Es esmu izdomāta

Ar Andru Neiburgu sarunājas Inese Zandere un Uldis Tīrons

RL: Vai tu tiešām esi redzējusi eņģeli?

Neiburga: Es domāju, ka es redzēju eņģeli.

RL:Un ko tu domā par eņģeļiem un par dieviem?

Neiburga: Meitai es esmu sacījusi, ka ir eņģelītis, kas tevi aizstāv un kas vien­mēr būs par tevi nomodā. Un par saviem bērniem esmu vienmēr lūgusi, lai Dieviņš viņus sargā, un esmu ti­cējusi, ka Dieviņš viņus sargās. Tā ir tāda kā patērējoša attieksme, un tas mani bieži mulsina, un tad es mēģinu kaut kā salīgt ar šo... "idejas nesēju". Es saku, labi, es esmu baigā patērētā­ja, bet es arī centīšos būt laba. Es upurēšu to un to, un šito. Bet tu man dod par to šito, to un to.

Mana ģimene nebija reliģioza. Mēs arī Ziemassvētkos neesam gājuši baz­nīcā, un ne tāpēc, ka bailes, nē, vien­kārši nav bijis tādas tradīcijas. Bet tai pašā laikā man bērnībā iemācīja vie­nu pantiņu no galvas: "Nu es gribu gulēt iet, Tēvs, slēdz nu manas acis ciet, Tava acs, kas nomodā, lai stāv pār mani miedziņā." Un to pantiņu es skaitu vēl šodien katru vakaru. Varbūt ir gadā kādi trīs vakari, kad es to nenoskaitu. To man iemācīja vie­na tante, radiniece, ļoti īpatnēja sie­viete, kas Latvijas laikā bija saderinā­jusies ar kādu uzdzīvotāju, kurš neat­nāca uz kāzām. Tad brāļi ar šauja­miem aizgāja un paņēma viņu ciet, atveda uz baznīcu un salaulāja. Tūlīt gan viņi arī izšķīrās uz visiem lai­kiem, turpat uz baznīcas sliekšņa. Un tad tante lika pasjansus, viņa zināja desmitiem pasjansu. Un vienmēr nā­ca ciemos spēlēt zolīti. Es viņu necie­tu, jo viņa man iesita pa galvu ar pa­vārnīcu par sēdēšanu uz galda. Un, kad spēlēja zolīti, dzina mani ārā no ķēķa. Viņa pīpēja papirosus zelta ie­mušos. Koši sarkanām lūpām. Līdz sirmam vecumam, vispār līdz nāvei, viņas kostīmiem bija kažokādu krā­dziņas. Un viņa iemācīja man šito pantiņu. Un es ticu, ja noskaitīšu — būs labi. Beigās es vēl pieminu savus bērniņus. Dažreiz iznāk vesela saru­na. Kad esmu nogurusi, tā saruna ir īsa. Kad vairāk laika, es Dieviņam vi­su ko sasolu un pasaku paldies arī.

Tas ir tāpat kā Andrim; viņam bērnībā bijis tāds vaskadrānas gald­auts, rūtains, un viņš zinājis — ja uz­liks sērkokkastīti uz tās rūtiņas, būs labi, bet ja māte vai māsa pārbīdīs — pasaule sabruks.

RL: Stāstā Mana izdomātā dzīve tu rakstīji: "Un ne mūsu stāsti kādam ir vajadzīgi, ne mēs paši." Vai tu to rakstīji vai tā — izdomātā?

Neiburga: Es nemaz cita neesmu, es esmu iz­domāta. Manis pilnīgi nav. Es esmu tāda izplūdusi būtne. Es spēju sakon­centrēties un kaut kas būt vienīgi rakstot. Tikko lasīju Gouldinga Bnvo krišanu, un tur tas ir pateikts tūkstoš­kārt labāk, tikai gleznošanas vietā la­si — rakstīšana. "Dzīve ir tikpat kā Nekas," Goldings saka, "jo tā ietver itin visu; tā ir pārāk plaša un niansē- tā, vienam prātam neizsmeļama. To­ties gleznošana atgādina vienu vienī­gu, īpaši izvēlētu pieeju."

RL: Pastāsti par sevi kā par rakstnie­ci!

Neiburga: Tas tāds dīvains jautājums. Nu jā, es esmu jaunībā kaut ko uzrakstījusi. Notika Mirdzas Ķempes jauno autoru seminārs, un tas mani pamudināja tā­pat kā daudzus citus. Es vienkārši uz­rakstīju, un mani saslavēja bez jēgas, un laikam gan no tādas "radošās lai­mes" viedokļa es laimīgāka nekad ne­esmu bijusi. Es biju tik briesmīgi pa­cilāta. Tā laime man uzkrita tramva­jā, braucot gar Daugavmalu uz mā­jām, tas bija viens mirklis. Bet drīz jau uzgūlās smagums uz pleciem, jo man likās — nupat ir jāraksta un jā­raksta. Un es uzrakstīju daudz mēslu. Pa vidu. Tā grāmatiņa mani galīgi neapmierināja. Pēc tam jā. Tas, kas publicēts presē, un Tille. Tilli var no­pirkt visos grāmatveikalos par čet­riem santīmiem. Drīz to nocenos uz diviem, tad vienu, un tad izmetīs ārā. Es neatceros, kurā gadā bija semi­nārs, kad iznāca grāmatiņa. Es vispār neko neatceros no savas dzīves.

RL: Toties tu labi atceries savus bēr­nības gadus?

Neiburga: Nu jā, labāk. Bet vidusskolas gadi man ir pilnīgi pagaisuši. It kā manis nebūtu bijis. Es vispār neatceros fak­tus, notikumus, bet noskaņas, sajū­tas. Arī redzētās filmās, grāmatās. Piemēram, Burvju kalns, neraugoties uz visu filozofēšanu, man saistās ar dabu. Tur krita tādas sniegpārsliņas. Ģeometriskas.

RL: Un tomēr — kā tu juties kā pus­audze, jauniete?

Neiburga: Ja es tagad atceros tos gadus, gal­venais vadmotīvs bija — dzīvot skais­ti un bezjēdzīgi. Un viss, ko es tolaik lasīju, arī tikai vairoja šo apziņu — dzīvot skaisti un bezjēdzīgi. Tā kā to­laik jau vispār jēdzīgi dzīvot nebija ie­spējams, tad vismaz skaisti.

Principā jau es esmu dekadentiski noskaņota visādā ziņā. Forma — tas man ir galvenais. Kā dzīvē, tā litera­tūrā. Tas "skaisti", tas man arvien ir bijis pirmajā vietā. Un skaisti — tas vienmēr ir arī sāpīgi. Kā Bunjuela Buržuāzijas diskrētais Sārms.

Tur ir tā nelaime — es nespēju pati savu dzīvi organizēt tā, lai tā bū­tu skaista. Tas man ir nesasniegts ideāls. Man patīk skatīties uz cilvē­kiem, kuri to spēj, un es viņus ap­skaužu. Pati es to nespēju. Man pie­tiek, ja iedomājas, ka kāds to spēj, un es nevēlos dzirdēt, ka viņiem ir tāda pati ikdiena, ka viņi arī... Man patīk visādas skaistas izdarības. Skaisti cil­vēki.

Skaistas sievietes man šausmīgi patīk. Noteikti vairāk nekā skaisti vī­rieši. Faktiski skaisti vīrieši man pa­visam nepatīk.

RL: To, ko mēs atceramies, varētu kā krellītes savērt uz diega un teikt: "Tā ir mana dzīve." Bet tagad — "mūsu stāsti nevienam nav vajadzī­gi, un mēs paši arī..." Tomēr nav jau tā, ka nu vairs nekas nevar būt. Vai tu domā, ka tu vēl rakstīsi?

Neiburga: Es gribētu, lai tā būtu.

RL: Vai tava pašreizējā dzīve būtu vērtējama kā tāda pagaidu — kā dzīve pirms rakstīšanas?

Neiburga: Reiz es tev atbildēju "jā". Bet vis­pār tic ir nieki. Man ir bērni. Bērns nevar būt pagaidu dzīve. Tieši viņam es neesmu izdomāta, bet īsta. Mam­ma.

RL: Vai tu iedomājies sevi vecu? Kā­da tu būsi?

Neiburga: Es nokritīšos par divdesmit kilogramiem svarā un kļūšu ļoti skaista.

RL: Vai tev nav tāda sajūta, ka tava dzīve nav notikusi?

Neiburga: Nekādā gadījumā! Vismaz es nekad neesmu domājusi, ka mana dzīve nav notikusi kaut kādu ārēju apstākļu dēļ. Viss, kas nav noticis, nav no­ticis manis pašas dēļ. Nekas nav trau­cējis tam, lai kaut kas varētu notikt. Man šķiet, ka liktenis ir cilvēka dzimšana un nāve, bet tas, kas pa vidu, tas ir cilvēka varā. Varētu jau gausties, ka tas, kas pašlaik notiek ar mani — visā tā lietišķā rosīšanās ar namiem — ir liktenis. Nu, kāds tur liktenis! Ja es būtu īsta rakstniece, es vienkārši nospļautos par namiem un rakstītu. Nu, nav tur nekāda liktens, tikai audzināšana un pienākuma sajūta... Lieli mākslinieki jau tieši ar to atšķiras, ka viņiem ir pienākuma sajūta tikai pret sevi.

RL: Par kādu pienākuma sajūtu tu runā?

Neiburga: Piemēram, pret vecākiem. Un ne tikai. Pienākuma sajūta ir kā lāsts. Es gandrīz nekad nevaru justies brīva un laimīga, jo man vienmēr ir kaut kas nepadarīts prātā, kas visu sabojā. Vienalga — vai mamma mājās domā, kāpēc es esmu tik vēlu, vai viņa domā — kāpēc es esmu piedzērusies, vai tagad, teiksim, jāsatiek kādi klienti vai kaut kur jānodod kāds rakstiņš. Vienmēr kaut kas gandē dzīvi, es netieku no tā vaļā.

RL: Vai viss tevi ir audzināšanas re­zultāts?

Neiburga: Nē, viss nav. Manas pašas ir tas, ko es rakstu. Man nekad nav bijis at­klātas sarunas ar vecākiem par tā­diem, nu, teiksim, eksistenciāliem jautājumiem. Visi mani pārdzīvojumi ir palikuši manī pašā.

RL: Vai tev ir tādas lietas dzīve, ku­ras tu nožēlo — tā pa īstam?

Neiburga: Jā. Tā ir svarīga tēma — pašattaisnošanās. Dzīvē un mākslā. Mana pastā­vīgā sajūta ir vainas apziņa. Un to tu vari ierakstīt savas intervijas virsrak­stā. Es visu mūžu jūtos vainīga.

RL: Par ko tu jūties vainīga?

Neiburga: Ne jau par iedzimto grēku.

Piemēram, šobrīd, te sēžot, mani moka vainas apziņa, ka neesmu mā­jās. Mani gaida mamma, kura nopir­kusi kilogramu un septiņsimt gramus smagu taimiņu, ko grib pagatavot īpašā austrāliešu veidā, jo es esmu at­braukusi. Šobrīd es savā garā traucos uz tām vakariņām, nevis sēžu šeit, un domāju par taimiņu, rozā zivi, kas ap­mēram uz piecām minūtēm iegremdē­ta vārošā ūdenī ar dillēm.

RL: Tātad tu savā dzīvē nekad neesi bijusi "līdz galam" laimīga?

Neiburga: Tu baigi neatlaidīgi par šito tinci­ni. Laikam tev svarīgi ieskatīties pa atslēgas caurumu un uzzināt, vai kāds patiesi ir laimīgs? Vai gribi saņemt apstiprinājumu, ka neviens nav?

RL: Vai cilvēkam ir jābūt laimīgam?

Neiburga: Jā, droši vien. Tikai katram jau tas priekšstats par laimi ir savādāks. Nu­pat kādā avīzē izlasīju, ka laime ir ilg­stoša labsajūta. Ļoti triviāli. Un pa­tiesi.

RL: Tu jau teici, ka tev tikpat kā nav draugu. Vai tu jūties ārpus sa­biedrības?

Neiburga: Es vienmēr esmu stāvējusi kaut kam malā. Kāda sabiedrība, kāda ko­pība, kam es stāvu maliņā un šausmī­gi gribu būt tur iekšā. Teiksim, bērnī­bā, slimnīcā, kur palātas meitenes va­karos stāsta stāstus, satupušas kādā gultā — man kaut kā neizdevās būt starp viņām.

Varbūt tieši tur, slimnīcā, es sevi pirmoreiz izdomāju. Katrai meitenei savu dienu bija jāslauka lielās palātas grīda. Es slaucīju un iztēlojos, ka man ir smaga sirdskaite un kā es pēkšņi guļu zemē ar visu putekļaino slotu, beigta un pagalam, un beidzot visi man ir apkārt. Tādā stilā es rakstīju vēstules uz mājām — ka ilgi jau neizķeipšu. Nabaga mamma.

Šķiet, mana vienīgā draudzene ir Baņuta Rubesa, kas dzīvo Kanādā un ko es satieku labi ja reizi pa diviem gadiem. Nezinu, varbūt tāpēc, ka vi­ņa ir ārzemniece un viņai ir kaut kā­da |oti intensīva metode attiecībās ar cilvēkiem, ļoti koncentrēta, es, ar vi­ņu satiekoties, spēju pusstundā pārru­nāt tādus esības jautājumus — jūtos pēc tam ļoti piepildīta.

RL: Man šķiet, ka tavs ārēji solīdais, atturīgais stils — tas arī ir tāds "ār­pus".

Neiburga: Protams, tā ir cenšanās laikus no­stāties tādā neatkarīgā pozīcijā, nez kāpēc jau iepriekš pieņemot, ka visi būs pret tevi.

RL: Kā tu atbildētu uz jautājumu, kuru tu droši vien gaidīji un kuru tev droši vien parasti uzdod: kā esi iejutusies namsaimnieku vidē? Ko tu mēdz uz šādiem jautājumiem at­bildēt?

Neiburga: Es uz šādiem jautājumiem neatbil­du.

Bet speciāli tev: es nesaprotu šo stāvokli. Namu pārvalde, DZER. Es jūtos bēdīgi, jo neesmu no tās vides. Un lēni zaudēju sakarus tai vidē, no kuras nāku — cilvēkiem pret mani mainās attieksme. Padomju laikā jau mums visiem tika iepotēts, ka ir šaus­mīgi nekrietni, ja tev kaut kas pieder. Man pašai arī brīžiem tā sāk likties. Man ir ļoti sāpīgi, ka pazīstami cilvē­ki griežas pie manis ar tādiem ievad­vārdiem, kas liecina, ka būs saruna par kaut ko jauku un patīkamu, un tad paziņo, ka viņiem vajag dzīvokli. Tas, ka mani uztver vienīgi un tikai kā namīpašnieci, ir drausmīgi. Faktis­ki man vajadzētu piemaksu par kai­tīgu darbu, par to, ka esmu zaudējusi savu tēlu.

Tas bija traks laiks — taisīt augšā savu firmu, dabūt darbiniekus, iedar­bināt visu to mašīnu. Slēgt līgumus, būtībā — apgūt tīri vai jurispruden­ces pamatus. Bez jebkādas pieredzes šajās lietās. Un tā milzīgā atbildība visu radu, īpašnieku priekšā. Nezinā­ju, vai varēšu un kas tur iznāks.

Es varēju, bet vakaros bieži raudā­ju. Man vēderā jau bija Aleksandrs.

RL: Vai tev ir interesanti šajā jauna­jā vidē?

Neiburga: Kādu brīdi man bija interesanti, taču šī vide sevi šausmīgi ātri iz­smeļ — iespaidi no tās ir ļoti ierobe­žoti, ātri kļūst garlaicīgi. Sākumā bija zināms azarts un pašapliecināšanās — ka es varu ar viņiem runāt vienā lī­menī un mani nevar tik viegli apkāst. Bet vēlāk kļūst apnicīgi. Šī vide nesa­gādā pārsteigumus. Cilvēki darbojas un izpaužas diezgan šauros rāmjos, ko nosaka viņu sabiedriskais stāvoklis, biznesa intereses, priekšstati par labo toni. Pat savā labākajā izpausmē tā ir laķētā Rietumu tipa sabiedrība ar pa­reizo smaidu, ar aizliegtām sarunu tē­mām, ar... Padomā, cik drausmīgi garlaicīga būtu pasaule, kurā visi, ab­solūti visi ievērotu pareizo toni!

Tos, kas nāk kā klienti, būtībā va­ru sadalīt divās lielās grupās: ārzem­nieki nāk un cīkstās par katru kapei­ku, latvieši gandrīz vai nepaskatās, kas līgumā ir rakstīts, it kā būtu vien­alga. Tas mums no veciem laikiem — kauns taču.

RL: Vai tu pamani to, ka kaut kas mainās — ārā? Vai tu esi Rigas cil­vēks kā Rokpelnis?

Neiburga: Nē, es neesmu pilsētas cilvēks, es īsti nejūtu pilsētu. Lai gan bez pilsē­tas dzīvot nevarētu.
Jā, notiek jau pārmaiņas pilsētā, kaut kas tur vārās un puto, un kno­sās, un man tas viss liekas tik neinte­resanti. Vienīgais, es ceru, ka pēc tās mutuļošanas viss nostāsies savās vie­tās un būs normāla, eiropeiska, cilvē­ciska pilsēta. Kaut gan — kad eju pa Stacijas laukumu, man ir bažas, ka tā nebūs. Vakarā nācu mājās, un tas bi­ja diezgan baigi. Cilvēki ar melnām sejām, ūsām, bariņos, mašīnas kauk­damas pa ielām. Un nav nekādas no­jausmas, kurā pasaules malā tu atro­dies.Tad tūliņ gribas uz Parīzi vai Lon­donu, vai Berlīni.

RL: Kā tu juties, kad pirmo reizi aiz­brauci uz Vāciju un ilgāku laiku tur padzīvoji?

Neiburga: Kad pirmo reizi izbraucu cauri Vā­cijai ar vilcienu, redzēju visus tos šausmīgi sakoptos ciemus un pilsēti­ņas un beidzot pārguruši ierados pie Feldmaņiem, man uznāca histērija. Es raudāju nezin par ko. Varbūt tā­pēc, ka tik tīri namiņi... Pēc tam man, protams, tā uzfrizētība sāka riebties. Bet tajā pirmajā mirklī...

RL: Vai tu domā, ka tava māja varē­tu būt "eiropeiska"?

Neiburga: Mēs pašlaik tur milzigi daudz gul­dām iekšā, lai visu sakoptu. Un mēs neizdodam telpas klientiem treniņ­biksēs.

Jā, normāla, tīra māja, glīti re­montēta, bez kakām un čurām trepju telpās. Būs "stiprā" elektrība, būs sakari, būs slēdzams pagalms, daudz kas būs — negribas par to runāt, jo neiet jau ātri. Bet tu redzi, kāda sāk izskatīties kāpņu telpa mājā, kurā atrodas jūsu žurnāla redakcija.

Tas ir vienīgais, kas šai darbā sola gandarījumu, — redzēt namu sakop­tu, atdzimušu un zināt tur savu no­pelnu. Materiālie labumi nespēj īsti kompensēt zaudēt brīvību.

RL: Vai tev negribas būt bagātai?

Neiburga: Jā, nu man gribētos gan, lai nauda jau būtu sastrādāta un es varētu dzī­vot no procentiem, ļoti labprāt! Lai man par to nebūtu jādomā.

RL: Un ko tu ar to naudu darītu?

Neiburga: Ceļotu. Līdz šim es esmu daudz braukusi, bet maz redzējusi. Jo tie faktiski ir bijuši komandējumi. Un varbūt es nopirktu kaut kur māju — piemēram, Indonēzijā — un dažus gadus tur dzīvotu. Ar kaut ko gan arī tur būtu jānodarbojas — es, piemēram, audzētu vistas. Ja es teik­tu, ka rakstītu romānu, tas izklausītos snobiski.

RL: Kas tev nepatīk cilvēkos?

Neiburga: Vispirmām kārtām man nepatīk samākslotība. Arī sevī es to nīstu vis­vairāk. Ulmanis ir ļoti samākslots. Gai­lis — pilnīgi dabisks. Vēl man nepatīk netaktiskums. Lielība, iedomība un pašpārliecinātī­ba. Pašpārliecinātību nedrīkst jaukt ar pašapziņu.

RL: Vai ir cilvēki, kurus tu apskaud?

Neiburga: Ir. Lai gan es apzinos, ka... Jā, Ai­ja Zariņa. Vismaz viņa tā izskatās. Un es negribu pieļaut domu, ka viņai ir arī ir problēmas... Ar sevi.

RL: Vai tavā dzīvē ir kaut kas, ko tu gribētu psihoanalītiski analizēt?

Neiburga: Es ļoti ceru, ka ir. Ļoti ceru, ka ie­doma — ka esmu gudrāka par visiem, ka pati sev esmu labākais psihoanalī­tiķis — ir ilūzija.

RL: Vai ar tevi kādreiz ir noticis kas noslēpumains un neticams?

Neiburga: Kaut kas jau ir bijis. Mani, piemē­ram, reiz nolaupīja atnācēji no kos­mosa. Es atceros, ka šajā istabā bija tāds saviesīgs vakariņš. Sēdēja cilvē­ki, smēķēja, neko daudz nedzēra. Es izgāju ārā pačurāt un pamodos nāka­majā rītā, nobridusies pa jūrmalas smiltīm, un pilnīgi neko neatceros. Es patiešām biju pilnīgi skaidrā. Citi ari atceras, ka es esmu izgājusi, un vi­ņi nodomājuši, ka es aizeju gulēt. Nu, virs domā, ka es vienkārši esmu biju­si pillā.

RL: Ko tu tagad lasi?

Neiburga:Pusnakts viesi un Džeku uzšķērdēju. Starp divām bērna barošanām. Neko nopietnāku nevaru palasīt. Jaunībā man viena svarīga grāmata — un man liekas, ka grāmatas sva­rīgas var būt tikai jaunībā — bija Maksa Friša Sauciet mani par Gantenbeinu. Es tur pasvītroju daudzas jo daudzas vietas, tagad pārlasu un brī­nos — kāda vclla pēc es tās vietas es­mu pasvītrojusi? Ko tas nozīmē — ka es esmu pārstājusi saprast Maksu Frišu?

RL: Kas spēj modināt tavas jūtas?

Neiburga:Daba. Es nezinu neko fantastiskā­ku. Vientulība neskartā dabā. Ja nav iespējas kaut kur aizbraukt, to var da­būt arī Vecāķu mežiņā. Nekas nevar mani vairāk saviļņot.

RL: Un bērni?

Neiburga: Tā ir spēcīga kaislība, kā teica Ba­ņuta Rubesa kādā intervijā. Jābrīnās, kādēļ šis apzīmējums līdz šim nekad mātes jūtām nav piemērots... Vai tiešām tik dziļi iesēdies trafaretais pieņēmums par kaislības saistību ar seksu? Bet mīlestība uz bērnu ari ir tikpat garīga, kā fiziska, lai ari citā veidā.

RL: Vai tavā dzīvē ir bijis kaut kas, par ko varētu teikt, ka tas ir izgājis tālu ārpus tavas normālās dzīves, kurai tu esi nolemta?

Neiburga: Nezinu, man ir aizdomas, ka jau­nībā tādi mirkļi ir bijuši, kad šķitis, ka tas ir "tas". Bet laikam nav vis bi­jis "tas", ja es vairs to neatceros. Ja nu vienīgi atkal saistībā ar da­bu. Man ir bijis tāds mirklis, kad es gulēju — mēs ar draudzeni aizbrau­cām uz kādu ezeriņu netālu no Tal­siem, dzīvojām telti, es uzkāpu kalni­ņā — gulēju uz vēdera zālē, un tā bi­ja tāda sajūta! Kalniņš bija tāds apaļš, kā zemeslode, un es uz viņa guļu, un saule... Banāli, bet tāda sajūta — es nevaru to aizmirst.

RL: Kādā vidē, kad dzīvē tu esi jutu­sies dabiski?

Neiburga: Kad trenējos akadēmiskajā airēša­nā. Es biju "vadairētāja". Un tur jau parādījās tā mana nejaukā pienākuma apziņa, ko esmu jau pieminējusi. Mēs bijām četrinieks, un mums bija treni­ņi airēšanā, treniņi svarcelšanā, tre­niņi skriešanā un treniņi zālē. Skrie­šanas treniņos daža meitene labprāt mēģināja kaut ko nošmaukt — paiet soļiem, nošķiebt kādu gabalu. Un es, es biju tā, kas teica: "Nē, tā nevar!" Tā es viņas tur trenkāju. Bet tā airēšana ari man patika da­bas dēļ. Kad tu airē, tad dzirdi tikai tos rit­miskos šļakstus — šļākt, šļākt, šļākt! — sviedri līst, un slīd kaut kā­di skati garām. Krasti, krūmi, koki. Tilta ēna. Debesis, negaiss nāk virsū, upe sāk viļņoties — un tikai: šļākt, šļākt, šļākt... Pilnīga harmonija, ne­kādu domu, tikai sajūtas.

RL: Cik daudz tu noņemies ar savu izskatu?

Neiburga: Uz tādu jautājumu, sevišķi ja jau­tā vīrietis, vairums sieviešu atbild lie­kulīgi. Man par savu izskatu vienmēr bi­juši kompleksi. Man vienmēr licies, ka esmu resna — ari tad, kad biju tieva. Ausis par lielu, deguns par ga­ru. Un tā tālāk. Tomēr laiku pa lai­kam es ar to samierinos un jūtos pa­visam labi.

RL: Vai tev patīk dejot?

Neiburga:  Jā, bet vairāk intimitātes dēļ, kas dejā rodas ar otru cilvēku, ne pašas dejas pēc. Citādi mana meita Katrī­na, viņa stāstīja, ka viņa ir klausīju­sies Loriju Andersoni un gribējusi kaut ko, kaut ko darīt. Un iztēlē viņa redzējusi savas pēdas, kuras veic visā­das kustības. Dejas.

RL: Saki, par ko tu domā? Kas ir do­mas, kas tevi vajā?

Neiburga:  Nežēlība. Liktenis. Indulis Zariņš mums reiz teica — dzīve nav nežēlīga, tā ir vienaldzīga. Tas ir šausmīgi netaisnīgi, ar nežē­līgo vēl kaut ko var sarunāt, ne ar vienaldzīgo. Vakaros mani vajā murgainas vīzi­jas. Man ir briesmīgi dzīva iztēle, es nepaspēju vēl kaut ko īsti iedomāties, kā jau to ieraugu. Visas iespējamās katastrofas jau esmu pārdzīvojusi.

RL: No kā tu baidies?

Neiburga:  Es no bailēm vien sastāvu. Tas ir nožēlojami, ja cilvēks ir tik eksisten­ciāli bailīgs kā es.

Man ir bail no sāpēm, no vardar­bības, no slimībām. No spokiem. Ma­ni ir vajājuši kodolsapņi. Nakti es ne­spēju palikt viena, visās istabās ieslē­dzu gaismu, visās. Vecāķos naktī iz­eju virtuvē padzerties un dzirdu, kā tur kāds elpo. Es saprotu, ka tas nav Andris, kurš elpo tā dziļi, lēni. Un tas nav arī Sašiņš, kurš elpo tā ātri, ātri. Kāds tepat blakus elpo pavisam citādāk. Es ieskrienu istabā — nē, skrienu atkal atpakaļ virtuvē — nē, un tā es šaudos trīs reizes, kamēr pa­modinu Andri, lai nāk skatīties, kas tur elpo. Skaitītājs! Griež to savu ri­pu un elpo! Bet visvairāk man bail par bēr­niem.

RL: Pamēģini pastāstīt par to, kas tu gribētu būt, bet neesi?

Neiburga:  Es gribētu būt stipra, neatkarīga, noslēpumaina. Harmoniska. Lai man pietiktu spēka vienmēr darīt to, ko es patiešām gribu darīt.

RL: Kam, tu domā, būtu vēl jābūt?

Neiburga:  Visam. Visam. Mīlai, slavai, panā­kumiem, bagātībai. Viss ir tik sīki un nenozīmīgi, un tev liekas, tu izaugsi liela un sāksi dzīvot.