Signe Rirdance

Eiropieti gaidot

Četrdesmit gadu pēc tam, kad Zviedrijas parlaments izlēma mainīt līdz tam homogēno Zviedriju par multikulturālu valsti, vardarbīgu noziegumu skaits ir palielinājies par 300%, bet izvarošanu – par 1472%. Zviedrija izvarošanas statistikā ir otrā uzreiz pēc Lesoto Āfrikas dienvidos.

aprinkis.lv, 6. februārī

Visā tajā neprātā, kas notiek ap un par migrantiem, bēgļiem, patvēruma meklētājiem, man ir tikai dažas emocionālas, uz zinātniskiem pamatiem nebalstītas un ar statistikas metodēm nepierādītas piezīmes. Rakstīt kaut ko citu šobrīd, kad sen ir pārkāptas jebkuras racionālu apsvērumu robežas un kad ikvienu jaunu informācijas drusku rūpīgi apskatām ar aizdomām, ka to safabricējuši vai vismaz piefrizējuši viena vai otra viedokļa ideologi un piristi, būtu, mazākais, liekulīgi. Tas brīdis ir pienācis, kad ir pilnīgi vienalga, ar kādiem un cik pamatotiem skaitļiem, datiem un argumentiem mēs rīkojamies. Nekas nevienu no mums vairs nepārliecina, jo ir skaidrs, ka jebkurai ziņai sekos pretziņa, tai atkal cita ziņa un tad atkal pretziņa, un tā bez gala un bez jēgas. Brīdī, kad rakstu šo komentāru, jaunākais piemērs ir ziņas par Ķelnes jaungada nekārtību un seksuālo uzbrukumu dalībnieku izcelsmi – izrādās, tikai trīs esot patvēruma meklētāji no Sīrijas vai Irākas; nē, bet lielākā daļa esot “jaunie” bēgļi, kas Vācijā ieradušies 2015. gadā; jā, bet lielākā daļa esot nelegālie imigranti no Marokas un Alžīrijas, nevis “īstie” bēgļi; nē, bet lielākā daļa esot vienkārši apzagušies, ne gar sievietēm grābstījušies. Nē, bet, jā, bet, nē, bet, jā, bet – līdz visiem skaidrs, ka ziņas nav, ir tikai viedokļi.

Un vismaz vienā ziņā tas, manuprāt, ir lieliski. Beidzot Eiropā – un visā Eiropā, visā tās raibi rūtainajā mērogā – ir iespēja parādīties kaut kam, kas attāli līdzinās vērtību politikai. Beidzot Eiropā ir sabiedrības debates, kas saviļņo visu sabiedrību, – kaut kas tāds, kas, likās, birokrātu vadītajā un nacionālo interešu sadalītajā vecajā Eiropā nemaz nav iespējams. Viedokļi ir radikāli pretēji, gluži kā abortu jautājumā ASV, – un vienaldzīgo ir maz. Nedz pareizais gurķu izmērs, nedz lauksaimniecības subsīdiju apjoms un pat ne Grieķijas iespējamā bankrota lieta nav ne uz pusi tik aizraujošs un sabiedrību iesaistošs jautājums.

Aizvien labāk samanot, kā “informācija” tiek atlasīta, piepucēta, pilnīgi sagrozīta, tendenciozi prezentēta, mums it kā paliek aizvien mazāk formālo orientieru sava viedokļa veidošanai. Bet varbūt patiesībā paliek aizvien mazāk izkārtņu, kurām kāds vēl tic un aiz kuru it kā “objektivitātes” bija tik ērti slēpties? Zem šīs virsbūves parādās mūsu spriedumu patiesā bāze. Un tā nav statistika, skaitļi, dati – tās ir mūsu vērtības.

Beidzot Eiropas politika attiecas uz mums visiem, tā mūs ietekmē (vai vismaz mums tā liekas), mēs to ienīstam, mīlam, kritizējam un darām to kopā ar citiem eiropiešiem. Zviedru nacionālradikāļi aicina cīnīties pret tumsnējo ieceļotāju jauniešiem, un, skat, Stokholmā viņiem palīgā nāk neviens cits kā tikpat nesen ieceļojuši poļu ekstrēmisti. Liberāli noskaņotos prātus visā kontinentā un tam piegulošajās salās apvieno diskusijas par to, kā būt atvērtam un iecietīgam pret jaunatnācējiem, kuri ienes neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, diskriminē savas un mūsu sievietes, neciena plurālismu kā vērtību. Kā saglabāt sekulāras Rietumu sabiedrības pamatvērtības, kas ļauj miermīlīgi sadzīvot grupām ar dažādu reliģisku pārliecību? Un kur ir tā robeža, kad tolerances vārdā preses un izteiksmes brīvība nonāk politkorektas pašcenzūras gūstā? Varbūt problēmas atrisināsim vienkārši ar to, ka patvēruma meklētāji parakstīs sabiedrisko līgumu (samhällskontrakt), apņemoties respektēt demokrātiju un vienlīdzību, kā to ierosina Zviedrijas Liberālā sieviešu partija.

Naivi? Protams, ir naivi domāt, ka eiropieši pēc neilgas cepšanās par to, kuram ir vai nav tiesības izvarot “mūsu” sievietes, uzreiz tā ņems un kļūs par nāciju. Lai gan antropologiem par to varētu būt pētījumos balstīts viedoklis. Bet tad, kad mani uzjautrina kārtējais labi domātais jautājums no Latvijas radiem un draugiem par tēmu “kas notiek izvarošanas galvaspilsētā Zviedrijā?”, es atbildu apmēram tā: paldies, pie mums Eiropas ziemeļos viss ir kā parasti. Sestdienas vakarā bērni piespiež skatīties vietējo Eirovīzijas atlases konkursu “Melodifestivalen”, briesmīgu popkultūras produktu, kas piesaista ievērojamu Zviedrijas iedzīvotāju daļu neatkarīgi no etniskās izcelsmes. Svētdienas pēcpusdienā ienirstu lielveikala Kista Galleria daudzkrāsainajā burzmā. Tas atrodas pie Stokholmas robežas, lielāko imigrantu rajonu tuvumā, un veiksmīgi pievērš visu krāsu, politisko un reliģisko pārliecību pārstāvjus vienojošai patērētāju kultūrai. Arābiska izskata jaunietes, visdrīzāk – imigrācijas otrās paaudzes krējums, piegulošos krekliņos un džīnās pie blakus galdiņa bauda savas lates un kapučīno un zviedru valodā apspriež jaunākās filmas; puiši defilē no Mr STHLM uz Jeans Company un atpakaļ stilīgāko džemperīšu meklējumos; viņu vecāku paaudze sūc dubultos espreso, vēro burzmu un nenoliedzami lepojas ar sasniegto. Pilnīgi nejauši te satieku paziņu, indiešu izcelsmes IT speciālistu ar visiem četriem bērniem, mēs salīdzinām pieredzi zviedru bērnudārzos un spriežam, ka tie darbojas kā īstas integrācijas “gaļasmašīnas”. Pāris veikalus tālāk saskrienos ar jaunu latviešu sievieti, kas atbraukusi pavisam nesen, strādā dažādus pagaidu darbus, mācās, kaļ nākotnes plānus un kopā ar draugu, kas šurp pārcēlies no Āfrikas, gaida bērniņu.

Raksts no Marts 2016 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">