Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uzreiz aiz namiņa ārdurvīm bija gaitenis. Gaitenis bija ļoti mazs — šaurs un zems, tajā stāvēja kādi seši cilvēki, saspiedušies šaurībā un miegdami acis no spožā apgaismojuma. Turklāt gaitenis bija piekārts pilns ar virsdrēbēm un grīda pilna ar zābakiem. Kaut kā mēs ar fotogrāfu iespiedāmies starp cilvēkiem un teicām “Labvakar!” Tīrie baltie griesti bija tepat virs galvas, un gaisam vietas nudien nebija sevišķi daudz. Ilgi tā nostāvēt nevarētu, kaut gan tieši uz to visi bija gatavojušies.
Mēs jau piebraukuši pajautājām jauniešiem pie vienas no daudzajām automašīnām — kādā secībā notiks dziedināšana?
“Tur jau ir tik daudz cilvēku! Vairāk nekā stunda jāgaida, kad astoņos sāksies kopīga lūgšana, tā ilgšot pusotru stundu, tikai pēc tam sāksies, un mēs taču neesam pirmie. Būs jau vēls, mēs laikam negaidīsim!”
Atvērās durvis un ienāca Veronika, mundra dāma vidējos vai vidēji pajaunos gados. Viņa nostājās pa vidu savas mājas šaurībā un stingrā balsī sacīja: “Visi, kas ir lietojuši alkoholu pēdējo desmit dienu laikā, atvadāmies uzreiz! Ir tādi?” Neviens nepakustējās ne gaitenī, ne arī, cik varēju manīt, dziļāk, istabā, kur cilvēki bija sasēdušies uz dīvāniem, krēsliem un ķebļiem visapkārt istabai. “Es pieņemšu sievieti ar mazo bērniņu un tos, kam jāpaspēj uz autobusu. Pārējie — pulksten astoņos lūgsim Dievu, visi kopā, par dzīviem un mirušiem.”
“Mēs gribētu ar jums parunāt. Gribējām uzzināt, kā Pāvestam ir ar veselību…”
“Tā ir mana personīgā darīšana. Es negribu jums par to stāstīt!”
“Bet jūs bijāt pie viņa Vatikānā?”
“Nē, es nemaz nebiju. Es viņu ārstēju pa telefonu, ar lūgšanām.”
“Varbūt jūs varētu pastāstīt, kā tieši tas notiek. Ko jūs varējāt viņam palīdzēt?”
“Kāpēc jums tas jāzina?! Par mani tik daudz ir jau rakstīts. Grūbe mani izvazāja pa televizoru…”
“Mēs redzējām. Mēs gan negribējām tik daudz tieši par jums, bet par Pāvestu. Tas šķiet svarīgi, ka viena no Latvijas sievietēm ir ārstējusi Romas Pāvestu.”
“Gaidiet!”
Nekas cits jau neatlika, jo precīzāku norādījumu nebija.
Fotogrāfs mēģināja piezvanīt pa mobilo tālruni — pajautāt, vai paziņam arī tāpat te ir gājis, nobrīnījās, ka nevar sazvanīt, pateica: “Man nav labi…” un izmetās ārā, aukstā tumsā. Ar saviem tālruņiem mēģināja cīnīties arī divas sievietes, lai brīdinātu vedējus automašīnās uz šosejas, ka būs jāgaida. Tas noskaidrojās viņu sarunā man pie auss, taču sazvanīt arī viņas nevarēja.
Man izdevās neuzkāpt melnam, apmierināti spīdīgam kaķim, kas spēlējās priekšnamā starp zābakiem. Es centos sev iestāstīt, ka tas ir tikai kaķis, vienkārši melns, un nosolījos nekādas paralēles neizsecināt. Man izdevās novilkt virsjaku un pakārt uz viena no pārkrautajiem vadžiem. Tad jau arī vieglāk bija iespraukties viesistabiņas stūrī un apskatīties apkārt.
Pirmkārt, visi bija zeķēs. Grīda gan bija noklāta ar tīri pelēku Kalnciema grīdsegas materiālu, bet nekādu norāžu par apaviem nebija, kaut kā visi paši saprata un atstāja zābakus gaišajā gaitenī. Es arī.
Atrasties zeķēs tik lielā un blīvā svešu ļaužu pulkā bija neparasti.
Pazuda sajūta, ka tu atrodies sabiedriskā vietā, pamazām pazuda arī pārliecība, ka tad, ja kaut kas tev nepatiks, tu vari pagriezties un aiziet (kamēr atradīsi savus zabakus, kamēr grūstoties un atvainojoties izdosies tos uzvilkt kājās — kāda tur nu neatkarīga aiziešana!). Tāda pazemīga bezpalīdzība — tu sevi nodod situācijas rokās — kas būs, tas būs.
Viesistaba bija visumā parasta — abas garākās sienas mazliet garākas par dīvāniem pie tām, šobrīd cieši saspiedušos cilvēku pilniem. Pie gala sienas aiz krēslu rindas stiklota bufete. Pie otras sienas televizors un durvis ar piespraustiem desmit baušļiem. Aiz tām pazuda Veronika un jauna sieviete ar bērniņu, apmēram gadu vecu. Bērniņš kunkstēja, sejiņa bija diatēzes vai kaut kā tamlīdzīga skarta.
Bufetes plauktos bija daudz ko redzēt — Ziemsvētku apsveikumi, fotogrāfijas — Antra Liedskalniņa, Jāņa Reiņa ģimene, Eduards Pāvuls ar kundzi. Grezns Pāvesta attēls, Jēzus, Dievmāte, svečturi un sveces. Arī sertifikāts redzamā vietā aiz stikla: “HELPERS. Biomedicīnas problēmu centrs — profesionāla dziedniecība, psihobioenergoterapija un personības attīstība. Veronika Uršulska, nopelniem bagātā profesionāla tautas dziedniece — gaišreģe. Biomedicīnisko problēmu centra kvalifikācijas un ekspertu komisijas priekšsēdētājs Broņislavs Pitrāns.”
Skatījos uz televizoru un ieraudzīju, ka uz tā atslieta ierāmēta plāksnīte ar uzrakstu “Mašīnas atslēgas un pulksteņus lūdzu neienest”. Kādu brīdi apsvēru, no kā tieši es gribētu savu pulksteni pasargāt, neienesot pie Veronikas, neko konkrētu neizdomāju, tomēr noņēmu to no rokas un ieslidināju savā zābakā. Man pietika ar domu, ka fotogrāfs droši vien sēž mašīnā un šķendējas par savu neejošo mobilo.
Televizors rādīja videoierakstu, ko Veronika uzlika mums, lai nav garlaicīgi — Pāvesta vizīti Rīgā, 1993. gada 8. vai 9. septembrī. Dziesmusvētku estrādē bija sasēduši katoļu priesteri baltos tērpos un baznīcu kori dziedāja Dievmātes dziesmas — ilgi, līdzeni un nomierinoši. Atcerējos, ka tajā dienā sākās redakcijas darbs Rīgas Laikā. Uzbraucu Preses nama 20. stāvā, noskaidroju, ka saņemts tikai viens, pats pirmais, materiāls, un gāju uz Jaunielu skatīties Hercoga filmu Kaspars Hauzers. Doma laukumā man iedeva baltu mutautiņu, ar ko māt Pāvestam. Pāvests iebrauca baltā stiklotā auto un sveicināja savus sagaidītājus. Spīdēja saule, visi bija priecīgi, gavilēja, un uz baltā lakatiņa bija uzdrukāts datums. Man toreiz šķita vienai dienai par daudz laimes — pirmā darbadiena jaunā žurnālā, Pāvests trīs soļu attālumā un Kaspars Hauzers. Es teicu galvenajam redaktoram — es redzēju Pāvestu, bet viņš atbildēja — es esmu redzējis Dalailamu.
“Kur jūs palikāt?” man asi uzsauc Veronika, un es izlaipoju pa vidu starp izstieptajām kājām līdz durvīm ar desmit baušļiem. Te ir vēl mazāka telpa, dīvāns piekrāmēts ar eļļas gleznām, apsēžamies viena otrai pretī.
“Kad Pāvestu sašāva ar indīgu šaujamo, es biju pie viņa. Kopš tā laika mēs uzturam kontaktus. Man nevajag būt pie viņa klāt. Vatikānā man ir pazīstami priesteri, mūķenes. Man piezvana, un es lūdzu Dievu par Pāvestu. Es redzu, ja es ar cilvēku reiz esmu saskārusies. Man vairs nav vajadzīgs tiešs kontakts ar viņu, es tāpat zinu, kā viņš ir apģērbts, kā viņš jūtas, kas viņam sāp. Es to caur savām rokām redzu. Es nevārdoju, es lūdzu Dievu. Es nevienus vārdus nezinu, tā nav buršana.
Es jums negribu stāstīt, kā tas notiek. Tik daudzi vēlē Pāvestam ļaunu, es nevaru atklāt savus paņēmienus. Tā ir mana personīgā lieta.
1995. gadā runāja, ka Pāvests dzīvos tikai līdz deviņdesmit devītajam… Es teicu, ka sagaidīs divtūkstošo. Viņš vēl ilgi dzīvos, aiz viņa stāv Dievmāte. Viņam ir Dievmātes spēks, visvairāk Fatimas Dievmātes. Visi ārsti dara, ko tikai var. Visi katoļticīgie lūdzas par viņu. Visās baznīcās.
Kamēr es dzīvošu un Vatikānā būs klostera māsas, kas man piezvanīs un teiks, ka vajadzīga palīdzība, es palīdzēšu. Un es pati arī jūtu, kad viņam ir slikti.
Kā notiek? Tā arī notiek. Man no turienes atsūta lidmašīnas biļetes. Nē, uz šejieni ne, uz Rīgu. Lidostā man ir pazīstami puiši. Tie nekad nevienam neteiks, kur un kad es lidoju. Es vairāk reižu esmu bijusi Vatikānā. Nē, vasaras rezidencē gan ne. Jā, es parasti apmetos Paradīzē. Nu ja, tāpat kā svētceļnieki, kad trešdienās Pāvests rīko tikšanos Svētā Pētera laukumā.”
Par Paradīzi es pajautāju tikai tāpēc, ka tā ir vienīgā vieta Romā, ko es zinu šajā sakarībā. Ārpus pilsētas, trīs stundu braucienā no Romas centra, ir Vatikāna uzturēta vai tikai pabalstīta svētceļnieku patversme ar šādu vārdu. Vispirms — elektroniski verami vārti, tie, kas būtu jāsargā Pēterim, ar video. Kad saimniece no mājas ir saskatījusi autobusa numuru un pazinusi pieteiktos ceļiniekus, Paradīzes vārti atveras, tad seko garš ceļš cauri olīvu, ciedru un lauru koku dārzam. Patversme izrādās labi kopta pils, kur viesiem ierāda glītas istabiņas ar balkoniņiem, ar smagām drapērijām pie logiem, mīkstiem pēļiem, ar dušu. Vakarā visi tiek aicināti uz kopīgu maltīti — pasta, protams, ir priekšēdiens, nav jādomā, ka vairs nekā nebūs, seko cepetis ar sutinātiem dienvidu dārzeņiem un liela krūze viegla baltvīna galda vidū. Trešdienas rītā, lai cauri Romas sastrēgumiem paspētu pie Pāvesta, brokastis ir ļoti agri, pils dārzu apskatīt izdodas īsi pirms saules lēkta. Jā, taisnība Viktoram Igo par dzidrajiem caurspīdīgajiem Romas rītiem. Zem lauru kokiem zied alpu vijolītes, piparmētras un nepazīstami vai tikai puķupodos redzēti smaržīgi augi, kas dienvidniekam varētu būt pats par sevi saprotami, bet man likās absolūta paradīze.
Pa to laiku Veronika griežas pie pārējiem, jo mūsu saruna ir beigusies, lāga neiesākusies: “Tagad, mani mīļie, lūgsim Dievu, katoļi sanāciet manā istabiņā, pārējie palieciet turpat, kur esat.”
Kāda meitene klusi jautā mammai: “Ja es neesmu kristīta katoļu baznīcā, tad es neesmu katoliete?”
“Mani mīļie! Tas ir tikai tāpēc, ka katoļiem ir īstie rožukroņi. Mēs te lūgsimies ar īstajiem. Korespondente! Panāciet te, ja gribat, es jums iedošu nofotografēt Pāvesta rožukroni, ko viņš man iedāvināja. Redziet, te ir viņa ģerbonis un viņa krustiņš galā, un to nevar sajaukt ne ar vienu citu.”
Rožukronis ir no kāda laba materiāla, viegls, mazliet silts un skaists. Fotogrāfs ienāk no āra to nobildēt, kamēr viņš darbojas ar fotolietām, es klausos kopīgo lūgšanu, protams, Tēvreize ir patiešām kopīga, to runā līdzi visi vai gandrīz visi: “
Tikai tīrais īstais Dievs var palīdzēt, un nevis sektanti. Tie cilvēki, kuri tagad rāda, raksta avīzēs — uz Krasnojarsku brauciet pie tā saucamā Visarionoviča… Atvainojiet, tas nav… tas ir bijušais policists. Un bijušie miliči ļoti labi pazīst savu apkārtni — kad tā Sandra raksta, ka viņai nozaga naudu, un pēc tam Visarionovičs ir atdevis viņu, es gribu teikt, ka viņš strādā kopā ar tiem zagļiem, lai viņam būtu lielāks prestižs — tu paņemsi, nozagsi, pēc tam atnesīsi man un es atdošu! Un es pelnīšu naudu. Un visbriesmīgāk, ka mūs latviešus grib no Latvijas izraut ārā, mūs jau vāc tā pa vienam ārā. Un mēs ļoti daudz ticam. Bet mani neviens no manas zemes neizvāks. Lūgsimies! Lūgsimies Dieviņu par tiem mirušajiem, par šiem visiem mazajiem bērniņiem, kas pašreiz pie manis nāk, lūgsimies par bērniem, kuri atrodas reanimācijā, Rīgā, slimnīcā. Gan ar izšautām acīm, norautām rokām, pirkstiem — ar šitām šausmīgajām petardēm.
Dieva Tēva, Dēla, Svētā Gara vārdā, āmen. Tēvs mūsu, kas esi debesīs…
Skaitīsim Dievmātei lūgšanu “Esi sveicināta, Marija!”
Fotogrāfs savu ir padarījis, rindā mēs neesam iestājušies, neuzkrītoši ejam prom, bet mūs tomēr ar sensoru pamana durvjupriekšas lampiņa un uzmirkšķina mums.