Ilmārs Zvirgzds

Ebreju jautājums

"Pirmajos Ziemassvētkos piezvanīja Ingrīda Sokolova un jautāja, kāpēc esmu viņu rakstā "Atmiņa bija ārzemēs" piepulcinājusi ebreju grupai latviešu literatūrā; viņa ebrejiete neesot, ko varot pierādīt ar dzimšanas apliecību, kur esot skaidri rakstīts, ka esot katoliete. Saprazdama, cik Sokolovas kundzei tas svarīgi, ļoti atvainojos par radušos kļūdu un publiski daru zināmu, ka Ingrīda Sokolova, dzimusi Ida Levitace (sk. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, Rīga, 2003) savu identitāti ar latviešu ebreju kopienu nesaista."

Anda Kubuliņa, "Atsaukums". Kultūras forums, 2008. gada 11. -18. janvārī

Dzimšanas apliecība, kur ierakstīta īpašnieka reliģiskā piederība, ir papīrs, kas identitāti apliecina daudz lielākā mērā nekā mūsdienu personu apliecinošie dokumenti. Un fakts, ka cilvēks, atsaucoties uz pētniecisku rakstu, zvana, lai paskaidrotu savas identitātes īpatnības, uzskatāms par pietiekami intriģējošu pavedienu, lai uzdotu dažus jautājumus.

Man nav ne mazākās nojausmas, kādēļ Anda Kubuliņa “ebreju grupu” nošķir kā atsevišķu plūsmu latviešu rakstniecībā - vienīgais pamatojums šādam dalījumam varētu būt rakstnieki, kas savos darbos pievērsušies specifiskai ebreju tematikai (cionisms, jūdaisms, etniskās identitātes meklējumi, holokausts). Taču šādu darbu faktiski nav, un reminiscences par ebreju kultūru latviešu rakstnieku tekstos sastopamas kā marginālas piezīmes, ko izteikuši vērotāji no malas. Ja autore vēlējusies pieminēt ebreju izcelsmes latviešu rakstniekus, mēs nonākam pie “ebreju jautājuma”, proti, pie noskaidrošanas, kas tad īsti ir vai nav ebrejs, un kādas sekas tam varētu vai nevarētu būt.

Piebildīšu, ka šādam skatījumam Eiropas kultūrā jau labu laiku ir negatīva nokrāsa. Saskaņā ar ebreju reliģisko likumdošanu, ebrejs ir cilvēks, kura izcelsme pa mātes līniju ir ebrejiska. Vēl vairāk, klasiskā izpratnē ebrejs ir tas, kas seko jūdaisma principiem, un šādā skatījumā katoliete Ingrīda Sokolova nav un nevar būt ebrejiete, lai kā viņai tas patiktu vai nepatiktu. Tā vienkārši ir. Tiesa, dažās valstīs, jo sevišķi Austrumeiropā, pastāv fenomens, ka par ebreju var tikt uzskatīts cilvēks, kas tīri etniski ir vai ir bijis saistīts ar ebrejiem kā nošķirtu etnisku grupu. Vēl pirms neilga laika PSRS (un pēc izvēles arī tagad LV) pasē bija ieraksts, kas apliecināja tās turētāja tautību.

Pateicoties šim fenomenam, par ebreju varēja kļūt arī cilvēks, kam par jūdaismu nebija ne mazākās nojautas, kam mamma bija krieviete utt. Sadzīviski par ebreju var tikt uzskatīts tas, kurš vizuāli atbilst stereotipam par “vidējā ebreja” izskatu, vai kam ir “tipiski” ebrejisks izskats. Šādā pavērsienā mana uzmanība drīzāk pievēršas pašai Andai Kubuliņai, nevis viņas aplūkotajai personai.

Vai tikai šoreiz nav gadījies tā, ka autore kritusi stereotipu varā - vai tad uzvārds Levitace ir tik īpaši ebrejisks? Cariskās Krievijas Vitebskas apriņķa iedzīvotāju sarakstos man gadījies manīt ebrejus ar uzvārdu Akmentins, kā arī neebrejus ar uzvārdu Lifšics. Fotogrāfijas gan tur nebija pievienotas, bet vācisks uzvārds patiešām nav ebrejiskas identitātes stūrakmens.

Piebildīšu, ka ebreju identitātes meklējumi tieši pašlaik ir viens no aktuālākajiem jautājumiem, kas tiek kaislīgi risināti publikācijās, kā arī pārrunāti konferencēs bijušās Padomju Savienības telpā. Man ne reizi vien ir nācis piedalīties šajos pasākumos (ik vasaru kopš 90. gadu sākuma), un esmu piedzīvojis diezgan radikālus ieskatus jautājumā par to, kas ir vai nav ebrejs - sākot no anketas aizpildīšanas pāris paaudzēs, beidzot ar publisku paziņojumu Amosa Oza garā, ka ebrejs ir ikviens, kas vien vēlas sevi par tādu uzskatīt.

Tieši šajā laikā iznāk vairāk grāmatu kā jebkad kopš Otrā pasaules kara, pastāv iespējas iepazīties ar daudzām šim jautājumam veltītām publikācijām. Arī latviešu kultūrā atrodami daudzi pētījumipar ebreju identitātes aspektiem, piemēram, Daugavpils Universitātes pētnieces Elīnas Vasiļjevas darbi. Ir vēl daudz iespēju izvērsties par to, kā dažādi ebrejiskuma aspekti ir vai nav varējuši ietekmēt latviešu literatūru un kultūru. Taču nevēlos neko pārmest vai gausties. Galvenais, ka ebreju jautājums daudz maz civilizētā aspektā vispār parādījies pie apvāršņa.

Sokolovas zvans šoreiz izskanējis līdz ar publisku atvainošanos laikrakstā.

Nezinu, vai zvana autore un uzklausītāja to vēlējušās, taču pārpratuma skaidrojums presē šoreiz izskatās pēc saldas atriebības - nu, paskatīsimies, kā tā Sokolova kratās vaļā no savas identitātes, paskatīsimies, kas kam svarīgi, un ar ebreju kopienu šai arī nekas kopīgs neesot...

Ebreju jautājums šoreiz latviešu autorei un rakstniecei pagriezis savu pēcpusi - jebšu tas arī būtu vēstures sājais smīns, kā vēl nesen man sacīja latviešu-ebreju publicists Franks Gordons.

Raksts no Februāris, 2008 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">