izciliem veikumiem. Visas labās lietas jau notiek gandrīz vai pašas no sevis, tikai jābūt gatavam sadarboties.

RL: Jūs taču nedomājat to visu uzbūvēt viens pats?

Kļaviņš: Nē, nē, to es vienkārši vairs nepaspētu. Domāju, ka radīšu struktūru. Esmu labos draugos ar visu vietējo klavierbūvētāju frakciju, pats sastāvu arī Amatniecības kamerā, klavieru sekcijā. Man ir interese sakārtot vispār visu amatniecisko sfēru. Kopumā tai šobrīd neķeros klāt, taču attiecībā uz klavierbūvi gribu ieviest kaut cik objektīvus vērtēšanas kritērijus amatnieciskajai kvalitātei, kurus cilvēks vai nu piepilda, vai nepiepilda, pirms var saukties par Amatniecības kameras biedru. Respektīvi, dabūt vai nu sertifikātu vai diplomu. Līdz šim, kā jau visur, viens otrs ir ar labām attiecībām savu diplomu dabūjis, cits – ar pāris konjakiem. Kopumā situācija ir drūma. To apstiprinās visi mani kolēģi. Esmu runājis ar gandrīz visiem cilvēkiem, kas šeit ir aktīvi. Saka vienu un to pašu – nav īsta pieturas punkta, no kura sākties kaut kāda veida attīstībai. Agrāk bija tā instrumentu fabrika, Rīgas klavierfabrika. Tur izglītoja personālu, tur bija tāds centrs, kur cilvēki varēja griezties, kad viņiem bija kādi jautājumi. Šobrīd tā nav. Ir tikai tie atsevišķie veikali, amatnieki, skaņotāji. Mēs gribam atkal radīt tāda tipa centru. Tas šobrīd ir tīri finansiāls jautājums. Šajā centrā varētu notikt arī fabrikācija, jaunbūve. Plānoju, starp citu, arī tādu vienu mazu klavierīti būvēt, kas arī pasaulē varēs konkurēt ar eksistējošām klavierēm.

RL: Vai tās būtu klavieres ar vienu stīgu ierasto trīs stīgu vietā? Vai, jūsuprāt, cilvēki pirks šādas klavieres, kas tomēr vairāk vai mazāk būtu surogāts?

Kļaviņš: Noteikti pirks. Tas nebūs surogāts, bet gan zināmos apstākļos ideāli piemērots instruments. Istabā, tur, kur cilvēkiem negribas to ļoti skaļo skaņu. Es attīstīju šo ideju pirms 15 gadiem, strādādams klavieru pārdošanas frontē savā veikalā Bonnā. Katrs otrais pircējs, tikko kā nopircis klavieres, prasīja: “Nu, tā, un ko mēs varam darīt, lai viņas dabūtu klusu?” Pilnīgi nopietni. To zina tie, kas šajā laukā ir pieredzējuši. Ir tā sauktie moderatori, filči, ko iekar starp āmurīšiem un stīgām, lai tās klusinātu. Citi tādēļ bāž klavierēs iekšā segas, un tūliņ sabojā visu skaņu. Klusinot klasisko, skaļo klavieri, skaņa kļūst neskaista, neskaidra un nedinamiska, ļoti nesimpātiska. Visās industrializētajās zemēs cilvēki dzīvo ļoti mazos dzīvoklīšos, kur ir skanīgas sienas. Ne jau katrs mīl klausīties, kā sīkie sāk gammas spēlēt. Varu jums pateikt, ka Vācijā tūkstošiem tiesu prāvu ir tikai par to, ka klavieres par skaļu. To var atrisināt pavisam vienkārši ar vienām klusāk, bet skaisti skanošām klavierēm. Ar tām pašām dinamiskajām un skaņas īpašībām, skaņas tiešumu. Tām būs drēbe priekšā, nevis tikai dēļi, kas veicina skaņas tiešumu, dzirdamību. Tas būs reāls bezkonkurences produkts tiem cilvēkiem, kam no sākta gala ir skaidrs, ka viņi dzīvoklī negribēs koncertus spēlēt.

Man gan ir daudz projektu, kas pašlaik ir tapšanas stadijā. Pirms tā visa varētu notikt viena pārdevniecības instalācija, vienas kārtīgas klaviermājas celtniecība, tādas, kur Steinway un visi labie instrumenti tiek pārdoti. Ar vērienu, un nevis kaut kāda tur bodīte. To nevar ierīkot kaut kur esošās telpās. Gan akustisko apstākļu, gan klimatisko sistēmu, gan ekonomisku apsvērumu dēļ. Man ir sarunāts jau ar Steinway, viņi man ir apsolījuši ekskluzīvu Steinway instrumentu pārstāvniecību. Tur arī elementārs kapitāla jautājums. Es, starp citu, grasos šajā jomā gūt sekmes. Man apnicis meklēt sponsorus. Es to vairs nedaru. Nopelnīšu pats naudu, ieguldīšu. Un Da Capo būs viens veids. Cīnos vienā ekonomiski izdevīgā frontē, kas ir arī simboliski un principiāli svarīga. Ekonomiski – šis izvēlētais punkts: problēmu risināšana starp ārzemju investoriem un latviešiem, kas daļēji ir kaut kas līdzīgs kā parādu piedziņa, ko jau tagad palīdzu risināt. Galvenokārt savas valodu prasmes un ekonomisko procesu izpratnes dēļ. Man ir padomā vēl daži citi, bet par tiem publiski nerunāšu.

RL: Jūs savā mājaslapā rakstāt, ka klavieru industrija ir ļoti konservatīva. Vai jūsu idejas nesastop pretestību?

Kļaviņš: Es neteiktu, ka pretestību. Vairāk vai mazāk tādu nogaidošu attieksmi. Klavieru industrija jau 30 gadus cīnās ar jautājumu par to, kā lētāk un racionālāk būvēt klavieres. Tas, ka simt gadus nekas nav mainīts, nenozīmē, ka nekas būtisks nav jāmaina. Tā man mācīja arī klavierbūves arodskolā, Ludvigsburgā pie Štutgartes, tur, kur visi klavierbūvētāji iegūst teorētisko izglītību. Pasniedzēji stāstīja, ka klavierbūve pilnveidota jau aizpagājušā gadsimta beigās. Tur vairs nav nekā, ko uzlabot. Cilvēki jau vienmēr grib tikai būvēt tālāk to, kas viņiem ir paticis, respektīvi, kas jau ir licies pietiekami perfekts. Mūslaikos, īpaši pēdējos gadu desmitos materiālu fizika ir ļoti strauji gājusi uz priekšu, būtiski paplašinājusi iespējas. Ir pilnīgi neattaisnojami atstāt to instrumentu, it kā tur viss būtu perfekti. Latvija varētu izcelties tieši ar to, ka mēs iemācāmies visādās sfērās specializēt produkciju uz augstākās kvalitātes līmeņa. Visur, kur būvē kaut ko, kas ir vislabākais, visdārgākais, tam ir noiets, tam ir garantēti klienti, nav nekādu problēmu. Visam, kas ir viduvējs, lēts, ir milzīgas problēmas ar lielu konkurenci. Jo vairāk mēs kustamies tieši uz augšu kvalitatīvi, jo mazāka būs konkurence.

RL: Jūsuprāt, klavierbūve ir Latvijai perspektīva nozare?

Kļaviņš: Tā noteikti ir perspektīva, ja mēs būvēsim instrumentus, ko citur pasaulē nebūvē. Līdz ar to mēs konkurēsim gan ar pašu produktu, gan ar kvalitāti, gan arī ar to, ka caurmērā esam muzikāli, kas ir viens no mūsu tautsaimniecības un kultūrfonda momentiem. Salīdzinot, piemēram, ar vāciešiem, latviešiem ir izteiktāka muzikalitāte – skatoties uz to, cik cilvēku caurmērā spēlē instrumentus vai mācās mūziku. Arī muzikālās izglītības loma mūsu sabiedrībā vispār. Mūzikas skolas blakus skolas izglītībai tiek ņemtas ļoti nopietni. Vācijā tā ir tāda brīvprātīga ne šudi ne tudi būšana – ja gribi, ej, ja negribi, pasaki, ka nenāksi šodien, un viss kārtībā.

RL: Tomēr var taču apgalvot, ka visi nozīmīgākie klavierbūvētāji nāk no Vācijas. Kāpēc tas tā ir?

Kļaviņš: Tradicionāli Vācija ir spēcīga tehnoloģiskajos jautājumos. Vācija industrializācijas ietekmē agri attīstīja ļoti plašu spektru produkcijas tehnoloģiju, tieši amatniecības nozaru. Amatniecība nav obligāti saistāma ar muzikalitāti. Tur noteicošās ir citas rakstura īpašības, cita mentalitāte. Bet bija loģiski, ka arī instrumentu būvē darbojās vācieši ar savu sistemātisko pieeju un pragmatismu: “Nu, tā, ņemsim tagad un taisīsim tās klavieres, kā nākas.” Skaidrs, ka šādā veidā produkcija ir kvalitatīvāka nekā ar kādu māksliniecisku pieeju.

Man liekas ļoti svarīgi, ka tur, kur runājam par viskvalitatīvākā snieguma nepieciešamību – koncertos, ierakstā, ir pilnīgi loģiski mēģināt uzbūvēt visperfektāko instrumentu. Kā 1. formulā, paskatieties, kā viņi tur slīpē milimetriņus pie šasijas, lai mašīna būtu vienu centimetru augstāk virs zemes vai zemāk. Tāpēc, ka tur ir svarīgs maksimālais sniegums, viss cits ir nesvarīgs – krāsa vai izskats. Klavierēs, es saku, vajadzīgs tieši tas pats – būvēt instrumentu koncertiem vai ierakstiem, kurš no funkcionālās puses ir vienkārši perfekts.

RL: Kāpēc klavieres salīdzinoši īsā laikā kopš to rašanās ieguvušas tik lielu popularitāti?

Kļaviņš: Es domāju, galvenais ir tas, ka klavieres kā instruments paver milzīgi plašas iespējas. Tās var lietot gan solisti, ansamblīši, gan kopā ar orķestri. Uz tām var ideāli atskaņot visādu žanru mūziku, vienalga, vai tā ir modernā vai klasika.

RL: Vai ir adekvāti spēlēt uz mūsdienu klavierēm Mocarta, Baha un citu komponistu skaņdarbus, kas principā nav rakstīti šiem instrumentiem?

Kļaviņš: Domāju, ka ir adekvāti – tāpēc, ka toreiz, kad šie komponisti komponēja, viņiem vienkārši nebija iespējas komponēt citiem instrumentiem. Bieži komponista ausī, teiksim, garīgajā priekšstatā, bija cita skaņa nekā tā, ko varēja gūt no tā laika instrumenta. To varam viennozīmīgi konstatēt pie Bēthovena, piemēram. Viņš komponēja tajā laikā, kad bija jau tā sauktās āmurklavieres. Tām jau bija spēcīgāka, dinamiskāka skaņa, un tā tālāk, un bija jau čuguna plates pirmie varianti. Tomēr, ar visu to, ja tagad Bēthovena muzejā paklausāmies, kā skan oriģinālie instrumenti, ir pavisam bēdīgi, salīdzinot ar mūsdienu klavierēm. No otras puses, klausoties Bēthovena skaņdarbu uz modernām klavierēm, pēc skaņas rakstura, dinamikas, un arī kompozīcijas izveides dzirdam, ka viņš nevar būt iedomājies neko citu. Kaut vai Mēnesnīcas sonātes trešās daļas dinamiskais kāpinājums. Tas vienkārši pieprasa maksimumu! Esmu pilnīgi pārliecināts, ja Bēthovenam toreiz būtu bijis mūsu modernais instruments, viņš varbūt pat dzirdi būtu atguvis aiz laimes. Jebkurā gadījumā – viņš komponēja to, ko vēlāk instrumenti padarīja iespējamu.

RL: Nu, bet Bahs taču izbrāķēja Silbermann klavieres.

Kļaviņš: Domāju, ka tur varbūt bijuši ļoti subjektīvi momenti. Tieši Baha laiks bija laiks, kad klavieres vispār tikai tapa. Orientācijas laiks. Cilvēks, kā jau visur, pieradis dzirdēt kaut ko, kas liekas tas skaistākais. Nu, un kad viņš dzird kaut ko citu, tas ir jauns un nepieņemams, un viņš to izbrāķē. Daudz svarīgāk Baha mūzikā ir tas, ka Bahs uzrakstīja savu Labi temperēto klavesīnu tām pašām āmurklavierēm, sāka komponēt klavierēm vispār, viņš bija ledlauzis ar savām klavieru kompozīcijām. Es domāju, ka Bahs ir klaviermūzikas pamats un iesākums. Ja klausāmies to, kas pēc Baha tālāk attīstījies, gandrīz visā mūzikā atradīsim zināmu atskaņu un atsauci uz Bahu un viņa harmoniskajām idejām. Klaviermūzikas attīstība, sākot ar Bahu, ir tāda loģiska un organiska lieta. Starp citu, man ir lieli iebildumi pret to, ka šodien vairs nepielieto viņa kompozitoriskos līdzekļus, ka modernie komponisti ignorē līdzekļus, ko lietoja šie vecie meistari. Tas man ir pilnīgi nepieņemami. Kaut vai, ņemot to pašu fūgas principu, kas ir viena ļoti skaista un krāšņa ideja. Ja šodienas cilvēkam ir māka, muzikalitāte, ja viņš ir komponists, kas pelnījis par tādu saukties, tad viņam ir jāspēj uzkomponēt arī fūgas. Vai tad Bahs uzkomponēja visu, kas ir komponējams šajā stilā? Es, starp citu, arī komponēju. Daru to tādā improvizatoriskā veidā. No visa kaut kas, tā, apmēram. Mana spēlēšanas māka ir, teiksim, pieticīga, tomēr laika gaitā esmu attīstījis zināmu pirkstu veiklību.

RL: Vai klavieru būvētājam ir jābūt muzikālam?

Kļaviņš: Būvniecībā piedalīties var ļoti daudz nemuzikālu cilvēku, bet radīt klavieres, skaņu – tur ir jābūt kaut cik muzikālam cilvēkam, ar zināmu priekšstatu par to, ko viņš grib radīt. Ir jāizlemj, kā veidot rezonatoru, stīgu menzurāciju, lai veidotu tos parametrus, kas ietekmē skaņu. Ja grib radīt savu instrumentu, ir jābūt priekšstatam par to, kādiem līdzekļiem mērķis īstenojams.

RL: Kā jūs nolēmāt kļūt par klavieru būvētāju? Tā taču ir pareizi jūs dēvēt?

Kļaviņš: Klavieru būvētājs un izgudrotājs, jā. Zināmā mērā, tādā organiskā veidā es kļuvu, atklādams nepilnības. Viens no manas dzīves dzinējspēkiem, var teikt, principiāli, ir progress. Pilnveidošana tur, kur es redzu, ka kaut kas nav tā. Nezinu, kāpēc tas man tā sēž kaulos. Katrā ziņā, redzot kaut ko, kas nav perfekts, man gribas to perfekcionizēt. Tā vienkārši ir mana dabiskā tieksme. Ja mani nepilnīgi apkalpo kādā restorānā, tad man gribas pamācīt to cilvēku, kā pareizi jādara.

RL: Apkārtējiem tas varētu būt diezgan kaitinoši.

Kļaviņš: Nē, tāpēc, ka es to nekad nedaru nosodoši, neuzbrūku cilvēkam par to, ka viņš šobrīd vēl neprot to, ko varētu iemācīties.
Es paveru iemācīšanās iespēju. Normāli cilvēki par to tikai priecājas. Nekad to nedaru nicinošā veidā, bet paskaidrojoši, līdz ar to tas nav aroganti, bet gan tā, lai viņš saprot: “Ā, tā arī varētu!”

RL: Jūsu mīļākais instruments droši vien ir klavieres?

Kļaviņš: Par to vispār nevar būt divu domu. Nav neviena cita instrumenta, kuram būtu tik plašs iespēju spektrs. Es jau nenicinu nevienu, man patīk gandrīz visi, izņemot spalgos bleķa pūtējus, kas man liekas neatraktīvi. Protams, ja delikāti spēlē kāds milzīgi liels mākslinieks, tad es vēl varbūt varu izturēt.

RL: Mailzu Deivisu tātad varat paciest.

Kļaviņš: Jā, Mailzs Deiviss pieder pie tiem, kurus es vēl varu paciest. Bet visā visumā trompete nav mana lieta. Kā pilnveidojums kopējam spektram tā ir brīnišķīga, to vajag. Bet citādi – nē.

RL: Vai elektroniskie instrumenti neizskaudīs akustiskās klavieres?

Kļaviņš: Tas ir pilnīgi izslēgts, un es jums to labprāt pamatošu. Var teikt, ka līdzsvara meklēšana starp elektroniskiem instrumentiem un akustiskām klavierēm ir notikusi galvenokārt no 70. gadu sākuma līdz 90. gadu sākumam. Divdesmit gadu posms, apmēram. Manuprāt, tas bija tas laiks, kas bija nepieciešams, lai organiskā veidā izkristalizētos tās grupas, kas arī līdz šodienai palikušas procentuāli nemainīgas. Pēdējos desmit gados nav vairs būtiskas pārbīdes starp interesēm. Var teikt drīzāk, ka ir bijusi novērojama tendence uz akustiskiem instrumentiem, nekā otrādi. Sasniedzot piesātinājuma punktu, notiek zināma recesija. Sauksim to par aizmirsto instrumentu atkalatklāšanu. Tie atkal fascinē, jo pārāk ilgi atstāti novārtā. Dabiskā, organiskā attīstība nekad nevar mainīties. Tas ir pavisam vienkārši izskaidrojams ar cilvēku un interešu daudzveidību un dažādību. Visam, kas pasaulē eksistē, vienmēr pastāv zināms skaits piekritēju un zināms skaits pretinieku. Tas ir cilvēka dabā un raksturā, ka vienu uzrunā tā skaņa, citu atkal cita. Kamēr cilvēks nemainīsies pēc būtības, netiks ģenētiski manipulēts un sakropļots, domāju, ka šie līdzsvarošanās procesi nemainīsies.

RL: Arī ekonomiskie apsvērumi nebūs būtiski?

Kļaviņš: Nē, nebūs, jo, globāli skatoties, pasaule ir uz ekonomiskās augšupejas ceļa. Ir sagaidāms, ka vidēji pirktspēja augs. Būs tas, kas vienmēr ir bijis: pircēji, kas pērk klavieres kā statusa simbolu, pircēji – vecāki, kas cer, ka bērns spēlēs. Tajā ziņā nekad nekas būtiski nemainīsies, izņemot, ja mainās mūsu ārējie apstākļi. Ja nav ko ēst, pat domu nav par klavierēm.

RL: Par jūsu lielo pianīnu – kā jums vispār radās doma par šādām klavierēm?

Kļaviņš: Tās pašas progresijas sajūtas dēļ. Kad tās sāku būvēt, jau 15 gadus biju darbojies klavierbūves sfērā, sākot no mācībām līdz konkrētai praktiskai darbībai. Biju specializējies uz vecu klavieru restaurāciju, kas ir ļoti būtiski saistīta ar problēmu risināšanu, jo vecām klavierēm ir daudz plašāks konstruktīvais spektrs – vienas tādas, otras pilnīgi citādas – lielāka dažādība nekā modernām klavierēm. Es koncentrējos uz jautājumiem par to konstrukcijas īpatnībām. Sāku saprast arī, kā varētu mēģināt uzlabot koncertinstrumentus, jo mani tie neapmierināja jau kopš tā laika, kad man tie bija jāskaņo. Skaņojuma mērķis ir perfekti uzskaņot instrumentu. Gadās, ka instruments pats to nepieļauj, jo skaņa ir netīra vai tehnika tāda, ka nevar to tapu pietiekami pakustināt.

Es biju sapratis, ka viena no galvenajām problēmām ir tieši saistīta ar lielumu – basa reģistra tīrība. Mani neapmierināja tas, ka basa reģistrs ir samuļļāts, netīrs, tik daudz virstoņu, ka vairs nav nekādas skaņas, tikai traucējumi. Basa reģistra dēļ nepieciešams tas lielums. Visam pārējam nekāda lieluma nevajag, bet basa skaņas kvalitāti var uzlabot tikai caur stīgas garumu. Cita ceļa nav. Lielums, var teikt, automātiski izriet no tā. Pianīns ir daudz vieglāk uzbūvējams nekā flīģelis, tāpēc tas bija tāds pragmatisks lēmums tās klavieres taisīt tik augstas, būvēt uz augšu. Arī tāpēc, ka man bija darbnīca, kur bija 4,5 m griestu augstums. Godīgi sakot, rutīnas darbs arī sāka mazliet garlaikot. Tajā laikā biju atkodis visas tradicionālās problēmas klavieru restaurācijas sfērā. Man pašam bija savs klavieru restaurācijas uzņēmums, Klavierhaus Kļaviņš, kura attīstība balstījās uz klavieru remontiem, konstrukcijas studijām un tamlīdzīgi. Tur es nonācu pie tāda, nevarētu īsti teikt, zināšanu galapunkta, tomēr zināma piesātinājuma, kas attiecās uz konkrētām zināšanām, un man, protams, kļuva garlaicīgi. Tad ideāls izaicinājums bija uzlabot to klavieri par sevi.

RL: Kur šīs klavieres atrodas tagad?

Kļaviņš: Tās tagad atrodas Bohumā, privātmuzejā pie viena klavieru būvētāja. Nē, neesmu tās pārdevis, tās vienkārši ir tur novietotas.
Toreiz, kad nācu no Vācijas uz Latviju dzīvot, mans vecākais brālis, kurš diemžēl pirms diviem gadiem aizgāja mūžībā, šeit Latvijā avarēja un nomira, toreiz pārņēma klavierveikalu. Viņš bija sācis ar mani sadarboties, kokdarbus strādājot. Viņu sevišķi neinteresēja būvniecība, bet veikala lietas. Tad, kad es tur biju, rīkojām koncertus, ierakstus, tas bija interesanti. Viņam ar darbiniekiem bija citi plāni, un lielās klavieres viņiem nelikās ideāli izmantojamas, viņi bija tādi pragmatiski cilvēki.

RL: Jūsu lielās klavieres ir arī Ginesa rekordu grāmatas Vācijas izdevumā. Vai uzskatāt to par sasniegumu?

Kļaviņš: Tas ir blakus apstāklis, kas, protams, ir zināmā ziņā simpātisks, tomēr nav nekur primārs, jo es, godīgi sakot, neesmu sevišķā sajūsmā par tādu grāmatu – kurš visvairāk pankūku spēj apēst un purkšķēt visilgāk. Tur, tajā kompānijā, es nejūtos sevišķi labi. Mani tur ielika, es, protams, nepretojos. Ja pēc būtības un apstākļiem tā ir, nu, tad lai tā ir. Manas klavieres ir lielākais stīgu instruments pasaulē un tās ir arī lielākās klavieres. Nav neviens līdzīgi dimensionēts instruments. Un tās nākamās, kuras mēs būvēsim, būs jau bišķīt lielākas, tur, ja runājam par rekordiem, es sitīšu pats savus rekordus.

RL: Vai lielās klavieres tā arī paliks tikai vienā eksemplārā?

Kļaviņš: Nē, būs, būs. Atliku likām. Bet ne obligāti šajā stand alone versijā. Man ir projekts par to, kā šīs klavieres integrēt interjerā. Kaut vai, piemēram, šādā mājā (saruna notiek Reval Hotel Latvija vestibilā – red.) starp diviem stāviem sienā iebūvēt. Tad laukā skatītos tikai klaviatūra. Instruments kā tāds neaizņem vietu, ir interesants dizainiskā ziņā, tāds māksliniecisks atribūts, kas piedod visai mājai zināmu muzikalitāti. Un, pie visa tā, tas arī skan labāk nekā jebkurš noliktais instruments. Tieši mans konstrukcijas veids – ka es konstruēju rāmi, kurā iekaru stīgas, nevis stutēju tās kā čuguna plati katrā normālā instrumentā. Tas rada iespēju klavieres kaut kur iebūvēt, integrēt.

RL: Kāpēc jūs to visu darāt, kāpēc jums tas ir svarīgi?

Kļaviņš: Tajā pasaulē es esmu iekritis, sauksim to tā. Nonācis, tajā gultnē ieslīdējis un no tās laukā netieku. Es neteiktu, ka uzskatu klavierbūvi un visu, kas ar to saistīts, par pasaules lielāko un interesantāko lietu, taču tā man ir, neapšaubāmi, ļoti simpātiska. Dzīvojot un vērojot pasauli, īpaši Latviju, piedzīvojot Latvijas realitāti, nevaru koncentrēties tikai uz klavierbūvi. Respektīvi, teikt, ka būvēšu klavieres, un ignorēt sabiedriskos procesus. Es uzskatu, ka mūsu sabiedriskā sistēma ir šobrīd vēl nestabila. Tās stabilizēšana, piedalīšanās procesos, kas radītu kaut kādu tiesisko paļāvību un tamlīdzīgi, ir priekšnoteikums, lai visam citam būtu ilgstoša vērtība. Līdz ar to man tagad spiestā kārtā prioritātes bija jāpārmaina. Vispirms sabiedriskie procesi, to uzlabošana, pēc tam tas, kas uz attiecīgās pamatnes var tik būvēts.

RL: Jūs uzskatāt, ka jūsu aģentūra spēs mainīt sabiedriskos procesus?

Kļaviņš: Ietekmēt. Noteikti. Man ir ļoti daudz domubiedru. Es jau kopš gadiem esmu aktīvs šajā sfērā, tikai ne redzamā veidā.

RL: Vai jūs uzskatāt sevi par tādu kā Latvijas pelēko kardinālu?

Kļaviņš: Nē, tā to nevarētu saukt. Es teiktu, iniciators dažām labām idejām un tāds ideju centra virzītājs, jā. Es spēju pielikt dažus aspektus, kuru cilvēkam, kas dzīvo uz vietas, vienkārši nav. Līdz ar to, diezgan loģiski, es spēju attīstīt jaunas idejas.