Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kad šopavasar Ņujorkā mani apciemoja kāds latviešu astronoms, viņš stāstīja, ka studenti pieprasījuši, lai atved fotoattēlu, kur viņš būtu redzams pie vietas, kur kādreiz slējās Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņi un kuru tagad visā pasaulē pazīst ar nosaukumu Ground Zero — “nulles vieta”. Man nebija ne mazākās vēlēšanās viņu tur fotografēt, tāpēc savus pakalpojumus nepiedāvāju. Taču, ja rakstu vēstuli no Ņujorkas uz citurieni, man šķiet, ka tai jābūt tieši par šo vietu.
Es strādāju piecus kvartālus uz ziemeļiem no Ground Zero. Mans draugs Niks dzīvo dažus kvartālus uz dienvidiem no tās, tāpēc vismaz reizi pāris nedēļās man nākas pa Čērčstrītu iet tur garām. Nereti es pie rokas stumju divriteni. Lai uz šaurās ietves pretī Ground Zero bedrei, kuras platība aizņem trīs kvartālus, izmanevrētu cauri pūlim, paiet vairākas minūtes. Ļaudis balstās pret nožogojumu, ļaudis fotografējas un pēta laukumu otrpus ielai, ļaudis, skatīdamies šai tukšumā, lēni virzās tam garām; ļaudis lasa improvizētos nekrologus, ar kuriem nospraudīta dēļu siena. Lielākā daļa apmeklētāju šķiet emocionālāki un spilgtāk ģērbti nekā ņujorkieši — nav grūti pamanīt, ka viņi atbraukuši no citurienes, kaut kur tur pārējā Amerikā, un daudzi vietējie uzskata viņus par maitasputniem. Šiem ļaudīm citi ļaudis — pa lielākai daļai, šķiet, ķīniešu tautības imigranti — tirgo pastkartes un cepures.
Tā kā stumju velosipēdu, man nākas uzmanīgi vērot cilvēku kājas, un mani mazliet kaitina, ka tās mēdz piepeši apstāties, lai kāju īpašnieks varētu iepazīties ar suvenīru sortimentu, uzņemt kādu foto vai vienkārši pavērot tukšo bedri.
Citkārt es šo vietu redzu, izkāpjot no metro, lai nokļūtu pilsētas domē — nelielo ēku no visām pusēm ieskauj torņi, kuros izvietojušās varenas finanšu iestādes. Uzkāpis augšā no pazemes, es nonāku Fultona ielā, kas savulaik šķērsoja Manhatanu visā platumā — no Īstsaidas līdz Vestsaidai, bet kuras daļa tika nobloķēta 1965. gadā, kad sākās darbi, lai atbrīvotu 16 akru lielu platību — to pašu, kur vēlāk slējās dvīņu torņi un to mazāka auguma satelīti. Vēl daudzus mēnešus pēc teroristu uzbrukuma, izkāpjot no vilciena Fultona ielā, gaisā bija jūtama degošas elektroinstalācijas smaka, bet skatam pavērās milzīga gruzdošu, ļodzīgu metāla konstrukciju kaudze. Tagad tur ir tukša, plaša sprauga, pa kuru kā nekad agrāk redzama Hudzonas upe.
Visā visumā mēs esam pieraduši pie šīm pārmaiņām. Varbūt tiem, kuri pieredzējuši, kā brūk impērijas, tas nešķiet dīvaini. Taču amerikāņiem, kas ērti dzīvojuši vismaz kopš Vjetnamas kara, allaž bijis grūti saprast, kā ļaudis citās zemēs spēj pārdzīvot piepešos dažādu struktūru sabrukumus, kā tie kļūst par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Biju gaidījis, ka man nāksies sevi piespiest novērst skatienu no šausmām, ko simbolizē redzami neesošie torņi. Taču, kaut gan man joprojām vēl reizēm jāraud, kad lasu par pērnā rudens uzbrukumu, kaut gan uzskatu, ka spēka lietošana no ASV puses ir attaisnojama, uz bedri es varu skatīties gluži mierīgi, jo vairs nesaskatu tajā gandrīz neko citu kā milzu būvlaukumu.
Var jau būt, tas tāpēc, ka es uzbrukumā nezaudēju nevienu paziņu. Mums — maniem tuvākajiem draugiem, manai ģimenei, man pašam — laimējās: kaut gan šai pilsētā esmu pavadījis lielāko dzīves daļu, starp 11. septembrī bojā gājušajiem nebija neviena, ko es pazītu personīgi. Savā ziņā šī diena gaisināja ilūziju, kas mēdz piemeklēt Ņujorkā — ka tā ir sabiedrisks, omulīgs bišustrops, kur visi pazīst visus. Vienā pašā rītā manā pilsētā tika nogalināti turpat trīstūkstoš cilvēku, un es nepazinu nevienu no viņiem.
Tie, kas uzbrukumā zaudēja draugus vai ģimenes locekļus, turpina sērot, taču mēs pārējie sērošanu esam nodevuši profesionāļu rokās. Zīmīgos datumos notiek aizkustinošas oficiālas ceremonijas. Izveidoti rūpīgi pārraudzīti labdarības fondi. Upuru ģimenes locekļi un draugi apvienojušies dažādās organizācijās. Monika Aikena cīnās par to, lai četrstūra bedres, kas iezīmē torņu kādreizējo atrašanās vietu, tiktu uzskatītas par “svētām”. Stīvs Pušs, kura sieva atradās lidmašīnā, kas ietriecās Pentagonā, ir galvenais sūdzības uzturētājs tiesas prāvā pret saūdiešiem, kuri tiek turēti aizdomās par uzbrukumu finansēšanu. Viljams Rodrigess, strādnieks, kurš viens no pēdējiem izglābās no Ziemeļu torņa, tagad vada grupu, kas cīnās par uzbrukumos cietušo spāņu izcelsmes imigrantu tiesībām. Tas tagad ir visu šo cilvēku jaunais darbs, kuru viņi veic enerģiski, apzinīgi un profesionāli.
Ikviens dienas laikraksts nozīmējis kādu reportieri, kura uzdevums ir segt “atjaunošanas darbus.” Grāmatas par uzbrukumiem un to sekām iznāk jau mēnešiem. Gan paši uzbrukumi, gan to pilsētas lejasdaļā joprojām redzamās sekas gluži burtiskā nozīmē kļuvuši par mūsu dzīves sastāvdaļu.
Savukārt politiķi šobrīd uzņēmušies vadīt “sabiedriskos procesus”, kuru mērķis ir izveidot memoriālu. Šim nolūkam radīta speciāla struktūra — Lejas Manhatanas attīstības korporācija, kuru vada Ņujorkas elites relikti: korporācijas valdes priekšsēdētājs, piemēram, ir bijušais firmas Goldman Sachs vadītājs un valsts sekretāra vietnieks Džons Vaitheds. 20. jūlijā korporācija publicēja sešus ļoti līdzīgus projektus, kuros visos dominēja augstas, kantainas biroju ēkas. Virtuālajā 5000 cilvēku “tautas sapulcē”, kas tika sarīkota šo plānu apspriešanai, tie tika vienkārši izsmieti. Taču jauna varianta pagaidām nav. Lai kāds arī būtu par galīgo atzītais projekts, visticamāk tomēr tajā būs kāds augsts, panorāmu dominējošs akcents, varbūt arī kāds parks un virkne biroju, dzīvojamo ēku un kultūras iestāžu.
Joprojām nav skaidrs, kā risināt jautājumu par piemiņas zīmi — vai tai būtu jābūt grandiozai dominantei, vai gluži otrādi — atturīgai klusuma saliņai apkārt virmojošās dzīves vidū. Argumentu pret milzu memoriālu strupi formulējis pilsētas mērs miljardieris Maiks Blumbergs: “Neviens taču nevēlēsies īrēt telpas kapu piemineklī,” viņš saka. Tomēr sajūtot, cik normāls un pazīstams jau atkal šķiet dzīves ritms arī Ground Zero tiešā tuvumā, man personīgi vairs nav grūti iedomāties, ka mēs varētu pierast dzīvot arī kapsētā.
No angļu valodas tulkojusi I.L.