eApziņa

eApziņas vēsture

1941.
Vācu inženieris Konrāds Zuse izgudro datoru Z3, kas tiek izmantots kaujas lidmašīnu dizaina izstrādei.

1943.
Lielbritānijā veiksmīgi tiek izgatavots atšifrēšanas dators Colossus, taču tas tiek turēts slepenībā vairākus
gadu desmitus.

1944.
ASV kara flotes vajadzībām tiek izgatavots elektronisks kalkulators Mark1, kas aizņem teritoriju pusfutbollaukuma platībā un kurā izmantoti vadi 800 jūdžu garumā. Vienas darbības veikšanai tas patērē 3-5 sekundes. ASV valdība kopā ar Pensilvānijas universitāti sponsorē Elektroniskā skaitļu integratora un kompjūtera izgatavošanu (saīsināti — ENIAC). Tas sastāv no 18 000 vakuuma lampām un 70 000 rezistoriem, toties darbojas tūkstošreiz ātrāk par Marku.

1951.
Pārdošanā parādās pirmais nopērkamais dators — Universālais automātiskais kompjūters (UNIVAC1). Sabiedrības ievērību tas izpelnās pēc precīzi pareģotās Dvaita Eizenhauera uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās.

1956.
Datoru izgatavošanā sāk izmantot tranzistorus.

1957.
PSRS palaiž orbītā pirmo mākslīgo Zemes pavadoni. ASV Aizsardzības departaments nespēj izdomāt nekā labāku, kā nodibināt Avangarda pētniecisko projektu aģentūru (ARPA), kas vēlāk izstrādās pirmo globālo datortīklu ARPANET.

1960.
Dāgs Engelbarts izstrādā oNLine System (NLS), kas ir pirmais prototips hipertekstam un e-pastam. Speciāli šim nolūkam tiek uzkonstruēta pele.

1961.
Pirmie teorētiskie pētījumi par iespējām saslēgt datorus tīklā.

1965.
Pirmie divi datori saslēgti ar izdalītās 1200 bps telefona līnijas starpniecību.

1969.
ARPANET kļūst par pastāvīgu datortīklu.

1971.
Tiek izgatavots Intel 4004 čips — pirmais mikroprocesors, kas beidzot ļauj aizmirst par datora izmēriem.

1972.
ARPANET vajadzībām tiek pielāgota e-pasta programma, kurā pirmoreiz īpašā nozīmē ieviesta @ zīme.

1973.
Pirmais starptautiskais pieslēgums ARPANET tīklam: sakari ar Lielbritāniju un Norvēģiju.

1974.
Pirmā publiskā ARPANET versija — Telenet.

1975.
Pirmā neoficiālā vēstuļkopa tīklā — MsgGroup.

1979.
Kevins Makenzijs ierosina izmantot emocionālus simbolus, lai atdzīvinātu sauso e-pasta tekstu. :) Pirmajā brīdī viņš saņem niknus iebildumus.

1980.
ARPANET pilnībā tiek paralizēts kādā vēstulē iekļuvuša datorvīrusa dēļ.

1981.
IBM izgatavo pirmo personālo datoru lietošanai mājās, skolā un darbā.

1984.
Pārdošanā parādās pirmie Apple Macintosh datori, kuru grafiskā saskarne, ar peli vadāmais kursors, un lietotājam draudzīgā vide pēc neilga laika noteiks  arī Windows vides pamatprincipus.

Tiek ieviesta domeina vārdu sistēma (DNS).

Pieslēgumu skaits tīklam sasniedz 1000.

1987.
Pieslēgumu skaits pārsniedz 10 000

1989.
Pieslēgumu skaits pārsniedz 100 000

1990.
ARPANET pārstāj eksistēt. Sāk darboties pirmā komerciālā interneta iezvanpieeja.

1991.
Šveices zinātnieks Tims Berners-Lī izgudro interneta protokolu, kas to padara par mājaslapu katalogu.

1992.
Interneta pieslēgumu skaits pārsniedz 1 000 000. Parādās izteiciens “sērfot internetā”. Latvija pievienojas NSFNET maģistrālei ar reģistrētu  domeinu LV.

1993.
Bils Klintons publisko e-pasta adresi .

1994.
Pirmais picas pasūtīšanas serviss tīklā.

2000.
Tiek nodibināts Napster serviss, kas pieļauj brīvu apmaiņu ar kompresētiem skaņu ierakstiem, neievērojot lielo mūzikas industrijas kompāniju prasības.

e...

Tiem, kas ir sākuši lasīt šo rakstu, droši vien būtu interesanti jau pašā sākumā saprast, par ko tad īsti autors ir nolēmis runāt vai vismaz spriest. Pretenciozi šabloniskais virsraksts, protams, nekādu skaidrību nevieš — zem tā varētu slēpties gan fantasy žanra hiperteksts, gan sašutuša sabiedriskās kārtības uzrauga bažas par to, kurp aizbrauc civilizācijas jumts. Patiesībā vienīgās pretenzijas, kas draud sabojāt piekasīga lasītāja omu, būs nepietiekami reti lietotais vārds “mēs”, runājot par to vai citu nemateriālās pasaules procesu. Jā, dažs labs droši vien apstrīdēs autora tiesības “runāt visu vārdā” un apgalvos, ka “ar mani varbūt nekas tāds nenotiek”, taču autors tieši tāpēc laicīgi iebilst, ka jebkurš vārda “mēs” lietojums ir metaforisks un kā tāds ir pilnīgi pieņemams, tulkojams un saprotams, kā nu katram tīk, atšķirībā no tādiem vārdiem kā “sabiedrība”, “valoda”, “sociālās grupas”, kas ir tikpat nepierādāmi, taču daudz smagnējāki termini. Tātad — šis raksts būs par to, kādas pārmaiņas mūsu apziņā varētu notikt to notikumu iespaidā, kurus nu jau ir pieņemts iezīmēt ar “e” burtiņu jebkura vārda priekšā. Atšķirībā no dzīvokļa eiroremonta, automašīnas eiromodeļa un depozīta eirokonta bankā, e-lietas nav tikai viens noteikts paveids vispārējā lietu klasifikācijā. E-lietas veido pilnīgi jaunu pasauli, kurā jaunu eksistenci iegūst mums jau pierastie vārdi un jēdzieni. Šīs paralēlās pasaules robežas iezīmē neparasti materiāli un pat finansiāli elementi — dators, interneta pieslēgums, digitālie multimediji. E-pasaule pieskaras tiem cilvēkiem, kuriem, ciniski izsakoties, ir ko zaudēt. Un, atklāti sakot, šādu cilvēku nemaz nav tik daudz. Latvijā 2000. gadā interneta lietotāju skaits esot sasniedzis 150 000. Pasaulē cilvēku, kuriem pie vislabākās gribas būtu iespējams piekļūt pie interneta, esot vien kādi 8%. Pietiekami margināla grupa, ja ņemam vērā, ka mūsdienu demokrātijas izpratnē balsstiesības ir laupītas vismaz 46% planētas iedzīvotāju — tiem, kuriem vēl nav 18 gadu. Vēl pavisam nesen populāri bija interneta lietotāju un www mājas lapu skaita pieauguma dinamikas grafiki, kas ar japānisku graciozitāti (cunami vai kamikadzes?) pierādīja jebkura skaitļa dubultošanos jebkurā atsevišķi paņemtā laika nogrieznī. Taču, kopš socioloģisko mērījumu vēsture ir iedalāma posmā “pirms Pola Holandera” un “pēc”, brīva manipulēšana ar cilvēku procentiem ir nepārprotama cinisma un perversijas pazīme. Ar to tad arī beigsim. Mums nav tik svarīgi tas, ka Latvijas interneta lietotāji šobrīd neveido izšķirošo mērķa grupu “ar rokām pārskaitāmo biļetenu” vēlēšanās. Mums ir datori un interneta pieslēgums. Pat ja mums tas ārkārtīgi nepatiktu, mēs esam spiesti ikdienā pieskarties taustiņiem, skatīties monitorā un kaut ko ar to visu darīt. Starp citu, jau te sākas apziņas pārnesums e-telpas priekšstatos — mēs skatāmies monitorā, strādājam datorā, ieejam internetā... Mēs tur esam pavisam reāli, lai arī datoru piedāvātā vide pārsteidz ar savu divkosību. No vienas puses, tā ir piesātināta ar elementiem, kuru uzdevums būtu atgādināt mums reālo pasauli un tās likumsakarības. Mums ekrāna stūrī ir atkritumu grozs, kurā tiek izmesti nevajadzīgie priekšmeti, mums ir kastītes, kurās glabāt vajadzīgos priekšmetus, mēs varam šo vidi sakārtot gluži kā savu rakstāmgaldu un, nākamreiz ieslēdzot datoru, atrast meklējamo priekšmetu turpat, kur pirmīt atstājām. Taču, no otras puses, daudzām likumsakarībām, kategorijām un principiem ir grūti atrast precīzus ekvivalentus reālajā dzīvē, un, gribot vai negribot, notiek unikāls jaunu apziņas struktūru formēšanas process, kura novērošana ir mūsu kultūrvēsturiskais pienākums un risks.

Datora idejas saknes meklējamas laikā, kad tika izstrādāta binārā skaitļu sistēma. 17. gadsimtā vācu matemātiķis un filozofs Gotfrīds Leibnics saprata, ka visus skaitļus ir iespējams izteikt ar divu skaitļu — 0 un 1 palīdzību. Otrs svarīgākais priekšnosacījums bija 19. gadsimta angļu izgudrotāja Čārlza Bebidža atklājums — viņš radīja īstu skaitļojamo mašīnu, kas ar zobratu, t.i., mehānismu palīdzību spēja decimālajā sistēmā veikt četras vienkāršākās aritmētiskās darbības. Nedaudz vēlāk divi angļu loģikas zinātnieki — Alfrēds Norts Vaitheds un Bērtrans Rasels pierādīja, ka jebkurš jēdziens tā stingrā loģiskā formā var tikt izteikts matemātiski. To ņēma vērā austriešu izcelsmes amerikānis Oto Neirats, kas Pirmā pasaules kara laikā strādāja ASV kara rūpniecības departamenta statistikas nodaļā. Viņš nonāca pie tiem laikiem pilnīgi negaidīta un ķecerīga secinājuma, ka jebkura informācija, ja to izsaka kvantitatīvā formā, ir pilnīgi vienāda, neatkarīgi no kādas cilvēka darbības sfēras tā būtu nākusi, tāpēc ir iespējams izmantot vienas un tās pašas informācijas apstrādes un pasniegšanas metodes. Nedaudz agrāk, pirms pasaules kara, amerikāņu inženieris Lī de Forests izgudroja savu audionu (lampu pastiprinātāju), kas spēja pārveidot elektroniskus impulsus skaņas viļņos un ļāva pārraidīt radio balsi un mūziku. Divdesmit gadus vēlāk inženieri, kas strādāja nelielā perfokaršu rūpnīcā IBM, pamanīja, ka audionu iespējams izmantot elektroniskai pārslēgšanai no 0 uz 1 un atpakaļ.

Ja nebūtu bijis kaut viena no šiem elementiem, nebūtu datora. Kurš no tiem bijis svarīgāks, šobrīd grūti pateikt, taču to visu vienlaicīga klātbūtne padarīja datora izgudrošanu par praktiski nenovēršamu. Nejaušības dēļ datoru izgudroja amerikāņi. Šī nejaušība bija Otrais pasaules karš, kas piespieda amerikāņu kara industriju piešķirt milzīgus līdzekļus pretinieka lidmašīnu un kara kuģu atrašanās vietu aprēķināšanai. Tiesa, šīm iestrādēm pozitīvi rezultāti parādījās krietni par vēlu, jau pēc kara beigām. Ja nebūtu šo apstākļu, visticamāk, datoru būtu izgudrojuši angļi. Pirmo darbojošos datoru, sauktu par Leo, 40. gados izgatavoja angļu korporācijas J.Lions&Co speciālisti, taču viņiem nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai konkurētu ar Pentagonu, un nācās par savu brīnišķīgo (un krietni vien lētāko) izgudrojumu aizmirst.

Pīters Drakers, Postkapitālistiskā sabiedrība, 1995.

Drag-and-drop

“Pavelc un nomet” — princips, kas šobrīd tiek izmantots visās populārākajās operacionālajās sistēmās un datorprogrammās

Viens no visnemanāmākajiem un ārkārtīgi viegli apgūstamajiem e-pasaules noteikumiem ir tas, ka praktiski jebkuru lietu iespējams aktivizēt, “uzklikšķinot”. Princips, kas aizgūts no pirmajiem manuālajiem robotiem un ikvienam kopš bērnības pazīstams kā atrakcija “satver plīša lācīti”, datoros saglabājis divdimensiju kustību (tiesa, ar peles starpniecību ļaujot mums aizmirst par x un y vektoru aprēķināšanas sarežģītību) un pilnībā realizējis “pagarinātās rokas” ideju. Iespēja ar klikšķa palīdzību satvert virtuālo priekšmetu, pārvietot to un pēc tam atlaist praktiski atkārto cilvēkveidīgo pērtiķu atklājumu, ka sānis atvirzīts īkšķis ļauj drošāk satvert priekšmetu, padarot to par darbarīku vai ieroci. Taču rokas pagarinājums, padarot to funkcionālāku, ir tikai viens šāda veida evolūcijas aspekts. Vidē, kurā nemitīgi ir jāsastopas ar potenciāli bīstamiem objektiem, izdzīvo tas, kurš spēj laicīgāk un no lielāka attāluma konstatēt draudošās briesmas. Saost ir drošāk nekā sataustīt. Saskatīt ir drošāk nekā saost. Bet visdrošāk ir tā, kā to darām mēs, pareizāk sakot — amerikāņi: sūtīt uz svešām planētām automātiskās kosmiskās stacijas, kas aptausta, apskata un aposta visu, ko vien mēs vēlamies un nekādā veidā neapdraud mūs pašus. Vismaz tā šķiet. Datortehnoloģijas šajā ziņā ir pavērušas pilnīgi jaunu līmeni — ļaujot izmēģināt neskaitāmas attiecību, procesu un konfliktu nianses virtuālā vidē, nestājoties reālā kontaktā un nerēķinoties ar reāliem zaudējumiem. Tiktāl viss izskatās dabiski — mehānismi, ko esam pieraduši lietot reālajā dzīvē, tiek ieviesti virtuālajā vidē un darbojas kā rokas pagarinātāji. Tiesa, nav skaidrs, kāpēc datoru izgudrotāji ir ignorējuši tik pierasto bioloģisko simetriju. Divas rokas. Jebkurš no mums viegli apgūtu iespēju darboties ar divām pelēm, vienlaicīgi satverot divus priekšmetus un veicot jebkuru augsti tehnoloģisku darbību daudz efektīvāk, tāpat kā jau pieminētais bēdīgi slavenais pirmatnējais cilvēks, kurš, paņēmis akmeni vienā rokā un āmuru — otrā, sāka strādāt daudz ātrāk nekā tas, kurš skaldīja vien zemē gulošus akmeņus. Zīmīgi, ka pat datorspēlēs, kurās galvenā varoņa vadīšanā iesaistīti vairāk nekā trīs taustiņi, roku funkcionalitāte tiek nodalīta pēc pavisam citiem principiem nekā “īstiem cilvēkiem”. Taču šo defektu mēs varam norakstīt uz pirmo datorsistēmu veidotāju centieniem ievērot taupību — datoru sarežģītība un dārdzība tobrīd bija pietiekams pamats uzskatīt, ka jebkuras funkcijas dublēšana ir lieka greznība.

Interesantākais šeit sākas brīdī, kad drag-and-drop princips tiek lietots sfērās, kurām nav ekvivalenta sataustāmajā cilvēka darbības jomā. Kamēr mēs uz ekrāna pārvietojam krāsainus klucīčus no vienas vietas uz otru, tikmēr viss ir dabiski. Taču “pavilkt un nomest” ir iespējams arī teksta fragmentu, vienā acumirklī mainot nupat pateiktā (uzrakstītā) secību, tātad — nozīmi. Ar tieši tādu pašu kustību iespējams arī uzrakstīto izmest pavisam. “Pavilkt un nomest” var kādu personu adrešu grāmatā, izsvītrojot viņu no savas dzīves vai arī tieši otrādi — nosūtot viņam automatizētu savas mīlestības apliecinājumu. “Pavilkt un nomest” var veselu posmu savā dzīvē, iepriekšējā pusgada darbu vai nodokļu parādus. Galu galā, daudzi no mums būs saskārušies ar dīvaino sajūtu, kas pārņem brīdī, kad esam kaut kam uzklikšķinājuši, pavilkuši, bet nomest tā īsti nav kur.Pārmaiņu procesi, kas rod izpausmi tīkla sabiedrības ideālajā tipā, iziet ārpus sociālo un tehnisko ražošanas attiecību robežām: tie dziļi skar arī kultūras un varas jomas. Kultūras un radošā darbība abstrahējas no vēsturiskiem un ģeogrāfiskiem faktoriem. Tos drīzāk nosaka elektronisko komunikāciju tīkli, kas sadarbojas ar auditoriju un gala rezultātā veido digitalizētu audiovizuālo hipertekstu. Komunikācija pārsvarā notiek ar diversificētas un visaptverošas informācijas līdzekļu sistēmas palīdzību, tāpēc arī politiskā spēle aizvien biežāk tiek izspēlēta šajā virtuālajā telpā. Līderis tiek personificēts, pie varas ir iespējams nonākt tikai pateicoties izveidotam tēlam. Runa nav par to, ka jebkura politika var tikt reducēta līdz masu mediju līmenim, taču, neatkarīgi no tā, kādus politiskos darbiniekus mēs aplūkotu, viņi visi izrādās iesaistīti spēlē, kas tiek spēlēta medijos un kuru spēlē paši mediji. Atkarība no masu mediju valodas, kuras pamatā ir elektroniska struktūra, noved pie tālejošām sekām politisko procesu, politisko darbinieku un politisko institūtu mērķu, rakstura un organizācijas jomā. Īstenībā vara, kas pieder mediju tīklam, ir nevis ceturtā, bet otrā — pēc varas, kas iemiesota šo tīklu struktūrā un valodā.

Manuels Kastels, Tīkla struktūru sabiedrības veidošanās, 1996.

Double click

“Dubultklikšķis” — funkcija, kas parādījusies agrāk un ir vēl universālāka par “pavelc un nomet”

Savā ziņā tas ir iepriekš aprakstītā eApziņas fenomena atsevišķs gadījums, datortehnoloģijās ieviests vienlaicīgi ar GUI (graphical user interface jeb grafiskās lietotāja saskarnes princips, ja tulkojums kādam kaut ko paskaidro) — ikvienam vizuālajam elementam, ko lietotājs redz savā monitorā (gandrīz vai visi nevajadzīgie elementi ir padarīti par neredzamiem), ir iespējams uzklikšķināt divreiz pēc kārtas un likt tam darboties. Ja tā ir kastīte, tā atveras un parāda, kas iekšā. Ja programma — sāk darboties un gaidīt, ko jūs no viņas gribat. Ja tas ir fails (sauksim viņus par failiem) — pats izvēlēsies sev piemērotāko programmu un ļaus tai sevi atvērt vai arī pajautās jums, kā īsti jūs gribat to izdarīt. Katrā ziņā šeit parādās kaut kas no dzīvas būtnes. Atšķirībā no drag-and-drop, kur lietotājs autoritāri izvēlas, ko viņš grib darīt ar iezīmēto priekšmetu, “dubultklikšķis” paredz lielāku paļāvību uz priekšmeta iekšējo loģiku. Nodrāztā anekdote par manuālo datorvīrusu, kurš katram pašam ir jāiedarbina, bieži vien izrādījusies patiesa, jo nepazīstams priekšmets, kas pēkšņi parādījies jūsu e-pastā un kuram jūs intereses dzīts automātiski uzklikšķinat, var sākt darboties pavisam nevajadzīgā un pat nepatīkamā virzienā. Vienīgais ekvivalents, ko mūsu parastā apziņa var šajā gadījumā piedāvāt, ir pieskaršanās aizmiguša cilvēka plecam un viņa sapurināšana. Vai lapseņu pūžņa sabikstīšana. Plašākas ir iespējas, kas pavērstas pretējā virzienā — pārnesot eApziņas principus materiālajā pasaulē, mēs kļūstam lielāki fatālisti. Mums sāk šķist, ka pietiek aktivizēt kādu noteiktu pasaules objektu, un pārējais notiks pats no sevis. Šajā priekšstatu kategorijā ietilpst daudz apspriestais “problēmas aktualizēšanas” modelis — uzskats, ka galvenais un svarīgākais ir “aktualizēt” nevis atrisināt problēmu. Attiecībās ar sev tuviem cilvēkiem sāk dominēt princips “tu esi tad, kad man tevi vajag”, bet saskarsmē ar svešiniekiem — nedrošība un izvairīšanās.

Tas, ko eApziņa ir izstūmusi kā lieku un traucējošu, šajā gadījumā ir princips, ko varētu pēc analoģijas nosaukt par “click-and-hold” (“uzklikšķini un paturi”). Ja autors nebaidītos kļūt pārlieku moralizējošs, viņš piebilstu, ka, iespējams, tieši šis princips ir bijis noteicošais mūsu kultūras un emocionālo saišu attīstības laikā. Nemaz jau nu nerunājot par privātīpašuma un tā tālāk sakrālo raksturu. Taču par eApziņas attiecībām ar kapitālistiskās sabiedrības pamatvērtībām mēs vēl runāsim nedaudz vēlāk.

Rietumvalstu pilsoņi ir sākuši mainīt vērtīborientāciju — līdz šim valdošā interese par materiālo labklājību un fizisko drošību pamazām atdod vietu rūpēm par dzīves kvalitāti. Par iemeslu pārejai no materiālām vērtībām uz postmateriālām kļuva iepriekš nebijusī ekonomiskā un fiziskā drošība, kas iezīmēja pēckara periodu. Amerikāņi un rietumeiropieši spēra nozīmīgus soļus postmateriālisma virzienā laika posmā starp

1970. un 1988. gadu, un ir pamats domāt, ka šī tendence pastiprināsies... Jāatzīmē, ka saistība starp vērtību sistēmu un sociāli ekonomisko statusu ir sarežģīta un paradoksāla. Postmateriālistiem parasti ir labāks darbs, prestižāka izglītība un augstāki ienākumi nekā materiālistiem; taču vērtībām, kurām pievēršas postmateriālisti, ir raksturīga atteikšanās no ekonomiskās veiksmes izcelšanas. Viņi pievērš otršķirīgu uzmanību ekonomiskajai izaugsmei salīdzinājumā ar dzīves kvalitāti, bet savā personiskajā dzīvē daudz augstāk par obligātu nodarbinātību un augstu atalgojumu vērtē darbu, kas būtu interesants, apzināts, veicams kopā ar garīgi tuviem cilvēkiem.

Ronalds Ingleharts, Kultūras novirze nobriedušā industriālā sabiedrībā, 1990.

HyperText Markup Language (HTML)

Apzīmējums, kas izklausās pēc kaut kā pretēja zemsvītras piezīmēm — “Virs teksta atzīmju valoda” ir vienkāršs, taču īpašs paņēmiens, kā parastā tekstā ar tekstuāliem paņēmieniem iekļaut papildus informāciju, piemēram, par to, kā šim tekstam vajadzētu izskatīties vizuāli, vai — kāds sakars ir vienai šī teksta daļai ar otru.

Galvenā īpatnība, kas šajā gadījumā ir piesaistījusi mūsu uzmanību, nav vis teksta formatizēšanas un krāsainu attēlu ievietošanas iespējas internetā — cilvēka fantāzijai nekādu nopietnu robežu nav, un veids, kā tas tiek darīts, šodien jau sen ir pārsniedzis HTML piedāvāto “teksts-bilde-links” limitu. Tas, ko HTML spējis piedāvāt eApziņas vajadzībām, ir hyperlink jeb “virssaites” ideja. Protams, ideja par to, ka aiz visa redzamā eksistē vēl arī kādas noslēpumainas, pār-pasaulīgas saiknes, nav nekas jauns — tajā vai citā formā šis priekšstats bijis klāt visos gnosticisma žanra strāvojumos, sākot ar zoroastrismu un beidzot marksismu, freidismu un antisemītismu. Gnostiķiem (šajā, plašākajā izpratnē) vienmēr ir bijis būtiski uzsvērt, ka zināšanas par noslēpumainajām kopsakarībām principā ir pieejamas, taču tikai izredzētajiem (proletariātam, psihoanalītiķiem, āriešiem utt.). HTML gadījumā šīs saitītes ir izspraukušās ārā kā adīta džempera mezgli, to uzdevums ir aicināt iet arvien tālāk un tālāk. Šeit ir divas lietas, kas mulsina — pirmkārt, dominējošais veids, kādā tiek izmantotas virssaites, joprojām ir zili iekrāsots un pasvītrots teksts, lai gan HTML iespējas ļauj izmantot jebkādu vizuālo marķējumu, ieskaitot nekādu. Otrkārt, joprojām galvenais funkcionālais lietojums virssaitēm ir norādes uz teksta komentāriem, apakšnodaļām vai turpinājumu. Ārkārtīgi reti tiek izmantota iespēja veidot interaktīvus tekstus, kuros lasītājs pats izvēlētos notikumu secību, vai tekstus, kuros vārdi paskaidrotu viens otru, savstarpēji nosedzot dažādos jēgu un nozīmju slāņus.

Taču virssaišu klātbūtne eApziņas tekstos nepārprotami ir paplašinājusi teksta lietojuma izpratni. Atšķirībā no parasta vēstījuma, hiperteksti vienlaicīgi var kalpot par situācijas aprakstu, tālāka uzdevuma formulu, meklējumu karti, pasaules iekārtojuma modeli un veidu, kā piešķirt vārdiem jaunas nozīmes. Iespēja apvienot romāna tekstu ar skaidrojošo vārdnīcu rada pavisam jaunu izpratni par intelektuālo darbu.

Kapitālistiskā kultūra un televīzijas kultūra ir ideāli piemērotas viena otrai, jo gan viena, gan otra nodarbojas ar naudas pelnīšanu. Tomēr to vērtības nesaskan. Viena ir vērsta nākotnē, otra neredz tajā neko tādu, kā dēļ būtu vērts kaut ko ziedot šodien. Mainīt masu mediju saturu ir iespējams, tikai pārliecinot pilsoņus, ka tas, kas šodien viņiem šķiet garlaicīgs, īstenībā ir interesants, bet izdarīt to ir ārkārtīgi grūti. Grūti pat iedomāties, kā iespējams uzņemt aizraujošu filmu par cilvēku, kurš sevi visādi ierobežo nākotnes vārdā. 20. gadsimta vidū daudz tika rakstīts par to, kā masu mediji novedīs pie totālas kontroles pār cilvēku domām, bet īstenībā viss notika tieši pretēji. Mūsdienu elektroniskās tehnoloģijas pabalsta radikālu individuālismu, bet masu kultūra kontrolē nacionālos līderus daudz lielākā mērā, nekā nacionālie līderi kontrolē to. Elektroniskie masu mediji maina vērtību sistēmu, bet tās, savukārt, mainīs mūs sabiedrību.

Lesters Turovs, Kapitālisma nākotne, 1996.

Browse

“Šķirstīt”, “pārlūkot” — paņēmiens, kas ļauj ātri un pārskatāmi piekļūt dažādu līmeņu datubāzēm un katalogiem

Arī šajā gadījumā tulkojums neko daudz nepalīdz attiecīgā termina izpratnei — šķirstot grāmatu vai žurnālu, jūs varat aplūkot tikai viena līmeņa lappuses noteiktā secībā. Tas, ko browse īstenībā dara, drīzāk ir salīdzināms ar telpisku satura rādītāju, kas pieļauj vienlaicīgi vairākus klasifikācijas paņēmienus. Pirmā iespaida rezultāts ir mānīgā pārliecība, ka šādā veidā neviens attiecīgā e-pasaules segmenta priekšmets nepaliks nepamanīts, gluži kā rakstāmgalda atvilktnē, kuras saturs izbērts uz galda. Pēc tam seko reibinošā sajūsma par totālo sakārtotību, kas valda šajā pasaulē — atšķirībā no cilvēkiem mūsu dzīvēs, kokiem mežā vai zeķēm izmazgātās veļas grozā, šeit jūs vienmēr varat atrast vismaz kaut kādus loģiskus principus, izvēlēties sev ērtāko lietu secību vai sliktākajā gadījumā — skaidri saprast, ka meklējamā priekšmeta vietā ir tukšums.

Sevišķi interesanti ir principi, pēc kādiem meklējamā informācija tiek klasificēta internetā. Virtuālās telpas neierobežotība un iespēja ar hiperlinku palīdzību veidot neskaitāmas paralēlas hierarhiskās struktūras ir iznīcinājušas Borhesa sapni par ideālās klasifikācijas neiespējamību. Jebkurš klasifikācijas priekšmets var atrasties vienlaicīgi jebkurā struktūras vietā, neizjaucot pārējās kopsakarības. Informācijas daudzums, kas joprojām turpina piesātināt tīklu, rada iespaidu par šīs informācijas, tātad, arī par klasifikācijas visaptveramību. Divi spriedumi — “Ir iespējams atrast jebkuru informāciju” un “Visu informāciju aptvert nav iespējams” šajā struktūrā eleganti sadzīvo un tieši pārliecība par metastruktūras dabisko harmoniju ļauj eApziņas nesējiem daudz vieglāk pieņemt un izmantot dažādu līmeņu sociālās saites. Šāds cilvēks var strādāt, dzīvot, mācīties vai atpūsties dažādās sociālās grupās — atrašanās noteiktā un determinētā sabiedrības punktā vairs nav noteicošais faktors indivīda pašnovērtējumam. Cits svarīgs atzinums, ko ātri vien gūst katrs, kas kaut reizi ir “pāršķirstījis” tīklā izmesto failu sarakstus, ir pavisam jauna tipa demokrātijas un personas brīvības pamatojums. Ja ikvienam cilvēkam principā ir pieejama visa eksistējošā informācija, tad viņš principā jau ir brīvs un vienlīdzīgs. Un nekādi salkani spriedelējumi par cilvēka tiesībām, sociālo taisnīgumu un sava tuvākā mīlestību nav vajadzīgi.

Datori — tā ir nāve miniatūrā, kurai mēs pakļaujamies cerībā uz pēcnāves dzīvi. Mums taču jau ir muzeji, kuru uzdevums būs pārdzīvot visu mūsu civilizāciju un apliecināt... Ko tad? Nav svarīgi. Jau pats to eksistences fakts liecina par to, ka mēs dzīvojam kultūrā, kurai vairs pašai sev nav jēgas un kura ir spējīga vienīgi sapņot par to, ka spēs atgūt jēgu vēlāk, kāda cita acīs. Kad nāve izrādās vairs tikai miniatūrs simbols viena gigantiska veseluma rāmjos — tad arī viss mums apkārt kļūst par nāvējošu vidi. Kā nauda viņpus tās liktenīgās robežas, kad tā kļūst vien par bankas pierakstu sistēmu.

Žans Bodrijārs, Simboliskā apmaiņa un nāve, 1976.

Search

“Meklēt” — darbība, kuras laikā dators vai tīkla serveris izveido sarakstu ar to dokumentu adresēm, kas satur meklēšanai pasūtītās pazīmes

Lai arī mērķis šādai meklēšanai var būt tieši tāds pats kā iepriekš pieminētajai pārlūkošanai, arī metode atsevišķos gadījumos var būt līdzīga, tomēr rezultāts un efekts, kādu tas rada eApziņas veidošanā, ir pilnīgi atšķirīgs. Algoritmi, kas ļauj noteikt, cik lielā mērā atrastais priekšmets atbilst meklētajam, ir dažādi. Visbiežāk tiek ņemta vērā vārda vai vārda daļas klātbūtne tekstā, tā biežums, savienojums ar citiem vēlamiem vai nevēlamiem vārdiem. Atšķirībā no pārlūkošanas katalogiem, šeit nekad nevar paredzēt visas iespējamās variācijas, tāpēc rezultāts ir daudz neprognozējamāks un, ņemot vērā kopīgo informācijas apjomu, procesu dinamiku tīklā un dažādos meklēšanas kritērijus, tas ir praktiski neatkārtojams. Taču vienlaikus tam (atrastajām norādēm) var arī nebūt ilgstošas vērtības. Viens no visbiežāk skandētajiem informācijas laikmeta lozungiem ir tas, ka šobrīd vairs nav svarīgi kaut ko zināt, bet svarīgi ir zināt, kur var atrast informāciju par šo kaut ko. Rietumu izglītības sistēma vēl gan cenšas saglabāt vēsu sejas izteiksmi, taču jau tagad ir skaidrs, ka priekšstati par to, kas ir elitāra izglītība, kas ir zināšanas un kas ir mācīšanās, pavisam drīz var radikāli mainīties.

Upgrade&update

“Atjaunot” — process, kas nomaina daļu datu bāzes vai programmas resursu, izlabojot konstatētās kļūdas vai pievienojot jaunu informāciju

Gluži tāpat kā padomju laikā braukšana ar automašīnu nozīmēja nemitīgu tās remontēšanu, e-priekšmetu lietošana jau no pašiem pirmsākumiem nozīmēja nemitīgu to nomaiņu un uzlabošanu, pieskaņošanu un atjaunošanu. Nav loģiska izskaidrojuma tam, kāpēc 90. gadu sākumā Eiropas kodolfiziķi, izstrādājot www standartu, noslinkoja iekļaut tajā stingru identifikācijas un autorizācijas barjeru, bet mūsdienu tīkla pasaule šobrīd ir tik plaša tieši pateicoties šim apstāklim. Tāpat grūti izskaidrojams, kāpēc, atšķirībā no kafijas vārāmajiem automātiem un mauriņa pļāvējiem, datorprogrammu ražotāji nekautrējas laist tirgū nepabeigtas versijas, uzlabojamas versijas un, kas ir visbriesmīgāk — bezmaksas versijas. Tik acīmredzama kapitālistisko vērtību pazemošana nevar palikt bez sekām. Un piemēru šīm sekām ir atliku likām jau pašā eApziņas vidē. 57 miljoni uzticīgu Napster klientu brīdī, kad tiesa jau otrajā instancē pasludinājusi to par nelikumīgu pasākumu, ir pietiekams arguments, lai runātu par pašas apziņas apgreidošanu uz eApziņu.