Es domāju par Čakstes kungu

Labdien!

Mani sauc Eižens Doreds. Ir 2002. gada beigas. Sēžu savas Kalifornijas mājas studijā saulainā svētdienas rītā gandrīz vai bez kādām rūpēm, bet domāju par kādu citu dienu, gluži citā, atšķirīgā manas dzīves vietā un laikā pirms 58 gadiem.

Šī vieta bija Štuthofa — koncentrācijas nometne pie Gdaņskas, tālaika Vācijas Dancigas. Bija 1944. gads un tā bija svētdiena agrā oktobrī.

Abi ar draugu Normanu Švarcu bijām šīs nometnes ieslodzītie. Sēdējām uz gultas malas, pa laikam saspiežot utis mūsu cietuma formu vīlēs, sapņojot un ilgojoties pēc pārpalikušā ēdiena, kuru neapēdām un izmetām, kad dzīvojām Latvijā. Kāds no ieslodzītajiem pienāca un teica, ka pie mums atnākuši ciemiņi un tie gaidot mūs ārpus barakas durvīm. Tas mūs ļoti pārsteidza, jo neviens nometnē mūs nepazina pēc uzvārdiem.

Piegājām pie durvīm un turpat ārpusē ieraudzījām divus garus vīrus nedaudz virs 50 gadu vecuma ziemas mēteļos un kažokādas cepurēs. Viņi latviešu valodā vaicāja, kurš no mums ir Švarcs, kurš Doreds, un tad paši stādījās priekšā. Vīrietis, kas runāja, ar sevi iepazīstināja kā Konstantīnu Čaksti un savu kompanjonu kā Kalniņa kungu. Čakstes kungs mums vaicāja, kad un kur mūs arestēja, kāpēc un kā tas noticis. Mēs stāstījām, ka augustā mūs arestēja Gestapo pie Ventspils un mūs aizveda uz Ventspils cietumu. Bet mēs nevienu dienu neesam bijuši tiesā un nezinām, par ko mūs apsūdzēs. Mans draugs Normans bija Latvijas Nacionālā teātra dibinātāja dēls. Tāpēc Normana vārds varēja būt bijis pazīstams Čakstes kungam. Mans tēvs [1. Jānis Doreds — latviešu kinooperators, kura biogrāfija līdzinās piedzīvojumu romānam par 20. gadsimta vēsturi. Dzimis Vidzemē, devās uz Parīzi, lai apgūtu kinooperatora amatu un kļuva par amerikāņu kinohronikas ziņu reportieri. Doreds filmēja gan nosalušo turku karavīru līķus Pirmā pasaules kara Kaukāza frontē, gan Ļeņina bēres, gan Spānijas pilsoņu karu un itāļu iebrukumu Abesīnijā, vācu ienākšanu Čehijā un Varšavas bombardēšanu. Latviski izdots viņa sievas, norvēģietes Elizabetes Doredas uzrakstītais Doreda dzīvesstāsts Zemeslode man ir apaļa, Zinātne, 1993. Eižens (Jevgeņijs) ir Jāņa Doreda dēls no pirmās laulības (red. piez.).] bija starptautisko ziņu korespondents un, strādājot amerikāņu uzņēmumam, viņš Latvijā pavadīja maz laika. Tomēr, iespējams, ka Čakstes kungam bija zināms mana tēva vārds. Tajā brīdi mums abiem ar Normanu bija 21 gads.

Abi ar Normanu zinājām par Čakstes kungu no vēstures stundām Latvijā. Čakstes kunga tēvs bija neatkarīgās Latvijas pirmais prezidents. Tomēr nezinājām, ka šie abi vīri bija universitātes profesori un Latvijas neoficiālās valdības locekļi vācu okupācijas laikā.

Koncentrācijas nometnes vide nav civilizētas sarunas veicinoša, bet mūsu tās svētdienas rīta īsā tikšanās ar Čakstes kungu un Kalniņa kungu Štuthofā bija kā tikšanās ar diviem gladiatoriem no citas planētas. Mūs tā iespaidoja viņu vienkāršā labsirdība un drosme, kas izstaroja no viņu izteicieniem, ka guvām jaunu cerību — beidzot labestība un taisnība tomēr gūs virsroku.

Mūsu tikšanās ilga tikai 15 vai 20 minūtes. Abus vīrus redzējām arī vēlāk kopā staigājot pa nometnes ieliņām pie savas diplomātu barakas. Pamājām ar galvu pieklājīgas labdienas, bet nekādu sarunu ar viņiem mums vairs nebija.

1945. gada janvārī krievu fronte tuvojās Dancigai.

Nometnes administrācija saņēma pavēli pārvietot nometnes iedzīvotājus uz jaunu vietu Vācijas rietumos vai Polijā. Cietumniekus sarindoja 4 vai 5 simtu vīru kolonnās, katra 10 vīru platumā. Pirms pārgājiena katram vīram izdalīja puskukuli rupjas maizes, mūsu pārtika visam ceļojumam. Mēs visi noēdām savu maizi nākamajā stundā. No nometnes devāmies pa platu lielceļu rietumu virzienā. Kolonnas katrā pusē bija 4 vai 5 SS sargi, un tā mēs kājām iesākām savu ceļojumu uz mūsu ceļa mērķi.

Štuthofā bija daudzi tūkstoši cietumnieku. Cik kolonnu jau iepriekšējās dienās bija pirms mums izgājušas, mēs nezinājām.

Vai diplomātu barakas tās iemītnieki bija jau atstājuši, arī nezinājām. Bet tajā rītā, kad izveidoja manu un Normana kolonnu, pamatīgi sniga.

Abi ar Normanu nonācām pašā pēdējā rindā, bijām pēdējie divi vīri kreisajā pusē. Pievakarē, pēc tik daudzu stundu soļošanas kolonna nebija vairs tik kārtīga. Mums jau agrāk norādīja, ka tuvojoties civiliedzīvotāju kamanām vai auto, kolonnai jāpārvietojas uz ceļa labo pusi un jāapstājas. Bija jau tumšs. Pat labi barotie SS vīri vairs nelikās sevišķi modri. Reiz bijām apstājušies palaist garām satiksmi un mūsu kreisās malas sargs, sadzirdējis kādu skaļu nemieru kolonnas priekšgalā, aizskrēja.

Nepagāja ne sekunde, viens skatiens starp Normanu un mani, un nākamajā mirklī jau gulējām uz vēdera dziļa sniega pilnā grāvī un mūsu galvas bija pāris pēdu zem blakus esošā ceļa līmeņa.

Mēs tur gulējām laikam kādu stundu, vēl ilgi pēc tam, kad jebkādu troksni varētu no attāluma sadzirdēt. Mēs droši vien bijām pārvērtušies par dzīvām lāstekām, bet tas nebija iemesls, kāpēc vēl nebijām izrunājuši pirmo vārdu. Mēs bijām tik izbijušies, zinādami, ka viena vienīga skaņa būtu aicinājums mūsu sargam atgriezties un ielaist lodi mums galvā.

Tas nenotika, un mēs izdzīvojām.

Šodien, kad atceros šo notikumu pirms 58 gadiem, es domāju par Čakstes kungu un viņu draugu. Es tagad zinu, ka šie divi ievērojamie latvieši izdzīvoja pārgājiena mokas, bet es arī zinu, ka neilgi pēc tam Čakstes kungs nomira un tika apbedīts kādā vietā tagadējā Polijā. Un es arī domāju par mūsu dzīves apstākļiem un kā tie noteica mūsu dažādos likteņus.

Čakstes kungs, augsti izglītots universitātes profesors, patriots un valsts vadonis, kas tik daudz ziedojis sabiedrībai, bet kuru tomēr pārvarēja politiskie spēki ārpus viņa kontroles, nonāca Dieva pamestā koncentrācijas nometnē noziedznieku un sabiedrības izstumto apsardzībā. Dienā, kad viņš soļoja uz nākošo nometni, kad viņa ieslodzīto kolonna apstājās atbrīvot ceļu, pat ja SS sargs būtu pamirkšķinājis un atļāvis viņam ieiet mežā blakus ceļam, es neticu, ka Čakstes kungs kaut sekundi būti domājis bēgt mežā. Pat ja viņš būtu zinājis, ka tā nav viltība, lai tiktu bēgot nošauts. Tāds nebija Čakstes kungs. Viņš ļoti labi apzinājās, kas viņš bija. Viņš labi sapratu mūsu visu apstākļu absurdu. Viņa augstie akadēmiskie sasniegumi būtu likuši viņam izjust lielu atbildību par savas valsts nākotni un savu līdzcilvēku. Šī spēcīgā sajūta krietni pārspēja viņa vēlmi vienkārši izglābt savu dzīvību.

Mūsu īsās tikšanās laikā ar Čakstes kungu Štuthofas nometnē mēs pārmijām nedaudz vārdu, bet viņā klausoties un acīs skatoties, es sajutu to lielo spēku un pārliecību, kas iedrošina citus. Šī īpašība noteikti būtu viņu pavadījusi jebkurā šīs pasaules nostūrī, kur vien liktenis viņu aizvestu.

Pasaule zaudējusi lielu cilvēku Čakstes kunga personā.