Einšteina pulkstenis

Šveices dzelzceļa staciju pulksteņu sekunžu rādītāji apstājas pie katras apaļas minūtes. Pirms skaitļa divpadsmit tie uz īsu brīdi sastingst, tad izdara nelielu lēcienu un atkal mēra laiku līdz nākamās minūtes sākumam. Kas notiek ar laiku brīdī, kad pulkstenis ir apstājies? Laiks rit. Patiesībā Šveices dzelzceļš ir viens no visperfektāk organizētajiem mehānismiem pasaulē, vilcienu saraksti saskaņoti ar tramvaju un autobusu kustību. Tad kāpēc pulkstenis apstājas pie cipara divpadsmit? Iespējams, tādēļ, lai vilciena mašīnists precīzāk varētu iedarbināt lokomotīves motoru. Vienīgais publiski izstādītais pulkstenis, ko man izdevās ieraudzīt Šveicē un kas ir apstājies pavisam, atrodas Bernē, Alberta Einšteina muzejā. Lai nokļūtu līdz šim pulkstenim, apmeklētājam pa diagonālām, caurspīdīgām kāpnēm vispirms jāšķērso pilnīgi tukša kubiskas formas zāle, kurā griesti, grīda un visas sienas noklātas ar spoguļiem. Kuba skaldnes izmēri ir tikai ap desmit metriem, tomēr sajūta tāda, it kā cilvēks atrastos bezgalīgā telpā. Efekts ir vienreizējs, vienalga, kurā virzienā skatās - uz augšu, uz leju, pa labi vai pa kreisi. Telpā novietotais plazmas monitors rāda Einšteina fotogrāfiju. Vienīgais, ko muzeja apmeklētājs šajā dīvainajā telpā redz, ir sevi un Einšteinu, turklāt neskaitāmos atkārtojumos. Patiesībā tā arī ir spoguļos notverta telpas bezgalība. Bērnībā mani ļoti nodarbināja spēle ar diviem spoguļiem. Ja divus spoguļus novieto pretī vienu otram, tad tajos var ieraudzīt daudzus vienu otrā novietotus spoguļus, līdzīgi izvērstam kāršu komplektam. Gadījumā, ja abi spoguļi ir novietoti pilnīgi paralēli, katrā no tiem veidojas bezgalīgi daudz spoguļu attēlu.

Kāpnes mūs ieved nelielā zālē, kurā atrodas tikai divi eksponāti - pulkstenis un grāmata. Pulkstenis savulaik piederējis Einšteinam. Nav gan zināms, kā šis 1943. gadā izgatavotais un 1946. gadā pārdotais Longines kabatas pulkstenis nonācis viņa īpašumā. Grāmata patiesībā ir biezs zinātniska žurnāla sējums - “Annalen der Physik, Vierte Volge, Band 17, Leipzig, 1905. Verlag von Johann Ambrosius Barth. ”Telpā skan vijole - kāds no Einšteina iemīļotajiem skaņdarbiem. Es tik labi nepārzinu mūziku, lai pazītu šo sacerējumu. Toties es labi zinu, kas ir grāmatā - Alberta Einšteina publikācija ar nosaukumu “Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku”. Kādā 1905. gada jūnija dienā Bernes pastā iegriezās jauns cilvēks, lai nosūtītu uz Leipcigu biezu konvertu. Tajā bija trīsdesmit divas sīkā rokrakstā aprakstītas papīra lapas - šī raksta manuskripts.

Tikai dažiem atklājumiem cilvēces vēsturē bijusi tik liela nozīme, ka tie pilnībā izmainījuši mūsu priekšstatus par apkārtējo pasauli. Kultūras vēsturē tādos gadījumos lieto mazliet nodrāzto jēdzienu “paradigmu maiņa”. Starp tiem bija atklājums, ka Zeme ir apaļa. Pirmie par to iedomājās jau antīkās Aleksandrijas zinātnieki, bet “eksperimentālu apstiprinājumu” deva Magelāna ceļojums. Tāds ir atklājums, ka Zeme riņķo ap Sauli, nevis otrādi (Koperniks un Galilejs). Jau vēlāk - Darvina evolūcijas teorija un genoma atklāšana.

Pie šiem atklājumiem noteikti pieskaitāms arī no Einšteina speciālās relativitātes teorijas izrietošais un vēlāk eksperimentāli apstiprinātais fakts, ka pulksteņa kustība ir atkarīga no novērotāja, kurš uz šo pulksteni skatās. Citiem vārdiem sakot, tas, ko Einšteins pierādīja savā darbā “Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku” - ka laiks rit dažādi atkarībā no tā, vai pulkstenis attiecībā pret mums kustas vai arī atrodas miera stāvoklī.

Pēc šīm divām telpām apmeklētājs beidzot nonāk pašā muzejā. Ēka ir pavisam jauna - īpašo piebūvi pie Bernes vēstures muzeja atklāja tikai pirms dažiem gadiem (adrese - Berne, Helvetiaplatz 5, interneta lapa www.einsteinmuseum.ch). Muzeja sponsori ir dzīvie Einšteina radinieki, Bernes un Bāzeles ebreju kopienas, kā arī Hirosimas Miera memoriālais muzejs. Gandrīz visi muzeja eksponāti nākuši no Jeruzālemes Ebreju universitātes fondiem.

Muzejs ir stāsts par Albertu Einšteinu, telpu un laiku - gan par viņa dzīves laiku, gan par to fizikālo laiku, ko mēra mūsu pulksteņi. Ekspozīcija iekārtota klasiskā, pat mazliet vecmodīgā stilā - tumšas zāles, stendos izgaismoti eksponāti - dokumenti, fotogrāfijas, vēsturiski priekšmeti. Televizoru monitoros zib vēstures ainas - Pirmais pasaules karš, dzīve pēc kara, Veimāras republika, nacisms, ebreju iznīcināšana, koncentrācijas nometnes, Otrais pasaules karš, atombumba. Pirmā asociācija - attāla līdzība ar Latvijas Okupācijas muzeju. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina ebreju tēma, kas vijas cauri visai ekspozīcijai - ebreji kā cietēji un mocekļi, ebreji kā zinātnieki, ebrejs Einšteins, vajātais Einšteins, bēglis Einšteins utt.

Varbūt pa daļai tas izskaidrojams ar faktu, ka Berne atrodas Šveices vāciskajā daļā. Iespējams, franču vai itāļu valodās runājošie šveicieši Einšteina etnisko izcelsmi tik ļoti nebūtu akcentējuši.

Es droši vien nekļūdīšos apgalvodams, ka Alberts Einšteins ir ne tikai Bernes un Šveices visu laiku ievērojamākais pilsonis, bet arī otrs pazīstamākais ebrejs pasaulē pēc Jēzus Kristus. Pārliecināts cionists, kurš aktīvi atbalstījis ebreju valsts dibināšanu laikā, kad par Hitleru vēl neviens pat nebija dzirdējis. Ar šo kustību Einšteins iepazinās jau 1911. gadā Prāgā, kur vietējā cionistu organizācijā aktīvi darbojās rakstnieks Francs Kafka. 1921. gadā Einšteins kopā ar nākamās Izraēlas valsts pirmo prezidentu Haimu Veicmanu Amerikā vāca naudu Jeruzālemes ebreju universitātes dibināšanai, bet 1922. gadā viņš pat apmeklēja Palestīnu. Četru valstu pilsonis - Vācijas, Šveices (no šīs pilsonības viņš nešķīrās nekad), Austroungārijas, atkal Vācijas (bet nu jau Veimāras republikas) un tad visbeidzot - ASV. Sešus gadus (1895-1901) dzīvojis kā bezpavalstnieks. Telavivas goda pilsonis, kuram 1952. gadā pēc Haima Veicmana nāves piedāvāja kļūt par Izraēlas prezidentu. No šī goda zinātnieks gan esot attiecies: “Man svarīgāki ir vienādojumi, jo politika domāta šodienai, bet vienādojumi pastāvēs mūžīgi.”

Muzeja pirmā zāle stāsta par ebreju dzīvi viduslaiku Eiropā. Hronika vēsta, ka viens no Einšteina senčiem - Baruhs Moisejs Einšteins ieradies tagadējās Vācijas teritorijā 1665. gadā un apmeties Buhavas pilsētā Virtembergā. Tur viņš nodarbojies ar amatniecību un katru gadu kārtīgi maksājis pilsētai 12 guldeņus lielu nodokli kā savdabīgu “drošības naudu”.

Alberts Einšteins piedzima 1879. gada 14. martā Ulmē Vācijā kā pirmais bērns emancipētu ebreju Hermaņa un Paulīnes Einšteinu ģimenē. Muzejā mēs uzzinām, ka “ebreju emancipācija Eiropā sākās 18. gadsimta beigās līdz ar Franču revolūciju”. Tieši Franču revolūcija esot pavērusi ebreju jauniešiem iespēju izrauties no geto un sasniegt kaut ko vairāk nekā tikai kurpnieka darbnīca vai bodes lete. Muzeja stends vēsta: “Gadsimtu mijā un pēc Pirmā pasaules kara ebreju minoritātes ieguldījums Vācijas ekonomikā, zinātnē un kultūrā bija milzīgs. No septiņpadsmit Veimāras republikas laiku Nobela prēmijas laureātiem - Vācijas pilsoņiem - četri bija ebreji, tai skaitā arī Alberts Einšteins.” Šveicē ebrejiem tādas pašas tiesības kā pārējiem iedzīvotājiem tika piešķirtas tikai 1866. gadā, kas valstī esot izraisījis “ievērojamu antisemītisma pieaugumu”.

Lai gan piedzimis “emancipētā ģimenē”, mazais Alberts tomēr privātā kārtā mājās saņēma ebreju reliģisko izglītību. No piecu gadu vecuma ar viņu nodarbojās arī matemātikas privātskolotājs. Pirmā Einšteina skola bija kāda Minhenes katoļu pamatskola, kurā viņš iestājās 1885. gadā un tūlīt pārlēca no pirmās uz otro klasi. 1888. gadā viņš pārgāja uz konservatīvo Luitpolda ģimnāziju. Vēlāk, 1920. gadā viņš par šo Minhenes skolu rakstīs - “tajā bija izplatīts antisemītisms, katru dienu mani sagaidīja uzbrukumi un lamas”. Muzejā aplūkojama 1889. gadā uzņemtā Einšteina klases fotogrāfija. No trīsdesmit pieciem bērniem viņš vienīgais smejas.

Einšteins bijis apdāvināts, bet mazliet paslinks skolnieks. Pamatskolā viņu ļoti aizrāvis kompass un Eiklīda ģeometrijas grāmata. Uzzinājis par Pitagora teorēmas apgalvojumu, ka taisnleņķa trīsstūra katešu kvadrātu summa vienāda ar hipotenūzas kvadrātu, viņš spējis to patstāvīgi pierādīt. Starp citu, tas ir labs tests - cik no mums to vēl šodien spēj izdarīt pat pēc pamatskolas un vidusskolas ģeometrijas eksāmenu nokārtošanas? Augstākās matemātikas pamatus - diferenciāļus un integrālrēķinus - Einšteins apguva patstāvīgi jau pusaudža gados.

Kompass un Eiklīda ģeometrijas grāmata ir divi priekšmeti, kas kļuvuši par savdabīgām Einšteina ikonām - par tiem stāsta visas zinātnieka biogrāfijas. Bernes muzejs ir pilns ar šādām ikonām - gan tiešā (pazīstamas fotogrāfijas, priekšmeti), gan pārnestā (leģendas un dzīves fakti) nozīmē. Piemēram, viņam ļoti patikusi tā pati Cīrihes vecpilsētas kafejnīca, ko bija iecienījis arī Ļeņins - Cafe Odeon (adrese - Cīrihe, Limatquai 2). Ļoti iespējams, viņi reiz pat ir sēdējuši pie blakus galdiņiem.

Kaislīgs pīpes smēķētājs. Mīļākais vaļasprieks - burāšana (ar to sācis aizrauties studenta gados Cīrihes ezerā). Einšteins bija arī izgudrotājs. Tieši viņš izgudrojis žiroskopisko kompasu, ledusskapi un dzirdes aparātu. Divreiz precējies un daudzreiz iemīlējies. Viņam patikušas stipras sievietes - tā vismaz apgalvo ekspozīcijas veidotāji. Starp Einšteina mīļākajām bijusi fiziķe, spiedze, bibliotekāre un naktskluba dejotāja.

Kādā nelielā sānu telpā, kas ar bīdāmām sienām nodalīta no galvenās zāles, ievietoti vēsturiski artefakti - cinka vanniņa un veļas dēlis - “šaušalīgi” atgādinājumi par agrākajiem “primitīvajiem laikiem”. Tiesa gan, ar piezīmi, ka Einšteinu ģimene pati savu veļu nav mazgājusi.

Lai gan muzikāli apdāvināts (“ģēnijs ar vijoli”), Einšteinam nepadevās valodas. Viņš mazliet pratis franču, itāļu un angļu valodu. Pat pēc divdesmit Amerikā pavadītiem gadiem Einšteins joprojām domāja vāciski un šajā valodā runāja ar vieglu švābu akcentu.

Fotogrāfijas rāda profesoram pavisam neatbilstošo ģērbšanās stilu - džemperi, sandales (ja tas bija iespējams, Einšteins nevalkāja zeķes), platas, biezas šalles. Lūk, ko stāsta viņa kolēģis un draugs Leopolds Infelds: “Ierobežodams savas vajadzības līdz minimumam, viņš vēlējās paplašināt savu brīvību, savu neatkarību. Mēs taču esam miljonu priekšmetu vergi, un mūsu verdzība arvien pastiprinās. Mēs esam vannas istabu, pildspalvu, automātisko šķiltavu, tālruņu, radio utt. vergi. Einšteins centās šo atkarību samazināt līdz minimumam.”

Einšteins gan centās pēc vienkāršības, bet viņu bieži ielūdza uz smalkām vakariņām un izmitināja tik greznās viesnīcās, ka restorāna zāles pārziņi un portjē dažkārt pat atteicās ielaist dīvaino, nepietiekami smalki ģērbto viesi. Muzejā restaurēts galda servējums, kāds tas bija klāts Einšteinam par godu rīkotās pusdienās Schwarzhof viesnīcā Šveices kalnos 1913. gada vasarā. Laimīgā kārtā ir saglabājusies pat tās nedēļas ēdienkarte. Uz galda izvietota trauku kolekcija, ar kuru, šķiet, varētu lepoties neliels provinces muzejs - porcelāns, kristāls un sudrabs.

Ik uz soļa aiz stikla manāmi Einšteina manuskripti - sīkais, kaligrāfiski kārtīgais rokraksts. Tiem blakus - 1935. gada Vācijas “Nirnbergas likumi”- kas ir un kas nav ebrejs, un kas ar ko drīkst un nedrīkst precēties. Palielināta 1933. gada 1. aprīlī Deutsche Tageszeitung Berlin publicētā karikatūra - Einšteinu “ar kāju pa dibenu” izsper no Berlīnes universitātes. Savulaik, jau 1921. gadā viņš rakstīja: “Līdz pēdējam laikam es dzīvoju Šveicē, un kamēr es biju tur, es neapzinājos savu ebreju tautību... Tas mainījās, kad es pārcēlos uz dzīvi Berlīnē.”

Brīdī, kad nacionālsociālisti pārņēma varu, Einšteins atradās ASV Daudz nesvārstoties, viņš izlēma Vācijā neatgriezties. Šī paša gada rudenī Einšteins gan vēlreiz apmeklēja Angliju, bet jau 7. oktobrī uzkāpa uz kuģa Sauthemptonas ostā un nekad vairs savā dzīvē nespēra kāju uz Eiropas zemes. Šajā rīcībā neapšaubāmi bija kaut kas iracionāls. Līdzīgi rīkojās daži holokaustā izdzīvojušie ebreji, kuri līdz sava mūža beigām izvairījās lidot pāri Vācijai - gan aiz riebuma, gan bailēm, ka avārijas gadījumā lidmašīna varētu nolaisties Vācijas teritorijā.

Pēc politiskā pārliecības Einšteins bija sociāldemokrāts, kurš savulaik ļoti lielas cerības saistījis ar Oktobra revolūciju Krievijā. Pacifists, kurš iestājās par ebreju un arābu mierīgu sadzīvošanu Palestīnā. Einšteins ļoti pārdzīvojis savu nozīmīgo, kaut arī netiešo ieguldījumu atombumbas radīšanā. Jau pēc pārcelšanās uz Ameriku viņš parakstīja vēstuli Rūzveltam, kurā aicināja pievērst uzmanību kodolieroču izstrādei. Muzejā aplūkojams 1946. gada 1. jūlija Time Magazine vāks - Einšteina fotogrāfija ar atomsēni fonā. Tās iekšienē ierakstīta viņa pierādītā enerģijas un masas ekvivalences formula - enerģija vienāda ar masas un gaismas ātruma kvadrāta reizinājumu.

Izrādās, ka 50. gados Einšteins Amerikā ticis izspiegots. Federālajā Izmeklēšanas birojā par zinātnieku tika savākts divus tūkstošus lappušu liels dosjē, viņu turēja aizdomās par iesaistīšanos “pretamerikāniskās aktivitātēs”. Arī muzejā aplūkojamās dažas lappuses no Einšteina dosjē liecina par izsekošanu - tās satur ziņas par viņa kontaktpersonu loku.

Viens no pēdējiem eksponātiem muzejā - rindas no Einšteina testamenta: “Savai sekretārei Helēnai Dukā es novēlu 20 000 ASV dolāru, audžumeitai Margo - 20 000 dolāru, saviem dēliem Eduardam un Albertam - katram pa 15 000 dolāru.” Lai gan dolārs tajos laikos bija krietni vērtīgāks nekā šodien, summas tomēr var raksturot kā pieticīgas. Savu arhīvu Einšteins novēlēja Jeruzālemes Ebreju universitātei.

Sācies ar Šveicē ražoto Longines pulksteni, Bernes Einšteina muzejs beidzas ar pagājušā gadsimta 50. gadu amerikāņu dzīves simboliem - benzīntanku, televizoru un Coca-Cola pudeli.

Lai arī Amerikā Einšteins bija drošībā un baudīja milzīgu cieņu un popularitāti, Prinstonā pavadītie gadi tomēr nebija tas laimīgākais laiks zinātnieka mūžā. “Annus mirablis” jeb Bernes “brīnumainie gadi” - tā ir vēl viena leģenda par Einšteinu.

Bernē Einšteins ieradās 1902. gadā. Viņš nesen kā bija pabeidzis Cīrihes Politehnikumu, saņēmis matemātikas un fizikas skolotāja diplomu, kā arī ieguvis Cīrihes pilsonību. Tas viņam ļāva iekārtoties darbā Bernes patentu birojā “trešās klases tehniskā eksperta” amatā. Šajā laikā viņš jau dzīvoja kopā ar savu studiju biedreni serbieti Milevu Mariču, kura, starp citu, augstskolā mācījās labāk par savu draugu (to apliecina arī muzejā eksponētās abu diplomu kopijas).

Muzejs atklāj dīvainu Einšteina dzīves faktu, ko biogrāfijās parasti neuzsver. Izrādās, ka 1902. gadā ārlaulībā dzimušo meitu Liserlu Einšteinu pāris nodevis anonīmā adopcijā Ungārijā. Faktiski viņi savu meitu ir pametuši. Nav pat īsti skaidrs, kas viņus piespieda to darīt - ģimenes, bailes no sabiedrības nosodījuma vai materiālie apstākļi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Einšteins jau toreiz tikpat kā nerēķinājās ar apkārtējo domām par sevi. 1903. gada janvārī abi oficiāli salaulājās un dažus mēnešus vēlāk ievācās Bernes vecpilsētas dzīvoklī ar adresi Kramgasse 49.

Atstājuši Einšteina muzeju, dodamies lēnā desmit minūšu pastaigā uz Bernes vecpilsētu. Šķērsojuši tiltu pār Āras upi, nonākam pie viena no Šveices reformācijas centriem - Bernes Doma, kur reformācijas laikā Cvinglijs un Kalvins sprediķoja absolūtās predestinācijas teoloģiju. Saskaņā ar viņu sludināto mācību, katram cilvēkam jau pirms pasaules radīšanas ir izstrādāts pilnīgs Dieva plāns dzīvei, ieskaitot iespējamo pestīšanu, ceļu uz paradīzi vai nonākšanu ellē. Kaut kur tikšķ mūžībā uzvilktais dievišķais pulkstenis un mūsu šķietamais brīvās gribas akts ir tikai ilūzija. Vēl dažas minūtes, un mēs jau atrodamies pie ēkas Kramgasse 49. Blakus mājās šodien atrodas kafejnīca un ekskluzīvu pulksteņu veikals. Šauras koka kāpnes mūs ved uz trešo stāvu, kur Einšteinu ģimene savulaik īrējusi nelielu (ap 50 kvadrātmetru) caurstaigājamu divistabu dzīvokli. Virtuvi jaunā ģimene dalīja ar kaimiņiem. Šodien šeit iekārtots memoriālais muzejs (www.einstein-bern.ch). Dzīvoklis ir pavisam vienkārši, mazliet mietpilsoniski iekārtots - masīvas kumodes, bufetes, tamborētas sedziņas, izšūti spilveni. Paradoksāli, bet dzīvoklī nav nevienas grāmatas. Tomēr tieši šeit radās unikāla apstākļu sakritība - laimīga laulība, pirmā dēla Hansa Alberta piedzimšana (1904. gadā), rosinoša vide un daudz brīva laika - kas Einšteina talantam ļāva pilnībā uzplaukt.

Darbs patentu birojā deva nelielus, ar zinātni nesaistītus ienākumus. Einšteins vienmēr esot uzskatījis, ka praktiska, no zinātnes neatkarīga nodarbošanās atbrīvo zinātnieku no rūpēm par iztiku un nepieciešamības publicēties tikai pašas publicitātes pēc. Fiziķim visnoderīgākais esot bākas uzrauga darbs, jo tas “ļauj atlicināt daudz laika kontemplācijai un zinātniskiem pētījumiem”. Poļu akadēmiķis Leopolds Infelds, kas strādāja kopā ar Einšteinu un pazinis viņu vairākus gadu desmitus, atceras: “Daudzkārt viņš man stāstīja, ka labprāt būtu strādājis kādu derīgu fizisku darbu, piemēram, kurpnieka arodā, protams, nepārtraucot pētījumus fizikā.”

Lai papildinātu ģimenes budžetu, Einšteins vietējos laikrakstos ievietoja sekojošu sludinājumu: “Privatstunden in Mathematik u. Physik für Studierende und Schüler erteilt Gründlichst Albert Einstein, Inhaber des eidgen. polyt. Fachlehrerdiploms, Gerechtigkeitsgasse 32, 1. Stock. Probestunden gratis. ” - “Privātstundas matemātikā un fizikā studentiem un skolniekiem pamatīgi pasniedz Alberts Einšteins, Politehnikuma diploma īpašnieks. Gerechtigkeitsgasse 32, 1. stāvs. Pārbaudes stundas bez maksas.”

Uz sludinājumu atsaucās kāds rumāņu izcelsmes filozofijas students Moriss Solovins. Maksātspējīga skolnieka vietā Einšteins atrada līdzvērtīgu sarunu partneri. Vēlāk viņiem pievienojās matemātiķis Konrāds Habihts. Trīs draugi nodibināja neformālo “Olimpijas akadēmiju”, kurā Eišteinam piešķīra “Akadēmijas prezidenta un Asteskaula bruņinieka” titulu.

Akadēmijas sēdes parasti notika Einšteina nelielajā dzīvoklī. Tās ievadīja vienkāršas, bet pamatīgas vakariņas. Tad draugi sarīkoja kaut ko līdzīgu neformālam zinātniskam semināram - viņi kopā lasīja un apsprieda kādu filozofisku vai zinātnisku darbu, arī paša Einšteina pētījumus. To starpā bija: Ernsta Maha “Sajūtu analīze” un “Mehānika tās attīstībā”, Spinozas “Ētika”, Karla Pīrsona “Zinātnes gramatika”, Anrī Puankarē “Zinātne un hipotēze”, Džona Stjuarta Milla “Loģika”, Deivida Hjūma “Traktāts par cilvēka dabu”, Bernharda Rīmana “Par hipotēzēm, kas ir ģeometrijas pamatā”, Servantesa “Dons Kihots”. Pārrunu noslēgumā Einšteins parasti sniedza nelielu vijoļkoncertu. Dažreiz šajos semināros piedalījās arī namamāte. Tā bija tā “zinātniskā virtuve”, inkubators, kurā radās Einšteina pirmie un, kā izrādās, nozīmīgākie darbi. Mūsdienās nopietna zinātne ārpus institūtu laboratorijām un universitāšu auditorijām ir tikpat kā neiedomājama. No šāda viedokļa raugoties, Einšteins bija zinātnieks amatieris. 1905. gadā viņš žurnālā Annalen der Physikpublicēja četrus darbus. No šodienas raugoties, trīs no tiem bija Nobela prēmijas vērti.

Pirmajā publikācijā Einšteinam izdevās izskaidrot tolaik vēl pavisam mīklaino fotoelektrisko efektu - strāvas rašanos gaismas iespaidā. Tieši par šo darbu Einšteinam 1921. gadā piešķīra Nobela prēmiju fizikā. Viņš pieņēma, ka gaismai piemīt ne tikai viļņa, bet arī daļiņas (gaismas kvanta) daba. Noteiktu enerģiju nesošā gaismas daļiņa izsit no metāla elektronu, tā uzlādējot metāla plāksnīti un radot ķēdē strāvu.

Man interesanta šķiet nākamā publikācija, kas šodien pazīstama kā Brauna kustības teorija. Tā apraksta ļoti mazu mehānisku daļiņu haotisku kustību šķidrumos molekulu siltumkustības iespaidā. Pirmo reizi šo parādību 1827.gadā novēroja angļu botāniķis Roberts Brauns, kad viņš mikroskopā pamanīja savādu ziedputekšņu trīcēšanu ūdens pilienā. Fiziķu žargonā šī teorija dažkārt pazīstama ar iesauku “dzērāja pastaiga”. Vidējais attālums, kādā pamatīgi iereibis un streipuļojošs cilvēks attālinās no sava izejas punkta, proporcionāls nevis laikam (kā tas ir parastas pastaigas gadījumā), bet gan laika kvadrātsaknei. Ja piedzēries vīrs spēj nostreipuļot minūtē tikai vienu metru, tad pastāv ļoti liela varbūtība, ka dusmīgā sieva pēc 100 minūtēm savu dzīvesbiedru atradīs nevis simt, bet gan tikai desmit metru attālumā no kroga durvīm. Tas izskaidrojams ar to, ka piedzēries cilvēks periodiski un haotiski maina lēmumu par savu pārvietošanās virzienu.

Pasaules slavu Einšteinam atnesa trešais darbs - “Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku”, kurā aprakstītās telpas un laika īpašības šodien pazīstamas kā speciālā relativitātes teorija. Tūlīt sekoja nākamā publikācija ar enerģijas un masas ekvivalences pierādījumu, slavenā formula E=mc². Divus gadus vēlāk turpat Bernē Einšteins sāka attīstīt vispārīgo relativitātes teoriju, kurā centās apvienot speciālo relativitātes teoriju ar ķermeņu kustības likumiem gravitācijas spēka laukā. Pilnībā šis grandiozais darbs tika pabeigts 1915. gadā Berlīnē.

Einšteina muzejā novietoti vairāki plazmas ekrāni, kuros multfilmu veidā ar domu eksperimentu palīdzību izskaidrotas speciālās un vispārīgās relativitātes teoriju pamatidejas. To autors ir bijis izcils pedagogs, jo patiesībā pat populārs abu relativitātes teoriju izklāsts, kas turklāt nesatur matemātiskās formulas, ir samērā abstrakts. Muzeja apmeklētājiem atliek tikai iekārtoties ērtajos klubkrēslos un mēģināt izsekot Einšteina domu gaitai.

Iespējams, nosaukums “speciālā relativitātes teorija” nezinātājam var sajaukt galvu, jo tas nepasaka, ko mēs ar šo relativitāti domājam. Piemēram, kafijas tases cena var būt relatīvi augsta vai zema - atkarībā no tā, vai mēs šo kafiju dzeram Elizejas laukos vai mazpilsētas stacijas bufetē. Relatīva var būt mūsu kustība. Katrs no mums kaut uz dažām sekundēm to ir piedzīvojis vilcienā, kad nav iespējams pateikt - vai kustas mūsu sastāvs vai uz blakus sliedēm esošais. Cits piemērs - ja vilciens brauc ar ātrumu 50 kilometri stundā, un mēs pa šo vilcienu soļojam tā kustības virzienā ar ātrumu 5 kilometri stundā, tad attiecībā pret zemi mēs kustamies ar ātrumu 55 kilometri stundā. Tagad iedomāsimies, ka mēs sēžam braucošā vilcienā un mums priekšā uz galda virsmas lēkā elastīga bumbiņa - uz augšu, uz leju. Bet novērotājam, kurš sēž uz perona, šķiet, ka bumbiņa, pirmkārt, kustas pa zigzaga līniju un, otrkārt, viņam tās ātrums izliekas lielāks, nekā tas šķiet mums. Tas tāpēc, ka no ārpusē esošā cilvēka redzes viedokļa summējas divas kustības un divi ātrumi - bumbiņas ātrums un paša vilciena kustības ātrums.

Bet tagad iedomāsimies divus ļoti tālu no mums kaut kur Visumā vienu otram paralēli novietotus spoguļus, starp kuriem šaudās gaismas impulss. Uzskatāmības labad pieņemsim, ka attālums starp spoguļiem ir tāds, ka gaisma attālumu starp tiem paveic vienā sekundē - tātad 300 000 kilometru. Saskaroties ar spoguli, gaismas impulss nosūta mums gaismas zibsni - gluži kā parastais mehāniskais pulkstenis nosūta skaņas tikšķi mūsu ausij. Tātad varam uzskatīt, ka mūsu priekšā ir gaismas pulkstenis, kas skaita sekundes.

Pieņemsim, ka mums ir divi šādi identiski pulksteņi - viens nekustīgs, otrs attiecībā pret mums atrodas vienmērīgā taisnvirziena kustībā. Starp nekustīgajiem spoguļiem gaisma šaudās uz augšu - uz leju, gluži kā bumbiņa vilcienā sēdošajam novērotājam. Raugoties uz kustīgajiem spoguļiem, mums šķiet, ka starp tiem iesprostotais gaismas impulss, šaudoties no viena spoguļa uz otru, pārvietojas pa zigzaga līniju. Pirmajā brīdī var likties, ka arī šeit mums ir darīšana ar līdzīgu gadījumu kā iepriekš minētajā piemērā ar vilciena vagonā lēkājošo bumbiņu un gaismas ātruma vektoram klāt summējas spoguļu sistēmas ātruma vektors. Šie abi vektori patiešām summējas, tomēr pavisam neparastā veidā. Gaismas gadījumā situācija ir citāda nekā piemērā ar vilcienā lēkājošo bumbiņu.

Fizikas eksperiments liecina, ka gaismas ātrums nemainās atkarībā no tā, vai tās novērotājs kustas pats vai arī gaismas avots kustas attiecībā pret novērotāju. Patiesībā šī parādība ir pilnīgā pretrunā ar cilvēka ikdienas pieredzi. Iedomāsimies šoseju, pa kuru brauc divas automašīnas. Viena no tām brauc ar ātrumu 50, otra - 100 kilometri stundā. Gar šoseju iet vilciena sliedes, un kādā brīdī abas automašīnas apdzen ātrvilciens, kurš brauc ar ātrumu 150 kilometri stundā. Viegli sarēķināt, ka pirmajai automašīnai vilciens paskries garām ar ātrumu 100, bet otrajai - 50 kilometri stundā. Bet ja šis vilciens būtu gaisma, tad gan novērotājam no malas, gan abu automašīnu šoferiem liktos, ka tas pārvietojas ar vienu un to pašu ātrumu - 300 000 kilometri sekundē.

Nav brīnums, ka savulaik daudzi atteicās ticēt amerikāņu zinātnieka Alberta Maikelsona 1881. gadā veiktā eksperimenta rezultātam, kurā tika pierādīta gaismas ātruma nemainība attiecībā pret novērotāju. Kāpēc gaismai piemīt šāda īpašība - to mēs nezinām. Kāpēc Visums ir tāds? Iespējams, šāds jautājums pat ir bezjēdzīgs. Bet varbūt atbilde ir pavisam vienkārša - tāpēc, ka mēs esam. Ja Visums būtu citāds, mūsu nebūtu.

Un tātad - gaismas ātrums mūsu pasaulē visiem novērotājiem ir vienāds, neatkarīgi no tā, kā mēs kustamies attiecībā pret gaismu. Mūsu piemērā ar kustībā esošajiem spoguļiem tas nozīmē sekojošo: lai summārais gaismas ātruma vektors paliktu konstants, samazinās tā vektora komponente, kas liek gaismai šaudīties starp spoguļiem.

Tāpēc, raugoties uz kustībā esošajiem paralēlajiem spoguļiem un starp tiem iesprostoto gaismas impulsu, mēs redzam, ka uzzibsnījumi notiek jo retāk, jo ātrāk spoguļi kustas. Tēlaini sakot, pulksteņa tikšķi dzirdami aizvien retāk. Gaismas pulkstenis, kas kustas attiecībā pret mums, sāk atpalikt. Gadījumā, ja spoguļi sāktu kustēties ar gaismas ātrumu (kas gan nav iespējams), no viena spoguļa uz otru ceļojošais gaismas impulss nekad vairs nesasniegtu savu mērķi - otru spoguli.

Novērotājs nekad nesagaidītu pulksteņa tikšķi, viņam liktos, ka kustīgo spoguļu pasaulē laiks ir apstājies.

Bet kas īsti notiek? Kā tas iespējams? Šo paradoksu atrisināja Einšteins - viņš pierādīja, ka lai gaismas ātrums būtu konstants, laiks kustīgo spoguļu pasaulē rit lēnāk. Viss apgriezās kājām gaisā - absolūts izrādījās nevis laiks, bet gan gaismas ātrums.

Es sēžu kafejnīcā un raugos apkārt. Jebkurš pulkstenis, kas pārvietojas man garām, iet lēnāk nekā tas, kas ir man uz rokas. Un otrādi - garāmgājējiem šķiet, ka lēnāk laiks rit manā pulkstenī, jo kustība ir relatīva. Šī abpusējā simetrija tiek izjaukta tad, ja viens no novērotājiem atrodas nevienmērīgā kustībā - maina kustības virzienu vai atgriežas savā izejas punktā. Oficiants, kas pēc pasūtījuma pieņemšanas atgriežas pie mana galdiņa ar kafijas tasi rokā, patiešām konstatē, ka viņa pulkstenis, salīdzinot ar manējo, ir atpalicis.

Kosmonauts dodas ceļojumā uz tālu zvaigzni un pēc simt gadiem atgriežas uz Zemes, novecojis tikai par dažiem mēnešiem. Šis zinātniskajā fantastikā tik iecienītais sižets ir pilnīgi iespējams gan teorētiski, gan tālā nākotnē varbūt arī praktiski. Relatīvistiskos efektus var viegli novērot pavisam ikdienišķos eksperimentos ar nestabilām daļiņām paātrinātājos - jo ātrāk tās kustas, jo ilgāk dzīvo. Turklāt mūsdienās jau ir radīti tik precīzi pulksteņi, ka tie spēj izmērīt laika tempa izmaiņas parastā lidmašīnas lidojumā.

Šodien gan speciālo, gan vispārīgo relativitātes teoriju praksē izmanto, piemēram, globālās pozicionēšanas jeb satelītu navigācijas sistēmās (GPS). Ik pa brīdim datori aprēķina kompensācijas korekcijas izmaiņām, ko pavadoņos uzstādītajos pulksteņos rada to kustība un apkārtējo debess ķermeņu gravitācijas lauks. Ja tas nenotiktu, jau dažu dienu laikā uzkrātos tik lielas kļūdas, ka GPS sistēmu mērījumi kļūtu pilnīgi nederīgi.

Lai ilustrētu vispārīgo relativitātes teoriju, muzeja monitori rāda divas multfilmas. Vienā no tām redzams braucošs lifts, otrā - gaismas stara noliekšanās Saules gravitācijas laukā.

Vispārīgajā relativitātes teorijā Einšteins postulēja, ka gravitācija un paātrinājums ir viens un tas pats, ka tie nav atšķirami ne ar kādiem mērinstrumentiem. Uz augšu paātrināti braucošs lifts rada gravitācijas lauku. Brīdī, kad tas paceļas, Zemes gravitācijas laukam piesummējas gravitācija, kas radusies lifta paātrinātas kustības rezultātā.

Masa savā tuvumā izliec apkārtējo telpu. Šo telpas liekumu citi ķermeņi (arī gaisma) sajūt kā mums pazīstamo gravitācijas spēku. Tā iedarbībā izliektajā telpā ķermeņi pārvietojas pa tā saucamajām ģeodēziskajām līnijām, kas viņiem šķiet vistaisnākais ceļš starp diviem punktiem. Mēs varbūt nespējam vizuāli iztēloties trīsdimensiju telpas liekumu, bet mēs varam novērot tā sekas, kaut vai planētu kustību Saules gravitācijas laukā. Tomēr cilvēks kā trīsdimensiju telpā mītoša būtne viegli var iztēloties divdimensionālas telpas liekumu. Piemēram, sfēra ir sevī noslēgts, galīgs divdimensiju telpas apgabals bez robežām. Ja skudra sāk taisnvirziena ceļojumu pa sfēras virsmu, agrāk vai vēlāk viņa nonāk savā izejas punktā. Tomēr tā nekad nevar apgalvot - lūk, šeit ir sfēras mala, jo, pirmkārt, matemātiski tas ir bezjēdzīgi un, otrkārt, tāda mala nemaz vizuāli nav novērojama. Jo lielāka ir šī sfēra, jo vairāk skudrai liksies, ka tās apdzīvotā pasaule ir bezgalīga.

Iespējams, līdzīgi ir ar mūsu Visumu - tas ir milzīgs, bet tomēr sevī noslēgts un galīgs trīsdimensiju telpas apgabals bez robežām. Ja mēs kādā virzienā raidām gaismas staru, tam kādreiz atkal vajadzētu atgriezties pie mums - tikai šoreiz no pretējās puses.

Paradoksāli, bet telpas bezgalību cilvēkam grūtāk iztēloties nekā bezgalīgu laika plūdumu. Laiku atšķirībā no telpas mēs neredzam un nespējam to vizuāli iztēloties. Domājot par telpas, par Visuma bezgalību, cilvēkā sāk darboties ikdienas pieredzes ieprogrammētais jautājums - bet kas atrodas aiz tā?

1909. gadā dabaszinātņu konferencē Ķelnē Einšteins sava referāta ievadā teica: “Uzskati par telpu un laiku, kurus es jums gribu izklāstīt, ir izveidojušies uz eksperimentālas fizikas pamatiem... No telpas un laika katra par sevi atsevišķi tagad paliek tikai ēnas, un jēga ir tikai to abu vienībā.”

1919. gadā Saules aptumsuma laikā pirmo reizi tika novērota gaismas stara noliekšanās mūsu zvaigznes gravitācijas laukā, kas pilnībā sakrita ar vispārīgo relativitātes teoriju. Tomēr pat pēc šiem neapgāžamajiem pierādījumiem ne visi kolēģi spēja pieņemt Einšteina “jauno fiziku”. Vilhelms Rentgens 1921. gadā rakstīja: “Es nekādi nevaru iedomāties, ka jālieto tik abstrakti apsvērumi, lai izskaidrotu dabas parādības.”

Tas bija laiks, kad strauji attīstījās vēl kāda jauna fizikas nozare - kvantu mehānika. No tās izrietēja, ka principā nav iespējams vienlaikus precīzi izmērīt kādas daļiņas atrašanās vietu un tās ātrumu (nenoteiktības princips). Interesanti, ka arī pats Einšteins ilgu laiku bija visai skeptisks attiecībā uz kvantu mehāniku, tieši viņam pieder slavenais teiciens “Dievs nespēlējas ar kauliņiem.” Speciālā relativitātes teorija un kvantu mehānika pamatīgi satricināja gan klasiskās zinātnes pamatus, gan cilvēka priekšstatus par apkārtējo pasauli. Laiks izrādījās relatīvs, pasaule - tikai daļēji izzināma. Nav brīnums, ka cilvēks līdzās jautājumam “kāda ir pasaule?” sāka uzdot vēl vienu - “kāpēc pasaule ir tāda?” Ja Dievs kā visspēcīga būtne patiešām ir radījis šo pasauli, tad kāpēc tā ir tik sarežģīta? Bet varbūt tikai mums tā šķiet komplicēta? Einšteins to komentēja šādi: “Raffiniert ist Herr Gott, aber boshaft ist er nicht” - “Dievs ir viltīgs, bet ne ļauns.”

Oficiālos dokumentos Einšteins sevi raksturoja kā neticīgo vai kā “reliģiozu neticīgo”, kaut gan formāli nekad no ebreju draudzes neizstājās. 1920. gadā Berlīnē viņš gan atteicās maksāt valsts noteikto obligāto “reliģisko nodokli” savai sinagogai, tā vietā apsolot katru gadu ziedot zināmu summu labdarībai. Jau dzīvojot Amerikā, uz kāda rabīna ielūgumu apmeklēt sinagogu viņš esot atbildējis: “Tā kā es esmu tikpat kā ebreju svētais, baidos, ka Dievs mani nepazīs.” Tomēr Einšteins bieži, pat ļoti bieži pieminēja Dievu - gan fizikas, gan personīgā sakarā: “Es ticu Spinozas dievam, kas izpaužas visa esošā harmonijā, nevis tādam dievam, kas nodarbojas ar cilvēku likteņiem un rīcību.”

Kopā ar Leopoldu Infeldu Einšteins sarakstīja populārzinātnisku grāmatu “Fizikas evolūcija”, kurā nav nevienas fizikas vai matemātikas formulas. Einšteins bieži uzsvēris: “Neviens zinātnieks nedomā ar formulu palīdzību” un “Dievu neinteresē mūsu matemātiskās grūtības, viņš integrē empīriski.”

“Integrē empīriski” - tas nozīmē, ka Dievs tāpat jau visu zina. Var pat uzdot jautājumu - kas radīja naturālos skaitļus - cilvēks vai Dievs? Varbūt Dievam eksistē tikai 1, 2, 3, 4, un cilvēkam ienāca prātā doma par 0, par vienu pusi, divām trešdaļām un tik ekstravagantiem transcendentāliem skaitļiem kā π, riņķa apkārtmēra un diametra attiecība, ko var attēlot tikai kā bezgalīgu neperiodisku ciparu rindu (π = 3,141592653...), un kas cilvēkam patiesībā pilnībā nemaz nav izzināma. Vai nav dīvaini - mūsu priekšā uz papīra uzzīmēts aplis, bet mums nekad nebūs lemts uzzināt ne šī apļa garumu, ne tā aptvertā riņķa laukumu. Bet varbūt Dievs pazīst tikai bezgalīgo skaitļu asi no mīnus bezgalības līdz plus bezgalībai, kurā kaut kur atrodas ne tikai π, bet cita starpā arī cilvēka ikdienas dzīvē tik noderīgie naturālie skaitļi (“dodiet man, lūdzu, divas siļķes un trīs pudeles alus”).

Mūsu izziņa spēj virzīties uz priekšu tikai ar tuvinātu modeļu palīdzību (Ņūtona mehānika, kvantu mehānika, termodinamika, Einšteina speciālā un vispārīgā relativitātes teorija utt.). Kaut kur aiz šīm teorijām eksistē Absolūtā Realitāte, Daba pati par sevi, ko mums ar saviem modeļiem izdevies nedaudz izzināt. “Fizikas evolūcijā” Einšteins un Infelds raksta: “Ar saviem centieniem izprast īstenību mēs esam līdzīgi cilvēkam, kurš grib saprast korpusā ieslēgtu pulksteņa mehānismu. Viņš redz pulksteņa ciparnīcu, redz, kā kustas rādītāji, pat dzird tā tikšķēšanu, bet nevar atvērt korpusa vāku. Ja viņš ir apveltīts ar izdomu, tad var atveidot mehānisma ainu, kas atbilstu visiem viņa novērojumiem, taču viņš nekad nebūs pilnīgi pārliecināts, vai viņa atveidotā aina ir vienīgā, kas varētu izskaidrot visus viņa novērojumus. Nekad viņš nespēs salīdzināt ainu, ko pats atveido, ar patieso mehānismu un nevarēs pat iedomāties tāda salīdzinājuma iespēju vai jēgu".

Vai Einšteina ebrejiskā izcelsme kaut kādā veidā saistāma ar viņa īpašo interesi par laika un Visuma dabu? 1997. gadā Rīgā notikušajā konferencē “Ebreji mainīgajā pasaulē” tika nolasīts Latvijas Universitātes profesora Ruvina Ferbera (viņš man savulaik pasniedza vispārīgo fiziku) un nu jau bijušā rīdzinieka, tagad Negevas Ben-Guriona universitātes profesora Hermaņa Branovera sagatavotais referāts “Absolūtā laika koncepts un ebreju doma” (ar to katrs var iepazīties ldolphin.org/jtime.html).

Izrādās, ortodoksālā jūdaisma rabīni bieži uzdevuši jautājumu - vai arī laiks ir radīts Visuma Radīšanas momentā, vai arī tas ir eksistējis vienmēr? Studējot Toru, mūsu ēras pirmajos gadsimtos dzīvojušie rabīni Jehuda ben Šimons, Abbahu un Pinhas izdarījuši secinājumu, ka Dievs varēja radīt un iznīcināt daudzas pasaules pirms mūsu Visuma.

Deviņus gadsimtus vēlāk filozofs un rabīns Moše ben Maimons (pazīstams arī ar grieķisko vārdu Moses Maimonīds, 1135-1204) kritizēja šo uzskatu, apgalvodams, ka arī pats laiks ir “bijis radīts”. Jau vēlāk Austrumeiropā dzīvojošo hasīdu vidū nostiprinājusies ideja, ka pastāv divi laiki - absolūtais, kas skaita laiku no Radīšanas brīža, un lokālais, ko mēra mūsu pulksteņi. Vai Einšteins zināja par šiem meklējumiem un vai tie viņu vispār interesēja? Interesanti, ka padomju teorētiķi Ļevs Landaus un Jevgeņijs Lifšics, kā arī Izraēlas fiziķis Moše Karmeliss arī ir izteikuši domu, ka, iespējams, eksistē kāds “absolūts laiks”, kas ir vienāds visā Visumā, kaut kas līdzīgs Dieva pulkstenim. Pieņēmums, ka “kaut kas” varēja eksistēt arī pirms Visuma rašanās, sasaucas ar “antropozofo principu” fizikā - proti, ka pasaule ir radīta tieši tāda, lai tajā būtu vieta arī cilvēkam. Pietiktu fundamentālajiem fizikas lielumiem - kā gaismas ātrumam, elektrona un protona lādiņiem un masām, Planka konstantei - kaut pavisam nedaudz atšķirties no to pašreizējām vērtībām, lai Visumā nebūtu iespējama dzīvības rašanās. Tātad “kaut kas” bija “pirms tam”, lai to visu “sagudrotu”. Grūti iedomāties, ka šis “kaut kas” atradās ārpus laika. “Antropozofais princips” uzdod arī dažas mīklas. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē līdz ar nelineāro un nelīdzsvaroto procesu pētniecību zinātnieki nonāca pie pārliecības, ka jau pašos matērijas pamatos ir iebūvēti likumi, kas nosaka tās tieksmi uz pašorganizēšanos aizvien sarežģītākās sistēmās. Tas nozīmē, ka dzīvība, saprātīgas būtnes, cilvēku sabiedrība un tās struktūras uz Zemes nav izņēmums, bet gan likumsakarība, dabisks stāvoklis, uz ko tiecas matērija.

Bet ja jau pasaule ir tā uzbūvēta, tad kāpēc (neraugoties uz milzu pūlēm) mēs vēl neesam uztvēruši nevienu signālu, nevienu citplanētiešu seriālu, kaut ko līdzīgu “Likteņa līdumniekiem”, piemēram, no mūsu pašu galaktikas centra - tur taču atrodas milzums zvaigžņu, tātad arī planētu un, ļoti iespējams, arī saprātīgu būtņu. Zvaigžņu skaitu Visumā vērtē kā skaitli ar divdesmit nullēm! Viens no izskaidrojumiem, kāpēc līdz šim nav atklāts saprāts ārpus Zemes - ka agrāk vai vēlāk katra civilizācija sasniedz pakāpi, ko varētu saukt par “pēctehnoloģijas laikmetu” un pārstāj interesēties par apkārtējo pasauli. Varbūt “viņi” dzīvo virtuālā realitātē, jo ir aizbēguši milzīgā datorā. Aizgājuši no fiziskajiem ķermeņiem, nokopējot visu smadzeņu atmiņu, pirms tam neaizmirstot ielikt datorā arī informāciju par apkārtējo pasauli, katru smilšu graudiņu ieskaitot. Šāda šķietama dzīves telpa vismaz formāli vairs nav atšķirama no īstenības, vienīgi tajā dzīvojošās virtuālās būtnes būs ieguvušas nemirstību! Iespējams, agrāk vai vēlāk katra civilizācija sevi iznīcina karos vai arī veicot neapdomīgus fizikas eksperimentus (piemēram - ar melnajiem caurumiem). Un tomēr cilvēces pieredze liecina, ka vismaz kādā attīstības posmā saprātīgas būtnes lieto radiosignālus un pat cenšas nosūtīt īpašus vēstījumus kaimiņiem Visumā, kā to nu jau vairākus gadu desmitus dara cilvēks. Tātad kaut kur Visumā vajadzētu tomēr klejot citu civilizāciju nosūtītiem signāliem.

1922. gadā krievu matemātiķis Aleksandrs Fridmans, modelēdams iespējamo Visuma evolūciju ar Einšteina vispārīgās relativitātes teorijas vienādojumiem, negaidīti atrada divus jaunus atrisinājumus. Viens no tiem liecināja, ka Visumu sagaida bezgalīga izplešanās, otrais - ka agrāk vai vēlāk Visums atkal sarausies vienā punktā. Pavisam drīz pēc tam - 1929. gadā amerikāņu astronoms Edvīns Habls konstatēja, ka Visums patiešām izplešas un pat novērtēja tā aptuveno vecumu - 20 miljardi gadu. Visuma sākuma brīdim tika dots poētisks nosaukums - Lielais sprādziens. Vai pēc daudziem miljardiem gadu Visums gravitācijas spēku iedarbībā atkal sarausies, kolapsēs pats sevī - tas atkarīgs no vielas vidējā blīvuma Visumā.

Tomēr pat tad, ja Visums kopumā turpinās netraucēti izplesties, vismaz dažus tā apgabalus sagaida drūms liktenis. 1928. gadā jaunais indiešu fiziķis Subrahmanjans Čandrasekars devās ilgā jūras braucienā no dzimtās Indijas uz Angliju. Viņam bija ļoti daudz brīva laika, pēc Einšteina uzskatiem - lieliski apstākļi darbam. Ceļojuma laikā Čandrasekars aprēķināja, cik lielai jābūt zvaigznei, lai pēc kodoldegvielas iztērēšanas tā vairs nespētu pretoties savam gravitācijas spēkam un sabruktu pati sevī. Tā radās ideja par melno caurumu - gandrīz vai mistisku objektu, kura gravitācijas lauks ir tik spēcīgs, ka tas no sevis neizlaiž pat gaismu.

Kvantu mehānika parādīja cilvēka principiālās robežas šīs pasaules izzināšanā, bet no vispārīgās relativitātes teorijas izrietēja, ka mūsu Visumam reiz bijis sākums un, ļoti iespējams, būs beigas. Zinātnieki vairs nekaunējās privātās sarunās un pat zinātniskās konferencēs (rakstos - jau krietni retāk) pieminēt Dievu kā iespējamo Visuma radītāju. Vatikāns ātri saprata un 1981. gadā pat sarīkoja īpašu kosmoloģijai un Lielajam sprādzienam veltītu fizikas konferenci.

Interese par Visumu īpaši uzplauka 20. gadsimta beigās. Stīvena Hokinga grāmata “Īsi par laika vēsturi” kļuva par bestselleru. Orbītā ap Zemi tika ievadīts Habla vārdā nosauktais teleskops, kas ļāva ieskatīties vēl neaizsniegtos Visuma dziļumos (hubblesite.org/gallery/album/). Pasauli aplidoja fotogrāfija - milzīgā attālumā no Zemes, sabiezējot gigantiskam putekļu mākonim, iedegas jaunas zvaigznes. Tieši Habla teleskops sniedza pirmās netiešās norādes par melno caurumu eksistenci. Tas savukārt nozīmē, ka vidējais vielas blīvums Visumā, iespējams, ir lielāks par kritisko. Ja tas tā patiešām ir, tad šī pasaule reiz nevis klusi izdzisīs, bet gan ies bojā īsti holivudiskā stilā.

Rumāņu rakstnieks Mirča Eliade stāstā “Dajans” apgalvo, ka Einšteins savos pētījumos esot nonācis līdz kādam “pēdējam vienādojumam”, kas saistījis vienā formulā matēriju, enerģiju, telpu un laiku, un ko esot atklājis tikai īsi pirms savas nāves. Par šo atklājumu, kas joprojām tiekot turēts vislielākajā slepenībā, esot zinājis arī fiziķis Verners Heizenbergs.

Tā gan laikam ir tikai vēl viena skaista leģenda par Einšteinu. Mūža pēdējos divdesmit gadus viņš patiešām mēģināja izstrādāt “vienoto lauka teoriju”, kurā būtu apvienotas visas fizikā zināmās mijiedarbības (piemēram - gravitācija un elektromagnētiskā mijiedarbība). Šis darbs izrādījās nesekmīgs. Pie zinātnieka vairs neatgriezās tā dievišķā dzirksts, kas zinātnieku bija skārusi Bernē. Turklāt Einšteins pārāk lielas pūles veltīja iespējamās teorijas matemātiskajai pusei, ignorēdams savu jaunībā izteikto apgalvojumu, ka “neviens zinātnieks nedomā ar formulu palīdzību”. Šajā laikā Vācijā ar vienoto lauka teoriju nodarbojās arī Heizenbergs. Tomēr tikai 1967. gadā fiziķim Stīvenam Veinbergam no ASV un Pakistānas fiziķim Abdusam Salamam izdevās spert pirmo soli un vienā teorijā apvienot elektromagnētismu un vājās mijiedarbības.

1949. gadā pasaule plaši atzīmēja Einšteina 70 gadu jubileju. Paša zinātnieka attieksmi pret šo notikumu raksturo viņa vēstule Infeldam: “Esmu ļoti pateicīgs, ka jūs man neatsūtījāt apsveikumus dzimšanas dienā. Tāpat jau tas bija kā dzīva cilvēka bērēs.”

Divus gadus pirms nāves Einšteins raksta Beļģijas karaliskajai ģimenei: “Dīvaina lieta - vecums. Pakāpeniski zūd iekšējā laika un vietas izjūta. Cilvēks sāk just piederību mūžībai, viņš kļūst par vientuļu novērotāju, kuram vairs nav ne cerību, ne baiļu.” Infelds savās atmiņās liecina, ka Einšteins viņam savulaik esot teicis šādus vārdus: “Ja es zinātu, ka man pēc trīs stundām jāmirst, tas mani ļoti maz uztrauktu. Es padomātu, kā vislietderīgāk izmantot šīs trīs stundas. Tad es sakārtotu savus papīrus un mierīgi atgultos, lai nomirtu.” Zinādams, ka dzīvība karājās burtiski mata galā, Einšteins vēl dažas dienas pirms nāves slimnīcā strādāja pie uzrunas, ko viņš bija plānojis teikt Izraēlā.

Alberts Einšteins nomira 1955. gada 18. aprīlī no aortas plīsuma. Saskaņā ar Einšteina pēdējo gribu viņa pelnus izkaisīja vējā. Šajā pēdējā ceremonijā piedalījās tikai aizgājēja tuvākie ģimenes locekļi. Vieta, kur tas notika, joprojām ir viens no labāk glabātajiem noslēpumiem pasaulē. Einšteins esot ļoti baidījies, ka tā varētu kļūt par kaut ko līdzīgu tūristu apskates objektam.

Iespējams gan, ka viņa bažas bija pārspīlētas. Milzīgajās Bernes Einšteina muzeja zālēs bez manis bija tikai vēl divi apmeklētāji - kāds amerikāņu pensionāru pāris. Bet memoriālajā dzīvoklī Kramgasse 49 es biju vienīgais viesis.

Atklāti sakot, Berne ir viena no garlaicīgākajām pilsētām, ko man jebkad izdevies skatīt. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprina gandrīz vai maniakālā precizitāte, kādā dzīvo Šveices sabiedrība. Veikala durvis atveras brīdī, kad tuvējās baznīcas pulkstenis nozvana apaļu stundu - ar dažu sekunžu starpību. Vilciena mašīnists atvainojas pasažieriem, ja vilciens kavējas par veselu minūti. Ja tā tas bija arī Einšteina laikā, tad nav nekāds brīnums, ka tieši šeit cilvēks pirmo reizi saprata, ka pulksteņi patiesībā melo.