Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bieži gadās dzirdēt, ka Merabs Mamardašvili (1930–1990) bija izcilākais filozofs Padomju Savienībā. Saukts par “gruzīnu Sokratu”. Nereti vārda “izcilais” vietā teikts “dižais”.
Zvans par to, ka miris Merabs Mamardašvili, mani sasniedza pagraba telpās iekārtotā birojā Maskavas ielā, un es joprojām atceros sajūtu, kas pārņēma, kad biju nedaudz atguvies: man likās, ka pasaulē vairs nav vietas patiesībai – šo vietu bija atņēmusi Meraba nāve. Es domāju nevis par to, ka patiesības vairs nav vai kas varētu būt šī “patiesība”, nē – kamēr Merabs bija dzīvs, es zināju, ka patiesība pastāv.
Mirušais Merabs uz galda Čavčavadzes ielā izskatījās negaidīti maziņš, bet man vienmēr bija licies, ka viņš ir liels. Tobrīd nodomāju kaut ko visai muļķīgu: ka šajā neparastajā galvaskausā ieslēgtās zināšanas tagad pazudīs uz visiem laikiem. Šī klamzīgā doma man ataust atmiņā, kad lasu jautājumu, ko Merabs uzdeva savam draugam Juram 1978. gada jūlijā: “Kur atradās grieķu doma, kad grieķi izzuda, bet tās adresāta vēl nebija?”
Kad 1990. gada pavasarī palūdzu Merabu kaut ko ierakstīt viņa tikko iznākušajā grāmatā Kā es saprotu filozofiju, viņš ierakstīja: “Uldim, par piemiņu, pa šo tievo un dīvaino tālāknodošanas diedziņu... Uz kurieni? Kam?... no Meraba”
Daudzajiem, kas piemin, ka viņi klausījušies Mamardašvili lekcijas, iespējams, šķiet, ka šis pagātnes notikums piešķir viņu dzīvei kādu īpašu vērtību. Rakņājoties krievu internetā, nejauši atšķīru kādas aktrises lappusi, ko tagad vairs nevaru atrast, un izlasīju, ka viņai augstskolā lekcijas lasījis Mamardašvili un stāstījis par Kanta gaišzilajām acīm. Varbūt es kļūdos un viņa nemaz nebija aktrise, jo lekcijas par Kantu Mamardašvili lasīja Vispārējās un pedagoģiskās psiholoģijas institūtā Maskavā, bet patiešām – no lekciju audioierakstiem izveidotajā grāmatā var atrast: “Kantam bija ļoti pareizi, izteiksmīgi, apgaroti sejas vaibsti un milzīgas gaišzilas acis. Tiem, kas tās redzēja, tās šķita lielākas, nekā bija īstenībā, jo tās bija dīvainā, reti sastopamā, ēteriski zilā krāsā; viegls miklums tām piešķīra spožumu un radīja caururbjošu iespaidu.” Patiešām, kā teica kāda viņa laba paziņa, tik maigi, kā Merabs runāja par Kantu, neviens cits filozofs to nav darījis, – kā par jaunāko brāli.
Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Mamardašvili lekcijās bija pilnīgs anšlāgs. “Kad viņš sāka lasīt lekcijas Psiholoģijas institūtā, tur sapulcējās gandrīz visa intelektuālā Maskava. Auditorija bija pārpildīta līdz augšai – visur stāvēja, gulēja. Kāds cilvēks, kurš Mamardašvili ļoti neieredzēja, teica: “Es, protams, Merabu Konstantinoviču ļoti cienu, viņš lasa tādas interesantas lekcijas. Bet kādēļ pie viņa iet frizieres? Tas ir pilnīgi nesaprotami.”
Ja frizieres rakstītu internetā, tur droši vien būtu lasāms: “Atceros, kopā ar draudzeni gājām uz Mamardašvili lekcijām, un viņš stāstīja par Dekarta vijīgajiem matiem.” Patiešām, jau minētajā Maskavas augstskolā 1981. gadā Mamardašvili lekcijā par Dekartu saka: “Ir Dekarta portrets (nevis Halsa, bet cita mākslinieka), kurā attēlota maiga un domīga seja un kaut kādi dīvaini mati, tādi mati parasti mēdz būt ļoti maigiem un nedaudz kropliem cilvēkiem.”
Tas nebūt nav viss, ko Mamardašvili teicis par Kantu vai par Dekartu – lai gan šādām eskapādēm viņa filozofēšanā bija sava jēga –, bet, ja godīgi, no viņa lekcijām Rīgā es atceros vēl mazāk. [1. 1979. gadā Rīgā, pārpildītajā Filozofijas fakultātes 1. auditorijā, Mamardašvili nolasīja sešas lekcijas par apziņu; tās izdošanai sagatavoja Andris Rubenis un tās publicētas grāmatiņā Мамардашвили, Мераб. Классический и неклассический идеалы рациональности. Тбилиси, Мецниереба, 1984. Es nepazīstu citu mūsdienu filozofu (precīzāk, es nezinu, jo neesmu pievērsis tam uzmanību, bet pēc nostāstiem tāds bijis Heidegers un arī Vitgenšteins), kas būtu tik ļoti runājis “no galvas”, reizumis izmantojot iepriekš sagatavotus citātus un piemērus. Mamardašvili ticēja, ka tieši šādā runāšanā var notikt tas, ko mēs iepriekš nezinām, bet kas notiek.] Tagad, lasot grāmatā, es varu tās pielāgot lasīšanai, apstāties, uztrūkties no snaudas un atgriezties pie garām palaistā vai nesaprastā: lekciju laikā tādas iespējas nebija. Neko no šīm lekcijām nesaprata ne tikai frizieres, taču tā nebija viņu vaina. Vispār, iespēja nesaprast bija viens no vairākiem iemesliem, kāpēc viņas tur vispār bija; padomju ideoloģijā patiesība bija skaidra un atradās marksisma klasiķu darbos, kamēr nesaprašana bija nepilnība vai kļūda domāšanā, kas pārvarama, studējot šos darbus. Mamardašvili lekcijās varēja nesaprast individuāli, rēķinoties ar citu nesaprašanu.
Savās Prusta lekcijās, runājot par kaislību, Mamardašvili saka, ka tiek saprasts tikai tas, kas neinteresē. Es vēl nezinu, kāda iemesla dēļ nesaprotamais, ko runāja Mamardašvili, skāra tieši katru atsevišķu cilvēku. Kā teica viņa Silvana: “Tie bija vārdi, kas izrunāti tieši tev un kas paskaidroja tev tevi pašu.”
“Pirmais iespaids no Meraba Konstantinoviča lekcijām bija dziļš šoks. No viņa plūda kāds spēks. Viņš radīja, filozofēdams manu acu priekšā. Es, tāpat kā daudzi citi mani vienaudži, uz viņa lekcijām gāju kā uz Templi – viņš runāja tieši par to, kas mani mocīja. Par cilvēka personību, viņa atbildību un brīvību,” raksta kāda joprojām jauna sieviete, kas toreiz studēja Tbilisi universitātē. Un burtiski dažas stundas pēc viņas teiktā sarunā Merabs atzinās, ka viņam ir sajūta, it kā viņš būtu krāpnieks, kuru teju teju atmaskos: “Manī nav pārliecības, ka man būtu dziļas domas, ticiet man, un ne man par to spriest, bet tas, ka manus kursus apmeklē simtiem klausītāju, ir saistīts ar vispārīgo garīgo situāciju, ar garīgo badu, tas pirmkārt, un, otrkārt, cilvēkiem vajag, lai kāds kaut kur stāvētu un runātu. Es viņiem dodu iespēju, bet ne man spriest, ko viņi izvēlēsies.”
“Kaut kur kāds” patiešām “stāvēja un runāja”. Pie tam tas nebija nekāds “kāds”: “Iedomājieties, es pirmo reizi redzēju Mamardašvili. Tas bija kaut kas šausmīgs! Vai kāds ir redzējis viņu fotogrāfijās? Tas ir milzīgs kails galvaskauss. [..] Pa Filozofijas institūta piekto stāvu man tuvojās plecīgs cilvēks svīterī, pieliecis pliko, spīdīgo galvu. Viņš nebija skaists – plakana seja ar lielu degunu, slikti zobi, jo viņš daudz smēķēja. Tuvredzība mīnus 12. Milzīgas, kā Kantam, gaišzilas, izvalbītas acis. (“Acis viņam bija novietotas kā briedim.”) Acīmredzot, tāds antropoloģiskais tips. Piemēram, lai cik daudz dzertu, viņš nekad nereiba. Viņam nekad nesāpēja galva.”
Saprotams, visi pieminētie apraksti radušies jau gatava priekšstata ietvaros par leģendāro personību, tomēr es nesteigtos apgalvot, ka tiem nav nekādas saistības ar viņa filozofiju, vismaz Mamardašvili izpildījumā. Maskavas filozofs Anatolijs Ahutins atceras gadījumu, kas septiņdesmito gadu beigās viņu šokēja, jo izrādījās, ka var darīt arī tā. Mamardašvili pēc izdzīšanas no Filozofijas institūta strādāja Dabaszinātņu un tehnikas vēstures institūtā, un reiz direktora vietnieks bija uzsaucis garāmejošajam filozofam – ienāc pie manis! Kad Mamardašvili klusējot turpinājis iet, tas sācis kliegt: “Es tev saku – ienāc pie manis!” Mamardašvili pagriezies un pateicis: “Ej tu zini kur!” (Izteikums stipri mīkstināts – U.T.) Un kad pēc tam bijis jāraksta paskaidrojums, institūta direktoram adresētajā lapiņā Mamardašvili rakstījis, ka viņš nav dzimtcilvēks direktora vietnieka stallī, lai būtu jāizpilda viņa pavēles, ka pieklājīgā sabiedrībā pie cilvēka vēršas ar cieņu, un tādēļ viņš no vietnieka sagaida atvainošanos… Lieki piebilst, ka vietnieks “aizvēries”. Vispār, vara Mamardašvili apbrīnojami piecieta.
Pagaidām pievērsiet uzmanību, Mamardašvili nerīkojas vis atbilstoši situācijai “vara – padotais”, bet atbilstoši savai izpratnei par lietu kārtību. Iespējams, ka līdzīgi domāja arī KGB virsnieks, kurš, izsaucis Mamardašvili uz Lubjanku, lai brīdinātu par nevēlamiem sakariem ar ārzemniekiem, sarunu uzsāka ar vārdiem: “Mēs zinām, ka jūs esat brīvākais cilvēks valstī.” Zemteksts varētu būt tāds: jūs taču uzvedaties tā, it kā mūsu, čekas, vispār nebūtu.
Tikmēr Mamardašvili biogrāfijā nekas neliecina ne par kādu īpašu personas brīvību: pēc aspirantūras beigšanas 1957. gadā Mamardašvili strādāja vienā no ideoloģiskākajiem padomju žurnāliem Voprosi filosofiii, pēc tam sešus gadus pavadīja Prāgā, strādādams žurnālā “ar cilvēcisku seju”, orientētu uz Rietumiem – Probļemi mira i sociaļizma. Vēlāk darbs dažādos Maskavas zinātniskajos institūtos, lekciju kursi dažādās mācību iestādēs gan Maskavā (piemēram, Kinematogrāfijas institūtā), gan Rostovā, Viļņā, Rīgā. 1970. gadā viņš aizstāv filozofijas doktora disertāciju, vēl pēc diviem gadiem kļūst par profesoru, 6 gadus ir jau minētā žurnāla Voprosi filosofii galvenā redaktora vietnieks (faktiski, padomju nomenklatūras amats), bet 1980. gadā atgriežas Tbilisi, kur lasa vairākus lekciju kursus universitātē un Teātra institūtā, un strādā vietējā Filozofijas institūtā, reizēm, draugu aicināts, nolasot lekciju kursus arī Maskavā. Neilgi pirms nāves viņam beidzot atkal ir iespējams izbraukt no valsts, un viņš lasa lekcijas ASV un Francijā. Nomirst no trešā infarkta pēc atgriešanās no ASV, Vnukovas lidostā, ejot cauri pasažieru kontrolei reisam uz Tbilisi 1990. gada 25. novembrī.
Aleksandrs Zinovjevs, filozofs un kādreizējais Mamardašvili draugs, savā septiņdesmito gadu sākumā rakstītajā dzēlīgajā satīrā Rēgainās virsotnes Mamardašvili ierindo padomju filozofu ideologu kohortā, pieņemot, ka, neatkarīgi no motivācijas, ikviens no tā laika filozofiem “eļļoja” varas un atbilstoši – personīgā labuma mašinēriju. [2. Aleksandra Zinovjeva Rietumos iznākušajā romānā Mamardašvili tiek dēvēts par “Domātāju”, un Zinovjevs ļoti cenšas viņu ierakstīt tajā padomju inteliģences dzīves motivācijā, kāda patiešām tā bieži vien arī bija – pašlabuma meklēšana, skaudība, dzeršana u. tml. Sk., piemēram: “Domātājs zināja, ka viņš ir pats gudrākais un izglītotākais cilvēks Ibanskā. Viņš ieņēma posteni Žurnālā un bija ar to apmierināts, jo lielākajai daļai nebija pat tā. Taču viņš bija neapmierināts, jo citi ieņēma augstākus posteņus. (..) Auga krietna un progresīva cilvēka reputācija. Radās pat īpašs padomju intelektuāļa tips, ko Pļāpa apzīmēja ar terminu “it kā represētie”. Viņu ideāls bija šikā restorānā vai bagātā dzīvoklī pierīties cāli tabakā vai šašliku, uzdzerot labu sauso vīnu; dzert franču konjaku vai angļu viskiju, gulēt pēc kārtas ar visiem sievišķiem vai vīrišķiem, kas iepatikušies, un izskatīties pie tam apspiestiem un vajātiem. Šī tipa klasiski eksemplāri bija Domātājs un Dzīvesbiedre.”] Pats Mamardašvili raksturoja savu ikdienas darbu līdzībās: žurnālā Voprosi filosofii “es strādāju kā prostitūta – no rīta deviņos esmu darbā, sešos biju mājās un varēju nodarboties ar brīvo mīlu.”
Arī kā filozofs Mamardašvili, daudzuprāt, ir domājams tikai padomju kontekstā vai, cita tā laika filozofa, Ērika Solovjova vārdiem runājot, Mamardašvili unikalitāte “varēja rasties vienīgi totālas varas un totālas garīgas apspiestības sabiedrībā”.
Patiešām, nebija arī tā, ka pret Merabu nevērstos varas struktūras, lai gan to vērts pieminēt tikai tad, ja apspiestību vispār aplūko kā kādu pievienoto vērtību. Septiņdesmito gadu sākumā pēkšņi bija periods, kad Maskavas Valsts universitātes augstceltnē, vienā garā, marmorā kaltā gaitenī, dažādās auditorijās lekcijas vienlaikus sāka lasīt Merabs Mamardašvili, Aleksandrs Pjatigorskis un Sergejs Averincevs. Viņu lekciju tēmas, kā atceras Pjatigorskis, bija apmēram tādas: “Dažas tendences mūsdienu filozofijā”, “Galvenie senindiešu filozofijas postulāti”, “Filozofija un poēzija”. Nekavējoties tika uzrakstīti ziņojumi “kur vajag” – par Pjatigorski, ka viņš auditorijā smēķē, par Mamardašvili – ka viņš nepareizi ģērbjas (“viņu vienmēr atšķīra nevērīga elegance uz drūmo padomju žakešu un saburzīto bikšu fona; viņam bija tikai vienas velveta džinsas, taču viņš nēsāja tās kopā ar skaistiem svīteriem,” atceras Annija Apelbuena), par Averincevu – nav skaidrs, par ko, bet partijas komitejas “komisija, kas atvēra auditorijas durvis, izdzirdēja Averinceva, kā atļāvās izteikties kāds laikabiedrs, “blēšanu”: “Skaistais nepazīst ne subjektu, ne objektu, skaistais eksistē tikai tīrās domas tīrajā telpā…” Mamardašvili auditorijā viņi izdzirdēja: “Jau Hēgelis teica, ka patiesība var būt tikai konkrēta. Markss savā filozofijā vadījās no šī uzskata.” Un manējā: “No agrīno budistu dhaņjas uztveres viedokļa upanišādu transcendentālās kategorijas…” Pirmo no universitātes nez kādēļ izmeta Averincevu, pēc tam – Mamardašvili, un pēdējo – kā tādu, no kura vienalga neko nevar saprast – mani.”
Aizliegums lasīt lekcijas universitātē bija tikai viens no daudzajiem varas pieņemtajiem mēriem: pēc patvaļīga mēneša Parīzē kāda Itālijas komandējuma laikā Mamardašvili vairs nelaida uz ārzemēm, viņu izmeta no vairākām zinātniskajām padomēm, atbrīvoja no darba žurnālā un galu galā piespieda aizbraukt no Maskavas, taču Mamardašvili it kā uz to visu nekā nereaģēja, negrasījās kļūt par disidentu, negrasījās uzlabot padomju sistēmu vai marksismu, neko no padomju varas negaidīja, jo uzskatīja, ka “viņi” pat nemaz nevar rīkoties savādāk, jo “bija saskārušies ar patiesību, kas es esmu”.
Faktiski, šī problēma, kas Mamardašvili īsti ir – un viņš pats uzskatīja, ka filozofs –, un it īpaši – no kurienes viņš tāds radies, visus arī interesē – reizēm pat vairāk, nekā viņa filozofija. Kad es Izai, Meraba māsai, jautāju, kā, viņasprāt, Merabs kļuva par to, kas viņš bija, Iza atbildēja: “Nezinu. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu.”
Parasti taču mēs – kā darām? Sākam ar ģimeni. Bet ko lai mēs izdabūjam no tā, ka Merabs bija piedzimis netālu no Gori, kur bija dzimis arī Staļins, vai no tā, ka Mamardašvili tēvs bija politiskais komisārs sarkanajā armijā un kopš pirmās dienas piedalījās karā, aizkarodamies līdz pat Berlīnei, vai arī no tā, ka tēvs bija dzīvespriecīgs un rūpējās par bērnu izglītību? Vai no tā, ka māte mīlēja lasīt un vismaz vienu gadu maksāja kādai angļu valodas skolotājai, lai Merabs ārpus skolas apgūtu angļu valodu? (Tiesa, Meraba mātes tēvu sauca par Platonu, bet tolaik Krievijā šis vārds nebija retums.)
Varbūt vajadzētu pievērsties skolai Tbilisi, kurā Merabu sauca par Funku un kuru viņš beidza ar zelta medaļu? Vai – kā to visbiežāk arī dara – Maskavas universitātei piecdesmito gadu sākumā, kur talantīgi filozofi, pirms nodzerties vai nomirt, mēģināja uzlabot marksismu kā Ēvalds Iļjenkovs, vai pievērsās metodoloģijas problēmām, kā to darīja Jurijs Ščedrovickis? Bet varbūt vajadzētu uzskatīt, ka Merabs kā filozofs veidojās Prāgā, kur žurnālā Probļemi mira i sociaļizma bija sapulcināti daudzi no tiem salīdzinoši civilizētajiem un izglītotajiem jaunajiem padomju kadriem, kuri vēlāk ieņēma vadošus posteņus padomju ideoloģiskajā aparātā, “aizvilkdami” līdz pat perestroikai? Kur viņš reāli iepazinās ar rietumniekiem, tostarp Altiseru un Sartru, brauca uz Parīzi, Romu, Venēciju, iemīlēja džezu un sāka lasīt Marselu Prustu un detektīvus? Bet varbūt vajadzētu ieklausīties tajos, kas uzsver, ka Merabs ārkārtīgi izmainījās pēc iepazīšanās ar Zelmu?
Stāsta, tolaik slavenajā Tartu kāda zinātniskā semināra laikā Merabs pēkšņi teicis Jurijam Lotmanam (kura dēļ Tartu universitāte arī bija slavena): “Jūs mani, lūdzu, atvainojiet, Jurij Mihailovič, bet man jāaizbrauc uz Rīgu. Sievietei, kuru es mīlu, rīt ir dzimšanas diena.” Lotmans domājis, ka Mamardašvili joko, taču Merabs nejokoja.
Zelma bija Rīgas rabīna meita, un bija 18 gadus vecāka par Merabu. Latvijas armijas virsnieks Nanks (vai tas ir īstais vārds, es nezinu) bija iemīlējies Zelmā un izdabūjis viņu ārā no geto, un, krieviem tuvojoties, abi bēga uz Zviedriju. Taču Zelma ilgojās pēc Latvijas, pierunāja Nanku atgriezties, un viņi atgriezās – jau 1945. gadā. Gandrīz visa Zelmas ģimene bija iznīcināta, vienīgi brālis vēlāk atradās Amerikā. 1946. gadā Zelmu un Nanku apcietināja, un tālākie gadi kā vienam, tā otram pagāja Staļina nometnēs. Sešdesmito gadu sākumā (diemžēl precīzi nezinu) Zelma ciemojās pie sievietes, no kuras Merabs īrēja dzīvokli, un Merabs iemīlējās. “Viņa bija pavisam citādāka, Rietumu sieviete, citādāk ģērbās, uzvedās, viņa bija izglītota un daudz cietusi – viņa bija kā no citas planētas,” stāsta māsa. Vairākus gadus katru piektdienas vakaru Merabs sēdās vilcienā un brauca uz Rīgu.
1970. gadā Zelma nolēma emigrēt. Viņa lūdza tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju, lai viņš to pasaka Merabam, bet tikai tad, kad viņa jau būs prom. Stāsta, ka Ņeizvestnijs sēdējis ar Merabu virtuvē un pateicis, ka Zelma ir aizbraukusi. (Emigrācija tolaik stipri vien atgādināja nāvi, jo satikties vai pat tikai sazināties ar aizbraucēju tikpat kā vairs nebija cerību.) Kad pēc dažām stundām Ņeizvestnijs atnācis Merabu apraudzīt, viņš joprojām sēdējis tai pašā vietā. Un arī pēc divām dienām – tai pašā. Pēc dažiem gadiem Zelma un Merabs satikās Bulgārijā (fakts nav pārbaudāms un ir pat apšaubāms, jo, saskaņā ar citiem avotiem, pēc 1967. gada Mamardašvili bija aizliegts braukt uz ārzemēm; tiesa, Bulgārija skaitījās ne sevišķi ārzemes), Zelma bija kļuvusi par kaismīgu cionisti, un Merabs vēlāk teicis: “Nu kā tad tā? Kāpēc vajadzēja lasīt Balzaku, Stendālu un Tolstoju oriģinālā, ja – “Ciona atriebs”?”
Un tagad atteiksimies no visa tā, labi? Atteiksimies meklēt tur, kur Mamardašvili nav, vai par katru cenu visu saprast tā, it kā viens obligāti izrietētu no otra. Domājot par Merabu, kļūst skaidrs, ka kādā savas dzīves punktā viņš īstenoja to, par ko vēlāk teica savās Kanta lekcijās: “Pasaules iekārta principā nav noteikta pirms manas rīcības, līdz tam, kad es atrodu tajā savu man paredzēto vietu.”
Iespējams, runa nav par vienu konkrētu brīdi vai konkrētu rīcību, bet Mamardašvili atteicās piedalīties “komunistiskās cilts” vēsturē ar visiem “cilšu vadoņiem” priekšgalā. Kaut kādā brīdī Mamardašvili nolēma, ka domāt, atrodoties tajā putrā, kur dzīvoja padomju cilvēki, vispār nav iespējams. Runa ir, raksta Mamardašvili, par “dezorganizētu, nomaldījušos mežoņu apziņu, ko var stādīties priekšā vienīgi fantasmagoriskos tēlos, piemēram, it kā mati uz cilvēka galvas augtu nevis uz āru, bet uz iekšu. Iztēlojieties sev šo mežonīgo saaudzi, kur viss ir sapinies, kur viena domas daļa nekad nevar atrast otru, lai radītu veselu, pabeigtu, likumīgi radušos domu… Kas notiek īstenībā? Kas ir? Tas pat nav nosaukts vārdā.”
Kas notiek īstenībā? Kas ir? Ko nevar pat nosaukt vārdā? Mamardašvili patika izmantot metaforas; viņš stāsta, kā reiz kopā ar savu itāļu iemīļoto bijis Gruzijā pie jūras, kā viņus tur brīnišķīgi uzņēmuši, kā cienājuši, kā par viņiem priecājušies un cik viņi bijuši laimīgi. Bet pēc tam viņi turpat uz ielas iegājuši tualetē, burtiski desmit metrus no galda, un tur viss ir bijis vienos izkārnījumos. Turpat blakus – priedes, itāliete, jūra, viesmīlība… Mamardašvili favorīts Veņička Jerofejevs reiz mēģināja aprakstīt, kādas tieši acis bija marksisma klasiķiem: “Vai jūs kādreiz esat tupējuši Petušku stacijas tualetē? Vai atceraties, kā tur, šausmīgā dziļumā, zem apaļajām atverēm, skalojas un spīguļo šī brūnā, šķidrā masa?”
Brežņeva laiku Merabs nodēvēja par “impēriskā sūda pārakmeņošanās laikmetu”, un, paliekot šīs pašas metaforas iekšpusē, ik brīdis, kas pavadīts šajā situācijā, arvien vairāk neļāva no tās izkļūt ārā. Ziniet – patiešām, cilvēki bija gatavi tur dzīvot mūžīgi; nu kaut kā taču var – kā teiktu Pjatigorskis, teiksim, pētīt komunistisko ideju ģenēzi Bokačo daiļradē vai agrīno nīderlandiešu glezniecību. Kultūra taču, vai ne?
Esmu dzirdējis, ka pirmā nopietnā – tas nozīmē, kādu 10 stundu saruna starp Mamardašvili un Pjatigorski esot bijusi par patiesību.
Kā iespējams, ka cilvēks var nodarboties ar dažādām interesantām lietām, dzīvot pilnestīgu dzīvi, netiecoties pēc patiesības? Šai nelielajai sešdesmito gadu mizanscēnai nav vairāk nozīmes, kā vienīgi tāda, ka patiesība, par ko sarunājās abi draugi, varēja tikt saprasta arī savādāk nekā patiesība dzīves – lai cik komfortabla vai nepatīkama, zinātniska vai kulturāla tā būtu – ietvaros. Redzat? Netika uzdots pat jautājums: kas ir patiesība? Mamardašvili saprata: lai par to domātu – par patiesību –, vajadzēja rīkoties radikāli. Kaut kā bija jātiek ārā no – piedodiet, pēdējo reizi – sūdiem, kādos bija iestiguši tie, kas domāja, ka padomju iekārtai ir jel kāds sakars ar domāšanu, ka var kaut ko tur pacensties saprast, uzlabot teoriju, padarīt kaut ko vairāk patiesu. Šo ideju vēlāk var saskatīt Mamardašvili izmantotajā citātā (un man ir aizdomas, ka viņš gan Kantu, gan Dekartu, gan Prustu aplūkoja savas pieredzes gaismā): “Nedomā patiesi, lai rīkotos patiesi, bet rīkojies, lai domātu patiesi.”
Es acīmredzami joņoju stāstam pa priekšu, bet Merabam nācās apliecināt abu draugu pārrunāto visai dramatiskos apstākļos astoņdesmito gadu beigās Gruzijas Tautas frontes kongresa laikā, kad viņš paziņoja, ka patiesība ir augstāka par visu, arī par dzimteni. No tribīnes Mamardašvili aizgāja, svilpienu pavadīts, bet nākošajā dienā atgriezās, lai pateiktu to pašu, un viņu uzņēma jau ar aplausiem. Vēlāk hrestomātisks kļuva viņa teiciens: “Ja mana tauta ievēlēs Gamsahurdiju, es būšu pret manu tautu.” Varat trīsreiz minēt, ko ievēlēja tauta, tomēr viens no idiotiskākajiem mītiem par Mamardašvili ir “dziļdomīgie” mājieni, ka viņu nomušījuši gruzīnu nacionālisti.
Riskējot ieslīgt patētismā, varētu teikt, ka Mamardašvili radikālā rīcība bija “vienkārši” doma, viena sevī pabeigta doma – taču pēc šīs domas “pasaules iekārta” vairs nevarēja palikt tāda, it kā šīs domas nebūtu. Kopš šī brīža pasaule izmainījās. Tas ir gandrīz nesaprotami, bet atgādina Dekarta ieviesto cogito principu, kad “es domāju” var kļūt par neatgriezenisku pasaules sastāvdaļu. Dzīvē šādas konstrukcijas parādās kā notikums, kuru mēs nesaprotam, taču kurš sev vien zināmā veidā “iekārto” ne vien visu mūsu dzīvi, bet arī visu pārējo. Šāds domas gadījums ļauj Mamardašvili teikt: “Domāšana ir manas būšanas veids vai veids, kā man būt tā, kā es nebūtu, ja es nedomātu to, ko es domāju… Domāšana par esamību ir domājošā esamības veids.”
Šādi atskatoties, citādi izskatās arī Mamardašvili biogrāfija. Varētu teikt kā Pjatigorskis: “Lai ko filozofs dara, viņš filozofē.” Var ievērot, ka Mamardašvili pamazām izveido tādu sevi, kas spēs domāt, tomēr labi apzinoties, ka galu galā viņa domāšana būs veiksmes un sagadīšanās ziņā. Šāda veiksme bija Mamardašvili universitātes laika draugi; viņi lielās kompānijās staigāja pa Maskavu, gāja cits pie cita ciemos, runāja par filozofiju – “cilvēki, kas bija atkarojuši sev iekšējas un, kā mums gribējās, jautras brīvības telpu”. Mamardašvili arī vēlāk norādīs uz organisku, neplānojamu sabiedrisku veidojumu nozīmību – piecdesmito gadu reglamentētajā Maskavā tā bija “spontāna studentu kopdzīves formu atjaunošanās”.
Bet tā bija arī iespēja uzzināt, ka cits domā citādi, un iespēja sadzīvot ar šo citādību. Lai gan daudzi draugi sastrīdējās, aizstāvot savu pārliecību un domas, Mamardašvili tas it kā neskāra; daudz svarīgāka par draugu sarunu saturisko pusi viņam bija pati draudzības forma, kas īstenoja Tbilisi ielaspuiku priekšstatu par draudzības kodeksu un tās nozīmi. Mazliet vienkāršojot, tas bija priekšstats par “savu puiku”, un to Merabs viegli saskatīja arī vēlāk – gan vīriešos, gan sievietēs, pie tam galīgi nebija svarīgi, no kāda sociālā slāņa šie “puikas” bija.
“Mūsu dzīvē 60. gados bija nejaušība, ka tāda veida iekšējie “masoni” pēdiņās izrādījās – kāds institūta direktors, kāds laboratorijas vadītājs, un viņi varēja piedāvāt darbu, uzaicināt, jo tevi pazina… iekšējas, nepamatotas simpātijas, un tu varēji oficiāli nolasīt lekciju, tev varēja būt savas kurss. [..] ārējās socialitātes ziņā tu esi vientuļš, bet… draudzība ir divu vientulību saistība, trīs vientulību, četru… Nekā cita nav. Un reālais saturs tam bija nevis semināru apspriešanās, tā bija vienkārši cilvēku spontāna kopība, kas pārstāvēja, es teiktu, dzīves nemirstību.”
Starp citu, sagadīšanās bija arī draudzības vieta, Maskava. Acīmredzami, ka 50. gadu Tbilisi nekāds Merabs nebūtu iznācis, bija vajadzīga garīgi dezorientētā, “budistiskā”, kā teiktu Mandelštams, Maskava. Tiesa gan, atskatoties – un tagad taču mēs varam atskatīties, vai ne? – Maskava, kurā notika Meraba draudzība, mīlestība un filozofija, vairāk bija Meraba Maskava nekā Maskava, kurā īstenojās Merabs. Man šeit sagribējās jums izstāstīt vēl vienu nelielu mizanscēnu, tieši no sešdesmito gadu Maskavas – Merabs to stāstīja Ahutinam, un Ahutins to stāstīja man: Merabs ar Pjatigorski iegājuši kādā vīna veikalā, taču tur neviena neesot bijis. Viņi saukuši, saukuši, līdz aiz letes parādījusies pakaļa, un tikai pēc tam – tās īpašnieces sasārtusī galva. Un tad Pjatigorskis laidis vaļā: “Atvainojiet, lēdij, vai jūs nebūtu tik ārkārtīgi laipna un mums nepastāstītu, kas šajā vēlajā vakara stundā jūsu veikalā būtu nopērkams no gruzīnu sausajiem vīniem…”
Atceros, mani ļoti pārsteidza kāds grūti saprotams Meraba aforisms: “Vientuļam cilvēkam nevar nebūt draugu.” Pārsteidza gan tādēļ, ka to bija grūti saprast, gan tādēļ, ka man šķita – viņš runā par mani. Pavisam noteikti – tā ir īpaša māksla, runāt ar tevi, un, ja kādam no tā paliek vieglāk, to var nosaukt arī par Meraba Mamardašvili “eksistenciālo soterioloģiju” vai, rupji runājot, personisko glābšanās filozofiju – man, katrai frizierei vai māksliniecei, vai gruzīnam – jebkuram no mums pēkšņi, pat nesaprotot, ko Merabs teica, varēja atrasties sava vieta. Jo viņš taču – bija?
Vasaras sākumā es jau kuro reizi atšķīru Meraba lekcijas par Prustu, bet nez kādēļ sāku lasīt ievadu: “Mēs piederam viens otram – un tā nekad nebūs.” Tās lekcijas viņš lasīja Tbilisi, varbūt tādēļ tur bija par brīnišķīgo gruzīnu galdu – ar tostiem un tradīciju –, un pēkšņi: “Murgaina un sapinkota apziņa, kurā pēkšņi iesitās gruzīnu dziesmu putni: bet kur mēs esam? kas mēs esam? Es nekad nespēšu būt gruzīns.” Merabs runāja pats par sevi, viņam bija 52 gadi un ilgas būt tur, kur viņš vairs nevarēja nokļūt (~ mīlot mēs nevaram paskatīties uz visu tā, it kā mēs nemīlētu – bet es jau arī negribu atgriezties tajā vietā, kur nemīlēju, tāpat kā negribu atgriezties jaunībā, kur vēl nebiju izvēlējies). “Neviens mūs neatsvabinās no sāpēm un no ciešanām – un nelabojamā. Bet neviens arī nenogalinās prieku, neizšķīdinās tā saldi skumjo un lepno, kristāliski dzidro noti. [..] Pasaule nav brīnišķīga, un tā nav mana nopietnība, kas to glābs. Filozofijai jāatjauno tas, kas ir, un tas jāattaisno.”
Astoņdesmitajā gadā Mamardašvili pārcēlās atpakaļ uz Gruziju. “Es iznāku no savas vientulības pie jūsu sērdienības un pamestības,” ar šiem vārdiem viņš esot sācis savu pirmo lekciju Tbilisi universitātē. Jau drīz viņš atskatījās uz savu iepriekšējo dzīvi Krievijā: kā jūs varat dzīvot tajā purvā? Tajā tumsā? Mitrs. Pelējums. Purvs. Bet kas var rasties no purva? – Rasputins, Skovoroda, Pēteris Pirmais… Šis ziemeļu mitrums! Šis slimais misticisms. Bet es mīlu skaidrību, gaismu, zilas debesis. Montēņs maziem malkiem dzer vīnu…”
Merabs bija gallomāns, mīlēja dažādus dzīves niekus, sieru, skaistas sievietes, kas dāvāja viņam savu sabiedrību, labu vīnu, sarunas ar draugiem – un, šķiet… nē, pavisam droši, bija laimīgs.
Astoņdesmito gadu vidū es Merabu lūdzu uzrakstīt par Kantu [3. Runa ir par krājums ùnbrf Rfynf gatavošanu izdevniecībā Avots, tā izdota 1987. gadā un tajā tika publicēts fragments no Mamardašvili 1981. gada lekcijām par Kantu – starp citu, tieši tas, kur tiek pieminētas Kanta gaišzilās acis.] – tobrīd vēl viņa lekcijas nebija iznākušas – un, kad jau tuvojās grāmatas nodošana, bet no Meraba vēl nekā nebija, es viņam piezvanīju – bija rīts, es sēdēju redakcijā Aspazijas bulvārī, šķiet, starp mums bija vairāku stundu starpība, un uz manu jautājumu, kas notiek ar Kantu, Merabs atbildēja: “Nu tā, nekas sevišķs, silts, aiz loga dzied putni…” Šīs putnu dziesmas un pagalma bērnu klaigas es joprojām redzu Ginta Bērziņa fotogrāfijās, kas tika uzņemtas 1990. gada maijā, kad mēs bijām aizbraukuši uz Tbilisi Merabu intervēt; toreiz vēl bija tiešais reiss starp Rīgu un Tbilisi. Lidmašīnā es priecājos un smējos par nupat Voprosi filosofii publicēto Ludviga Vitgenšteina darbu Par drošticamību, kura tonis – nu tā nevar būt! tā nedomā! – tik ļoti atbilda tam, ko šodien mēģinu jums pateikt. Tik ļoti daudz gaismas. Tik ļoti daudz gaismas kā agrā pavasarī Tbilisi, vēlā rudenī, agrā vasarā: “…īpašs gaismas caurspīdīgums, pilnīgi īpaša, visas materiālās masas apēdoša gaisma. Man tā ir primārā gaisma, gaisma kā tāda, ikvienas gaismas pirmforma, tas ir, tāda gaisma, uz kuru es, kad man ir jau sešdesmit, vai piecdesmit, vai četrdesmit, uz kuru es varu reaģēt, kas mani var satraukt, izsaukt kaut kādas jūtas, virzīt uz kādām domām…”
Pēc pusgada Merabs nomira, taču šajā sakarībā man ir kāds stāsts, tiesa, mazliet samākslots, bet tomēr. Četrdesmitajā dienā pēc nāves Maskavā, Filozofijas intstitūtā bija atceres vakars, un, kamēr prominentākie viesi devās pie filozofijas zinātņu doktores Motrošilovas, institūtā palika divas jaunas sievietes un dāma, kas man visu to stāstīja. Abas meitenes bija kopā ar Merabu strādājušas, un viena no viņām, tāda jauka, mīļa, inteliģenta Maskavas meitene apaļu seju, šķiet, viņu sauca Maša, iepriekšējā vakarā bija uzcepusi maizītes, kuras Merabam esot ļoti garšojušas. Un mēs ēdām tās maizītes, bet pēkšņi apaļā meitene, pati tāda bulciņa, sāk šausmīgi raudāt, sāk vaimanāt tā, kā to mēdz darīt sādžā bēru raudātājas, burtiski kaukt: “Me-rab Kon-stan-ti-no-vič, kādēļ tu mani pameti, ai…” Un tad tā otra meitene – nekrieviska, gandrīz vai vācisku seju, sauksim viņu par vācieti – sāk runāt kā tāds orākuls: “Tu neraudi. Es tev pastāstīšu vienu stāstu. Universitātē man bija divi mīļākie skolotāji – Merabs Konstantinovičs un Asmuss. [4. Valentīns Asmuss (1894–1975) bija “vecā kaluma” krievu filozofs, Maskavas Valsts universitātes profesors, Kanta speciālists. Asmusa vasarnīca atradās Pereģelkino, netālu no Borisa Pasternaka vasarnīcas, un Asmuss bija vienīgais no padomju literātiem un filozofiem, kas teica piemiņas runu dzejnieka bērēs.] Kad Asmuss nomira, man šķita, kā tad tā – nomiris uz visiem laikiem? Un viss, vai? Šķita, ka viņš bija nomiris tieši man, tukšums bija briesmīgs… Cauru dienu mēs gatavojāmies bērēm; es pārgurusi atbraucu mājās, ierāpos ar kājām krēslā un tikai tad atļāvos paraudāt. Raudāju, raudāju, raudāju, kamēr aizmigu. Un tad es redzēju sapni: es redzēju, ka mēs kārtējo reizi esam aizbraukuši pie Asmusa uz vasarnīcu Pereģelkino, kur mēdzām salasīties. Mēs sēdējām tādā lielā, apaļā istabā, no kuras uz dārzu veda durvis; bet parasti mēs tur bijām ziemā un šīs durvis bija aizslēgtas. Un kaut kā mēs visi zinājām, ka viņš ir miris, un tādi pazuduši un atstāti mēs staigājām apkārt pa istabām, un es viņu meklēju, lai gan zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Ārā šausmīgi auksts, arī vasarnīcā auksts, bet pēkšņi es atveru tās durvis uz dārzu – un tur ir vasara. Un es saprotu, ka tas nav Asmusu dārzs, tas ir cits dārzs, jo tur ir tādi augi lielām, zaļām lapām, spalgas putnu balsis, krītoša ūdens troksnis – es saprotu, ka tas ir dienvidu dārzs. Un es eju, kur čalo strautiņš un dzirdamas cilvēku balsis. Es paskatos ap stūri, un tur uz balta marmora soliņa sēž divi vīrieši un runājas. Viens sēž profilā – un tas ir Asmuss, otru es redzu no mugurpuses, bet saprotu – tas ir Kants. No rīta es pamodos, un man ap sirdi bija pavisam mierīgi, jo es zināju: viņš ir mājās. Kad šo stāstu mana dāma, mans informants, pastāstīja tobrīd tuvākajiem Meraba draugiem, viņi zīmīgi saskatījās un sāka stāstīt: 1982. gadā, kad Merabs lasīja savu lekciju kursu par Kantu [5. Pēc citiem avotiem, par Dekartu, gadu iepriekš, bet nav tik svarīgi.], kādu rītu viņš neieradās uz lekciju. Parasti viņš nekad nenokavējās – mierīgi cilvēki nekavē –, un satrauktie draugi aizbrauca uz viņa Maskavas dzīvokli. Merabs atvēra durvis, ietinies dvielī, atvainojās un pastāstīja, ka visu nakti runājies ar Kantu, bet, kad pamodies, pa visurieni – ausīm, muti, degunu – plūdušas asinis. Kad es šo stāstu izstāstīju savam brālim Visarionam, dāma turpināja, viņš teica: zini, mūkiem ir tāda lūgšana – lūgties līdz asinīm. Sasprindzinājums ir tik liels, ka asinsvadi neiztur.
Merabs raksta: Gēte teica, ka, tuvojoties Kantam, cilvēku pārņem tāda sajūta, it kā viņš no tumša meža iznāktu gaišā pļavā, kādā noteiktā, gaismas izrautā un apvienotā telpā. Runa ir par kādu “saprotošu vietu”, proti, vietu, kur un no kurienes kaut kas ir redzams. Šajā gaišajā telpā gaisma ir tik spilgta, ka tu saproti, bet sapratis, vienlaikus neko nesaproti, tas ir, nespēj paskaidrot to, ko esi sapratis.
Kad es Izai atļāvos pajautāt, vai ir jel kāda jēga dzīvot, ja Meraba nav, viņa atbildēja: “Zini, es nezinu… Kāda tur var būt jēga? Merabs taču ļoti gribēja dzīvot. Gribēja dzīvot. Viņš mīlēja sauli, gaismu, saullēktu… No rīta es ielavos viņa istabā uz pirkstgaliem, lai aizvilktu aizkarus, jo istabā sāk spiest saule… Un viņš saka: ej prom, tinies, tu man traucē, atstāj man sauli…”
Rakstā izmantotas sarunas ar Izu Mamardašvili,
Aleksandru Pjatigorski, Juriju Senokosovu,
Anatoliju Ahutinu, Ēriku Solovjovu,
Tamāru Dularidzi un citiem;
Mamardašvili grāmatas, intervijas un raksti –
gan drukāti, gan internetā.