Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sociālfilozofs un dzīves menedžeris Čārlzs Hendijs prot atraktīvi uzstāties dažādos semināros un konferencēs, runāt no skatuves un tribīnes, prognozēt globālās ekonomikas tendences un ieteikt optimālus risinājumus lielu vai mazu kompāniju panākumu stratēģijām. Taču vairāk par visu fascinē viņa apmātība ikvienā sarunas tēmā iepīt piemērus no personiskās dzīves, brīžiem pat šķiet, ka tā ir vienīgā viņa vērtīgā pieredze, kas ļauj rast atbildes uz visiem jautājumiem. Dzīves un karjeras vidū viņš piepeši pametis ienesīgu amatu un nolēmis darīt tikai to, ko patiesi gribas — rakstīt grāmatas, ceļot, būt kopā ar savu jauno sievu, palīdzēt viņai realizēt viņas mūža sapni — kļūt par fotogrāfi. Viņš pārtrauca plānot laiku, uz pusi samazināja savus ienākumus un atklāja, ka ieguvis ko vērtīgāku — iespēju kļūt par sevi pašu. Pārsteidzošākais ir tas, ka šīs atbrīvošanās vēsts sludināšana padarījusi viņu par vienu no atzītākajiem kapitālistiskās pasaules menedžmenta guru, daudzu bestselleru autoru un labi apmaksātu vieslektoru. Viesnīcas numurā viņš strauji pazemina balsi līdz nogurušam čukstam un pilnībā ļaujas sievas Elizabetes gādībai. Elizabete ir vienīgais fotogrāfs, kuram ļauts fotografēt Čārlzu, viņa to dara ar jauneklīgu azartu. Būtībā arī šī saruna ir tikai fons viņas fotogrāfijām.
Rīgas Laiks: Kāda, jūsuprāt, ir filozofa loma mūsdienu sabiedrībā? Tā ir atšķirīga no situācijas antīkajā Grieķijā?
Čārlzs Hendijs: Nē, bet es domāju, ka mūsdienās filozofija ir nepietiekoši novērtēta. Ciktāl es zinu, vienīgi franči uzstāj, ka tai jābūt obligātam mācību priekšmetam skolā. Tas, ko filozofija dara savās labākajās izpausmēs, — tā palīdz cilvēkam domāt par dzīves lielajām lietām. Tā nav tikai filozofijas vēsture, stāsti par to, ko domājuši pagātnes domātāji, tā māca izstrādāt savas personiskās idejas. Un tas ir ļoti, ļoti interesanti. Es atceros, kad mācījos koledžā, mums pirmajā nedēļā tika uzdots uzrakstīt eseju par jautājumu “Kas ir patiesība?” Un es toreiz nodomāju — redz, cik tas ir vienkārši! Bet, kad es sāku par to domāt, es sapratu, ka līdz tam es gluži vienkārši neko tādu nebiju darījis. Tik apmulsušā pasaulē un tik apmulsušā laikā, kāds ir mūsējais, filozofa loma ir ļoti nozīmīga — palīdzēt cilvēkam sākt domāt. Par dzīves jēgu, par patiesības dabu, par to, kā mēs izturamies viens pret otru. Šie jautājumi jau nav mainījušies. Jau Sokrata laikos sabiedrība centās tikt no mums vaļā, jo mēs, lūk, samaitājam jaunatni. Ikviena sabiedrība vēlas pakļaut jaunatnes domas kontrolei. Es reiz runāju ar Singapūras valdības vīriem, kas bija noraizējušies, ka pie viņiem ir tik maz radošu cilvēku. Es teicu — jums ir jāiedrošina cilvēki domāt, nevis tikai apgūt faktus. Un viņi atbildēja — bet tas taču ir bīstami!
RL: Ko jūs saprotat ar mūsu laiku? Vai tajā ir nākuši klāt kādi jauni jautājumi?
Hendijs: Visi jaunie jautājumi ir tikai variācijas par vecajiem. Divdesmitais gadsimts varbūt ir izcēlis priekšplānā jautājumus, kas saistīti ar mūsu atbildību citu cilvēku priekšā. Jautājumus par pienākumu. Vai tev ir jārūpējas par visiem cilvēkiem, vai tikai par tiem, kas atrodas tavā tuvumā, vai tikai par tiem, kas var būt noderīgi tev pašam? Vai bagātas valsts iedzīvotājam maz ir kādi pienākumi pret nabadzīgas valsts iedzīvotājiem? Pēc būtības tie ir veci jautājumi, tikai agrāk vienīgie svešinieki bija ceļotāji. Tagad svešinieki ir mums visapkārt.
RL: Vai jūs ticat progresam?
Hendijs: Es, protams, ticu... Tas ir, nevis protams, bet vienkārši ticu, ka mums vajadzētu mēģināt progresēt. Tajā nozīmē, ka mums jācenšas sevi attīstīt... kā cilvēciskas būtnes. Un palīdzēt citiem darīt to pašu. Cits jautājums, vai tas, ko mēs redzam, ir progress? Cilvēku fiziskās dzīves apstākļi uzlabojas, arvien vairāk cilvēkiem ir ko ēst, daudzi cilvēki dzīvo ilgāk, bet tajā pašā laikā es redzu, ka cilvēku attiecības sabrūk arvien biežāk. Es redzu, ka cilvēki daudz ko, piemēram, savas personības attīstību, aizvieto ar naudu. Aizvieto ar šķietamību, jo nauda ir tikai šķietamība, tā nav nekas reāls. Es nevaru apgalvot, ka mēs kā sabiedrība būtu īpaši progresējuši. Laukos, kur es uzaugu, sabiedrība bija daudz ciešāka, cilvēki vairāk rūpējās viens par otru. Tagad dzīve kļuvusi fragmentētāka, cilvēki pievērsušies sev, pasaule ir savtīgāka.
RL: Kāpēc jūs domājat, ka tas ir sliktāk?
Hendijs: Tāpēc, ka šāda pasaule ir trauslāka. Cilvēki kļuvuši par gladiatoriem, tie sacenšas savā starpā. Agrāk zemniekam nebija jāsacenšas ar savu kaimiņu, viņi bija sabiedrotie. Bet, pasaulei kļūstot sarežģītākai, tirgum kļūstot lielākam, aizvien vairāk ir cilvēku, kurus tu uzskati par saviem ienaidniekiem, konkurentiem. Uzticēšanās kļuvusi par retu parādību. Rezultātā mums nepieciešams aizvien vairāk juristu, grāmatvežu, advokātu. Es tagad sarunājos ar jums un uzticos, taču, ja es būtu politiķis, es varbūt noslēgtu līgumu, ierakstītu mūsu sarunas kopiju, lai nodrošinātos, ka jūs nesagrozīsiet manus izteikumus. Uzticība ir pazudusi, katrs ir potenciāls ienaidnieks. Un tas nav nekāds progress. No savstarpēja atbalsta mēs esam regresējuši uz daudz primitīvākām attiecībām. Ja jūs tagad jautāsiet cilvēkam, kas ir viņa kompānija, viņš neiedomāsies cilvēkus, kas dzīvo līdzās. Viņš nosauks tos, kam ir līdzīgas intereses, līdzīgs darbs. Un šādas kopienas ir izkaisītas pasaulē. Tās ir kopienas, ko vieno savtīgums.
RL: Vai tas, ka nauda mūsdienu sabiedrībā ir tik svarīga, nevar pēc kāda laika mainīties?
Hendijs: Nedomāju vis. Nauda kļūst mazāk svarīga līdz ar vecumu, tas gan. Jaunībā nauda šķiet tīri ērta mērvienība tam, kādi ir tavi panākumi. Nauda vienmēr ir svarīga, kad tās nav pietiekami daudz. Taču tur vienmēr ir jautājums — cik daudz ir pietiekami? Mans tēvs bija lauku mācītājs, viņa dzīves laikā es nekad nedomāju par viņu kā par cilvēku, kurš būtu guvis dzīvē kādus panākumus. Taču tad viņš nomira, un uz bērēm ieradās visi apkaimes iedzīvotāji. Vērojot šo ļaužu pūli, es redzēju, cik mans tēvs bijis viņiem visiem vajadzīgs un nozīmīgs. Šķiet, ar to brīdi es sapratu, ka panākumi dzīvē ir pavisam kas cits.
RL: No kā jums personīgi ir bail?
Hendijs: O! No vientulības! Man ir nedaudz bail, ka Elizabete varētu nomirt pirms manis un es paliktu viens pats mājās. Man nepatiktu dzīvot vienam. Es gan esmu iekārtojies tā, lai tas būtu maz iespējams — viņa ir astoņus gadus jaunāka par mani. Taču tik un tā bail. Vēl mani biedē tas, kāda ir pasaule. Pasaule nav pārāk patīkama vieta dzīvošanai. Mani biedē visādas nelaimes. Tas, ka varētu sākties karš. Bet tur jau es neko nevaru padarīt.
Foto - Elizabete Hendija