Es nezinu, vai mušām ir apziņa

Iedomājieties, ka jūs nezināt ķīniešu valodu un atrodaties mazā istabiņā ar diviem maziem lodziņiem. Pa vienu no tiem jums iedod lapiņu ar ķīniešu hieroglifos uzrakstītiem jautājumiem. Istabiņa ir pilna ar hieroglifu tabulām un instrukcijām, kurās var atrast norādes uz to, kāda hieroglifu rinda veido atbildi uz jebkuru iesniegto jautājumu. Jūs sakārtojat šīs atbildes un izsniedzat tās pa otru lodziņu. Tam, kurš saņēmis atbildes uz jautājumiem, rodas iespaids, ka tas, kurš tur iekšā darbojas, zina ķīniešu valodu, bet tam, kurš tur iekšā darbojas, nav ne mazākās jausmas par to, ko tas viss nozīmē.

Apmēram tāds īsumā izskatās astoņdesmito gadu sākumā izvirzītais, vēlāk par ķīniešu istabas argumentu sauktais stāstiņš vai domas eksperiments, ar kura palīdzību centās pierādīt — ne vairāk un ne mazāk —, ka dators nekad nespēs domāt un saprast. Citiem vārdiem sakot — ka semantikai ar sintaksi nepietiek. Šo argumentu, kura apspriešanai iztērēts milzums laika, papīra un enerģijas un kas filozofu aprindās kļuvis tikpat slavens un divdomīgs kā Platona alas līdzība un Dekarta ļaunais dēmons, sev acīmredzamas atziņas demonstrēšanai izdomāja Džons Serls (1932), viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem pēdējo trīsdesmit gadu filozofiem Amerikā un pasaulē. Jau vairāk nekā četrdesmit gadu viņš ir filozofijas profesors Bērklija universitātē Kalifornijā, bet ilgāku laiku viņš pasniedzis arī Oksfordā, Romā, Venēcijā, Parīzē, Berlīnē, Cīrihē, Grācā, Toronto, Brazīlijas, Dānijas un Norvēģijas universitātēs. Viņa divpadsmit grāmatas un vairāk nekā 150 rakstu tulkoti divdesmit valodās.

Kā zināms, studentu nemieri, kas sešdesmitajos gados pārņēma lielākās Amerikas un Francijas universitātes, sākās Bērklija universitātē ar tā saukto Free Speech Movement — Kustību par runas brīvību. Pirmais pasniedzējs, kurš pievienojās studentu protesta kustībai, bija Džons Serls. Zināms disidentisms viņu pavadījis visu dzīvi. Tas izpaudies gan publiski strīdoties ar Žaku Deridā un Ričardu Rortiju, gan mēģinot turpināt Apgaismības centienus veidot saskanīgu un visaptverošu pasaules ainu, gan aizstāvot mūsdienās tik retu uzskatu, ka pastāv no mums neatkarīga realitāte, par kuru ir iespējams runāt un kuru ir iespējams zināt.

Pirmās tikšanās reizē viņš atgādināja ļoti aktīvu primātu ar rokām līdz ceļiem, kurš uz katru teikumu reaģēja ar īsiem un aprautiem izsaucieniem: okej, lieliski, jā, teicami, brīnišķīgi, sparīgi skraidīja pa savu visādiem daļēji izjauktiem tehniskiem štruntiem piekrāmēto profesora kabinetu un kravāja somas nākamās dienas ceļam uz Santa Barbaru — nevis turienes pludmali, bet universitāti. Nezin kāpēc man šķita, ka viņam patīk daba. Nākamajā reizē, pēc mēneša, viņa biezi aizaugušā un šķietami mūžam zaļojošā dārza ieskautajā mājā izrādījās, ka viņam patīk doties pārgājienos kopā ar sievu Dagmāru, kurai veltītas gandrīz visas viņa grāmatas, un sanbernāru. Suņi ir bijuši četri — pirmo sauca par Gotlobu Frēgi Serlu, otro par Bērtrandu Raselu Serlu, trešo par Ludvigu Vitgenšteinu Serlu un ceturto par Gilbertu Railu Serlu.[1. Visi suņi saukti pasaulslavenu filozofu vārdos, pievienojot tiem paša Serla vārdu.]Visiem šiem suņiem piemīt apziņa, domāšana un intencionālie akti, bet tie jau ir tehniski sīkumi. Lai tradīcija turpinātos un tajā būtu ietverti galvenie tā saucamās analītiskās filozofijas pārstāvji, nākamos trīs suņus vajadzētu saukt par Džonu Ostinu Serlu, Donaldu Deividsonu Serlu un Džonu Serlu Serlu. Bet kā būs, to mēs nezinām. Un labi.Džons Serls: Vai jums Latvijā ir daudz filozofu?

Rīgas Laiks: Grūti pateikt. Vai jūs sevi uzskatāt par filozofu?

Serls: Jā, tajā nozīmē, ka man maksā par to, ka esmu filozofs. Es domāju, rakstu, runāju, lasu lekcijas par filozofiskām problēmām.

RL: Kādas problēmas ir filozofiskas?

Serls: Nu, vispār, tās ir problēmas, kuras mani interesē. Filozofiskas problēmas raksturo lieli strukturāli jautājumi. Ja jūs jautājat, kas ir zemestrīces vai slimības cēlonis, tas nav filozofisks jautājums, bet ja jūs jautājat, kas ir cēlonis un cēlonība, tie ir filozofiski jautājumi. Ja jūs jautājat, vai jūs redzat savu īkšķi, tas nav filozofisks jautājums, bet ja jūs jautājat, kas ir uztvere un sajūtas, tas ir filozofisks jautājums. Otrkārt, šos jautājumus raksturo tas, ka mums nav zinātniski atzīts veids, kā uz šiem jautājumiem atbildēt. Treškārt, tie ir konceptuāli jautājumi.

RL: Kā jūs sāka interesēt filozofiski jautājumi?

Serls: Mani tie vienmēr ir interesējuši, kopš bērnības. Būdams vēl mazs bērns, es ļoti uztraucos par to, vai viss ir iepriekš noteikts, vai Dievs ir, par tādām lietām. Vēlāk mani aizrāva abstraktāki jautājumi, bet es nekad neesmu šaubījies, vai mani interesē filozofija, es tikai šaubījos, vai es esmu pietiekami spējīgs, lai ar to nodarbotos profesionāli.

RL: Kāds bija jūsu pirmais filozofiskais jautājums?

Serls: Vai mums ir izvēles brīvība.

RL: Cik jums bija gadu?

Serls: Es neatceros, varbūt — pieci.

RL: Tik jaunam cilvēkam varētu šķist pats par sevi saprotams, ka viņš kaut ko izvēlas.

Serls: Bet tāpat ir skaidrs, ka bieži tev nav nekādas izvēles, lai gan tev šķiet, ka ir, īpaši, ja tev jau ir pieci gadi, un tu atskaties uz laiku, kad tev bija trīs. Ir situācijas, kurās šķiet, tu varēji rīkoties citādāk, bet vēlāk saproti, — nē, es pār sevi nevaldīju, es nepietiekami sapratu situāciju. Un drīz vien tu sāc brīnīties, vai jelkad pārvaldi situāciju tādā mērā, lai varētu izdarīt brīvu izvēli.

RL: Jūs esat daudz rakstījis par prāta un ķermeņa attiecību problēmu. Secinot, ka prāts ir sevišķs smadzeņu stāvoklis, jūs šķietami atceļat pašu problēmu. Pie kādiem interesantiem slēdzieniem jūs nonākat, kad esat parādījis, ka tā vispār nav problēma?

Serls: Interesants secinājums ir tas, ka mums ir vajadzīgas neirobioloģiskas zināšanas par to, kā īsti smadzenes strādā, bet mums nav jāuztraucas par filozofisku problēmu, kā prāts ir saistīts ar ķermeni, jo mēs zinām, ka tie ir saistīti, un tā vairs nav filozofiska problēma. Taču neirobioloģijā pastāv milzīga problēma, jo mēs nezinām, kā smadzenes šo saistību nodrošina.

RL: Rodas iespaids, ka jūs vēlaties atrisināt problēmas, lai varētu tās atmest kā nefilozofiskas.

Serls: Es to neesmu teicis. Ir problēmas, ar kurām tu vari tikt galā, un tādas, no kuram nevari tikt vaļā.

RL: Vai jūs varētu dot kādu tipisku piemēru problēmai, no kuras nevar atbrīvoties?

Serls: Jā, piemēram, brīvas gribas problēma. Kā filozofs tu vari to izanalizēt, bet galu galā tu vienalga apstājies pie pretrunas. No vienas puses, mēs esam ļoti pārliecināti par savas gribas brīvību, ir sajūta, ka mēs vienmēr varētu rīkoties arī citādi, nekā rīkojamies. No otras puses, nav skaidrs, kā to var savienot ar mūsu priekšstatu par universu, kurā visam, kas notiek, ir iepriekšēji, pietiekami cēloniski nosacījumi. Es nezinu, kā šo pretrunu var atrisināt.

RL: Vai šī pretruna jums šķiet principā neatrisināma?

Serls: Nē, es pat esmu uzrakstījis rakstu Brīva griba kā neirobioloģijas problēma, kurā saku, ka atbilde uz šo jautājumu ir meklējama tajā, kā darbojas smadzenes. Ja jebkurš smadzeņu stāvoklis ir pietiekams cēlonis nākamajam smadzeņu stāvoklim, tad mūsu uzvedība ir pilnībā determinēta, bet ja te darbojas kas līdzīgs kvantu nenoteiktības principam, ir iespēja, ka pastāv brīva griba. Maz ticams, ka griba ir brīva, bet tāda iespēja ir.

RL: Jūs reiz teicāt, ka 90 procenti no grieķu radītajām problēmām joprojām nav atrisinātas. Vai filozofijā ir vērojams progress?

Serls: Jā, ļoti lielā mērā. Dažas lietas es esmu pavirzījis uz priekšu savas dzīves laikā. Ja padomā, daudzām problēmām ir atrisinājums. Bet daudzas problēmas mums ir tikpat grūtas kā grieķiem. Piemēram, kas ir taisnīga sabiedrība? Kas īsti ir tikumīgs cilvēks? Es nezinu, kā uz šiem jautājumiem atbildēt.

RL: Kāds sabiedrībai labums no labas filozofijas?

Serls: Es nezinu. Filozofija ceļ vispārējo intelektuālo līmeni. Ja jūs mācāt cilvēkam reflektēt par fundamentāliem jautājumiem, no tā, visticamāk, būs arī kāds sociāls labums, bet nav nekādas garantijas. Vāciešiem labu filozofu bija vairāk par visiem, un tomēr viņi radīja nacismu. Nacisti izdzina labus filozofus, slikti filozofi kļuva par nacistiem. Tas, ka universitātēs būs labas filozofijas fakultātes, negarantē labu sabiedrību. Bet mani tas neuztrauc. Filozofija ir vērtīga pati par sevi. Pat ja sabiedrībai no tā nav nekāda labuma, tā tomēr ir laba doma, ka filozofija ir.

RL: Kas tur labs?

Serls: Bet kas tur labs, ja ir patiesība, ja ir skaista mūzika? Tā ir vērtība pati par sevi.

RL: Bet kāpēc nodokļu maksātājiem par to jāmaksā?

Serls: Es arī bieži par to brīnos. Liela daļa no nodokļu maksātāju naudas, kas nonāk universitātēs, ar kurām es esmu bijis saistīts, tiek pilnīgi izniekota. Universitātes ir pilnas ar cilvēkiem, kas nestrādā, nolasa savas lekcijas, saņem savu naudu un iet mājās. Viņi ir slinki, nevērtīgi, nekam nederīgi diedelnieki.

RL: Tas viss balstās pieņēmumā, ka filozofiju, pieradumu reflektēt par fundamentāliem jautājumiem var iemācīt. Kā?

Serls: Pirmkārt, to var demonstrēt ar savu piemēru, tu pats esi filozofijas piemērs, studenti to redz ik reizi, kad tu atver savu muti. Otrkārt, ir jāizvirza augsti standarti, nepieļaujot muļķības, izplūdušas frāzes un aptuvenību. Studenti ir jāpiespiež ievērot intelektuālu disciplīnu.

RL: Kas ir dzīves jēga?

Serls: Šāds jautājums nav pietiekami skaidrs. Viena no lieliskajām lietām, ko mums ir iemācījusi 20. gadsimta filozofija, ir — vienmēr pārbaudīt, kas īsti tiek jautāts. Vai tas ir tāds pats jautājums kā: vai dinozauri joprojām eksistē? Vai arī: vai eksistē trīskājaini cilvēki? Kas tas ir par jautājumu? Es mēģinātu uztvert, kas aiz šī jautājuma slēpjas, es pat nesāktu atbildēt, ka, piemēram, dzīves jēga ir mans labais sāns.

RL: Kāds ir jūsu dzīves mērķis?

Serls: Es gribētu atrisināt daudzas filozofiskas problēmas. Man ir jāuzlabo sava milzu slaloma tehnika, un jo vecāks es kļūstu, jo to ir grūtāk izdarīt. Es gribētu prasmīgāk vadīt savu sporta automašīnu, bet galvenais mērķis — ārpus ģimenes — man ir attīstīt filozofiskas idejas un radīt filozofisku problēmu atrisinājumus.

RL: Es gribēju jums uzdot dažus jautājumus par jūsu suni Ludvigu Vitgenšteinu Serlu.

Serls: Viņa vietā tagad ir Gilberts Rails Serls, ar kuru jūs satikāties, ienākot dārzā, jo Ludvigs traģiski nomira 2002. gada 5. janvārī. Mēs bijām satriekti.

RL: Gilberts Rails lielu daļu sava dzīves laika veltīja tam, lai paradītu, ka visas runas par apziņu un domāšanu ir valodas pārpratumi, ka nekā tāda īstenībā nav, bet, kā es saprotu, jūsu viņa vārdā nosauktajam sunim ir gan apziņa, gan domāšana.

Serls: Es domāju, ka tas ir pārpratums. Savas dzīves pēdējos gados Gilberts Rails — es domāju filozofu, nevis suni — sāka uztraukties, ka viņa izveidotajā biheiviorisma shēmā neiederas domāšana. Atceraties Rodēna domātāju, viņš neko nedara Raila nozīmē, vienkārši domā. Galu galā Railam nācās atzīt, ka kaut kas tāds kā apziņa un domāšana tomēr pastāv.

RL: Pieņemsim, bet kā jūs konstatējāt, ka jūsu sunim piemīt apziņa?

Serls: Redzot cēloniskas attiecības starp to, ko viņš uztver, un to, kas izpaužas viņa uzvedībā — šie mehānismi ir ļoti līdzīgi maniem. Ja jūs iekliedzat viņam ausī, viņš uzvedas tāpat ka jebkurš cits, kuram ir iekliegts ausī. Tajā ir ne tikai uzvedība, tur var redzēt cēlonisku saistību. Par Gilbertu es esmu pilnīgi drošs, es īsti nezinu, kā ir ar mušām. Par to, lai spriež eksperti, bet neviens eksperts visā pasaulē mani nepārliecinās, ka Gilbertam nav apziņas.

RL: Ar ko viņa apziņas spējas atšķiras no jūsējām?

Serls: Ar valodu. Valoda man ļauj darboties ar tādiem apziņas stāvokļiem, kurus viņš pat nevar iedomāties. Lai gan suns, kā teica Platons, ir visfilozofiskākais no visiem dzīvniekiem, viņš nespēj domāt un runāt par filozofiju. Tur guļ Gilberts, es nezinu, ko viņš domā, bet es droši zinu, ka viņš nedomā par to, kurp dosies nākamajā mēnesī, un necieš no postindustriālā cilvēka bailēm vēlīnā kapitālisma apstākļos.

RL: Kas ir raksturīgs viņa domām?

Serls: Tās ir cieši saistītas ar uztveri. Viņš domā: pa celiņu nāk svešinieki, un viņš uz tiem rej. Viņš sarunājas ar citiem suņiem, var redzēt viņu draudzību, spēles, naidu un, iespējams, kad viņš paaugsies, arī seksuālu iekāri.

RL: Ar ko atšķiras prāta darbība no datora darbības?

Serls: Tas gan ir viegls jautājums. Mentāliem stāvokļiem ir mentāls saturs, domām ir saturs, tās ir par kaut ko, datoriem tā nav, tur ir tikai nulles un vieninieki, bināri simboli, vienīgais tā saturs ir tas, ko mēs tajā ieliekam. Viss datora saturs ir mūsos.

RL: Vai ar saturu jūs saprotat kaut ko tādu, kas ir pieejams tikai jums pašam?

Serls: Jūs to varat uzzināt, man pajautājot, tāpat es varu uzzināt, jautājot jums. Protams, ka ir atšķirība tajā, kā manu domu saturs ir pieejams man un kā tas ir pieejams citiem, bet šī asimetrija nenozīmē, ka tur ir kaut kas noslēpumains. Mēs bieži zinām, ko citi cilvēki domā — viņi mums to pasaka.

RL: Par ko jūs runājat, kad sakāt “es”?

Serls: Bieži vien tas vienkārši norāda uz manu ķermeni. Interesantākos gadījumos es saku, ka esmu atbildīgs, par ko esmu balsojis, esmu atbildīgs par savu bērnu audzināšanu. Bet ja mēs runājam par “es” jēdzienu, tad tas ir tīri formāls. Slavenais angļu filozofs Hjūms parādīja, ka mums nav nekādas atsevišķas “es” pieredzes, tas tiesa, bet, lai paskaidrotu mūsu pieredzes loģisko struktūru, mums nākas postulēt kaut ko tādu kā “es”, tā ir sava veida robeža.

RL: Vai jūs baidāties no savas nāves?

Serls: Protams. Es domāju, ka pati nāves ideja ir slikta ideja, un es nezinu, kā ar to tikt galā, bet, jā, man šķiet, tā ir ļoti biedējoša lieta. Vēl sliktāk par manu paša nāvi ir tas, ka visi, kas man ir dārgi, arī nomirs.

RL: Kas notiek nāves brīdī?

Serls: Diemžēl, man šķiet, ka nāves brīdī tu pārstāj eksistēt, tavai pieredzei raksturīgais secīgums vienkārši apstājas.

RL: Kāpēc no tā baidīties?

Serls: Tieši tāpēc, ka es negribu, lai mana pieredze apstājas. Kad tu mirsti, viss ir cauri. Ja ar bailēm tiek saprasta stipra tieksme pēc tā, lai kaut kas nenotiktu, domājot, ka tas notiks, tad te ir pamats baidīties. Bet es neesmu šausmās, es nestaigāju visu laiku apkārt, kratot galvu un domājot par nāvi, taču es noteikti negribu mirt, un es esmu pārliecināts, ka miršu.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret senu uzskatu, ka filozofija ir gatavošanās nāvei?

Serls: Es nedomāju, ka filozofija ir gatavošanās nāvei. Es darītu to pašu arī tad, ja domātu, ka nemiršu. Īstenībā es tad varbūt darītu to labāk, jo nebūtu tā jāsteidzas. Es nedomāju, ka ir kāds cits saprātīgs veids, kā sagatavoties nāvei, izņemot testamenta rakstīšanu, nolemjot, kam tiek atstāts kas.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Serls: Nē. Es reiz prasīju Bērtrandam Raselam: “Jūs visu dzīvi esat bijis ateists, bet pieņemsim, ka viņiem tomēr ir taisnība, un jūs nonākat debesīs, ko jūs teiktu Dievam?” Un Rasels atbildēja: “Es teiktu: tava eksistence nebija pietiekami uzskatāma,” un man tā šķiet pareiza atbilde. Liecības par Dieva eksistenci ir vai nu ļoti vājas, vai to nav vispār. Mēs esam atraduši citus veidus, kā izskaidrot lietas, kuru skaidrošanai agrāk tika pieņemts Dievs, tā ka tā nav saprātīga pārliecība. Taču man šķiet, ka lielākai daļai cilvēku vajadzīga ticība Dievam.

RL: Vai, jūsuprāt, viņi ir aprobežoti?

Serls: Cilvēkiem ir ļoti dziļas vajadzības. Dieva gadījumā tās ir, pirmkārt, es negribu mirt, otrkārt, es negribu, lai cilvēki, kurus mīlu, mirst, un, treškārt, es gribu, lai galu galā viss ir taisnīgi. Ir šausmīgi iedomāties, ka netaisnība, kas notiek pasaulē, nekad netiks izlabota. Dievs garantē nemirstību man un maniem draugiem un, sevišķi svarīgi, — galu galā viss būs taisnīgi. Daudziem ir grūti domāt, ka tā visa nebūs. Turklāt bez Dieva pasaule ir ļoti vientuļa vieta, cilvēkiem vajag draugu.

RL: Kad jūs rakstāt par sociālo realitāti, jūs to aprakstāt kā tādu, kuru veido jēdzieni, kas atkarīgi no novērotāja. Nauda, valsts un tā tālāk ir jēdzieni, kuru objektivitāti veido tas, ka ir cilvēki, kuri to uzskata par naudu, valsti utt. Kāda ir atšķirība starp tādiem jēdzieniem kā valsts un Dievs?

Serls: Ir apzīmējums cilvēkiem, kas uzskata, ka Dieva eksistence pilnībā ir atkarīga no novērotāja, – viņus sauc par ateistiem. Dievs ir sociāls konstrukts, izdomājums, tāpat kā valsts un nauda. Šāds viedoklis ir ateisma paveids, jo visa Dieva jēga ir “Es esmu, kas es esmu”, saka Dievs. Dievs nesaka: es esmu realitāte, kas atkarīga no novērotāja, es esmu tikai tādā mērā, kādā jūs ticat, ka es esmu, tādu Dievu neviens mums nav mācījis pielūgt. Dievs, kuru mēs pielūdzam teica: “Es esmu, kas es esmu”.

RL: Un ko tas nozīmē?

Serls: Nejautājiet man, jautājiet Dievam, es vienkārši Viņu citēju.

RL: Ja nauda ir atkarīga no novērotāja, kur tā ir?

Serls:: Fiziska naudas realizācija ir manā makā. Jautājums ir, kas tos padara par dolāriem ar tādu un tādu vērtību, un atbilde ir, ka tie ir daļa no institucionālas struktūras, kas darbojas, pateicoties kolektīvai piekrišanai. Nauda, valdības, privātīpašums darbojas pateicoties cilvēku akceptam, bet Dievs, tiek teikts, nav atkarīgs ne no viena piekrišanas. Mēs esam atkarīgi no viņa nevis otrādi.

RL: Vai jūs varētu nopietni padomāt par sevi kā no novērotāja atkarīgu realitāti?

Serls: Nedomāju vis. Mana eksistence nav atkarīga ne no viena novērotāja. To pierāda tas, ka pat ja visi pasaules novērotāji grieztos pie manis un teiktu: mēs nolēmām, ka tevis nav, es to nepieņemtu. Es labi zinu, ka es esmu.

RL: Kā jūs to zināt?

Serls: Dekarts nodarbojās ar līdzīgu jautājumu. Ja es domāju, es nevaru apšaubīt savu eksistenci, jo, lai domātu, man ir jābūt. Es nepieņemu lielāko daļu no Dekarta rakstītā, bet man nav nekādu šaubu par manu eksistenci.

RL: Tāpēc, ka tā jums ir acīmredzama?

Serls: Nē, jo šaubu gadījumā tu domā, ka pastāv atšķirība starp parādību un īstenību. Es redzu krūzīti, bet varbūt man tas vienkārši rādās. Tur, kur ir darīšana ar maniem apziņas stāvokļiem parādība arī ir realitāte. Ja man šķiet, ka man ir noteikta pieredze, man šī pieredze arī ir.

RL: Un ja jums šķiet, ka jūs esat gudrākais cilvēks universā…

Serls: … no tā neizriet, ka es tas esmu, jo te pastāv atšķirība starp to, kas šķiet, un to, kas ir. Manas apziņas gadījumā tādas atšķirības nav.

RL: Jūs teicāt, ka taisnīga sabiedrība ir filozofiska problēma. Kas ir netaisnīgs amerikāņu sabiedrībā?

Serls: Pastāv milzīgs daudzums netaisnības formu, nezinu, no kura gala lai sāk. Piemēram, starpība starp bagātiem un nabagiem kļūst arvien lielāka.

RL: Varbūt viņiem piemīt atšķirīgas spējas?

Serls: No tā neizriet, ka arī viņu ienākumiem jābūt tik atšķirīgiem. Otrkārt, mēs Amerikā veicinām noteiktas aizvainojuma formas.

Nav runa par darbaļaužu aizvainojumu, kas raksturīgs Eiropai. Cilvēki pie mums ir aizvainoti, ka pret viņiem slikti izturas — kā pret melnajiem, sievietēm, latīņamerikāņiem, lezbietēm, homoseksuāļiem. Šobrīd tas sekmē netaisnības ekspansiju. Ja jūs pieņemat kādu darbā, un A ir labāks par B, bet B pieder kādai etniskai vai sociālai minoritātei, jums jāņem B, un tas ir netaisnīgi. Mēs esam sekmējuši to, ko Nīče sauca par nevarīgo tieksmi pēc varas. Tā vietā, lai teiktu — ej prom un iegūsti pats savu varēšanu, mēs sakām, oi, cik šausmīgi, protams, ka jūs neesat atbildīgs par saviem trūkumiem. Kāds cits ir atbildīgs. Šīs aizvainojuma kultivēšanas sekas ir tas, ka cilvēki uzskata, ka svarīgākais viņos ir nevis tas, ka es esmu es pats, bet tas, ka es piederu kādai priviliģētai grupai, es esmu melnā lezbiete marksiste un dekonstruktīva feministe vai kaut kas tāds.

RL: Runājot par ienākumu atšķirību, vai jūs uzskatāt, ka tos vajadzētu centralizēti sadalīt vienlīdzīgās daļās?

Serls: Nē, es nezinu, kā to atrisināt, bet es zinu, ka manas dzīves laikā ir ārkārtīgi pieaugusi starpība starp to, ko saņem kādas kompānijas vadība un tās darbinieki. Korporāciju prezidentu ienākumi ir simtiem reižu lielāki nekā viņu padotajiem. Tas man šķiet netaisnīgi, un ilgākā laikā tas radīs disproporciju, kas izraisīs citas sociālās slimības.

RL: Rodas iespaids, ka visās jomās jūs meklējat kaut kādu patiesību. Ja mēs iztēlotos, ka pēkšņi visa patiesība jums tiek atklāta, vai jums joprojām būtu interesanti nodarboties ar filozofiju?

Serls: Bez šaubām. Vispirms, visu patiesību nekad nevar iegūt, bet pat ja tu to izdari, tu nevari par to pārliecināt savus kolēģus. Es nekad neesmu izvirzījis uzskatāmāku argumentu kā ķīniešu istabas argumentu, tas ir tik acīmredzami, ka es nezinu ķīniešu valodu un arī izdarot visus norādītos soļus, es vienalga nezinu ķīniešu valodu. Bet jūs nevarat iedomāties, cik daudzos un dažādos veidos tas ir ticis apspriests. Pat ja tu zinātu visu patiesību par visu, kas ir, tev priekšā būtu pats grūtākais — paskaidrot to citiem. Bet, protams, visa patiesība nekad nav pieejama, vienmēr kaut kas paliek pāri.