Es ceru, Repšes kungs man piedos

Rīgas Laiks: Sakiet, jūs esat no Jelgavas, tāpat kā Šķēle?

Augusts Brigmanis: Jā.

RL: Varbūt Jelgavā ir kaut kas tāds, kas rada šādus cilvēkus?

Brigmanis: Es nezinu, es negribētu sevi salīdzināt ar Šķēli. (Smejas.) Bet es pats sevi uzskatu par zemgalieti, esmu zemgalietis ar sirdi un asinīm, un tas droši vien caur gēniem nācis. Arī tēvs ir dzimis nevis Jelgavā, bet pie pašas Lietuvas robežas, faktiski vietā, kas ir Ulmaņa sirds. Viņš bija ļoti pārliecināts Ulmaņa piekritējs.

RL: Sakiet, ko nozīmē jūsu vārds?

Brigmanis: Augusts? Tas ir vēsturisks vārds, ar senatnīgu pieskaņu. Es domāju, ka man iekšā pārnācis kaut kas no tiem seniem Augustiem. Man liekas, ka arī imperatori bija Augusti.

RL: Ir tāds Augusts Oktaviāns… Augusts ir no latīņu augure, tas nozīmē – dieva pacelts vai arī tāds, kurš paceļ valsti. Augusts Oktaviāns bija Jūlija Cēzara radinieks un viens no laimīgākajiem Romas imperatoriem. Cita starpā, Jūlijam, kurš Krūmiņš, mājās ir Jūlija Cēzara krūšutēls. Vai jums ir kāds vēstures varonis, kas tuvs?

Brigmanis: Man – nav. Es nemīlu elkus. Man tas nepatīk. Nepatīk radīt elkus, jo tad viņiem paliec par tādu… Viņi aizēno tavu reālo darbību, un tu vairs necenties būt sevis dēļ, bet centies kaut kam pielāgoties. Bet tas nav manā dabā – kādam pielāgoties. Bet es ļoti gribēju studēt arheoloģiju, jo man šausmīgi patika vēsture, skolā es lasīju vēsturiskas grāmatas, sākot ar visiem Nožēlojamiem un beidzot ar Sengrieķu mītiem. Arī tagad es pa laikam nopērku līdzīgas tematikas grāmatas, teiksim, nupat nopirku Laika robežu, ļoti interesanta grāmata. Tas pats autors, kas sarakstījis Juras laikmeta parku, Kongo, Andromedas miglāju. Tur ir par nākotni, par viduslaikiem, Anglijas pilīm un tā tālāk.

RL: Es atcerējos anekdoti, kuras refrēns bija: “Abramovič, jūs, protams, smiesieties!” Abramovič, jūs, protams, smiesieties, bet arī Rozočka nomira. Jūs, protams, smiesieties, bet man ir teikuši, ka jūs esat viens no patlaban ietekmīgākajām figūrām Latvijas politikā.

Brigmanis: Nu, es tikai gribu teikt, ka nekad negribu būt kaut kas vairāk par to, kas es esmu. Un katrā vietā, kur es esmu, es esmu gribējis būt pats par sevi. Varbūt līdz ar to kādam bijušas problēmas, bet tā bija arī, piemēram, toreiz, kad es faktiski aizgāju no kompartijas. Kad mēs ar Čepāni tajā vēsturiskajā brīdī izgājām ārā no tās zāles.

RL: Kad jūs izgājāt?

Brigmanis: Kad partija sašķēlās. Jūs atceraties, tas bija diezgan vēsturisks kongress. Scenārijs bija izdomāts tāds, ka mani iesēdināja prezidijā, kur viss jau bija safasēts tā, lai stagnātiskais spārns varētu ņemt virsroku. Mani uzskatīja par tādu kompromisa cilvēku, kas varētu mēģināt vēl visu šo brigādi saturēt kopā. Kongresu vadīja Vagris. Bet bija skaidrs, ka nekāda kompromisa te vairs būt nevar, šķiramies un viss, cauri. Čepānis piecēlās, iet ārā, un es arī ceļos kājās un eju ārā. Vagris tik nosaka: “A kur tu iesi?” Es saku: “Sveiki!” (Smejas.) Tā ka es nevaru pielāgoties laikam, es vienkārši daru to, ko uzskatu par pareizu. Ko es uzskatīju tautai par pareizu.

Deviņdesmito gadu sākumā visi gāja iekšā politikā, un mani arī aicināja Ceļā, kur jau vairāk vai mazāk visi kompartijas cilvēki samuka iekšā. Vēlāk mani aicināja arī Tautas partijā, bet, nu, es nevaru strādāt kāda ēnā. Es domāju, ka nekad vairs politikā neatgriezīšos, ka mans aicinājums tomēr ir lauki. Mans vecaistēvs bija zemnieks, esmu audzis tais pašos Zaļeniekos, lauku lieta bija tuva arī tēvam. Esmu pabeidzis Lauksaimniecības akadēmiju. Bet katrā vietā, kur esmu strādājis, man šķiet, ka kaut kas ir jāizdara, kaut kas jāatstāj.

RL: Sakiet, kuri no Latvijas politiķiem jums ir autoritātes?

Brigmanis: Man – Bresis. Viņš tanī brīdī izvilka Latvijas lauku lietu un pacēla šo karogu. Zināmā mērā tā ir likteņa ironija, ka viņš nekļuva par premjeru. Viņš būtu Latvijas laukus izvilcis, un tā lauku lieta nebūtu aizgājusi tik tālu, cik viņa tagad ir.

RL: Sakiet, kas labs ir Latvijas laukos?

Brigmanis: Manuprāt, Latvijas lauki ir tā sociālā vide, kas saglabājusi latvietību. Protams, Latvijas laukos vīri nodzeras, bet uguns turētājas pavardā faktiski ir sievas.

RL: Uguns turētājas pavardā?

Brigmanis: Ir tāds Lauku Avīzes organizēts konkurss Radošā sieviete laukos. Man bija tas gods šajos konkursos piedalīties. Kad es lasīju vēstules, ko bija rakstījuši kaimiņi, izrādījās, ka ir daudz lietu, ko cilvēki dara tikai sava prieka pēc. Vienkārši tādēļ, lai identificētu sevi kā cilvēku, lai nenodzertos, nenolaistos… Sievietes šajā ziņā ir daudz, daudz izturīgākas.

RL: Jūs gribat teikt, ka pilsētas sievietes ir mazāk izturīgas?

Brigmanis: Nē, negribu, bet mēs runājam par laukiem.

RL: Tomēr jūs esat teicis, ka tieši zemniecība ir Latvijas nacionāli valstiskais pamats.

Brigmanis: Varbūt šajā izteikumā es neesmu bijis īsti precīzs. Manuprāt, lauki nav jāidentificē tikai ar zemniecību. Es tos vairāk uztveru kā sociālo vidi. Ja es saku, ka esmu zemnieks, tad es neesmu tīri patiess. Es neesmu zemnieks tajā klasiskajā izpratnē, zemnieks, kas pats sēž pie traktora stūres un bļauj, noziedies mēsliem. Varbūt mums jāpaskatās uz jēdzienu “zemnieks” kaut kādā savādākā skatījumā.

RL: Kādā tad?

Brigmanis: Es sevi izprotu kā zemnieku, kā tādu, kas organizē lauku darbu un bez savas saimniecības vadīšanas atrod laiku arī citām lietām. Šajā brīdī, es neslēpšu, es esmu ticis pāri šīm lietavām. Es esmu novācis labību un tagad es faktiski sēšu ziemājus. Katrā vietā ir jābūt sakārtotībai, un man patīk, ka man ir cilvēki, kas zina, ka viņi ar, viņi sēj un pēc tam kaltē labību un ka es varu šiem cilvēkiem samaksāt, zināmā mērā padarot viņu dzīvi vieglāku, un viņi par to tālāk nedomā.

RL: Tad jau jūs esat saimnieks, nevis zemnieks?

Brigmanis: Jā, bet tai pašā laikā man patīk pašam pa to lauku iet un darīt. Es varbūt pat godīgi atzīšos tādā lietā, ka es īsti nemāku sēt, kā vajag. Es pat īsti nemāku nokult labību, bet es zinu, ka šo zemi mīlu un zinu, ka man viņa ir jāsakopj.

RL: Viens no 20. gadsimta izcilākajiem filozofiem Heidegers izteicies, ka filozofs dzen vagu esamības laukā. Kādā laukā jūs dzenat šo vagu, ja mēs runājam metaforās?

Brigmanis: Es dzenu vagu… Pēc kādiem x gadiem, kad es vairs nebūšu uz zemes šajā izpratnē, kādā es patlaban esmu, bet kādā citā – jo es esmu tas, kas tic, ka es vai kāds cits atgriežas kādā citā. Bieži vien sapņos vai vīzijās es esmu redzējis... Es domāju, ka tā ir mana iepriekšējā dzīve, un šo dzīvi es tāpēc gribu nodzīvot tā, lai pēc manis kaut kas paliek un lai pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit kaut kur kādās vēstures annālēs mani bērni – man ir trīs bērni – varēs pateikt: tajā un tajā laikā mans tēvs izdarīja to un to, un to.

RL: Sakiet, kāpēc Ulmaņa pieminekļa atklāšanā bija ekumēniskais dievkalpojums? Ņemot vērā jūsu lauku ievirzi un zaļos partnerus, daudz vairāk būtu piestāvējis kāds no tautas ritiem, kāda rumulēšanās.

Brigmanis: Nē, ziniet, es esmu kristīgu vērtību piekritējs, bet es uzskatu, ka man sava ticība un pārliecība labajam ir jāapliecina ar kaut ko reālu. Labo nevar izdomāt, tam ir jānāk pašam no sevis. Kā tas citreiz iznāk, to ir grūti pateikt.

RL: Bet kā tad ir – jūs esat cilvēks, kas grib labu, un latvieši apkārt, kas arī grib labu, bet no kurienes tad pasaulē rodas ļaunums?

Brigmanis: Es domāju, ka pasaule ir tā sadalīta, ka pastāv kādi ārpus mums stāvoši spēki, kas šo situāciju veido. Es ticu, ka tas arī zināmā mērā ielikts gēnos. Tā ir pārmantojamība, un es domāju, ka arī nākošā dzīvē būšu labs – tāds, kāds esmu.

RL: Tāda garlaicīga pieeja dzīvei.

Brigmanis: (Smejas.) Nē, bet es neesmu no savas dzīves noguris, tāpēc arī zināmā mērā tā nākšana uz Zemnieku savienību. Tas ir izaicinājums, jauns izaicinājums. Vai tu vari kaut ko izdarīt? Vai tu vari partiju pacelt no ārpus Saeimas palikušas partijas, kas faktiski ir norakstīta?

RL: Jūs runājat jaunā internacionālā žargonā – “izaicinājums” ir tāds amerikāņu vārda tulkojums.

Brigmanis: Jā, bet es arī esmu internacionālists, es neslēpju to.

RL: Jūs esat daudz ceļojis. Kas, jūsuprāt,  Eiropā ir labs?

Brigmanis: Nu, es esmu visa tā grēcīgā piekritējs, kas, kā saka, katram no mums iekšā mīt. Grēcīgā, jā! (Smejas.) Man patīk aizbraukt uz kādu skaistu vietu. Kad esmu, piemēram, Kanāriju salās, man vienmēr patīk pasēdēt tur krodziņos, padzert malku laba alus, kārtīgi paēst. Tas ir dziļi simboliski, jo varbūt arī tās vācu asinis dzīslās ir – es vienmēr esmu gājis vācu krogos. Man tas liekas solīdi un ļoti simpātiski. Un man patīk, teiksim, šī tūrisma kultūra ārzemēs. Ļoti patika Parīzē, kad es vēl biju sabiedrības Pūres grauds direktors un mēs braucām uz Francijas laukiem.

RL: Grēcīgums kristīgajā kultūrā bieži tiek saistīts ar sievieti. Vai grēcīgums, par ko jūs runājat, arī saistīts ar sievieti?

Brigmanis: Nu nē, es neesmu bijis tādā situācijā, kad man būtu bijusi darīšana ar pērkamām sievietēm vai ar kādām mirkļa aizraušanām. Un parasti es braucu kopā ar ģimeni. Vienalga, es esmu trīs reizes precējies, es neslēpju to, bet es tomēr esmu ģimenes cilvēks.

RL: Šīs trīsreizējās laulības ir gandrīz vai vienīgais “traips” jūsu biogrāfijā. Iznāk, ka sievietes tomēr jūsu dzīvē radījušas šo atkāpi no mierīgas dzīves?

Brigmanis: Es uzskatu, ka esmu centies būt godīgs pret to cilvēku, kas dzīvo man blakus. Ja situācija ir izveidojusies tāda, kad faktiski nav iespējams dzīvot kopā, esmu centies to atklāti pateikt. Nevaru dzīvot kopā kā laulātiem draugiem un uzturēt sakarus ar kādu svešu cilvēku. Faktiski, es nonāku ar sevi pretrunās un sevi saplosu. Es labāk izlemju šo situāciju pārtraukt.

Katrā gadījumā, es varu pateikt, ka sievas, kas man bijušas, neapšaubāmi atstājušas paliekošas pēdas, un tajā, ka es esmu tas, kas esmu, jūtos dziļi viņām pateicīgs. Cilvēkam, kas tev blakus tevi bagātina, tu arī centies atdarīt ar to pašu. Vismaz es esmu centies atdarīt ar to pašu. Lai nu man viņas piedod, bet vismaz es esmu centies to lietu darīt godīgi.

RL: Jūs pieminējāt sievieti – pavarda turētāju. Kādas, jūsuprāt, ir sievietes nozīmīgākās īpašības jums?

Brigmanis: Es domāju, ka es negribu sievieti, kas vāra ēdienus. Es pats ļoti labi māku vārīt ēdienus.

RL: Kādus?

Brigmanis: Visādus – zupas, kotletes, cepešus, zivis, šašlikus – nu, tas jau pats par sevi. Man nav problēmu pašam marinēt un skābēt. Tāpēc es vēlos, lai viņa ir tāda, kas ievēro manī tās labās puses, māk tās novērtēt, parādīt, ka to es esmu labi izdarījis, bet, jā, šī ir tā lieta, kas man jāpilnveido. Lai gan, iespējams, kritiku reizēm es esmu uztvēris pārāk sāpīgi. Tā ka es sievieti vairāk uztveru kā cilvēku, kas man palīdz šajā nozīmē dzīvot – kad tu esi pārnācis pēc smagas darba dienas mājās un ir tāda mājīguma sajūta. Tā ir tāda miera osta, kur tu vari atnākt un parunāt, apsēsties, iedzert glāzīti konjaka, paskatīties televizoru nesteidzīgā lēnā sarunā. Tu vairs nesadedzini visu sevī, jo, ja tu sāc sadedzināt sevī klusējot visas tās dzīves ķibeles, tad tu pats vari  sadegt.

RL: Astoņdesmitajos gados, kad jūs bijāt komunistiskās partijas sekretārs, kompartijas sekretārs Ventspilī bija Lembergs. Vai jūs esat pazīstami kopš tā laika?

Brigmanis: Mēs kopā ar Lembergu strādājām Centrālajā komitejā, lai gan mums nebija ciešas saites. Toreiz mūs vairāk vienoja tādi cilvēki kā Māris Ārģelis, kurš bija Gulbenes pirmais sekretārs vai Svars – Alūksnes pirmais sekretārs. No ventspilniekiem es drīzāk satikos ar Jāni Blažēvicu, Helmutu Plauku, Druvi Skulti…

RL: Jūs droši vien esat ievērojis, ka saistībā ar Lembergu jūsu partiju Dienas Ozoliņš ir nodēvējis par “trubas zemniekiem”…

Brigmanis: Ziniet, man ir bijis daudz darīšanu ar žurnālistiem, un tas man pat sāk izraisīt zināmu interesi. Es pat šos rakstus kolekcionēju. Piemēram, es lasu Dienu un mēģinu uzzīmēt Brigmaņa tēlu, kāds tas ir Ozoliņa acīs: zaļgans zemnieks, kas hiēnas vai šakāļa gaitā zogas (smejas)  un ir pieplacis pie trubas. Bet es pavisam neesmu dusmīgs uz Ozoliņa kungu un viņa rakstus lasu ar interesi, tie gadās vienkārši superīgi. Par vienu es ļoti smējos, kur viņš rakstīja, ka valdības staltbriedis iet, un viņu papēžos sakoduši zemnieku šakāļi un Pirmās partijas hiēnas, kas to iedzen tieši mežsarga aplokā. (Smejas.) Nu super! Es domāju, ka Ozoliņa kungs ir ļoti talantīgs vīrs, un tur nav ko apvainoties – viņš pilda savu uzdevumu, avīzei ir sava konjunktūra, un tas ir saprotams.

RL: Šī publikācija parādīsies jau pēc balsojuma par Eiropas Savienību. Pagājušogad, intervijā Lauku Avīzei jūs teicāt, ka neredzat nevienu punktu, kāpēc lai stātos Eiropas Savienībā, jo neredzat, kas varētu nākt par labu lauku iedzīvotājiem. Tagad jūs esat “par” – vai nu jūs esat ieraudzījis šos punktus?

Brigmanis: Vakar mums ar sievu bija dziļas pārrunas, un viņa prasīja: “Nu pasaki man, kas te tagad notiksies, ja nenobalsos par to Eiropu?” Es viņai teicu, ka, protams, nenotiks nekas, un es nevaru nevienam cilvēkam, nevienai pensionārei pateikt, ka dzīve būs labāka. Nekas nemainīsies, lai gan iekšēji jau ir skaidrs – degviela būs dārgāka, elektrība būs dārgāka, preces – dārgākas. Es nezinu, vai tiešie maksājumi par hektāriem būs atsvars minerālmēslu cenu kāpumam. Tā ka es, domājot par Eiropas Savienību, cenšos no šīm materiālajām lietām distancēties. Es vairāk domāju par to, vai mūsu Latvija ir tāda oāze, vai tāda naftas zeme, kāda ir Norvēģija, jo faktiski tas loks riņķī apkārt ap mums sakļaujas. Es domāju, ka Igaunija arī nobalsos par Eiropu. Latvija faktiski paliks viena. Varbūt es maldos?

RL: Paliks viena, ja nenobalsos.

Brigmanis: Paliks šajā lokā viena. Man ir grūti pateikt, kā tas atsauksies. Varbūt, ka būs taisni otrādi – visi brauks un realizēs šeit savus šausmīgi interesantos projektus, tāpēc, ka te nav Eiropas Savienība.

Vienā Lauku Avīzes pasākumā Gulbenē es godīgi pateicu – jā, es pārdodu savu balsi ES par tiem desmit vai divdesmit latiem, ko es saņemšu kā tiešos maksājumus. Es domāju, ka es būšu ieguvējs, jo man ir pāri par 300 hektāru lauksaimniecības zemes. Bet lai es tagad ietu ar pilnu atbildību un pilnu sirdi, būtu tas aģitators un tas rupors, tautai teiktu – jums būs labāk? Man nav šādas informācijas, un es nevaru būt negodīgs.

RL: Labi, bet, kā jums tomēr šķiet – kas notiks Latvijas laukos?

Brigmanis: Tagad bieži saka, ka laukos ir slikti, taču Pūrē, kur ir mana saimniecība, patlaban tiek artas tādas zemes, kādas ilgu laiku nav artas. Tiesa, tās neapar mazie zemnieki, bet lielie. Nu, es arī pērku zemi, man pat šodien ir papīri kabatā, ka es pērku 15 hektārus. Manuprāt, tie, kas ir līdz šim noturējušies un apsaimnieko zemi, tie arī koncentrēs ap sevi brīvās platības. Bet vēl ir arī jautājums – vai šīs brīvās neapstrādātās platības pārņems mūsu zemnieki, paplašinot savu saimniecību, vai arī tās pārņems ārzemnieki? Es domāju, ka zemes cena pieaugs, bet es zinu, ka šīs zemes apstrādās. Es zinu arī to, ka tehniku, kas nepieciešama šo zemju apstrādei, var atļauties tikai izredzētie, tie ieguldījumi var saniegt kādus 100 tūkstoš latus – kombains plus sējmašīnas, un tev vajadzīgi vismaz 300 hektāri, lai atpelnītu ieguldīto, būs vajadzīgi strādnieki. Palielināsies rapšu platības, graudaugu audzes.

RL: Rapšu tāpēc, ka jūs pats tos audzējat?

Brigmanis: Nē, tāpēc, ka tas ir ekonomiski izdevīgi. Cena par rapša tonnu ir aptuveni 120–130 latu. Ārzemēs novāc, teiksim, četras tonnas no hektāra, pie mums, kārtīgi saimniekojot, novāc divus ar pusi. Tas ir, no hektāra var dabūt pāri par 300 lašu un šai produkcijai ir neierobežots noiets.

RL: Cik jums bija to hektāru?

Brigmanis: Pāri par 300.

RL: Vai reizinot 300 ar 300, var dabūt tos 50 tūkstošus, kas jums bija deklarēti kā ienākumi?

Brigmanis: Jā, tā viņš ir.

Tā ir viena lauku lieta, kas perspektīvā attīstīsies. Un otra, kas, es uzskatu, mums jāatbalsta, ir sociālās vides uzturētāji laukos. Tie ir skolotāji, kompjūteristi, mēs ar jums, kad jūs brauksiet uz vasarnīcu laukos, jūs taču arī uzturat to sociālo vidi. Jūs taču arī sakopjat savu celiņu, jūs sataisāt žogu apkārt mājai, appļaujat nezāles.

RL: Nē, man patīk aizauguši dārzi. Tad iznāk, tā teikt, ka mūsu lauku nākotne pieder Garozam, ne Oskaram?

Brigmanis: Jā, diemžēl, bet šajā procesā mums jāatbalsta arī Oskars.

RL: Kādā veidā tas ir iespējams?

Brigmanis: Es runāju par vides sakopšanu, par lauku ainavas uzturēšanu, netradicionālo lauksaimniecību, lauku tūrismu.

RL: Es atceros, Ginta Grūbes Vakara intervijās reiz bija tāda veca sieva, tāds Dzidrišs no Sīkraga, kur Kehrim muiža. Dzidrišs dzīvo pussabrukušā mājā ar daudziem kaķiem, iespējams, iedzer, nu, tāda ļoti kolorīta būtne, kas man veido vienu neatņemamu Latvijas lauku vaibstu. Vai jūs uzskatāt, ka ir iespējams kaut kādā veidā pabalstīt arī…

Brigmanis: Dzidrišu? (Smejas.)

RL: Dzidrišu, jo viņai arī kaķiem jāpērk barība.

Brigmanis: Grūti pateikt, kas Dzidrišam ir vērā ņemams pabalsts. Pēc jūsu stāsta šķiet, ka viņas dzīve viņu vairāk vai mazāk apmierina, bet, ja viņa gribētu sev jaunu, kvalitatīvu lēcienu, grūti pateikt, cik tas viņai būtu naudas izteiksmē. Es saprotu, ka tie 5, 20 vai 30 lati, ko mēs cilvēkam iedodam, tā nebūs nauda, kas tiks ielikta attīstībā.

RL: Iespējams, ka tā tiktu nodzerta.

Brigmanis: Jautājums, vai tikai nodzerta? Lai es Pūrē justos komfortabli un man būtu prieks savos 300 hektāros saimniekot, es gribu, lai man riņķī ir Dzidrišs, Kalniņš, Pēteris un lai viņi nestāv ar rungu, ar uguni, lai viņi būtu ar dzīvi puslīdz apmierināti, lai viņi nejustos, piedodiet, kā arābi, kas ir neapmierināti ar pasaules imperiālistu uzbrukumu un Ameriku, kas viņus apdalījusi. Mums valstī vajadzīgs sociāls miers un sociāli apmierināti cilvēki. Un laukos cilvēki ar šiem 10, 20 hektāriem vajadzīgi sociālā miera uzturēšanai. Tā ir mūsu maksa par to, ka mēs, lielie, arī varam mierīgi strādāt un dzīvot.

RL: Musolīni reiz salīdzināja valsti ar organismu un teica, ka slimību izraisītāji mikrobi ir jāiznīcina. Jums reiz bija tāds skaists, ārkārtīgi interesants politikas salīdzinājums ar lauku. Jūs teicāt, ka politikas laukā var rasties slimības, un tad ir iespējas šo lauku nopļaut vai arī izravēt. Kā jūs domājat, kas Latvijā būtu izravējams?

Brigmanis: Es runāšu atklāti. Es nezinu, vai Jaunajam laikam izdosies kaut ko izravēt, un es arī nezinu, cik tālu tajā var iet, bet par vienu es esmu pārliecināts – Repšes kungs nemainīsies. Ir lietas, kurās es ar viņu būtu gatavs iet uz kompromisiem, jo es domāju, ka esmu kompromisa cilvēks. Bet es zinu, ka es nekad negribētu strādāt zem viņa, tāpēc es arī negāju par lauksaimniecības ministru, es sapratu…

RL: Tieši tāpēc?

Brigmanis: Tieši tāpēc (uzsver).

RL: Es īsti nesapratu: kas ir tas iemesls?

Brigmanis: Es domāju, ka tieši viņa darba stils. Es uzskatu, ka viņa darbā ir autoritārisma diktatūras iezīmes. Viņam piemīt šī vēlme pakļaut visus sev, un tad es sev jautāju – bet varbūt tauta to gaida, varbūt tautai ir apnikušas visas šitās nejēdzības un vajag, lai viena stingra roka to savalda. Un tad manī rodas otra pretruna – bet kas man ir devis tiesības tautai neļaut izbaudīt šāda tipa vadītāju, šāda tipa laikus? Kur ir tā robeža, kad vairs nevar ļaut to darīt?

RL: Intervijā Lauku Avīzei šī gada vasarā jūs teicāt, ka vienam otram cilvēkam grūtā brīdī Ulmanis ir asociējies ar tēvu. Nu tad mēs varētu pieņemt, ka tauta ir tāds mazs puisītis, mazi puisīši, kas gaida, ka Repše vai kāds cits novilks viņiem bikses un uzskaitīs pa dupsi.

Brigmanis: Jā, jā. Es bieži esmu runājis ar cilvēkiem – ne tikai lauciniekiem –, un viņi man saka – dariet visu, lai Repše noturas. Nenododiet viņu. Man ir slikti, es neēdīšu, es neiešu pie ārsta, bet mēs redzam, ka viņš viens grib šai dzīvē kaut ko mainīt. Un tas faktiski mani attur no tādiem varbūt pārsteidzīgiem, krasiem soļiem. Lai vienā brīdī pateiktu, ka – zini, mums viss šitais pietiek.

RL: Un tad jūs uzceļat pieminekli Ulmanim un sakāt, ka jūs Ulmani glorificējat. Vai jums nešķiet, ka tādējādi jūs vēl palīdzat radīt šādu Repšes tēlu?

Brigmanis: Jā, jā. Visa šī lieta tautā ir tā apnikusi, visas šīs tautas partijas ir sasmērējušās… Un varbūt, varbūt ir nepieciešams tautai dot šo vadoņa tēlu, dot kādu signālu, ka te var kaut ko mainīt. Es sevī neesmu – nevaru atrast pareizāko vārdu – es neesmu īsti “atkodis” Repšes sūtību un būtību. Vai viņš tiešām patiesi vēlas to darīt vai tikai apliecināt savu ego?

Kad es atradīšu atbildes uz šiem jautājumiem, tad arī būs šī izvēle: vai turēties ar viņu līdz galam vai arī tiešām vienā brīdī pateikt – pietiek! Bet šis brīdis tuvojas, jo no lēmumiem, kas nāk pie mums uz Saeimu, strāvo šī varas koncentrēšanās, es to jūtu. Faktiski pati tauta var dot kādu savu signālu, es gan nezinu, vai šis signāls pateiks, kas jādara.

RL: Kā tad jūs taisāties dzirdēt šo tautas signālu? Runājot ar veciem cilvēkiem?

Brigmanis: Nu, veci cilvēki, tie vecie cilvēki. Lielākā daļa ir par Repši, es to faktiski jūtu. Viņiem faktiski vairs nav ko zaudēt, viņi tik var cerēt, ka iegūs lielākas pensijas. Varbūt citādāka izpratne par šiem procesiem ir uzņēmējiem? Ja tas būtu tik vienkārši, tad jau es to būtu izdarījis. Faktiski es neesmu stādījis sev mērķi šajā valdībā vai šajā periodā iegūt kaut kādus materiālos labumus vai kādu amatu, jo faktiski ar to saimniecību, kas man ir, es varu savu vidusmēra latvieša dzīvi nodrošināt. Es varu kaut kur aizbraukt uz ārzemēm, paēst un padzert, un nopirkt, ko man vajag. Varbūt šie četri gadi paies, un es atgriezīšos savā saimniecībā, māja man uzbūvēta un…

RL: Dzīvosiet mierīgi.

Brigmanis: Dzīvošu mierīgi. Bet faktiski domāju, ka es tā nevarēšu, jo domāšu ko citu – kā sevi apliecināt, ko sasniegt.

RL: Bet kāpēc tieši Repše kā tautas tēvs, varbūt mēs varētu apmierināties ar Vairu Vīķi-Freibergu kā māti? Kāpēc mums obligāti vajadzīgs vēl stingrais tētis?

Brigmanis: Bija ļoti… Es ceru, Repšes kungs man piedos. Vienās rīta brokastīs pacēlās mūžsenais jautājums: kāpēc tad jūsu ministri valdības sēdē nerunā par visām tām nebūšanām? Kad ir tie balsojumi, visi vienbalsīgi nobalso, viss iziet cauri un es neredzu nekādas problēmas. Kāpēc tad viņi to nesaka? Un tad es Repšes kungam teicu: nu, saprotiet, kā tas valdībā notiek: jūs viņiem esat kā stingrais tētis, kas katru nolūko ar bargu skatienu. Zināmā mērā viņiem rodas tāds nolemtības sindroms: ja es pacelšu savu galvu, tad būs čiks, un cauri. Repšes kungs tā pasmaidīja, teica: “Jā!” (Sit ar dūri pa galdu.) “Mans tētis arī bija stingrs!” (Smejas.) Jā, no tēta ir jābaidās. Es negribētu, lai tas žurnālā izskanētu kā nievājoša piezīme, bet tas faktiski atklāj šo būtību. Tāpēc es arī negribēju iet pie Šķēles partijā, tas nav mana stila cilvēks, es nekad nebūšu kā Šķēle, jo es zināju, ka es nekad viņam nepakļaušos un vienā brīdī šī robeža būtu klāt.

RL: Vai šāda robeža varētu tuvoties ar jautājumu par Rīgas, Liepājas, Ventspils ostām?

Brigmanis: Šajā brīdī es paceļos pāri šāda tipa jautājumiem. Diemžēl tie ir tikpat lokāli jautājumi, kā subsīdijas lauksaimniekiem. Faktiski, es mēģinu paceltiem tiem pāri. Šodien tas ir jautājums par brīvostām, rītdien tas būs jautājums par KNAB amatu, pēc trim gadiem – es nezinu, par ko tas var būt. Es neesmu kā Repše, kas katrā šajā jautājumā saskata savas praktiskās darbības stūrakmeni.

RL: Jūs sevi dēvējat par kompromisa cilvēku. 1999. gadā jūs Ulmani nosaucāt par neviennozīmīgu personu. Šogad jūs viņu saucat par simbolu un sakāt, ka viņu glorificējat. Kā lai es uzzinu, ko tad jūs īsti domājat par Ulmani?

Brigmanis: Cilvēks nekad nevar apstāties savā izpratnē par procesiem. Ulmaņa personība, protams, nav viennozīmīgi izvērtējama. Laika gaitā mēs par viņu uzzinām aizvien vairāk. Piemēram, bērnības laikā man tēvs stāstīja – Ulmanis, Ulmanis, Ulmanis,  Ulmanis, pats viņš pie Ulmaņa dzimis, audzis, strādājis. Viņš stāstīja, sākot ar zaļumballēm, kur aliņu dzēris, ar meitām staigājis, beidzot ar aizsargiem un tā tālāk. Padomju laikā, protams, Ulmanis asociējās tikai ar šiem pieclatniekiem, ko puikas tur…  Kad atjaunoja Zemnieku savienību, es šai partijai pat tuvumā nebiju.  90. gadu sākumā man viņš absolūti bija izkritis no aprites. Es Ulmani no jauna iepazinu tieši tai 1999. gadā,  kad uz ZS mani uzaicināja mans bijušais Lauksaimniecības akadēmijas rektors Voldemārs Strīķis, teikdams – nāc, tev jāstrādā, tev tas jāizvelk.  Un es atnācu uz partiju, kur Ulmanis faktiski ir centrālā figūra. Pirmais Ulmanis, otrais Ulmanis, un skaidrs, ka, strādājot šajā partijā un esot partijas vadītājam, šis elks tev ir priekšā.

RL: Kāpēc?

Brigmanis: Nu, ir tomēr vajadzīgs kaut kāds simbols tiem cilvēkiem.

RL: Tāpat kā kādreiz Ļeņins?

Brigmanis: Nu, tepat jau viņš bija, jā, Ļeņins. Bet es domāju, ka ZS ar to ir spēcīga, ka viņai šis simbols ir, ka viņai ir šī ideja. Zināmā mērā tas palīdzēja viņiem, šai partijai šo gadsimtu būt.

RL: Kāpēc jums šeit nav ne krūšutēla, ne bildes?

Brigmanis: Kad es biju partijas sekretārs, man arī nebija. Man atnāca  kabinetā un prasīja, kāpēc tev lietuviešu suvenīrs pie sienas?

RL: Skatos, te tāda Rīgas bildīte?

Brigmanis: Jā, Pāžes bildīte. Man patīk. Manā Pūres mājā jūs arī neatradīsiet Ulmaņa bildi pie sienas.

RL: Jūs man tā loģiski izskaidrojat, kāpēc nav, ja sakāt, ka partijai vajag?

Brigmanis: Kā simbolu to vajadzētu turēt vairāk sirdī, nevis simbolu – krūšutēlu vai savādākā veidā. Simbols ir vajadzīgs tautai, tāpēc jau šis piemineklis tapa. Mēs izsakām pateicību tam cilvēkam, un daļēji, pieminekli veidojot, tā bija pateicība arī manam tēvam, tam laikam...

RL: Bet tad jūs turat Ulmani sirdī vai neturat?

Brigmanis: Es turu, jā, bet es neturu tā, ka tas būtu galīgi un viennozīmīgi šis pozitīvi vērtētais tēls, jo tad jau mēs nonākam pie tādas šī tēla glorificēšanas, ka patiešām ir kā svētbilde priekšā.

RL: 2003. gada 26. jūnijā Lauku Avīzē jūs sakāt: “Jā, mēs Ulmani glorificējam.” Es īsti nesapratu, tad jūs glorificējat kā nepilnīgu?

Brigmanis: Nē, pasarg’ Dievs!

RL: Labi, ne nepilnīgu, bet tādu – ar visiem trūkumiem?

Brigmanis: Jā, jā, ar viņa trūkumiem. Un es domāju – tas viņam dara tikai godu, jo neviens cilvēks nav pilnīgs ideāls.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret mēģinājumiem viņa personā atrast kaut ko skandalozu, piemēram, homoseksuālas tieksmes?

Brigmanis: Nu, ziniet, es, protams, esmu tradicionālā seksa piekritējs. (Smejas.) Es domāju, ka cilvēkam šajā ziņā ir brīv izvēlēties, es nezinu, vai tā ir vājība, vai kas. Un man ir grūti pateikt, vai Ulmanis ir tāds bijis. Bet es neuzskatu, ka tas viņam būtu bijis kāds trūkums, kauna traips. Tāda ir dzīves realitāte, un pasaulē ir šāda lieta – gan homoseksuālisms, gan lezbisms, gan viendzimuma laulība. Cilvēki ir dažādi, un, kā katrs to vērtē, tā ir viņa lieta. Es uz šo lietu, pareizākā vārdā sakot, skatos neitrāli.

RL: Sakiet, lūdzu, ja mēs iedomājamies tādu lietu kā jūsu sirds, kādu daļu no tās Ulmanis aizņem?

Brigmanis: Ja tā pilnīgi atklāti, bišķīt jāatstāj sev. Es sevi saudzēju, es domāju, ka gribu nodzīvot ilgu mūžu.

RL: Es nerunāju par sirdi kā par orgānu, ar kura palīdzību jūs dzenat asinis, bet par sirdi kā par garīgu fenomenu.

Brigmanis: Absolūti lielāko tās daļu aizņem bērni. Es ļoti pārdzīvoju… Nesen meitai bija smaga operācija, un es nevarēju gulēt. Lai arī viņa jau ir pieaudzis cilvēks, pāri divdesmit, precējusies. Tā bērnu lieta, tas ir dramatiski. Bieži vien domāju – ja viņam ir kāda ķibele, es labāk atdodu kaut ko no savas dzīves gadiem, lai tā ķibele viņam būtu nost.

RL: Tātad bērni un Ulmanis?

Brigmanis: Jā.

RL: Un sieva?

Brigmanis: Nu, sieva... Es sievu un sevi lieku uz līdzvērtīgiem svariem. Abi – tas ir viens nedalāms vesels.

RL: Jūs it kā mīlot lasīt detektīvus?

Brigmanis: Jā, ļoti.

RL: Atcerieties, Konanam Doilam bija tas stāstiņš, kurā, lai izprovocētu kādu cilvēku, tika simulēts, ka izcēlies ugunsgrēks, un viņš metās glābt pašu dārgāko. Pieņemsim, ka jūsu māja deg, ko jūs mestos glābt pirmo? Pieņemsim, ka tur nav cilvēku un dzīvnieku.

Brigmanis: Es domāju, ka tādas lietas tur nav. Tā faktiski ir viens veselums, jo tomēr tajā mājā ir vairāk vai mazāk ielikta daļa no manas dzīves. Protams, es kaut ko darītu, paķertu, kas pirmais pa rokai pagadītos, droši vien kādu gleznu paņemtu – Sūniņu. Man tur ir dažas vecmeistaru gleznas.

RL: Kurā brīdī jūs paspējāt sākt kolekcionēt gleznas?

Brigmanis: Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, Sūniņš vēl bija dzīvs. Viņš ir no Talsiem. Tie, kas mani pazīst, tagad, braucot ciemos, dāvina divas lietas.

RL: Augus?

Brigmanis: Jā, tieši tā… Tikko mums uz kāzām partijas biedri uzdāvināja ļoti labu dāvanu – piramidālo ozolu, ko mēs noteikti iestādīsim.

RL: Un kas ir otra lieta, ko jums dāvina?

Brigmanis: Gleznas, bildes. Protams, es nedomāju tur milzīgās, klasiskās, dārgās, bet nu, teiksim, mans draugs Aivars Smagars nesen uzdāvināja Daili Rožlapu. Tādu smuku Jāņu nakts skatu, tādu foršu. Man patīk tādas lietas.

RL: Es jums vēl gribēju pajautāt… Tajā pašā intervijā Lauku Avīzei jūs izteicāties, ka Ulmanis bija arī simbols tam, ka atgriezīsies Latvijas neatkarība. Jūs teicāt, ka cilvēki ticēja. Vai jūs ticējāt, ka tā atgriezīsies?

Brigmanis: Nē.

RL: Vai jūs piedalījāties Baltijas ceļā?

Brigmanis: Nē. Lai gan es Baltijas ceļu saprotu tādā plašākā kontekstā. Teiksim, Saldū nodibinājās pati pirmā Tautas frontes nodaļa.

RL: Kādā intervijā 1999. gadā, atbildot uz jautājumu, vai skolotājiem nevajadzētu pieminekli, jūs sakāt, ka ir dažādi pieminekļi, ka jūs stāvat un krītat par Ulmaņa pieminekli, bet cilvēki taisa dažādus pieminekļus – Astram, Kalpakam… Astoņdesmito gadu otrajā pusē, būdams partijas pirmais sekretārs Saldū, jūs esot licis ierakt Kalpaka pieminekli zemē, bet pēc tam, kad tas atkal bijis novietots iepriekšēja vietā, – apbērt to ar mēsliem. Vai tas atbilst patiesībai?

Brigmanis: Neatbilst. Patiešām, tas bija pašā Atmodas laika sākumā, un tai laikā iekrita šī Kalpaka pieminekļa atjaunošana, to sāka Oskars Grīgs.  Plāksnes jau atradās mežā, es tās nekur nebiju licis aizvest. Bija čekas uzdevums pieminekļa vietu nolīdzināt, uzbūvēt tai vietā autobusa pieturu. Jautājums bija – kā es kā pirmais sekretārs varu kaut kā šo lietu iespaidot. Protams, es nedevu komandas, ka vajadzētu rakšanas darbus darīt, tas nebija mans darbs. Ar šiem darbiem nodarbojās izpildkomiteja. Viņi, protams, ar mani konsultējās, un vienīgā izvēle, kas man bija – es nepiekritu, ka šo vietu nolīdzina līdz ar zemi un tur ceļ autobusa stāvvietu.

RL: Kā jūs varējāt nepiekrist?

Brigmanis: Es teicu – ja jūs negribat šo vietu par kādu pulcēšanās vietu, tad labāk varbūt tur būtu veikt kādus darbus. Viens no priekšlikumiem bija, ka tur varētu bērt kūdru. Tā arī tika nolemts, taču šī kūdra nekad netika bērta uz pašu šo svēto vietu, kur Kalpaka plāksne. To bēra uz pievedceļa.

RL: Vai tiesa, ka jūs pats kontrolējāt to bēršanu?

Brigmanis: Meli. Pirmais sekretārs tādas lietas nedara. Varbūt es varēju dot mājienu, ka to kūdru tur nevajag vest, bet es nevarēju aizliegt. Un kur ir garantija, ka čeka vienalga nebūtu izdarījusi kaut ko citu? Starp citu, kad es atnācu uz Saldus partijas komiteju, seifā atradās Kalpaka muzeja viesu grāmata.

RL: No kurienes?

Brigmanis: Nezinu, viņu iepriekšējais sekretārs bija atstājis.

RL: Kas bija iepriekšējais sekretārs?

Brigmanis: Rimaševskis. Es to atdevu tagadējam Kalpaka muzejam. Un bija arī tāds fakts, ka pie manis atskrējis bijušais Saldus milicijas priekšnieks un saka: “Tu zini, es izraku no policijas pagrabiem ārā Kalpaka plāksni, kas kādreiz bija bijusi Saldū pie kāda nama sienas. Ko tad darīt, mest iekšā upē?” Es teicu, lai iet un atdod aktīvistiem. Satiecies ar viņiem un atdod. Varbūt šobrīd, vērtējot no vēstures gaitas, vajadzēja savādāk rīkoties, bet es vienmēr savu rīcību šajā ziņā attaisnoju ar to, ka rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Piemineklis Kalpakam ir, plāksne tur, kur tai jābūt, grāmata – tur, kur tai jābūt.

RL: Un jūs tur, kur jums jābūt?

Brigmanis: Jā, lai met akmeni uz mani tie, kas uzskata, ka neesmu darījis pareizi. Sev, dvēselē, es uzskatu, ka izdarīju pareizo izvēli.

RL: Es gribēju atgriezties pie Augusta Oktaviāna. Mirstot viņš teica draugiem, ka ir labi nospēlējis savas dzīves komēdiju, un, ja ir kāds, kas skatās, tad ir vieta aplausiem. Kā jums šķiet, kā jūs esat nospēlējis dzīves komēdiju?

Brigmanis: Pirmām kārtām, man liekas, ka es atrodos pašreiz otrā cēlienā, lugā, kas ilgst… (Smejas.) Cik cēlienu, to mēs nevaram pateikt, jā. Tātad es domāju, ja mēs dzīvi salīdzinām ar šo teātra žanru…

RL: Komēdiju?

Brigmanis: Es tomēr neteiktu, ka komēdiju. Komēdija man patīk, man nepatīk iet uz operām visādām. Vēl jo vairāk – baletiem. Man ir mazliet vairāk par piecdesmit, manuprāt, vēl visa dzīve priekšā.

RL: Bet līdz šim ir bijis diezgan smieklīgi?

Brigmanis: Nu, varbūt smieklīgi, bet man pašam – interesanti.

RL: Un kas ir bijis visneparastākais?

Brigmanis: Visneparastākais bija tas, ka vidusskolas gados mums bija tūrisma pārgājiens, un tur mums vajadzēja laisties lejā no klints. Es savu mūžu nebiju laidies, mani saāķēja tajās karabīnēs un teica – laidies lejā. Tur vēl tāda tehnika, ka jāgāžas atpakaļ un jārāpjas lejā, un es domāju – gals klāt. Bet pēkšņi es biju jau lejā. Es ļoti baidos no augstuma, bet tagad es domāju – ja jau es to spēju izdarīt, tad varu vēl daudz ko.

RL: Vai jūs paredzat, ka jūsu dzīvē varētu būt situācijas, kas ir vēl šausmīgākas par augstumu?

Brigmanis: Nē, neparedzu. Es vienkārši esmu kā laiva dzīves plašajā plūdumā, un es domāju, ka pa straumi turos un krastā mani neizmetīs. Tā mēs plūstam pa šo dzīves upi uz priekšu, un ļoti interesanti, kādi notikumi vēl priekšā. Mani ļoti interesē, kādi notikumi būs vēl priekšā.