Elžbeta pilsētā

Jūs palūdzāt mani paskatīties uz Latviju “no malas”, un šis lūgums mani pārsteidza. Es sapratu, ka vienmēr, lai cik tas izklausītos absurdi, skatoties uz jebko — uz Latviju, uz Poliju, uz Ameriku, uz šo te veikalu, kurā es vakar nopirku samērā labas kurpes, vai, piemēram, muzejā uz van Ostādes darbu, kurā redzams kaut kāds sen nomiris cilvēks, kuru ir attēlojis cits mironis, un abi viņi ir dzīvojuši laikā un vietā, kur manis nav bijis — nē, nu, ticiet man, patiešām skatoties uz jebko, es vienmēr jūtos kā skatītājs no paša vidus. (Smejas.) Nu, tagad jūs varat teikt, ka šodien universālveikalā satikāt vienu neizturami iedomīgu polieti. Bet tā nu tas ir — tā vieta, no kuras es skatos, man nekad nevar būt “mala”, tas vienmēr ir centrs. Un centrs vienmēr seko man līdzi uz turieni, kur es atrodos, tātad pašlaik tas atrodas Latvijā.

Es iepazinos ar latviešiem ļoti sen, 1989. gadā, kad vēl biju studente, harceru nometnē netālu no Šcecinas, kur es vasarā strādāju. Tur bija poļu grupas, viena grupa no Vācijas Demokrātiskās Republikas, ja jūs vēl atceraties tādu valsti, un piedalījās arī diezgan liela grupa no Latvijas. Nometnē kā jau nometnē — teltis, ugunskuri, sacensības, peldēšanās, deju vakari un visādi priekšnesumi. Bet latviešiem jau bija sācies atmodas laiks un viņi nepārtraukti uzsvēra, ka ir latvieši, daži pat runāja par okupāciju, protams, ne jau bērni, bet pieaugušie, un, šķiet, ka visi nebija vienisprātis šajos jautājumos. Patiesībā latvieši varbūt arī bija vienisprātis, bet ne visi Latvijas grupas pedagogi bija latvieši. Bērni bija ļoti dažādi, viena daļa bija kaut kāds deju ansamblis, kam bija paredzētas vairākas uzstāšanās, un kas uzskatīja, ka ir atbraukuši koncertturnejā, tie bērni bija ļoti pārliecināti par sevi, šo to jau redzējuši, viņiem nemaz nepatika dzīvot teltīs — tās bija lielas armijas teltis — bet viņi bija disciplinēti. Citi latviešu bērni bija no internātskolām, nezinu, cik daudzi no viņiem bija bāreņi, bet katrā ziņā šie bija ļoti vienkārši bērni, priecīgi par jebkuru pārmaiņu dzīvē un sevišķi par “fritki”, par frī kartupeļiem, ko pārdod tūtiņās. Pedagogi, ar kuriem mēs iepazināmies, man patika, lai gan toreiz man, iespējams, šķita, ka viņi daudz ko pārspīlē un sarežģī, jo mēs tomēr bijām atbraukuši uz mežu kopā ar bērniem draudzīgi atpūsties, nevis kaut ko pārstāvēt un kādam kaut ko pierādīt, ar austrumvāciešiem šajā ziņā bija daudz vienkāršāk, viņi visam piegāja pilnīgi formāli. Es atceros, kādu rītu latviešu kolēģe mani paņēma aiz rokas un veda rādīt latviešu nacionālo putnu, iepriekšējā vakarā pusstundu tika spriests, kā gan šo putniņu varētu saukt poļu valodā, jo nevienam nebija tādu zināšanu. Nometne atradās lielā pļavā, un mežmalā bija uzbūvētas koka būdiņas, mazmājiņas. Viņa aizveda mani uz turieni un lepni rādīja: redzi, kur mūsu nacionālais putns lēkā pa jūsu mazmājiņas jumtu!

Šcecinā, kad latvieši atnāca ciemos pie vienas no mūsu harceru vadītājām, man radās sajūta, ka viņi, lai gan neviens to nesaka, skatās uz šīm mājām un domā: “Aha, vācu mājas, šie poļi ir izdzinuši no šejienes vāciešus, protams, kaut ko tādu varēja uzbūvēt tikai vācieši, un poļi var to tikai sabojāt.” Tagad, par to stāstot, es pieķeru sevi, ka varbūt tā doma bija gaisā pati par sevi, jo, patiešām, neviens no latviešiem neko tamlīdzīgu neteica, viņi tikai uzdeva tādus jautājumus: kas te bija agrāk, kas te dzīvoja pirms kara.

Es neesmu Latvijā pirmo reizi. Man jau ir savas vietas, uz kurām es speciāli eju, kuras man ļoti patīk, un es tur brīnišķīgi jūtos, un ir zināmas vietas, kurās es pacentīšos vairs otrreiz nenonākt — kuras jūs vairāk interesē? (Smejas.) Lielās vētras laikā, piemēram, es biju bārā, kas atrodas pagrabā, un tur nekas nemainījās, jo iekšā jau tāpat ir tumšs, tikai iemuka telpā tie, kas bija sēdējuši pie galdiņiem ārā, bet faktiski es nekādu vētru nemanīju. Man patīk tas, ka lielās pilsētās paralēli norit daudzas dzīves, tās varbūt pat nekad nekrustojas, cilvēki it kā dzīvo vienā pilsētā, bet patiesībā tā ir katram sava, jo tikai mazos lauku ciemos dzīve ir visiem viena un tā pati, bet pilsēta sastāv no daudziem šādiem ciemiem, kuru iedzīvotāji varbūt pat nav savā starpā pazīstami, bet katrs var negaidot nonākt kādā nezināmā pasaulītē, kas atrodas tepat aiz sienas. Rīga, man šķiet, šajā ziņā kļūst aizvien interesantāka.

Ko es darīju vakar — es skatījos van Ostādes darbus muzejā, kas atrodas pilī, un brīžiem man likās, ka esmu pasaulē viena pati — vai pilnīgi pārcēlusies pie tiem uzzīmētajiem zemniekiem, pēc tam es atnācu uz šo te šauro, pieblīvēto universālveikalu, kur man visu klusumu un tukšumu noberza nost un aizpildīja galvu ar precēm, kas, izņemot pārtiku, noteikti ir pārāk dārgas. Tad satikos ar vienu paziņu, kam tēvs strādā par kurpnieku Lāčplēša ielā, es gribēju atdot viņam salabot savas vecās kurpes, un mums vajadzēja ieiet pie viņa darbnīcā. Bet tur kurpnieki un atslēdznieki ļoti mazā telpiņā dzēra šņabi, jo vienam no viņiem bija dzimšanas diena, un mēs arī kādu brīdi pasēdējām, kamēr paziņas tēvs salaboja manu kurpi. Viens no viņiem bija punduris; viņš laikam bija daudz izdzēris jau pirms tam, jo vispirms, diezgan rupji lamādamies, paziņoja, ka poļi nekad nav pratuši karot un tāpēc aiz bailēm ielīduši NATO, tad viņš uzmācīgi vēlējās pani noskūpstīt un drīzumā aizmiga. Paziņas tēvs jutās ļoti neērti un centās kolēģi aizbildināt ar vārdiem “lūdzu neņemiet ļaunā, viņš ir labs cilvēks, tikai dzērumā runā, ko domā.” Vakarā es, kā tūristam klājas, klausījos koncertu Doma baznīcā un no turienes desmitos vēl gāju uz džezu Kaļķu vārtos, lai gan biju tam pārāk nogurusi, pat ja koncerts būtu bijis labāks, kāds tas, manuprāt, nebija.Šodien es braucu prom, un ja man tagad jāizšķiras, kas no tā visa man patika vislabāk — jūs jau tagad smaidāt, domājot, ka es teikšu: punduris kurpnieku darbnīcā! — nē, man Rīgā vislabāk patika viens pavisam jauns vīrietis, kas sēdēja pie loga kafejnīcā Doma laukuma un Smilšu ielas stūrī, kad es tur gāju garām. Jo viņš uz mani paskatījās “no malas”, un es sajutu, ka viņam patika tas, ko viņš ieraudzīja.

Sagatavoja N.Ā.