Ebreju adatainās dvēseles

Tie, kas bijuši Izraēlā, zina, ka šeit visapkārt aug tādi milzīgi kaktusi, kā koki, saukti cabarim. Sākot no 30. gadiem Palestīnā par sabrām tika saukti vietējie izraēlieši, jo tie izauguši tuksnešainajā zemē, rūdīti un stipri, kamēr diasporas ebreji klaiņo bez saknēm, bāli un neveselīgi. Palestīnas ebreji esot kā opunciju augļi, adataini no ārpuses, bet iekšpusē ar saldu kā ievārījums dvēseli. Ebreji no Jemenas saldos bumbuļus lietoja dziedniecībā pret muguras sapēm un ēdi, bet vietējie mēdza saukt opunciju augļus par Ādama vīģi.

Tikai 19. gadsimta vidū kāds žēlīgs rabīns vārdā Josefs Švarcs apgāza vispārpieņemto viedokli, ka adatainā Ādama vīģe nebija paradīzes auglis, kuru nobaudīja Ādams ar Ievu. Rabīns Švarcs uzskatīja, ka lapas, lai gan būdamas pietiekoši platas, tomēr nevarēja piesegt pirmos cilvēkus. Un mēs paši varam iedomāties, kāpēc tieši. Opuncijas nevarēja augt paradīzes darzā – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās atceļoja līdz Palestīnai tikai 17. gadsimtā no Dienvidamerikas. Jo labāk Ādamam, bet jo zīmīgāk, ka par vietējā, tuksneša vēju appūstā izraēlieša simbolu kļuvis kaktuss, kurš te ievests salīdzinoši nesen. No opuncijām te arābi stādīja žogus, vārīja ievārījumu, kamēr ebreji strīdējās, kādu galda lūgšanu, to ēdot lai lasa – svētīts lai ir “koka auglis” vai “zemes auglis”. Strīdi turpinājās līdz 70. gadiem, kamēr tie, kas uzskatīja kaktusu par koku, uzvarēja svētību strīdā.

Izraēlas jaunākā vēsture gan liecina, ka pat ebrejs no Dienvidamerikas te spēj iesakņoties un apaugt ar adatainu dvēseli, kur nu vēl kaktuss, tāpēc sabars ir tāds pats vietējais kā datele. Tomēr daži tūkstoši ebreju bija parāk ātri iesakņojušies skaistās Vidusjūras pludmalēs nepatīkami tuvu arābu pārpildītajam Gazas sektoram, atzīsim pat precīzāk – tieši visiem 3 miljoniem palestīniešu pa vidu.

Ichāka Rabīna slepkavas laulības dzīve

Pirms trijiem mēnešiem Izraēla evakuēja Gazas sektorā dzīvojošos izraēliešus un savu karaspēku. Tika izpildīta vismaz viena daļa no visa tā knesetā izklāstītā pamiera plāna, kuru pirms 10 gadiem, mēnesi pirms nāves, Ichākam Rabīnam tā arī neizdevās nolasīt līdz galam kneseta sēdē. Labējā opozīcija, ar Netanjahu un Šāronu priekšgalā, tik ļoti trokšņoja, svilpa un lamājās, ka runu nācās pārtraukt.

4. novembrī aprit desmit gadu, kopš Ichāka Rabīna slepkavības. Viņa nāves dienā ik gadu tiek demonstrētas dokumentālās filmas, daļa no tām “kur jūs bijāt, kad nogalināja Džonu Kenediju” žanrā. Lielākajai daļai intervēto cilvēku šķita, ka pēc kaut kā tik briesmīgi neticama un postoša, kā viena ebreja nāve no otra ebreja rokas, Izraēla izmainīsies, atsāksies miera process, vietējie reliģiozie radikāļi attapsies, pie kā gan novedušas viņu naida runas, un iesaistīsies dialogā. Vēlēšanās uzvarēja Benjamins Netanjahu, Rabīna politiskais pretinieks, tādā veidā apstiprinot leiboristu galvas Šimona Peresa, Rabīna tuvākā kolēģa, lielākā lūzera statusu. Tā arī ivritā par viņu saka luzer, noderīgs izrādījās angļiem vārds.

Ko darīju es, kad ultrareliģiozais ebrejs Igals Amirs nošāva Rabīnu Telavivas miera rallija laikā? Todien es biju Rigā, bet mana draudzene Nataša jau dzīvoja Izraēlā vairāk nekā divus gadus. Klausoties ziņās, cerēju, ka tagad gan viņa nāks pie prāta, atbēgs atpakaļ uz Maskavu un gaidīs labākus laikus, lai atgrieztos savā etniskajā dzimtenē. Laikrakstā Diena bija publicētas fotogrāfijas ar skaistām, raudošām ebreju meitenēm un svecēm ar Dāvida zvaigznēm. Es toreiz domāju, ka varbūt Nataša arī tur tagad sēž un raud par to, kā viss miers sabruka vienā vakarā. Vēlāk redzēju arī Netanjahu “ērgļa” bildi, zem kuras mums tika paskaidrots, ka jaunais premjerministrs neturpinās Rabīna miera plānu. Blakus fotogrāfijā stāvēja jauni cilvēki, kuri bija ļoti saskumuši par šādu perspektīvu, tomēr turpināja turēt Izraēlas karogu. Tāda vienkārša ilustratīva situācijas analīze cilvēkiem, kuri nevar veltīt sīkajām ārpolitikas nedienām vairāk par minūti, tādiem kā man.

Slepkava Igals Amirs visai dīvaini pavada savu mūža ieslodzījumu – viņam ir reliģioza ebreju līgava, kas ar smagu krievu akcentu runā par savu mīlestību. Mazs rabīnu pulciņš jau noturējis laulību ceremoniju, kurā piedalījās tikai līgava un, viņuprāt, tas esot legāli. Tagad pēc jūdaisma likuma tai jātop par sievu, bet policija atsakās jaunajam pārim izsniegt vientuļas cietuma istabas atslēgas, lai laulību apstiprinātu fiziski. Neviens gan nebrīnīsies, ja līgava drīz gaidīs bērnu, jo advokāti vai rabīni var iznest dārgo sēklu no kameras un vēlāk uztapināt cik nu tos bērnus vajag. Izklausās neparasti, bet Svētie Raksti saka – stipra kā nāve ir mīlestība un šajā gadījumā abas šeit ir pārāk slimīgi sapinušās.

Pagajušajā gadā redzēju dokumentālo filmu, kurā tika rādīta 1995. gada labējo demonstrācija Jeruzālemē, vērsta pret Oslo miera procesu un palestīniešu valsts dibināšanu. Tūkstošiem reliģiozo ebreju ar sievām, bērniem un ar naidīgiem plakātiem rokās. Daži sauc: “Rabīns – nacists!” Dažiem rokās milzīgi plakāti ar Rabīna fotogrāfiju esesieša formā un viņam ir izdurtas acis. “Dievs tevi sodīs, Izraēlas slepkava!” Neviens viņu no tādiem apvainojumiem nespēja pasargāt, pat tuvākie cilvēki ne.

Varbūt tāpēc policija, kas toreiz bija tik iecietīga pret smagajiem apvainojumiem, šovasar spēja meistarīgi aizturēt reliģiozos radikāļus, kas staigāja pa Gazas sektoru, klaigādami pēc Šārona nāves un kauninādami viņa armijas nacistus.

Šārona nāve daļai ultralabējo bija tik skaidra, kā jau noticis fakts. Tā bija viņu ticība, ka Dievs, Mesija vai kāda slimība nāks un atpestīs viņus no prātu zaudējušā premjera Arika un viņa pašnāvnieciskā Gazas plāna. Izraēlas armijas personāls tika īpaši trenēts, lai izturētu visas lamas, lūgšanos, asaras un pretošanos. Saprotiet, ar palestīniešiem ir citādi – pastāv gumijas lodes, asaru gāze, galu galā ieroči un nūjas, lai tiktu galā ar jebkuru no viņu demostrācijām. Šoreiz karavīriem bija vajadzīga psihologu palīdzība, jo visu dienu nācās klausīties: “Dēliņ, tu savām rokām mūsu māju kā holokausta ugunī sagrauj un atdod arābiem, atsakies, paskaties uz šiem bērniņiem, viņi te visu savu mūžu dzīvojuši, tās ir viņu gultiņas un lācīši, tu saviem tautas brāļiem liec kā noziedzniekiem pamest iekoptos laukus un olīvdārzus, piena pudelīte vēl silta, Izraēla noasiņos, ja tai noraus tādu gabalu, tu būsi slepkava...” Un tas viss raudot un lūdzoties, bāžot sejās mīlīgus un nevainīgus bērnus, kas reizēm, vecāku vai horeogrāfu samācīti, pameta mājas paceltām rokām, kā Otrā pasaules kara laikā viņu radinieki zem nacistu stobriem.

Lielākā daļa izraēliešu piecas dienas pēc kārtas to visu vēroja tiešajā ēterā. Nebija iespējams atrauties. Milzīgi resni veči sēž un atsakās pamest savas mājas un kustināt kaut vienu no saviem smagajiem locekļiem, lai karavīriem šo procesu atvieglotu. Ap viņiem lūgšanā lēkā bērni, kas tiešām tic, ka pedējā mirklī debesis tos paglābs. Četri karavīri nes milzīgos vīrus uz autobusiem, kamēr bērni histēriski vārtās pa zemi. Dažreiz karavīri raud, daži atsakās turpināt un pamet kaujas lauku.

Citudien specvienībām jāevakuē sinagogas, kurās ieslēgušies simtiem cilvēku un sieviešu daļā kauc un kliedz neskaitāmas ticīgas pusaugu meitenes. Tikmēr drosmīgākie vai nepaklausīgākie mētā olas, lej hloru, krāsas un ziepainu ūdeni uz trepēm un karavīru galvām. Es pēkšņi ienīstu karavīrus, ka viņi tur ņemas ap histēriskiem fanātiķiem ar jēlām rokām, bet ieejot palestīniešu teritorijā, 500 metrus no šīm pašām apmetnēm, tiem vairs nevajag ne terapiju, ne psihologu padomus, kā cīnīties ar vainas apziņu. Tur arī divpadsmitgadīgs puika ir pelnījis gumijas lodi acī, lauztas ribas vai nāvi. Nav iespējams to visu stundām skatīties, bet neskatīties arī nevar.

Pensionēts Izraēlas armijas ģenerālmajors Amirams Levins nesen sašuta par to, ka vecām arābu tantēm robežpunktā tiek atņemtas īzapzālesbuntes, veco sieviešu iztikas avots. “Kā gan mēs esam sasnieguši tik zemu līmeni, ka brigādes vai vienības komandieris paklausa šādai pavēlei un klusē? Ko tādu dara tikai izdzimteņu armija.” Dzīdami izraēliešus no mājām laukā uz autobusiem, karavīri tos žēloja, reizēm apkampa un glaudīja tiem galvas. Redziet, izraēliešu īzapa buntes tiek audzētas kibucos, gādīgām taizemiešu melnstrādnieku rokām. Viņiem nevajag svešus zaļumus. Tāpēc arī prasmi stingri, bet labvēlīgi izturēties pret civiliedzīvotājiem laikam nevajag tērēt velti otrpus robežai ar palestīniešiem.

Kā gan lai šo situāciju ilustrē Latvijas apstākļos? Ja Abreni pēkšņi prezidents Putins izdomātu atdot latviešiem, par kuriem lielākajai daļai krievu ir skaidrs – tie ir nacionālisti un ap viņu Doma ērģelēm soļo nacisti – tad jau arī krievu aktīvākie patrioti cīnītos pret svētās Krievzemes teritorijas zaudēšanu, pareizticīgie staigātu ap robežu krusta gājienos ar ikonām un paredzētu pasaules galu. Kā Pleskavas Pečoru klosterī tantes pavasarī saka: “Kartošku posadim, vot i Antihrist pridet” [1. Iestādīsim kartupeļus – un arī Antikrists ieradīsies (krievu val.).] un rudenī saka to pašu: “Kartošku soberjom, i Antihrist grjaņet...” [2. Novāksim katupeļus – un Antikrists būs klāt (krievu val.).] Krievu karavīriem nāktos pārliecināt Abrenes krievus, ka tas viss ir miera un Krievijas nākotnes vārdā un, pat ja viņi paši tam neticētu, būtu jāpilda Maskavas pavēle.

Beidzot, pēc 30 Gazas okupācijas gadiem, palestīnieši varēja ar trepēm parkāpt pāri robežsienai un doties uz Ēģipti pēc lētām kazām, drēbēm un līgavām, apciemot radus un ietirgot hašišu. Mūsu franču kaimiņš, fotokorespondents, teica, ka arī viņš pārrāpojis pār sētu un taisījis tik vienu tirgus bildi pēc otras, jo palestīniešu jaunie robežsargi paši bija aizgājuši pēc lētajiem Sīnājas labumiem. Tikmēr radikālākie nodedzināja pāri palikušās sinagogas.

Pilsoņu karš pagaidām tika atlikts, un palestīniešu kaujinieki turpina apšaudīt Izraēlas teritoriju ar savām konservbundžu raķetēm Kassam, kuras lido savus 6 kilometrus un no mērķa nobīdās 3 kilometru rādiusā. Bet inženieri kļūstot arvien labāki. Reizēm raķetes trāpa mājās, reizēm ievaino pa cilvēkam, bet izraēļu armijas reakcija ir precīza un reti kad iztiek bez palestīniešu civiliedzīvotāju upuriem. Bezjēdzīga armijas tramdīšana, kuras rezultātā bojā iet palestīnieši, bet islāma džihāda kaujiniekiem un Al Aksas mocekļu brigādes cīnītājiem šķiet, ka tieši šitik smalkas stratēģijas rezultātā Izraēlas armijai nācās atkāpties.

Gribētos atzīt, ka tagad, kad arī Rabīna kašķīgais miera un Nobela prēmijas partneris Jasirs Arafats zem zemes, šeit sākusies cita ēra – bet nav jau. Arafata nāve gan izrādījās skaidra debesu zīme tūkstošiem tūristu un svētceļnieku, ka Jeruzāleme atkal ir pietiekami droša vieta un viņi atkal ir pārpildījuši baznīcas, sinagogas un svētos akmeņus. Nabaga tirgotājiem tagad nākas novākt savas pašdarbnieciski izrotātās zīmes “Big discounts for the brave tourists!” [3. Lielas atlaides drosmīgiem tūristiem! (angļu val.)] Bet Šārons un Šimons Peress joprojām ir tie paši vecie armijas ģenerāļi, kas žirgti rosās, lai nezaudētu varu. Varbūt Šārons tieši tāpēc varēja realizēt savu Gazas sektora evakuācijas plānu, ka viņa opozīcijā neatradās viņš pats, savā agrākajā, daudz radikālākajā inkarnācijā, kā tas bija Ichāka Rabīna laikā.

Tagad Telavivā pat ir iestudēts mūzikls Tas, kurš sapņoja ar diviem Rabīniem, vienu jaunībā, otru vecumdienās. Es aizbrauktu paskatīties, bet pārāk dārgi un es jau biju uz Griškoveca izrādi par jūras kaujām.

Pilsoņu kara modes tendences

Tomēr ir iestājies pamiers, kaut pec augusta “pilsoņu kara” Gazas sektorā, politiķi prognozēja dramatiskāko terora vilni. Es tiešām visā nopietnībā arī gaidīju pilsoņu karu, kurš vēlāk izrādījās modificēts – ar mesiāniskiem saukļiem un jaunām modes tendencēm, bet bez nepieciešamā munīcijas daudzuma, lai kļūtu par nopietnu asinsizliešanu.

Tagad par stila tendencēm. Mode Izraēlā bija skaidra kā bilde – ja tu esi pret Gazas sektora evakuāciju, tad tavā garderobē ir jābūt vairāk oranžām drēbēm, bantēm un aksesuāriem, nekā visā Ukrainas revolūcijā kopā. Un atslēgas vārds šeit būtu “lentes”. Pie mugursomas, matos, ap bērnu knupjiem, ūdens pudelēm, sasietas ap rokām un, galvenais, vairākas piestiprinātas pie automašīnām un bērnu ratiņiem. Pēc pusgada šī oranžā mode beidzot līdz galam sasparoja Šārona plāna atbalstītājus, kuri, neatkarīgi no partijas piederības, pamazām pārklāja savas automašīnas, mugursomas un rokas ar zilām lentēm. Bet opozīcija apvainojās, ka postcionisti ir privatizējuši Izraēlas karoga krāsu, kaut īstie Izraēlas karoga nesēji ir tieši oranžie, tāpec daļa sāka pie cepurēm nēsāt abas krāsas. Un jums katrs psihiatriskās nodaļas apsargs pateiks, ka tieši tā savu pašportretu glezno smagākie nodaļas slimnieki – zils ar koši oranžu. ļoti depresīvi un neglīti. Es pārspīlēju, bet ne pārāk.

Man patika uz ielas ar īpaši augstprātīgu sejas izteiksmi atteikties no oranžajām lentēm. Zilās dāļāja daudz retāk, un kad beidzot man tādu piedāvāja, visas tās krāsainās ķeskas bija noriebušās. Paņēmu tikai pieklājības pēc, jo taču bija jātbalsta Šārona plāns. Pats viņš pirms 30 gadiem tos pionierus un fanātiķus Gazā ieviesa, tagad pats tos izved laukā. Apļa kompozīcija.

Oranžo sauklis bija “ebreji nepadzen ebrejus”. Pa vidu parādījās zaļas lentes – zaļajiem, lillā lentes tiem, kas uzskata, ka “ebrejs neienīst ebreju”... Un tas, izrādījās, nebija joks vai parodija. Pat redzēju automašīnu, kas būtu kā radīta Rīgas Laika kolektīvam – katrā stūrī tai plīvoja pa oranžai lentei un logā uzlīme Freedom for Tibet. [4. Brīvību Tibetai! (angļu val.)] Tomēr arī autisti ir cilvēki ar savām vajadzībām.

Jeruzāleme joprojām ir oranžu lentīšu pilna, jo šeit viesnīcās dzīvo daļa evakuēto ģimeņu. Franču tūristu grupas sūdzējās, ka dažas viesnīcas izskatās kā bērnu vasaras nometnes, kur nepārtraukti kādi no evakuētajiem izraēliešiem dzied dziesmas vai piketē. Premjers Šārons pēdējo reizi atkal tika redzēts savā aitu fermā Negevas tuksnesī. Kad valstsvīrs ir noguris no saviem ebrejiem un arābiem, viņš atrod saprotošas radības savos sprogainajos aunos un kazās. Ja es butu Šārons, pec Gazas revolūcijas es arī lolotu vietējās lēcējpeles tuksnesī un skaļi sarunātos ar ķirzakām, kuras, patiešām, ir nupat ieviesušās zem mūsu grāmatu plauktiem.

Bietes ienaidniekiem jeb ebreju svētki

Šobrīd iestājies rūgtais ebreju kalendāra mēnesis Hešvans. Pēc vasaras nogales nebeidzamajiem svētkiem un Jom Kipur gavēņa, ebrejus pārmācis rūgtums. Tāpēc mēnesi, kurā nav svētku, viņi nosaukuši ne par atvieglojuma, bet par rūgto mēnesi. Ja jums ir stipra ticība, ka Jeruzāleme ir Dievam tuvākā no zemes vietām, tad varbūt es varētu izlikties, ka nupat te lasīju Jahves dienasgrāmatas manuskriptu. Arī Viņa nedēļas plāns sākumā izskatījās tik daudzsološi.

Pirmā dienā – debesis un zeme, gaisma un tumsa. Izskatās labi. Otrā diena – ūdeņi, trešā diena – kociņi, augļi un zāle. Atkal sanāca labi. Ieplānotie dzīvnieki un zivis, cilvēks (pēc mūsu ģīmja un līdzības?) ar sievu izrādījās pateicīgs, bet visnotaļ nogurdinošs darbs. Sestdiena – mūžīgs miers un labā uzvara pār ļaunu. NB!!! Neaizmirst čūskai iedot zelta sirdi.

Reizem tā sanāk, ka maniakālas aktivitātes periodu nomaina zināms nogurums un rūgtums. Sestdienas burvīgais plāns tiek atcelts, tāpēc raksta pirmajā daļā ir tik daudz skumīgu lietu un bezjēdzīgu nāvju. Sestajā dienā ierakstīts: Sabats - mēs atpūšamies.

Mums nesen iestājās 5767. gads, skaitīts pēc tikko aprakstītajiem notikumiem. Visapkārt tika svinēts Jaunais Gads -Roš Hašana. Līdzīgi, kā pie mums pierasts, tiek gatavots kuņģim neaptverams ēdienu daudzums un svinēts divas dienas. Tiek gādāta jauna drēbju kārta katram ģimenes loceklim, pirktas dāvanas un ciemos aicināti arī visnemīļākie radinieki, Sruļika onkuli un nešpetno Ciļas tanti ieskaitot. Tik patīkami ir skatīties uz visu šo drudžaino aktivitāti no malas. Reizēm šķiet, ka ģimenes svētki ir īpaši iestādīti, lai cilvēki atminētos, tieši kāpēc viņi dzīvo tik tālu no saviem tuvākajiem radiem. Jau pāris dienas pirmsRoš Hašana, lai kur tu ietu, nākas cienāties ar āboliem medū, tas, lai gads būtu salds. Nekad nebūtu iedomājušies, vai ne? Jāēd zivs galva, lai mēs izrādītos galvgalī, ne astē, un jābārsta uz šķīvja granātābola sēkliņas, lai mēs tik augļotos un vairotos. Aizmirsu par bieti, kura, redz, spēj izklīdināt tavus ienaidniekus. Ivritā biete ir selek un padzīt kādu ir lesalek. Vienvārdsakot, latviskā “dabūšana pa bieti” šeit dzen īsti bībeliskas saknes. Nav jau labi tā atzīties pēc visiem Jaungada ciemiem, bet tā ir bauda – nepiedalīties vispārējos svētkos un neēst zivs galvas ar medu.

Ja pirms 5766 gadiem Dievs stādīja dārzu austrumos no Ēdenes, es domāju, ka ābolus visi te ēd, pieminot Ādamu ar Ievu un viņu nepateicīgo uzvešanos. Pēc Dieva smalkā plāna (skat. dienasgrāmatu) šie divi dumiķi varēja mierīgi dzīvot saules mūžu, ja vien tie neēstu no Laba un ļauna atzīšanas koka. Tālāko mēs zinām pēc Bībeles studijām vai karikatūrām, kā nu kurš. Auglis tika apēsts, neviens gan uzreiz mirdams nenomira, kā tika sasolīts, un “atzīšana” noritēja visai vienkāršā dzimumceļā. Tikai jūdu tradīcijā čūska neturēja rokā ābolu (pirms lāsta un Dieva sodības čūskai bijušas kājas un rokas). Kas gan tas bija par augli, neviens īsti nezina, bet visi min. Viduslaikos Bībeles komentētājam Rašī šķita, ka vīģe, jo jaunais pāris vēlāk piesedzās ar vīģes lapām. Tik Dievs negribējis nevainīgo koku apkaunot, tālab vīģes vārds ticis noklusēts. Jāsaka, ka ar vīģes koku Viņš apgājies labāk, nekā ar dažu labu cilvēku.

Daži rabīni uzskatīja, ka Atzīšanas kokā auga vīnogas, dateles vai pat kvieši, viduslaiku mākslinieki kokā gleznoja gan vīģes, gan bumbierus. Neviens rabīns gan nepiemin ābolus, kurus mēs, Eiropas Savienības tagadējie biedri, tik ļoti gribam ielikt Ievas priekšautā. Rabīniskajā tradīcijā ābols nav ļauns, bet parādās kā miesiskās mīlas simbols, jo gudrā Zālamana Sulamīte salīdzina savu mīļoto ar ābeli starp meža kokiem un dzied viņam Dziesmu Dziesmā: “Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību.” Atradu pat rabīnu komentāru par Mozu un āboliem - kad vecais patriarhs pabeidzis rakstīt savas piecas Toras grāmatas un pašās beigās viņam nākas aprakstīt savu nāvi, kas vēl nav notikusi, viņš dikti raud. Dvēsele atsakās viņu pamest un, tikai ostīdams saldu ābolu, viņš to izvilina laukā. Dvēsele pamet viņa ķermeni, ābolu smaržas ieskauta. Un padomājiet, cik neglīti skanētu šī leģenda vai grieķu mīts par strīda ābolu, ja Parīdam nāktos izlemt, kurai dievietei pasniegt kabaci ar uzrakstu kallisti. Diez vai tad jauneklis dabūtu savu Helēnu, kuras skaistā seja vien spēja palaist jūrā tūkstoš kuģu un izliet smiltīs simtiem varoņu asinis. Nežēlosim viņus, vīrieši vienmēr ir kāvuši viens otru daudz neglītāku seju dēļ. Un nebūsim augstprātīgi, Jeruzālemes baptistu bībeles muzejā uzskata, ka pat Jēzus ēda kabačus un humusu ar pitu. Ābolu sarakstā nebija.

Desmit dienas pēc ebreju Jaungada ir pēdējā iespēja mainīt savu nākamajam gadam nolikto likteni. Jahve visu par mums vai viņiem jau ir ierakstījis debesu grāmatā Roš Hašana svētku laikā, bet lēmums, kam dzīvot un kam mirt, tiek apzīmogots tikai pēc Jom Kipur gavēņa. Ja šī vēstule būtu mazliet personīgāka, es jums atzītos, cik ļoti man gribētos ticēt, ka 25 stundu garš gavēnis, piedošana un nebeidzamas lūgšanas tukšā dūšā spēj ko mainīt Jahves grāmatā. Acīmredzot arī ne visi ebreji tic tik vienkāršai Dieva pielabināšanai, tāpēc talkā nāk vistas. Nedēļu pirms Jom Kipur ielās parādās gaiļi un vistas lielos būros grēku izpirkšanas upura ceremonijai. Šis asiņainais rituāls, saukts Kapar, nav domāts ebrejiem ar vārīgu nervu sistēmu, veģetāriešiem un vistu tiesību aizsardzības komitejai. Vista vai, vīriešu gadījumā, gailis tiek izvilkts no būra, saķerts aiz kājām un lūgšanu pavadībā šūpināts pāri grēcinieka galvai. Tad gailim, vai sievietes gadījumā, vistai, tiek pārgriezta rīkle, ar kājām gaisā tas tiek iestūķēts tādā kā piltuvē, līdz iztek visas asinis. Šajā brīdī man nokrītas asinsspiediens no visas tās notašķītās būšanas un es saprotu, ka īsti nespēšu jums aprakstīt upurētāju atvieglotās sejas. Saprotu, ka par īstu ebrejieti man nekļūt, un es baidos pat domāt, kāpēc gan tikai vista var atpirkt sievietes grēkus?

Ja tev nav jāgavē, Jom Kipur ir īsti priecīga diena Izraēlā, bet īpaši jau Jeruzālemē. To nepamanīt izdodas tikai cilvēkiem komā. Četros pēcpusdienā tu skaidri zini, ko dara katrs cilvēks katrā mājā. Ēd. Jo drīz pūtīs sirēna un sāksies gavēnis – ebreji pavadīs diennakti bez ūdens, ēdiena, seksa un ādas apaviem, daži – smieklīgās čībās un kedās, kas īpaši krāšņo hasīdu senos tērpus. Ielās nav automašīnu, pa retam feldšeri uz motocikliem steidzas uz kārtējo sinagogu, kur paģībušos gavētājus glābj glikozes injekcijas. Pat ja Jom Kipur Izraēlā būtu pasludināts par visu velosipēdistu tiesību dienu, jūs neatrastu ielās vairāk divriteņu, skrituļslidu un skrejriteņu. Bērnus beidzot drīkst palaist vienus pašus uz ielas un arī lielajiem gavēšana īpaši netraucē riteņbraukšanai. Nākamajā dienā publicētais lauzto roku, kāju un smadzeņu satricinājumu saraksts ir patiešām iespaidīgs un liecina par nācijas dzīvotspēju.

Parkā jūtos kā ekstrēmiste, kad dažu pieaugušo acu priekšā izvelku pudeli ar ūdeni, lai karstajā dienā dzesētu slāpes. Attopos par vēlu, bērni brīnās, kāpēc tā sieviete Jom Kipur dienā dzer, nav taču bērns, bet pieaugušajiem skauž – šausmīgi derdzīgi naidīgi skauž. Gribas taisnoties, teikt, ka “jums savukārt nav jāklausās pa radio Ziemassvētku dziesmas, jāpērk pārdomātas dāvanas, jārotā eglīte un jāorganizē intīmi, mājīgi un klusi svētki no nekā!!!” Labi, es pārspīlēju, un visu to Ziemassvētku ņemšanos neesmu baudījusi jau piecus gadus. Vienu no tiem biju Maskavā, kur Ziemassvētki ir pēc cita kalendāra un pavisam citā mērcē, bez piparkūkām un bez “kā gribas baltam sniedziņam būt...” (Tas ir padoms tiem, kas cieš no svētku neirozēm un vēlas izbēgt uz pāris dienām no mazās klusās latviešu Bētlēmes.)

Ja mums Latvijā būtu tāda vispārēja Grēku nožēlas diena, kurā diennakti ilgas mokas spētu nomainīt pacilājoša atvieglojuma sajūta, mēs būtu laimīgāki. Teiksim, skumīgā Lāčplēša diena – mēs neēstu un nedzertu, tā izpērkot savus pāridarījumus un atvieglotu visu, gan krievu, gan latviešu, gan vācu karavīru dvēseles. Pat igauņu, jo citādi viņi mums atkal nepiedos, ka esam aizmirsuši, kā viņi cīnījās par Latviju. Gavēnim beidzoties, mēs pludinātu pa Daugavu vainagus (ā, mēs laikam to jau darām) un ēstu Lāčplēša ausu sviesta cepumus, jo svētki, bez īpaša kulinārā elementa nespēj iedzīvoties tautā. Varbūt tad Lāčplēša dienai būtu cits svars un, iesprauduši sveci palodzē, mēs nemestos ar kotlešmaizītēm rokās skatīties Kā pazaudēt vīrieti desmit dienās II.

Jidišā ir īpašs vārds kibicer cilvēkam, kas izdāļā nelūgtus padomus, neviena nevaicāts... Es esmu tas cilvēks. Piedodiet. Bet es zinu vēl vienu! Tas ir mans zobārsts no Ukrainas, zinātņu doktors smaganoloģijā, vai kā nu tas pie viņiem saucas. Viņš ir vēl sliktāks par mani, jo savus padomus dod cilvēkiem, kuri guļ ar atplestu muti, no kuras karājas dažādi stomatoloģiski instrumenti. Zobārsts apspriež alternatīvas degvielas nepieciešamību, lai mēs atbrīvotos no islāmistu naftas diktāta, Baltijas valstu sieviešu frigiditāti (oh, yes, baby!) un pretošanos Šārona destruktīvajai politikai Gazas sektorā, visu tieši šādā kārtībā. Vismaz es nenonācu tik tālu. Runājot par neparastiem vārdiem, varu uzdāvināt vēl vienu, kuru mentāli varat pielietot jau tagad: cuji-giri, japāniski tas nozīmē “izmēģināt jaunu samuraju zobenu uz garāmgājējiem”.