Es sēž' pie up's

To, ka Svens Birkerts par randiņa vietu nolicis Hārvarda universitātes grāmatnīcu, var uztvert kā dziļi simbolisku faktu. Pirmkārt, viņš ilgus gadus pelnījis maizi, darbodamies ap grāmatām — sākumā tās pārdodams, vēlāk aprakstīdams, kritizēdams un skaidrodams studentiem. Otrkārt, sabiedriski pazīstams viņa vārds ir vienas, pirms astoņiem gadiem iznākušas grāmatas, Gūtenberga elēģijas — lasīšanas liktenis elektroniskajā laikmetā, dēļ — un tā ir grāmata, kas veltīta grāmatai. Uz Gūtenberga elēģijām sabiedrība reaģēja kā uz provokāciju, un Birkerts tika iesaistīts neskaitāmās drukātās un elektroniski pārraidītās diskusijās, kur viņam bija jāuzņemas tehnoloģisku uzlabojumu ienaidnieka šaubīgā loma.

Ieva Lešinska

Svens Birkerts: Tas, kas pēc pēdējiem notikumiem tiešām mainījies, — notikusi atgriešanās pie dzejas. Es gadiem ilgi esmu bijis dzejas lasītājs, bet pēdējā laikā varbūt biju mazliet no tās pagājis malā. Bet tagad, pēdējās trīs nedēļas, atkal veltu tai laiku — skatos Jeitsu un Odenu. Kaut kā tas šķiet svarīgi.

Rīgas Laiks: +Šorīt viesnīcā, pārskatot dažādus ar šo interviju saistītus papīrus, es uzdūros kādai senai intervijai vai esejai, kur jūs citējat Hantera Tompsona teikto par Kenedija slepkavību: “Šīs ir saprāta beigas, mūsu laiku visnetīrākā stunda.” Vai par 11. septembri var teikt kaut ko līdzīgu?

Birkerts: Jā. Man liekas, arī šoreiz pastāv sajūta, ka noticis kas tāds, kas iet pāri veselajam saprātam. Tā ir tāda pirmatnīga ievainojuma sajūta, šoks par mērogu, par uzdrošināšanās pakāpi, par iznīcināto dzīvību skaitu. Taču patiesībā es — un domāju, arī daudzi citi — tikai tagad sāku slānīti pa slānītim lobīt tās sajūtas vaļā. Tas mums ir kas jauns. Es pieķeru sevi domājam tagad, trīs nedēļas vēlāk, ka tas ir šaušalīgs, bet intriģējošs iepriekšējās gludenās mediju kultūras — gandrīz vai sapņu kultūras — sabrukums.

RL: Vai ari jūs piekrītat, ka 11. septembra notikumi atstās iespaidu uz populāro kultūru?

Birkerts: Jautājums ir par to, vai šis iespaids saglabāsies, vai arī mēs pēc kāda gada būsim sasnieguši sava veida status quo un uzskatīsim, ka esam to visu absorbējuši. Viena frāze, ko bieži nākas dzirdēt pēdējā laikā: “Šis ir ironijas laikmeta gals.” Līdz šim mēs esam atļāvušies raudzīties pasaulē mazliet ciniski, neieinteresēti, ar humoru. Un laikam jau tā vairs nebūs.

RL: Par 90. gadiem Amerikā mēdz runāt kā par bezrūpības laikmetu, kurā viss zaudējis jēgu. Vai tagad piepeši parādīsies jēga?

Birkerts: Jā, tā man liekas. Es esmu spiests pārdomāt, kā viss varētu mainīties, arī tāpēc, ka pēc dažām nedēļām man jālasa referāts. Nosaukums jau ir, tas man ienāca prātā pilnīgi spontāni — Rakstīt no nulles, bet šorīt piepeši manās domās ielauzās F. Skots Ficdžeralds — viņa darbu centrā ir apjauta, ka sabrucis kāds sapnis — par “vētrainajiem” 20. gadiem, par lielo finansu bumu, par labklājību. Viņa proza nostājas otrpus atmiņām par to; viņa varoņiem atkal jāatgriežas pie sensenajiem dzīves un izdzīvošanas noteikumiem. Dzīve ir smaga, pilna ciešanu, un jēgu ciešanām grūti atrast. Tieši tai vietā mēs arī patlaban atrodamies un vēl kādu laiku atradīsimies. Tāpat kā Kenedija slepkavība, tas ir prāta un psihes ievainojums, kas vienkārši nevar sadzīt. Pamazām tiks samontēts stāsts, bet to rītu, kad likās, ka varbūt tiešām sācies operas pēdējais cēliens, atcerēsies visi.

RL: Ko par to visu saka jūsu studenti? Kādiem vārdiem viņi par to runā?

Birkerts: Nu, ar mani viņi diez ko daudz par to nerunā. Pirmā nodarbība Mauntholīoukas koledžā mums bija dažas dienas pēc 11. septembra, un man bija skaidrs, ka nevarēs izlikties, ka nekas nav noticis un vienkārši runāt par rakstīšanu. Bija jādod iespēja viņiem izteikties par to, ko viņi domā un jūt. Nu, un tad es paņēmu līdzi dzejoli, kas šobrīd ieguvis jaunu popularitāti — Odena 1939. gada 1. septembri. Domāju — nolasīšu un tad redzēs, kā viņi reaģē. Bet nekādas reakcijas nebija. Bija skaidrs, ka viņi tikai nule kā sākuši visu notikušo mēģināt apjaust. Sajūtu viņiem ir daudz un dažādas, taču pati galvenā ir apjukums. Man liekas, ka pa īstam mēs par to spēsim runāt tikai tad, kad pirmās runāšanas spazmas būs pārgājušas — bet es nezinu, par ko būs šī saruna.

RL: Mūsu žurnālā nesen bija intervija ar Igaunijas ārlietu ministru, kurš atzinās, ka nespēj atmest smēķēšanu: rakstot viņš nevarot nesmēķēt, savukārt, ja nerakstot, tad jūtoties stulbs. Vai arī jūs jūtaties stulbs, kad nerakstāt?

Birkerts: Jā. Es jūtos nepilnvērtīgs. Agrāk tā nebija, bet tagad, ja paiet divas dienas, kurās neko neesmu uzrakstījis... Pa daļai tas ir pats rakstīšanas process, bet pats galvenais ir tas, ka rakstot es spēju sevi dabūt tajā prāta stāvoklī, kāds man nepieciešams, lai sajustos pie pilnas apziņas. Ja nerakstu, ir nepatīkama sajūta, ka dzirdu tikai vienu runātāju, kurš taisa troksni. Kad rakstu — tas ir, labi rakstu, — sajūta ir stereofoniska. Kad beidzu dienas rakstu darbus un tie veikušies labi, šķiet, ka visi tās dienas grēki ir izpirkti, viss ir labi. Viss pārējais ir vienkārši dāvana. Bet, ja ar rakstīšanu neveicas, es esmu viegli aizkaitināms un nomākts.

RL: Kādā nozīmē jūs sevi uzskatāt par latvieti?

Birkerts: Visdziļākajā. Jau sākot ar valodu. Latviešu valodu es apguvu kā pirmo un nekad neesmu pazaudējis — kaut arī aktīvi es tajā runāju tikai līdz kādam 16-17 gadu vecumam un tikai ģimenē. Kolīdz sāku dzīvot atsevišķi, es vairs tajā sarunājos varbūt 10-15 minūtes nedēļā pa telefonu. Taču manī tā joprojām ir dzīva. Es domāju, tai ir arī zināma ietekme uz to, kā rakstu. Reizēm es nodarbojos ar tādiem maziem mentāliem vingrinājumiem, lai pārliecinātos, kā es jūtos vienā valodā, kā otrā. Es pasaku sev kādu teikumu angliski un mēģinu saprast, kādā mērā jūtu saikni ar to, ko saku. Bet, ja es pasaku šo pašu teikumu latviski, es sajūtu, ka tā ir... nu, mājas. Es varu pateikt: “I am sitting by the river”, un tā būs precīza, aprakstoša angļu valoda, bet, ja saku: “Es sēž’ pie up’s” [1. Vienīgais teikums, kurš sarunā tika pateikts latviski.], es to jūtu kaut kā daudz dziļāk — jo tā ir valoda, kurā pasaule man tika formulēta pirmoreiz. Tajā līmenī es esmu pilnīgs latvietis. Taču mans projekts kļūt par neatkarīgu cilvēku lielā mērā bijis saistīts ar manu bēgšanu no latviešu valodas un visa latviskā. Es uzaugu piecdesmitajos gados Mičiganā, kas bija amerikāniskā vidusmēra un konformisma cietoksnis. Visi pārējie puikas ar armijas stila matu griezumiem, visiem vārdā Stīvs, Marks vai Džons. Turpretim es biju Svens. Es negribēju būt Svens, un, tā kā mans otrs vārds ir Pēteris, es kļuvu par Pītu. Visos iespējamos veidos es mēģināju iekausēties šai pasaulē, atdarināt to — nu, pasauli, kur čaļi spēlē beisbolu. Jo man bija šausmīga citādības sajūta — tu ienāc mājās, un tā ir pilnīgi cita pasaule nekā maniem čomiem, mani vecāki runā pavisam citā valodā, viņiem ir pavisam cita gaume, citas vērtības, citi priekšstati par pasauli, citas mēbeles, citi kafijas galdiņi — pilnīgi viss ir citāds. Interesants pavērsiens šai stāstā ir tas, ka mana personīgā atsvešinātība, kas mani bija nodarbinājusi gadiem ilgi, piepeši savienojās ar vispārējo kultūras atsvešinātības apziņu, kāda bija manai paaudzei. Tas bija kontrkultūras laiks, hipiju laiki, kad katrs, kas bija sasniedzis zināmu vecumu, piepeši nostājās pret savu ģimeni... Kā vārdā? Jaunas, radošas dzīves vārdā. Un es tam entuziastiski pievienojos. Tajā brīdī tad es arī vairs to nevarēju noslēpt savai ģimenei — sevišķi jau tēvam, kurš bija spēcīgākā personība ģimenē — māte ir vairāk tāda kā emocionāla vidutāja. Tā ka būtībā tā bija tēvu-dēlu cīņa, tikai šai gadījumā viens no būtiskajiem elementiem bija arī latvietības jautājums. Nu, pēc tam gadiem ilgi es jutos drusciņ kā nodevējs, kaut arī vienlaikus biju ļoti pārliecināts, ka esmu izdarījis pareizo izvēli — šis ir mans ceļš, un es pa to iešu. Protams, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu par sarežģīto ģimenes attiecību mākslu, un līdz ar to mana nostāja ir mīkstinājusies. Taču tā joprojām ir manis daļa. Kad es sāku lauzt savu ceļu literārajā pasaulē, es to darīju kā angliski runājošais un kā rakstnieks es gribēju būt vislabākais angliski rakstošais — lietot šo valodu ar tādu rūpību un precizitāti kā neviens. Un šīs ambīcijas mani, protams, ieveda manis pieņemtajā kultūrā un tās valodā vēl dziļāk. Bet es joprojām jūtos sašķelts. No vienas puses es visdziļākajā veidā identificējos ar Latviju caur latviešu valodu, caur aizvien pieaugošo dzimtas mantojuma apziņu, bet no Latvijas literārās dzīves es esmu pilnīgi nošķirts...

RL: Jums gribētos mazināt šo nošķirtību?

Birkerts: Savā ziņā jā, taču es esmu tik tālu no latviešu valodas kā literāras valodas... Tā valoda, kurā es runāju, ir tāda mājas valoda, tā ka es būtu milzīgi neizdevīgā stāvokli, ja es mēģinātu darīt, ko daru, un domāt, ko domāju, latviski. Jā, es reizēm šo to palasu, bet tas tikai nostiprina manu sajūtu, ka esmu savējais ģenētiski, bet autsaiders kultūras ziņā. Es, ziniet, jūtos stulbs. Un man nepatīk justies stulbam, tāpēc es labāk sēžu malā.

RL: Man šķiet interesanti, ka, lai gan kādu brīdi bijāt distancējies no tēva, jums abiem ir līdzīgi mērķi...

Birkerts: Jā, es nebūt nenoliedzu, ka starp mums ir arī cieša saikne. Viņš ir vienmēr bijis man paraugs, kā dzīvot neatkarīgu, radošu dzīvi un ko šī radošā dzīve nozīmē, kā no tās var iekšēji pārtikt. Visu mūžu esmu vērojis, ar kādu mērķtiecību viņš darbojas, un šķiet, ka kaut kas no tā ir pielipis arī man. Es tiešām apbrīnoju to dzīvi, ko viņš pats sev ir izveidojis, un neatlaidību — nu, tas varbūt nav īstais vārds — ar kādu viņš darījis to, ko jutis, ka nevar nedarīt. Jo vienmēr jau bijuši kārdinājumi — kārdinājumi, kuriem sekojot, varētu tikt pie ātras slavas un citiem labumiem, bet kuri padarītu to, pēc kā tu tiecies, lētu. Esmu vērojis, kā viņš šiem kārdinājumiem pretojas un, godīgi sakot, reizēm esmu domājis — nu, ja viņš būtu pieņēmis, teiksim, šo pasūtījumu, mēs taču būtu stāvus bagāti! Rakstura stingrība — tā to sauc.

RL: Var tikai apbrīnot neatlaidību un pacietību, ar kādu viņš piedalās cīņā par jauno bibliotēkas ēku Rīgā — kaut arī nereti šķiet, ka šī cīņa ir zaudēta. Vai arī jums reizēm šķiet, ka cīņu zaudējat?

Birkerts: Ambīciju nozīmē?

RL: Nē — es domāju, cīņu pret internetu, piemēram.

Birkerts: Es to ne tikai zaudēju, tā jau ir zaudēta — vismaz daļēji. Tiesa gan, kopš Gūtenberga elēģiju laikiem es esmu pats sev mainījis šīs cīņas noteikumus. Pirms kādiem 4-5 gadiem vienkārši kļuva pavisam skaidrs, ka tā nav nekāda neliela pārmaiņa kultūrā, ka tā ir pilnīga transformācija un kā tāda neizbēgama. Un tad es pārstāju izvirzīt argumentus pret šo transformāciju. Šobrīd mani vairāk interesē tas, kā saglabāt tās cilvēcīgās vērtības, kas man šķiet patiesas, un kuras nebija apdraudētas pasaulē, kas kustējās lēnāk. Labi, es tagad pieņemu, ka pasaule ir un būs elektroniski pārblīvēta, bet man šķiet, ka nu ir pienācis laiks daudz personīgākam jautājumam — kā dzīvot dzīvi, kas joprojām sajustos kā dzīve; dzīvi, kuru pilnībā neizārdītu, neatšķaidītu un neiztukšotu šīs stundu stundas, kuras pavadām klikšķinot un raidot signālus pa labi un pa kreisi.

RL: Mani mazliet pārsteidz, ka savās esejās jūs diezgan maz runājat par televīziju. Patiesībā jūtams, ka televizoru jūs skatāties, jo nereti atsaucaties uz dažādiem šoviem un to varoņiem.

Birkerts: Tas tikai rāda, cik strauja bijusi šī datorrevolūcija... Patiesībā daudzām no tām domām, ko es vēlāk formulēju Elēģijās, aizmetņi atrodami jau kādā televīzijai veltītā esejā, kura iekļauta manā pirmajā grāmatā. Ja nebūtu parādījies dators, es droši vien daudz vairāk laika un uzmanības būtu veltījis televīzijai, izklaides kultūrai un tam, kā pasaule tiek izzināta ar mediju starpniecību. Televīziju es skatos gan un divu iemeslu dēļ — pirmais ir nožēlojama padošanās kam tādam, kas man palīdz atslābināties pēc saspringtas dienas, otrs — man jāpatur ienaidnieks acīs. Nav tā, ka man nesagādātu zināmu primitīvu baudu tas, ko es skatos, taču vienlaikus es apzinos, ka tieši šai pašā brīdī pie tādas pašas kastes sēž vēl 50 miljoni citu un tas, ko viņi tur redz, veido viņu priekšstatus par pasauli. Tieši caur televīziju jau mēs arī guvām iespaidu par to, kas notika 11. septembrī. Tas man lieku reizi atgādināja, ka mūsu kolektīvā kultūra balstās uz ļoti niecīgu tēlu komplektu. Patiesībā jau ir divu veidu televīzija — viens ir tas plašais medijs ar saviem, teiksim, 50 kanāliem, kas ļauj katram skatīties kaut ko citu — raidījumu par kulināriju, ziņas, MTV — un tas ir pavisam kas cits nekā 150 miljoniem cilvēku diendienā skatīties vienus un tos pašus attēlus, kā tas bija ar Pasaules tirdzniecības centru.

RL: Interesanti, kā jūs šai elektronizētajā pasaulē audzināt savus bērnus?

Birkerts: Slikti.

RL: Un proti?

Birkerts: Mums ar sievu pastāv tāda kā vienošanās, ka mēs vismaz kaut kādā mērā ielaidīsim savās mājās to, ko sauc par populāro kultūru. Mazliet jau mēs parediģējam to, ko bērni skatās, taču nekādi bargi aizliegumi nepastāv. Bet mēs abi esam diezgan skeptiski pret to visu noskaņoti, turklāt pastāvīgi nododamies savām 19. gadsimta baudām — mēs lasām, spēlējam mūzikas instrumentus, klausāmies mūziku. Mums ir sava savrupa kultūra, kuru mēs necenšamies bērniem uztiept, taču viņi to nevar neredzēt. Piemēram, mana meita — tagad, kad viņa ir gandrīz pieaugusi, ir vieglāk viņu virzīt uz lasīšanu. Viņa ir ļoti uzmanīga lasītāja un labi arī raksta, turklāt ar prieku. Jā, viņa brīdi paskatīsies MTV, bet tad ies savā istabā palasīt kādu Selindžeru vai Džeinu Ostinu, pie tam viņa pat lepojas, ka kaut nedaudz atšķiras no saviem vienaudžiem, no kuriem daudzi nelasa vispār.

RL: Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados jūs piedalījāties kontrkultūrā...

Birkerts: Jā, es kādu brīdi biju īsts hipijs.

RL: ...bet jūs bijāt audzis latviešu ģimenē. Vai politiskā ziņā starp jums un jūsu vienaudžiem nepastāvēja nekādas domstarpības?

Birkerts: Tajā laikā, kas bija Vjetnamas kara karstākie gadi, nekādu lielo domstarpību nebija. Visiem zināmu vecumu sasniegušiem cilvēkiem bija kopīgi priekšstati un pieņēmumi — daži vienkārši tos pauda kareivīgāk nekā citi. Mēs jau nebijām tikai pret karu, mums bija apnicis veids, kā šai pasaulē viss tiek kārtots, mēs uzskatījām, ka biznesa kultūra varbūt arī finansē pasauli, taču vienlaikus pati ir viena no pasaules problēmām, ka pati kapitālisma ideja ir kļūmīga. Kādu laiku likās, ka gaidāmas pārmaiņas, ka viss var vērsties uz labu. Taču tas vilkās tikai kādu gadu. Atsvešinātību no saviem vienaudžiem es sāku sajust tad, kad mums visiem bija jau pāri trīsdesmit, bet daži mani draugi piepeši sāka lūkoties pēc siltām vietiņām un darīt darbus, par kuriem viņi agrāk būtu ironizējuši. Tad man bija sajūta, ka esmu palicis iepakaļ — labā nozīmē. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es pārcēlos tuvāk Hārvardai — te ir tomēr tāds kā anklāvs, te pastāv intelektuāla kopiena, kura spējīga kritizēt dižo amerikānisko vidusceļu, alkatību, patērētājkultūru. Un te ir brīnišķīgas grāmatnīcas.

RL: Kādā esejā jūs rakstāt par Brodski, ka viņam piemitis “dziļi savrups un tāpēc ievainots jūtīgums, caur kuru viņš filtrēja pasauli, aplūkodams tās pārsteidzošās izpausmes ar pilnībā atsvešinātu skatienu”. Vai jūs varat nosaukt kādu mūslaiku amerikāņu dzejnieku, kuram būtu raksturīgs šāds jūtīgums un atsvešinātība reizē?

Birkerts: Protams, Eliots... Nujā, bet jūs teicāt — mūslaiku. Patiesībā visiem dzejniekiem, kuru darbībai es mēģinu sekot, ir saknes kādā citā kultūrā — Česlavs Milošs, Dereks Volkots, Šeimuss Hīnijs — un laikam jau tā nav nejaušība...

RL: Es patiesībā vaicāju, vai, jūsuprāt, Amerikā kas tāds vispār ir iespējams?

Birkerts: Es domāju, ka psiholoģiskā, personīgā līmenī tas ir iespējams, tomēr plašākas kultūras ietvaros — diez vai. Jā, mums ir bijusi atsvešinoša pieredze, taču tai aizvien trūcis starptautiska, globāla konteksta. Sešdesmitajos gados mums bija Alens Ginsbergs, kam bija visnotaļ savrups un atsvešināts skatījums, mums ir bijuši dzejnieki, kas aiziet kaut kādā savā citurienē — piemēram, Gerijs Snaiders, mums ir Adriena Riča, kura savu citādību atrada cīņā par sievietes tiesībām — parasti tomēr tā ir atsvešinātība, kas saistās ar kādu konkrētu kultūras parādību. Brodskim, Milošam, Hīnijam ir kas cits — tā ir daļa no kaut kā visaptverošāka, no tā, kā viņi vispār šai pasaulē dzīvo. Var sacīt, ka tas piemita arī Robertam Frostam. Man neko sevišķi nepatīk tas, kas notiek modernajā dzejā, kas daudzējādā ziņā šķiet attālinājusies no pamatpieņēmuma, ka jēgu iespējams skaidri izteikt vārdos, un pārvērtusies spēlē ar valodu. Džons Ešberijs un viņa sekotāji ir, manuprāt, izdarījuši sava veida estētisku, poētisku, lingvistisku izšķiršanos par to, kā dzejā lietojama valoda, un līdz ar to viņiem kļuvis neiespējami pateikt to, kas ir pa spēkam Jeitsam vai Hīnijam — pa spēkam tādēļ, ka viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka pasauli var uzrunāt tieši, nevis šai netiešajā lingvistiskajā ceļā — nu, es to neformulēju pārāk labi... Es vienkārši domāju, ka ir nobriedusi vajadzība pēc dzejnieka, kas būtu tāda autoritāte kā manis nosauktie, taču jautājums, vai tas ir iespējams.

Man liekas, ka lielāko daļu rakstnieku šobrīd nodarbina jautājums: “Vai tam, ko es daru, vispār ir kāda jēga? Cik ir tādu, kas lasa nopietnas grāmatas? Cik liela vieta mūsu kultūrā vispār atvēlēta nopietnībai?” Un, man liekas, attiecībā uz pēdējiem dažiem gadu desmitiem, atbilde skan — ne pārāk liela. Un tāpēc, ja vien vispār šai katastrofai var atrast jelkādu zelta maliņu, tad es ceru, ka tā būs izprovocēt cilvēkus spert kaut soli uz priekšu un saprast, cik svarīgs ir jebkurš godīgs, sarežģīts, nopietns mākslas darbs, un ticēt, ka tas spēj sasniegt arī citus cilvēkus.

Svena Birkerta eseju par Josifu Brodski
varējāt lasīt RL 2001. gada jūlija numurā

RL mājaslapā lasāms fragments no Svena Birkerta memuāriem.