Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Literārs darbs bieži vien piedzimst nejauši – no kādas nozīmīgas detaļas, kuru tev laimējies pamanīt, nepaejot tai steigšus garām. Viens no manas ģimenes stāstiem, kas mani vienmēr ir valdzinājis, saistās ar kāda itāļu karavīru pulka ierašanos 1942. gada svelmainajā vasarā Floreštā – pilsētā, kurā es esmu piedzimis. Par šo notikumu saglabājušās visai skopas ziņas, un tās jūtami atšķīrās no klasiskā priekšstata par karu, ko es savā bērnībā smēlos no padomju filmām. Lielā vācu–rumāņu austrumu ofensīva noveda pie gandrīz neticamas, somnambuliskas karavīru parādīšanās nelielajā Besarābijas provinces pilsētiņā, liekot tai pašai pret savu gribu pamosties turpat vai planetāras konfrontācijas viesuļa vidū. Šāds informatīvs – politisks, ideoloģisks, militārs notikumu lasījums, kā likums, parastiem cilvēkiem paslīd garām nemanīts, jo viņi lielākoties ir saistīti ar savām ikdienas rūpēm, tāpēc manas pilsētiņas iedzīvotāji uz šo itāļu karaspēka pārvietošanos noraudzījās kā uz izrādi – reizēm šausminošu un traģisku, tomēr tādu, kurā aktieru loma viņiem nebija atvēlēta. Viņu attieksme pret notiekošo būtībā bija ārēja, atsvešināta, filozofiska. Paslēpušies tumsā ieslīgušās skatītāju zāles puskrēslā, viņi vienīgi bezkaislīgi noraudzījās uz savu acu priekšā – uz pasaules skatuves – notiekošo, kas viņu dvēselē modināja bailes no nezināmā, nedrošību par savu mantību un it sevišķi – nemitīgi progresējošu reakciju: ziņkārību.
Jā, iespējams, tieši ziņkārība rosināja visdelikātāko tematu manu vecvecāku sarunās. Tas bija savdabīgs spriegums, nervozums, kurā man nebija atļauts piedalīties un ar kuru mani iepazīstināja daudz vēlāk. Itāļu apmešanās Floreštā, protams, nesasniedza tos episkos apmērus, kādi redzami “Kapteiņa Korelli mandolīnā” – filmā, kas 2001. gadā uzņemta pēc Luija de Bernjē romāna. Taču manu vecvecāku ciematam piemita kaut kas no tā skarbuma, kas piemita itāļu karaspēka okupētajai hellēņu Kefalonijai; tās pašas upes kaļķakmens zemās sētās, kas apjoza dārzus. Un liekas, ka šai īsajā stāstā, kas norisinājās uz karaliska fona, darbojās daži personāži, kuri atgādināja tos, ko attēloja Nikolass Keidžs un Pēnelope Krūza. Mana vecāmāte Joana, ciema skolotāja, iepazinās ar jaunu leitnantu, vārdā Vinčenco, kurš bija cēlies no Masa Karrāras – slavenās marmorkaļu vietas. Es bieži iztēlojos to satraukumu, kādu izraisīja itāļu kareivji – viņi bija ģērbušies īsās biksēs un brauca ar motocikliem, viņi dāvāja ciema bērniem šokolādi, ar savu aizrautīgo līksmību mulsinot vietējās jaunkundzes, kas svētdienās pulcējās uz dejām. Tāpat kā pēc Pavēzes uzņemtajās filmās.
No manas vecāsmātes Joanas un Vinčenco idilles saglabājušās liecības. Pirmkārt, septiņas virsnieka vēstules, kuras viņš atsūtīja dažus mēnešus pēc itāļu aiziešanas no Floreštas uz austrumu stepēm. Šīs vēstules bija pārāk intīmas un pat apkaunojošas, tāpēc pēc adresātes domām tās pienācās paslēpt lādē tālāk no cilvēku acīm. Vecmāmiņa bija iemācījusies dažus vārdus Vinčenco valodā, un ciemā viņu iesauca par “itālieti”, tā norādot uz viņas mīlas dēku. Bet virsnieks savukārt bija apguvis dažus vārdus rumāniski, ar kuriem viņš parasti noslēdza savus mīlestības apliecinājumus. Cits priekšmets ar liecinieka vērtību bija glezna, ko Vinčenco šķiroties uzdāvināja Joanai. Lai arī viņš nebija marmorkalis kā citi viņa dzimtas vīrieši, vecmāmiņas iemīļotajam piemita māksliniecisks talants: viņš prata gleznot.
Šī pēdējā viņu attiecību liecība, kas man bija pieejama, kļuva par manas slepenās apbrīnas objektu. Glezna bija paslēpta istabā, kas veda uz manu vecvecāku dārzu. Istaba, kurā ģimene sanāca kopā vienīgi retās reizēs – uz Ziemassvētkiem vai Lieldienām; istaba, kurā, sirdij deniņos strauji sitoties, es mēdzu ielavīties, baidoties, kaut tik pieaugušie mani nepārsteigtu. Ainava, ko es tur skatīju, atsvabināja manī milzīgus sentimentālu jūtu uzplūdus un vēlēšanos pasapņot. Pils pakalnā, kuras torņi caururba skaidras, apžilbinoši zilas debesis, nevarēja atrasties nekur citur, kā vienīgi skaistā un nepieejamā zemē, un tā veidoja vizuālu centru, ap kuru griezās bezgalīgs daudzums gan reālu, gan iztēlotu pieņēmumu, izjūtu, iespaidu un atmiņu. Es nespēju noteikt šo jūtu izcelsmi: mana vecmāmiņa bija tikai viens, nevis vienīgais, avots. Man šķiet, ka es neapzināti sajaucu kopā gan dzirdētus atstāstus, gan arī lasīto un filmās skatīto, un viss tas tika smalki jo smalki samalts manas bezgalīgās pusaudža iztēles dzirnavās. Blakus pilij gleznas priekšplānā varēja redzēt kādas dižciltīgas dāmas kortežu – jauna, gaišmataina sieviete, iespējams, tās vietas saimniece, bija devusies pastaigā pa apkaimi. Jātnieki bija apstājušies pļavā, kur pulciņš cilvēku nedroši apstāja aristokrātisko procesiju, šķiet, tiecoties izrādīt savu cieņu “segnorai”. Iespējams, tie bija amatnieki no pilsētiņas ielejā, ko pārvaldīja pils kalna virsotnē. Vai varbūt tā bija tirgotāju karavāna, kas centās saņemt dižciltīgās dāmas labvēlību. Desmitiem reižu aizgrābti pārlūkojis gleznu, es iepazinu to vissmalkākajos sīkumos: es biju izpētījis cietokšņa sienas dzeguļus, kas bija tik tikko samanāmi gaismas staros; putekļus uz ceļa, kas vijās nopakaļ aristokrātiskajam gājienam; paparžu spirāles un lapotnes rakstu gleznas stūros; mirdzošo drānu krokas, kas slīga pāri zirgu krustiem, un it īpaši – maigo un smalko jaunās sievietes seju.
Es iepazinos ar Vinčenco vēstulēm pirms pieciem gadiem – tās man iedeva krustmāte, mana tēva vecākā māsa, kurai tās bija uzticējusi mana vecāmāte Joana. Tās deva man ierosmi uzrakstīt romānu, kas varētu ietvert sevī šo un vēl citus, tikpat emocionālus stāstus. Kopš tā laika es vācu materiālus, apkopoju informāciju, izdaru pierakstus. Man palīdz arī mani brālēni Itālijā, kuri tur apmetušies uz dzīvi ar savām sievām un bērniem. Pateicoties viņiem, man izdevies šā stāsta pavedienu aizvērpt līdz Vinčenco pilsētai – manas iztēles galvenajam avotam, un iezīmēt cilvēkus, kuri viņu ir pazinuši.
Pēdējos gados Moldovā daudz kas ir mainījies. Uz ciema laukumu, kur senāk ļaudis pulcējās uz dejām, cieminieki nāk pēc pasta pakām un tiem dažiem simtiem eiro, kurus viņiem sūta radi, kas aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Redzot, kā viņi drūzmējas ap pārpildītiem mikroautobusiem, pūlēdamies saklausīt uzvārdus, kurus lasa sarakstos, saproti, ka runa nav tikai par naudu, kas viņiem palīdz izdzīvot, bet tas ir veids, kā iesaistīties tai pasaules ritumā, kas viņiem ir no svara. Veids, kā ņemt dalību savas nākotnes radīšanā, jo viņi ne vien saņem, bet arī paši nosūta paciņas un saiņus ar maizi, brinzu, sālītiem un skābētiem produktiem, “mātes gatavotu” ievārījumu, vīnu un citām lietām. Viņi sūta pat mēbeles (galdus un krēslus), jo tā iznāk lētāk, nekā tos iegādāties Romā.
Visbeidzot, man šķiet, ka, neņemot vērā to cilvēku drāmu, kas, nabadzības spiesti, atstāj savas dzimtās mājas, šī besarābiešu izbraukšana uz Rietumiem zināmā mērā ir skarba, varbūt novēlota vēstures atjaunošana. Tās vēstures atjaunošana, kuru mani laikabiedri pirms 65 gadiem piedzīvoja paši savās mājās – kaut vai ar tumsnēju kareivju un viņu skanīgās valodas starpniecību. Tilts pāri laikam. Tintnīca, kurā savu rakstāmspalvu iemērca Vinčenco, sacerot vēstules iemīļotajai Reutas ielejas tālajā ciemā. Vai gan citādi, es vaicāju, pastāvētu Florešta uz itāļu gleznotāja un karavīra dzimtas sentimentālās kartes, tāpat kā pastāv Masa Karrāra manas ģimenes emocionālajā topogrāfijā? Es sapņoju kādreiz nokļūt šai marmorkaļu pilsētā, man ļoti gribētos aprunāties ar mana varoņa radiniekiem un pēctečiem, lai attaisnotu savas cerības. Un es ceru atkal ieraudzīt pili uz pakalna un brīnišķīgo procesiju tā pakājē. Pilij noteikti vajadzētu tur atrasties – majestātiskai, ar saules apmirdzētiem donžoniem – tādai, kādu es to pirmo reizi ieraudzīju garajās vasaras pēcpusdienās istabā, kas ved uz manu vecvecāku mājas dārzu.
No rumāņu valodas tulkojis Leons Briedis