Es nezinu, vai esmu dievs

Tas, ka Alehandro Hodorovskis (dzimis 1930. gadā, pēc pārdesmit gadiem Parīzē kļuvis par Aleksandru Žodorovski) nav normāls, ir skaidrs ikvienam, kurš ir redzējis kaut vienu no viņa filmām, šķirstījis kādu no nebeidzamajiem komiksiem, kuru sižetus, pelnot naudu un gūstot baudu un popularitāti, viņš joprojām turpina izdot, palasījis kādu no viņa romāniem vai autobiogrāfijām. Lai gan viņa vectētiņš no mātes puses bija normāls Lietuvas ebrejs, bet vectētiņš no otras puses – ne mazāk normāls Ukrainas ebrejs, tā nu sanācis, ka viņš pats ir ne sevišķi normāls Čīles krievu ebrejs, kurš divdesmit gadu vecumā iznīcināja savu piezīmju grāmatiņu ar adresēm, nospļāvās uz tēvu, aizmirsa par savu ģimeni un Čīli un devās uz Parīzi, lai kļūtu par mīmu, mācītos pie Marsela Marso skolotāja Etjēna Dekrū, darbotos Marsela Marso pantomīmas trupā un Arabala Nežēlīgā teātra uzvedumos, bet pēc tam kopā ar Arabalu un Toporu dibinātu Panisko teātri, kas slavens ar īpaši necilvēcīgiem hepeningiem. Pirmajā Parīzes naktī, krietni pēc pusnakts viņš sazvanīja sirmo sirreālisma tēvu Andrē Bretonu un pieteicās viņam kā jauns sirreālists no Čīles. Tūlīt pēc Bretona vārdiem, ka ir taču nakts, mēs varētu satikties rīt, Hodorovskis nolamājās, ka nevienam sirreālistam nav svarīgi – nakts vai diena un nometa klausuli. Viņi satikās pēc septiņpadsmit gadiem, kamēr tobrīd jau pazīstamajam alternatīvās kultūras zvaigznei, kinorežisoram Hodorovskim ilgās pēc okultām gudrībām, zinātniskās fantastikas un agresīvās mākslas vēl nebija apnikusi romantisko sirreālistu šaurpierība. Ekstrēmisms visās tā banālajās izpausmēs kopā ar 60. gadu bezsakņu kultūras daudzkrāsaino valdzinājumu, visticamāk, ir viņa slavas atslēga. Lai gan tā nav masu mediju slava, tā ir slava, kas dažādos dzīves posmos izplatījusies dažādas regularitātes un diapazona koncentriskos apļos. Viņa agrīnās filmas – Fando un Liza (1969), pēc kuras pirmizrādes Akapulko kinofestivālā viņu mēģināja nogalināt par katoļu baznīcas zaimošanu, asiņaini okultais vesterns Kurmis (El Topo, 1971), no kura atmiņā paliek simt izvarotu un asinīs mirkstošu līgavu ar saviem uzšķērstajiem līgavaiņiem, varonis kovbojs, kurš “sastāv” no vīra ar pistolēm, bet bez rokām, kuram uz pleciem sēž bezkājains vīriņš, kurš šauj, un visam cauri izvītais dēla un tēva oidipāli dzenbudisko attiecību pavediens, Svētais kalns (La montagna sagrada, 1973) ar pašironiskajiem mīklainas apgaismības – gudrības – nemirstības meklējumiem, dažādu psihostimulantu izraisītu ekstātisku tēlainību un plakātisku primitīvismu – sēņēdāju brīvības, alternatīvās mūzikas un neparasto apziņas stāvokļu meklētāju aprindās kļuva par sajūsmas un psihodēlisko meditāciju vielu. Hodorovski esot uzmeklējis pat Karloss Kastaņeda, bet pēc stundas sarunas iemucis tualetē, kur viņu aizturējusi pēkšņa caureja. Vēl pēc pusstundas Kastaņeda strauji ar kaunu iznācis no mazmājiņas un izgaisis bez pēdām.
Hodorovskis ir cilvēks, kurā sadzīvo hindu un budistu meditāciju praksē iegūtais līdzsvars ar šamaniskos rituālos izkopto reakciju negantumu, nicinājums pret naudu ar miljonu pelnīšanu par Latīņamerikā un Francijā populārajiem okulti-fantastiskajiem komiksiem, ārprātīgu romānu rakstīšana ar psihomaģijas seansiem, kuros viņš dziedina klātesošo ģenealoģisko koku, mutes palaišana publiskās vietās, ar miermīlīgu ģimenes tēva dzīvi bērnu, kaķu un katastrofāli skaistas sievas tuvumā. Viņš mēdz saukt sevi par kinorežisoru, bet pirmatnējais tiešums un aktīvā interese par visām okultajām zinātnēm viņu izsviež tālu ārpus jebkādas konvencionālas izpratnes par kino. Bet trešdienas pēcpusdienās viņš savas pašizdomātās psihomaģijas un psihošamanisma spējas lieto mazā Parīzes kafejnīcā, kur meitenes un tantes no Milānas, Londonas un Madrides stāv rindā, lai saņemtu viņa atbildes uz sirdi plosošajiem jautājumiem ar krāsainu bildīšu palīdzību. Šīs krāsainās bildītes jau vairākus gadsimtus sauc par Taro kārtīm un nav pat svarīgi, vai tās pirmais sakrāsojis Ādams, citplanētieši vai senie ēģiptieši, skaidrs, ka tajās mājo gudrība, kas atklāj apziņas un dzīves dzīles. Viņam ir daudz skolnieku, viņš ir viens no pazīstamākajiem Taro kāršu speciālistiem pasaulē.

Rīgas Laiks: Kas jūsu liktenī ir jums uzspiests un ko jūs pats tajā esat izveidojis?

Alehandro Hodorovskis: Okei, es neticu nākotnei, es neticu, ka ir kāds dievs, kas uzrakstījis mūsu dzīvi pirms mūsu dzimšanas, es domāju, katrā solī, kuru mēs speram, pastāv bezgalīgs skaits iespējamu nākotņu, mēs, to nezinot, ik mirkli izvēlamies citu nākotni. Bet svarīgākais ir griba dzīvot. Es varētu būt miris jau daudzas reizes, bet es negribēju mirt, es gribēju darīt kaut ko citu. Galu galā manā dzīvē ir viena brīnišķīga lieta – es visu laiku mācos. No piecu gadu vecuma es nespēju pielāgoties apkārtējiem, jo man piemita spēja lasīt. Man nebija draugu, kā es biju brīvs no skolas, tūlīt gāju uz bibliotēku lasīt grāmatas.

RL: Vai tagad jūs esat pielāgojies?

Hodorovskis: Nē, neesmu, bet tagad man tas patīk, es no tā neciešu, jo radu savu pasauli. Piemēram, es atklāju Taro kārtis. Tas bija interesanti, es jutu, ka tur kaut kas ir, jo tā bija optiska, vizuāla valoda. Es pats no sevis sapratu, kā tas darāms, bet nebija neviena, ar ko par to runāt. Es sāku mācīt citus, es to iemācīju simtiem, tūkstošiem, tad es ar viņiem varēju sarunāties. Man vajadzēja gaidīt divdesmit gadus, bet es sagaidīju. Jūs zināt, kā var runāt Taro valodā? Es runāju Taro ar savu sievu.

RL: Ko tas nozīmē?

Hodorovskis: Taro ir valoda, kurā var sarunāties ar otru. Divas kavas un jūs varat sazināties, analizēt lietas. Es neesmu pielāgojies pasaulei, kuru nevaru izmainīt, bet es varu sākt mainīt pasauli. Un soli pa solim es atrodu cilvēkus, ar kuriem var sarunāties.

RL: Ar ko šī vizuālā valoda ir labāka?

Hodorovskis: Tās nav salīdzināmas, artikulētā valoda izskaidro dažas lietas, bet ir brīži, kad nav iespējams runāt – par lietām ne no šīs pasaules, par lietām, kurām jēdzieni neder, tām neder orālā valoda. Tā var būt vizuālā valoda, kurā jūs saprotat uzreiz. Un tieši tāda valoda ir Taro.

RL: Jūs pats izdomājāt tādu Taro kāršu izpratni?

Hodorovskis: Jā, jā. Es izstudēju visu, nepiekritu viņiem, atradu savu ceļu. Tagad es rakstu lielu grāmatu par Taro.

RL: Ko īsti jūs darāt trešdienas vakaros krodziņā pie savas mājas?

Hodorovskis: Nu, es nolēmu, ka man ir kaut kas, ar ko varu cilvēkiem palīdzēt. Man patīk palīdzēt cilvēkiem, vienkārši tāpēc, ka man tas patīk.

RL: Un jūs atrodat atbildes ar Taro kāršu palīdzību?

Hodorovskis: Ne visas. Es varu palīdzēt. Ja cilvēkam ir vēzis, es nevaru viņu no tā atbrīvot, es nevaru viņu izārstēt, bet es varu panākt, ka viņš jūtas labāk ar visu vēzi.

RL: Un priekš kam te Taro? Varbūt jūs varētu vienkārši parunāties?

Hodorovskis: Jā, mēs varam ar viņu parunāties. Bet es varu viņu arī mudināt kaut ko darīt, es varu dot padomu, es veicu ar šo personu psihomaģisku aktu, okei?

RL: Jūs ar viņu kaut kā manipulējat?

Hodorovskis: Nē. Manipulācijas gadījumā tiek pārņemta cilvēka griba, es kļūstu par viņa gribas saimnieku. Te tas tā nenotiek. Veikt psihomaģisku aktu nozīmē, ka cilvēks kļūst pats sev par ārstu. Es dodu cilvēkam iespēju rīkoties, lai sevi dziedinātu. Tas nenozīmē varu pār viņu.

RL: Savā pēdējā autobiogrāfijā jūs atstāstāt kāda rabīna monologu par tiesībām, kuras ir jums un visiem cilvēkiem. Kādas tiesības jums ir jūsu dzīvē?

Hodorovskis: Galvenās manas tiesības ir būt tam, kas es esmu, kas es gribu būt, un nevis tam, ko grib citi. Man ir tiesības nepakļauties manam ģenealoģiskajam kokam, man ir tiesības nepaklausīt manai sabiedrībai, man ir tiesības nepieņemt manu kultūru. Nevis iznīcināt to, bet piedāvāt jaunu, savu redzējumu. Man ir tiesības uz apziņu, kas ir kosmiska, nevis bērna vai lopa apziņa. Man ir tiesības pilnībā izprast visu universu, man ir tiesības dzīvot. Man ir tiesības būt par visuma apziņas daļu.

RL: Kā Kilgoram Strautam, kurš, sēžot uz poda, jutās kā visuma acis, ausis, prāts un sirdsapziņa? Citiem vārdiem, jums ir tiesības būt dievam?

Hodorovskis:: Nē. Es nevaru būt dievs, jo es nezinu, kas dievs ir. Tas ir jēdziens. Man ir tiesības būt jebkam, kas es esmu. Ja es esmu dievs, man patīk tiesības būt dievam, bet es nezinu, vai es tas esmu. Ja tu esi dievs, tev ir tiesības būt dievam, bez šaubām.

RL: Vai šīs tiesības jums ir dotas, vai arī jūs tās esat piesavinājies?

Hodorovskis: Nē, tās man ir aizdotas.

RL: Kas jums tās ir aizdevis?

Hodorovskis: Nezinkas. Ja tev vajadzīgs kāds, tu domā kā cilvēks. Nezināmais, nedomājams īstenības punkts, par to nav iespējams domāt. Jebkas, ko jūs izsakāt vārdos, nav tas, nav tas.

RL: Vai šis Nezinkas jums nav aizdevis arī kādus pienākumus?

Hodorovskis: Nē, jo dzīvei nav jēgas, dzīve ir jādzīvo. Nav nekādu skaidru pienākumu, pienākumi atrodas tavā visdziļākajā būtībā. Kad tu esi tas, kas tu esi, tu īsteno savas būšanas esenci. Man ir tiesības dzīvot ne tikai pilsētā, valstī, bet arī universā. Man ir tiesības atmest visas tautības, man ir tiesības nedomāt kā vīrietim, neskatoties uz manu tēviņa ķermeni, man ir tiesības domāt kā androgīnam, man ir tiesības dzīvot šajā ķermenī tik ilgi, cik vien ilgi tas ir dzīvs. Es negribu ierobežot savu laiku, es nekad nepiekritīšu citu uzliktiem ierobežojumiem manai telpai. Visa pasaules telpa ir mana.

RL: Vai jūs zināt savu laiku?

Hodorovskis: Es to nevaru zināt, bet es pieņemu to, kas man ir. Es sevi neprogrammēju. Es dzīvoju kā nemirstīgais, jo es nezinu, kas ir nāve. Kad es tur būšu, es zināšu.

RL: Jums nav bail?

Hodorovskis: Man bija bail līdz četrdesmit gadu vecumam, šausmīgi bail.

RL: Un kas notika?

Hodorovskis: Es noguru baidīties. Okei, ja es mirstu, es mirstu, esmu noguris. Ja pastāv cita dzīve, es pievēršu acis, es nomiršu un uzreiz būšu citā dzīvē. Okei. Ja vairs nekā nav, es aizveru acis un ar mani ir cauri, es to pat nejutīšu. Jā, es biju noguris no bailēm. Man bija kauns par sevi. Tas bija mans ego, kurš cieta. Tad es iztīrīju savu prātu no priekšstatiem par sevi un pārtraucu domāt. Tikko man uznāca bailes, es pārtraucu domāt. Es sapratu, kā savā prātā izveidot tukšumu. Šajā prāta tukšumā tu pārtrauc domāt un turpini dzīvot. Es sev teicu: man ir bail kaut ko pazaudēt, bail pazaudēt dzīvību, bet kāpēc baidīties to pazaudēt, ja man tā ir? Kurš man ir teicis, ka es zaudēšu dzīvību? Kad man bija septiņi gadi, man patika būt tam bērnam, bet viņš nomira, kad man bija četrdesmit, es biju laimīgs, bet arī tas nomira, sešdesmit gados es biju laimīgs, bet arī tas sešdesmitgadīgais nomira, tagad man ir septiņdesmit trīs, es esmu laimīgs, bet es izzudīšu, man būs astoņdesmit, simts. Un kad pienāks dabiskais gals, es būšu laimīgs nomirt.

RL: Izklausās pretrunīgi. Jūs sakāt – man bija septiņi gadi, bet viņš nomira.

Hodorovskis: Man tā ir jārunā, lai jūs saprastu, mans dārgais draugs, man nākas tā runāt.

RL: Jūs neredzat pretrunu?

Hodorovskis: Nē, nē, jo tas zēns nebiju es, tas vairs nav es. Manā filmā Svētās asinis mans dēls spēlē mazu puiku, bet viņš nesen bija ienācis, viņš ir garāks par mani. Mazā zēna vairs nav.

RL: Vai ir svarīgi to saukt par miršanu? Varbūt var teikt – viņš izmainījās?

Hodorovskis: Jā, varbūt var sacīt, ka nomirt nozīmē vienkārši mainīties. Trīspadsmitā Taro kārts attēlo skeletu, bet tās nozīme nav nāve, iniciētajiem tā nozīmē nevis nāvi, bet maiņu, pārmaiņas.

RL: 2002. gadā, Vašingtonā, divi puiši nošāva deviņus cilvēkus, un pie viena no nošautajiem viņi atstāja šo kārti, par kuru jūs runājat.

Hodorovskis: Oi, viņi bija primitīvi ļautiņi, kuriem nebija ne jausmas, ko tā kārts nozīmē. Tāpat viņi neko nesaprot no dzīves jēgas. Tieši tādēļ viņi tā rīkojās. Jūs taču nedomājat, ka tie divi bija sevišķi gudri? Kā tādi idioti var saprast Taro?

RL: Vai jūs saprotat dzīves jēgu?

Hodorovskis: Nuu, kas par jautājumu! Kad es saku, ka viņi nesaprot dzīves jēgu, es gribu teikt, ka viņi nesaprot dzīvi. Dzīve nav jēga, tā nav objekts, kuram piemīt jēga. To nevar aprakstīt, tā ir jādzīvo. Ko nozīmē dzīvot savu dzīvi? Tas nozīmē – būt pašam. Šie slepkavas nebija viņi paši, tikai tēli.

RL: Kā maskarādē?

Hodorovskis: Kad jūs rīkojaties pretrunā ar savu dziļāko būtību, jūs nezināt dzīves jēgu. Kad jūs smēķējat, jūs nezināt dzīves jēgu, kad jūs dzerat, narkojaties, nīcināt sevi, nogalināt citus, jūs nezināt dzīves jēgu. Iznīcināt sevi ir rīkoties kā noziedzniekam, kurš nogalina, jo jūs nogalināt sevi. Cilvēks, kurš pazīst dzīvi, tai nekaitē. Īstenībā varētu teikt, ka dzīvi pazīst tad, kad ir gatavs mirt.

RL: Kad jūs runājat par īstenības deju, ko jūs ar to domājat? Kurš dejo?

Hodorovskis: Cilvēkam, kas dzīvo Krievijas tuvumā, var šķist, ka pasaule ir šausmīga, agresīva. Es domāju, ka tā ir kļūda, pasaule nav agresīva, pasaule ir paradīze, pasaulē ir daudz vardarbības, daudz agresijas, bet tā nav īstenība, tie ir netīrumi. Mēs varam tos tīrīt, bet pasaule ir paradīze. Mēs nevaram definēt dimantu ar tajā esošo kokogli, mums tas ir jāattīra. Mēs nevaram definēt pasauli ar tajā esošajiem netīrumiem.

RL: Bet kurš dejo?

Hodorovskis: Es nezinu, kas esmu, bet es zinu, kā es jūtos. Tas, kurš dejo, jūtas laimīgs arī tad, kad cieš. Ja tu kādu mīli, savu dēlu, piemēram, un viņš nomirst, tu ciet par notikušo, bet tava dvēsele ir tīra laime, tava būtība ir tīra laime.

RL: Vai jums dzīvē ir bijis kāds atklājums vai atklāsme?

Hodorovskis: Tikai caur sāpēm.

RL: Ko jūs esat atklājis caur sāpēm?

Hodorovskis: Vienmēr jaunu apziņas līmeni. Visums izplešas, apziņa arī visu laiku izplešas, bet mēs traucējam tai izplesties, mēs vienmēr mēģinām būt tie paši, bet apziņa izplešas. Sākumā tu dzīvo tādā un tādā ielā, tad pilsētā, tad valstī, kontinentā, tad uz planētas Zeme, tad visumā un tad daudzos visumos. Tā ir īstenība, kas izplešas. Un ikvienas sāpes salauž tavu ego, saplēš to kā spoguli, un tev ir jāsāk sevi veidot no gala, un kad tev izdodas sevi savākt, tu esi stiprāks nekā jebkad iepriekš, tavs prāts izplešas. Es kļuvu par kinorežisoru tad, kad mana pirmā filma pilnībā izgāzās. Es ieguvu mīlestību pret cilvēkiem, kad nomira mans dēls, pēc milzīgām sāpēm, kuras joprojām ir tepat. Mēs esam kā koks, mēs nevaram tikt vaļā no brūcēm, mēs tās apaudzējam ar jaunu dzīvību, lai gan tā brūce paliek turpat. Visas manas sāpes un ciešanas ir tepat, bet tās kā koka ievainojumi ir apaugušas ar sēnēm, piepēm, viskautko. Manas brūces ir mana barība.

RL: Jūs esat teicis, ka daudzus gadus meklējāt apgaismību, bet tad sapratāt, ka nekādas apgaismības nav. Kas jūsos mainījās?

Hodorovskis: Es tiku apskaidrots (smejas). Apgaismība nav objekts, tā ir saprašana.

RL: Tagad jūs esat apgaismots?

Hodorovskis: Arī jūs, visi ir apgaismoti. Kad tu saproti, ka esi apgaismots, tu pārstāj uztraukties, sūdzēties un šaubīties par sevi. Tad tu dzīvo savu dzīvi kā gudrs vīrs, kurš iemērcis kājas rāmā upē. To nozīmē būt apgaismotam.

RL: Kāpēc jūs savu trupu nosaucāt par Panisko teātri?

Hodorovskis: Mēs apbrīnojām sirreālistus, Andrē Bretonu un visu grupu, bet viņi izrādījās romantiķi, ļoti šauri, kuriem nepatika zinātniskā fantastika, popārts. Tad mēs nolēmām pārņemt dieva paniku tās veselumā, mēs nolēmām pieņemt pasaules veselumu ar visām tā pretrunām.

RL: Jūsu uzvedumi izcēlās ar īpašu vardarbību.

Hodorovskis: Tajā laikā man patika būt vardarbīgam. Es biju vardarbīgs mākslinieks, tagad manī vairs nav vardarbības.

RL: Jūsu filmās ir neparasti daudz asiņu.

Hodorovskis: Man nepatīk asinis, man patīk sarkanā krāsa.

RL: Lai gan reizēm asinis tur ir zaļas…

Hodorovskis: … vai melnas. Es vienkārši eksperimentēju. Es mēģināju atveidot vardarbību mākslinieciski. Kā Pikaso Gernikā. Vai Goja. Sarkanā asinskrāsa manās acīs bija ļoti skaista un ļoti nereāla. Ne tā, kā amerikāņu filmās, kur vardarbība ir kopija tam, ko viņi redz īstenībā.

RL: Bet kāda ir jūs attieksme pret vardarbību, kas nav mākslinieciska? Vakar atkal desmit izraēliešus uzspridzināja, rīt nošaus vēl kādu palestīnieti.

Hodorovskis: Freids teica, ka karš beidzas tad, kad viena puse ir pilnībā noslaktējusi otru pusi. Vienā brīdī vairs nebūs vai nu jūdu, vai palestīniešu. Bet es domāju, ka reiz viņi nonāks pie saprašanas. Radīsies kāds vesels prāts. Netīros ūdeņos uzzied lotosa zieds. Kad tas notiks, viņi sapratīs viens otru. Viņi kaujas par Jeruzālemi. Es tur biju, man tā šķita tāda Disnejlenda, nekas no tā, ko viņi saka, nav īsts, Bībele ir vienkāršs romāns, to nav rakstījis Dievs. Arī jūsu pilsēta ir svēta, jebkura pilsēta ir svēta. Viņi cīnās par šo Disnejlendu, viņi cīnās par kultūru. Bet kultūra, tradīcija ir inde. Reliģija ir inde.

RL: Inde kam?

Hodorovskis: Tavam prātam. Viņi danco ap to akmeni Mekā vai dauza galvas pret sienu, viņi ir māņticīgi bērni. Kādu dienu viņiem ir jākļūst pieaugušiem, jākļūst par mistiķiem un jāsaprot, ka dievišķais visiem ir viens un tas pats. Tas ir idiotisks kautiņš.

RL: No kura sapratnes plauktiņa jūs runājat?

Hodorovskis: Jā, es neesmu pērtiķis, es neesmu apgraizīts pērtiķis.

RL: Jūs reiz sacījāt, ka planētas Zeme skaņa ir popkorna graušanas skaņa. Kā jūs vērtējat amerikāņu kultūras iespaidu pasaulē?

Hodorovskis: Tā ir vēža slimība, Amerika tagad ir pasaules vēzis, kas saēd pasauli. Viņi darbojas ar naftu, melno enerģiju. Tā melnā nafta ir enerģija, kas kustina planētu, bet tā ir mirusi zeme, šī sliktā enerģija saindē atmosfēru. Mums ir jāapstādina ņemšanās ar naftu un jāatrod citi enerģijas resursi. Čečenija, Irāka, visi šie slaktiņi ir tikai naftas dēļ – kuram būs nafta, kuram būs nauda. Industrija jau sen ir atradusi jaunu enerģiju, bet to slēpj. Amerika drīz tiks galā ar terorismu, jo pati to ir izdomājusi un ieviesusi, jo viņi grib, lai visi jūtas apdraudēti, tad viņi varēs teikt, ka viņi aizstāv jūdus vai kādus citus, bet drīz viņiem vairs nebūs ienaidnieku, tad viņi izdomās citplanētu ienaidniekus, un amerikāņi mūs no viņiem pasargās, tie būs nākamie teroristi.

RL: Un kāda ir Amerikas vēža alternatīva?

Hodorovskis: Kolektīvā apziņa. Mums nav vajadzīgas politiskas revolūcijas, mums vajag prāta revolūciju. Visvainīgākais pie visa šitā ir vidusmēra cilvēks, vidusmēra pilsonis, kurš to visu akceptē – cigaretes, narkotikas, alkoholu, naudu, naftu, mašīnas, visu. Un ir politiķi, kas kalpo vidusmēra pilsonim. Mums vajag cilvēka apziņas pamošanos, jo mēs rīkojamies kā dzīvnieki. Mums jāattīsta vidusmēra personas, tieši tādēļ es reizi nedēļā eju uz kafejnīcu. Es nevaru mainīt pasauli, bet es varu izdarīt kaut ko godīgu, iet un palīdzēt vidusmēra cilvēkiem, parādīt viņiem ceļu. Ja amerikāņi pārtrauktu balsot par visādiem idiotiem, mēs varētu tikt uz priekšu. Kad bērni pārstās domāt: “Tagad es sevi uzsperšu gaisā, jo pēc brīža man paradīzē būs desmit kailas meitenes,” bet tā vietā teiks: “Es gribu meitenes tagad, es gribu pisties tagad, nevis ellē vai paradīzē,” vairs nebūs teroristu kamikadžu. Mums viņi ir jānoved pie apziņas.

RL: Jūs mēdzat runāt par visu cilvēci kā vienu, kolektīvu būtni. Kāda jums izskatās šī būtne 21. gadsimta sākumā?

Hodorovskis: Kā popkorna ēdājs, kas kļūst arvien bērnišķīgāks, jo industrija to grib. Man ir kauns par šo gadsimtu. Viņi darbojas tikai aiz bailēm. Taču tajā pašā laikā daudzi strādā pie šīs jaunās apziņas, viņi dara, ko var.

RL: Varbūt šī kolektīvā būtne ir visuma slimība?

Hodorovskis: Nē, tas nav iespējams, jo visumam ir vajadzīga apziņa. Lai cik brīnišķīga lieta kādam liktos akmens gabals, tam akmenim nav ne mazākās jausmas par savu brīnišķīgumu. Ziniet, kāpēc cilvēks nav visuma vēzis? Jo es sevi pazīstu. Es zinu, ka es esmu ļoti skaists cilvēks, un nevar būt, ka es esmu slimība. Ja es neesmu slimība, tad neviens no cilvēkiem nav, jo viņi ir man līdzīgi. Manī nav nekā negatīva, bet es esmu līdzīgs jums un citiem. Tas ir pierādījums.

RL: Bet, ja cilvēki var pārvērsties par popkorna ēdājiem, tad cilvēka dabā ir arī šī iespēja.

Hodorovskis: Protams. Mēs varam kļūdīties, bet būs brīdis, kad mēs apstāsimies, jo mēs kļūsim resni un mums kļūs grūti. Matērija grib nonākt līdz apziņai un, kad tu traucē matērijai nonākt līdz apziņai, rodas vēzis, slimība. Matērija, ķermenis sadumpojas un tu vai nu mirsti, vai apstājies.

RL: Jūs esat optimists.

Hodorovskis: Absolūti un pilnīgi.

RL: Labi, pieņemsim, ka popkornas ēšana un bērnu šaušana ir cilvēku slimības sekas. Kāda, jūsuprāt, ir cilvēku veselība, kā jūs iztēlojaties veselu cilvēku dzīvi?

Hodorovskis: Antivielas. Tur, kur ir slimība, ķermenis izstrādā antivielas. Tieši tāpat – cilvēces slimība izraisa vesela prāta rašanos.

RL: Bet kāda būtu vesela sabiedrība?

Hodorovskis: Nu, arhitektūra iegūs organiskas formas, ielu vairs nebūs, mēs pārstāsim dzīvot uz zemes, mēs lidināsimies virs tās antigravitācijas pilsētās, ļausim Zemei dzīvot zem mums kā milzīgam, dabiskam dārzam.

RL: Un kādas tajā antigravitācijas pasaulē būs cilvēku attiecības?

Hodorovskis: Ļoti vieglas. Tur būs vīrieši, sievietes, bērni, veci cilvēki, katrs izvēlēsies to morāli, kuru gribēs, nedusmosies uz citiem, galvenā vērtība būs skaistums un radošais gars, strādās mašīnas, nevis cilvēki, kuri laimīgi spēlēsies nepārtrauktos svētkos ar dažiem laukumiņiem vienatnei, ja nu kādam gribas pabūt vienam. Visi spēs lidot kā putni, nebūs nekāda gravitācijas spiediena, visi būs radītāji, mākslinieki, nebūs publikas, nebūs aktieru. Mēs neuzkrāsim bagātību, galvenā bagātība būs visa planēta. Nepastāvēs nauda, jo tā ir slimība, mums būs citas enerģijas, kuras mūs kustinās un virzīs. Seksuālā brīvība jau mums ir, mums vairs nebūs reliģijas. Mistiskas lietas – jā, tās gan. Nu, apmēram tā. To ir ļoti viegli iztēloties.

RL: Iedomājieties savu satikšanos ar Jēzu Kristu. Žans Pols Sartrs reiz sacīja: “Ja es satiktu Jēzu, es viņam iespļautu sejā.”

Hodorovskis: Viņš bija cūka, Sartrs, es domāju. Es pasēdētu ar viņu, iedzertu tēju, mēs ieelpotu zemes smaržu, mums visapkārt būtu mani kaķi, varbūt mēs uzspēlētu šahu, palasītu Taro, mēs dziedāsim, sacerēsim kādu dzejoli, varbūt padejosim, varbūt mēs izcelsim savu homoseksualitāti un mīlēsimies, es ar prieku papistos ar Jēzu Kristu. Būtu jauki ar viņu iepazīties. Ikviens no mums ir biseksuāls, Kristus ir androgīns, viņš nav ne sieviete, ne vīrietis, kāpēc tad nemīlēties ar viņu kā ar androgīnu?

RL: Ko jūs domājat, reizēm sakot, ka grēka nav?

Hodorovskis: Grēks nozīmē pārkāpt kādu reliģijas dotu likumu, tas ir grēks. Es neticu reliģijai un neticu grēkiem. Piemēram, ja es ieeju baznīcā un iečurāju biķerī, tas ir liels grēks. Bet es vienkārši iečurāju metāla traukā, man tas neko nenozīmē, man nav šīs reliģijas. Kāpēc grēks? Tas ir izdomāts. Pisties ar sievieti, kas nav mana sieva, nav grēks, tas ir pisties ar sievieti, nekas vairāk, kāpēc lai es to sauktu par grēku?

RL: Vai jūs neticat, ka pastāv universāli likumi?

Hodorovskis: Nē, tas ir murgs. Es nenogalinu cilvēkus. Man nevajag likumu, kas atturētu mani no nogalināšanas, jo es dabiski nenogalinu. Kāpēc ir jābūt likumam nenogalināt, ja es tāpat nenogalinu? Kāpēc man vajag likumu, kas aizliedz zagt, ja es tāpat nezogu. Es esmu cilvēks, likumi ir spēkā tiem, kas ir pērtiķi. Kad tu nonāc citā, cilvēka apziņas līmenī, tev nevajag likumus. Jo dabiski, pats no sevis tu esi ļoti pozitīva persona. Turklāt likumi ir izdomāti pagātnē, visu laiku nākas mainīt likumus, jo cilvēks mainās.

RL: Ko jūs tagad teiktu savam tēvam, kurš jums mācīja, ka īsti vīrieši neraud?

Hodorovskis: Mans tēvs bija neticami stulbs cilvēks, viņš bija bērns. Viņam bija vesels lērums kompleksu, viņš mani pazaudēja, ir šausmīgi, kad tēvs pazaudē dēlu. Kad viņš nomira, viņam bija simt gadu, es nejutu ne mazākās sāpes, neko. Pēc mēneša nomira mans kaķis un es raudāju, es cietu daudz vairāk sava kaķa nekā sava tēva dēļ. Viņš pazaudēja savu bērnu, tā nav mana vaina, tā ir viņa kļūda, ka viņš manī nogalināja mīlestību pret tēvu. Tā ir viņa kļūda, bet viņš nav vainīgs.

RL: Vai jūs varat izmainīt pagātni?

Hodorovskis: Jā, jo pagātne ir redzes viedoklis. Ja es mainu savu skatu uz pagātni, pagātne mainīsies. Viņš var kļūt man noderīgs.