Dzīve kanālos

Uz muzeju devos pārliecībā, ka būšu dienas vienīgais apmeklētājs. Verot durvis, varēja sajust dārgas tabakas smaržu un dzirdēt no tālienes nākošu mūziku, kas, kā vēlāk izrādījās, bija pavadījums mēmai kinofilmai. Dežurants, sirms, smaidīgs angļu džentlmenis, sirsnīgi sūca pīpi un radīja iespaidu, ka ekspozīcija sākas tieši ar viņu. Stūrī izliktie miniatūrie baržu maketi, kartes un pastkartes liecināja, ka esmu kanālu muzejā. 18. gadsimta otrajā pusē, kad kanālu industrija Lielbritānijā pletās plašumā, vairums smalko aprindu pārstāvju pret kanālu izplešanos izturējās noraidoši, jo vairāk, ja nospraustais maršruts atradās viņu īpašumu tuvumā. Neraugoties uz laivu gleznieciskumu, valdīja uzskats, ka laivinieku vienkāršā valoda un rupjās drēbes aizskars bagāto pilsētnieku izsmalcinātās jūtas, līdz ar to sabojās jebkuru smalku rajonu. Pirms 150 gadiem brauciens pa kanālu bija pēdējais ceļojuma veids, kam būtu bijušas veltītas poētiskas reminiscences vai pat vienkāršas ceļojuma piezīmes. Kā vienu no izņēmumiem var minēt žurnālista Džona Holingšeda 1858. gadā rakstītās atmiņas par savu braucienu pa kanālu un pazemes tuneli. Pārvadājot kravu, soļodami pa kanālam paralēlo taku, smagi pielādētās laivas pa krastu vilka zirgi. Lai izvadītu laivu cauri tunelim, divi vīri nogūlās uz laivas jumta un lēni “soļoja” pa tuneļa ķieģeļu sienām. Kamēr laiva atradās stundām ilgajā ceļā pa baiso alu, zirgs pa virszemi tika nogādāts tuneļa viņā galā. Pēc ceļojuma pa 2663 metrus garo Blisvortas tuneli Holingšeds atzinās, ka sveču gaismā, vērojot laivinieku smago darbu un klausoties gaudaino tautasdziesmu, piedzīvojis pazemes hipnotisko iedarbību, kas viņam likusi domāt par “lielām ciešanu masām un pilnīgo virszemes pasaules lietu tukšumu”.

Tikšanās

2003. gads, kanāls Londonas nomalē. No savas laivas kaulus izstaipīt iznācis kāds večuks. Ar roku virs acīm, aizsargādamies no saules, viņš vēro pretējo krastu un aptur skatienu pie manis. No sagrabējušā kuterīša iznāk kaķis. Iedomājos sevi pie viņiem, glāstot kaķi un klausoties neparastā stāstā, apstājos, paceļu roku sveicienam un ievadvārdiem, bet vecais vīrs, mani pārpratis, samulsis un vainīgs, ka ar savu skatienu devis man iemeslu māt viņam ar roku, steidzīgi pamāj ardievas, skumīgi smaidot pagriežas un sāk vērot kanāla otru pusi. Lēnām soļoju tālāk, domājot par nenotikušo sarunu.

“Vai jums šodien skumja diena? Did you have a sad day? Nāciet pie mums, – parunāties!” Tas ir Patriks. Viņš priecīgi iepazīstina mani ar kompāniju ap plastmasas galdu iekoptajā dārziņā pie baržām. Tur sēž Patrika švāģera brālis ar sievu, meita un māsas dēls ar draugiem, atnākuši apciemot vecākus nedēļas nogalē. Pats laivā dzīvo tikai gadu, tomēr apgalvo, ka piestātnē pazīst visus, jo māsa ar vīru šeit dzīvo jau gadus desmit. Vaicāts, cik viņam ir brāļu un māsu, Pats izvairīgi aizrunājas, ka īriem esot lielas ģimenes, kaimiņienei, piemēram, bijuši 18 dēli un viena meita. Drīz tomēr noskaidrojas, ka Patam ir sešas resnas māsas un četri brāļi. Kompānijā ir arī Džonijs – liels, veselīgs suns, mantojums no kaimiņu laivas. Ar vakara gaitā pieaugošu sajūsmu Patriks un švāģera brāļa sieva Aleksa dalās savos kanāla dzīves noslēpumos. Mēs runājam, kādas pilsētas kanāli savieno, cik labi bija agrāk, kad vēl darbojās piestātnes krogs, kā laivu bērnus māna ar cerībām, ka garām brauks saldējuma laiva, un ka Aleksas baržai šogad ir trīsdesmit gadu jubileja.

Kanālu zelta laikmetā (1760—1840) visizplatītākais kravu transports bija divus metrus platas un 21 metru garas laivas. 1870. gadā laivās dzīvoja vairāk nekā 40 000 cilvēku. Ja var ticēt plāksnītei kanālu muzejā, laivinieki un viņu ģimenes izmantojuši baržas dzīvošanai līdz pat 1962./63. gada ziemai, kad ieilgušais sals pielicis punktu pēdējiem kanālu pārvadājumiem. Nekur, pat ar mājienu, netiek minēts, ka laivās kāds dzīvotu arī šobaltdien, bet, lai to ieraudzītu savām acīm, jābrauc uz Angliju. Ir kanālu tūrisma brošūras, kanālu vēstures grāmatas, pat kanālu muzejs, bet tie visi izvēlējušies šo dzīvi ignorēt. Hierarhiskās pilsētas nogurdinātajiem ideja par dzīves iespējamību uz ūdens joprojām ir tikai tāls sapnis, piepildāms pāris brīvajās nedēļās, kas laimīgi pavadītas eksotiskās pludmalēs. Pats gan apgalvo, ka par kaimiņu no netālās baržas žurnālā bijis raksts, un laiku pa laikam, kad vēl darbojies krogs, skaistas, vientuļas sievietes nākušas uz viņu piestātni apvaicāties pēc varoņa. Vaicājot vidusšķiras angļiem, parastā atbilde skan, ka kanāli ir neelitāra un viņiem tāla tēma, skaidrs, kurš gan atzīsies, ka plāno savu turpmāko dzīvi pavadīt kanālā zem tilta. Varbūt taisnība Džordžam Orvelam romānā 1984, ka londoniešiem uzvedības reglaments ir stingri noteikts, bet tam, ar ko nodarbojas proletariāts, nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Kanālu kolonija man ar kaut ko atgādina latviešu dzīvi vasarnīcās – nedaudz zemes, laika un saules, lai padarītu atvaļinājumu un puķudobes par prieka avotu. Patrika kompānija, baudot izdziestošos vakarus un alu, televīzijas vietā vēro mainīgās debesis un klausās putnu dziedāšanā, neļaujot politikai, reklāmām vai seriālu mīlas dēkām vēl kaut reizi atņemt viņu sirdsmieru. Putnu, tāpat kā vāveru, lapsu un savvaļas trušu Londonā ir patiešām daudz. Aleksa ir droša, ka putnu dziedāšana te turpinās cauru diennakti, kad beidz dziedāt vieni putni, sāk nākamie. Gadās arī nepatīkamas epizodes, kad naktīs laivu tricina izsalkušu gulbju sitieni. Gulbji, tvarstot peldošās ūdenszāles, ar knābjiem dauza pie cietā laivas korpusa, sīkāki putni neaicināti trokšņo uz baržas jumta. Kamēr vēl nav sācis krēslot, es paspēju apskatīt zivis. Zivju ir daudz, dīvaini, ka no krasta tās redzēt nevar, bet te, no laivas, ūdens ir caurredzams līdz pat gruntij, ja vien nav pilns ar sapītām ūdenszālēm vai pa virsu peldošiem mēsliem. Lai redzētu lielo spoguļkarpu, man klusi jāatnāk no rīta. Aleksa izteiksmīgi stāsta, ko domā lielā karpa, kad kāds muļķis tai gar degunu vicina savu tārpu. Ja nu tomēr nejauši sanāktu izvilkt lielāku lomu, tas tūlīt pat tiek atlaists atpakaļ brīvībā. Vietējie, zinot, kas viss nonāk ūdenī, paši zivis neēd.

Laivu iedzīvotājus var pazīt pēc tumšā iedeguma. Pats ar krītainām, sastrādātām rokām rāda, kā atjaunojis kaimiņa laivas jumtu, un ar lepnumu stāsta, ka savu darbu mīl un labi pieprot. Pēc specializācijas viņš esot apmetējs, skolu Pats pametis vienpadsmit gadu vecumā, bet darot visu ko, priekšnieku viņam nevajag, jo paziņu ir tik daudz, ka sanāk strādāt līdz pat 12 stundām dienā. Pata māsasdēlam Robertam ir septiņpadsmit. Krietni pārsteigts par manu jautājumu, kur viņš mācās, Roberts paskaidro, ka strādā. Katram gadījumam viņš vēl piemetina, ka būt gudram nenozīmē iet skolā, un pajoko, ka īri iet skolā līdz 15 gadu vecumam.

Kad mēness jau pacēlies virs krūmiem, Pats uztic man savu stāstu, kā līdz meitas dzimšanai 12 gadus pelnījies, vedot no Marokas marihuānu, izvelk no laivas rūpīgi koptu kaņepes stādu lielā podā, un man ir jāmin, kas tas ir. Vēstījumu par viltīgi kaislīgajiem arābiem un karsto sauli man saprast neizdodas, tāpat kā Patrikam manu kaņepju sviesta recepti.

“Mēs iededzām savas pīpes un sēdējām, veroties klusajā naktī, un runājām. Dzordžs ieminējās, kāpēc gan mēs vienmēr nevarētu dzīvot kā tagad – projām no pasaules ar tās grēku un kārdinājumu, vadot atturīgu, mierīgu dzīvi un darot labu. Es teicu, ka tas ir tas, pēc kā pats bieži esmu ilgojies un mēs apspriedām iespēju doties projām, mēs četratā, uz kādu ērtu, piemērotu neapdzīvotu salu un dzīvot tur.” (Džeroms K. Džeroms. Trīs vīri laivā )

Aleksa izlemj, ka, lai raksts būtu pilnīgs, ir jānofotografē pilnmēness, un, uzzinājusi, ka man nav fotoaparāta, sāk skaidrot, kur par četrām mārciņām var nopirkt lielisku vienreizējās lietošanas kameru, bet, ja es vēloties, viņa varot man aizdot savu. Kad beidzot esmu pievārējusi lielo Karību alus bundžu, ir jau gandrīz tumšs. Atvados, solot, ka vēl atgriezīšos.

Brauciens

Līdz piektdienai Pats ir laivai salabojis motoru un mēs varam braukt, Patrika vārdiem sakot, nav svarīgi, uz kurieni. Ar atļauto ātrumu – četrām jūdzēm stundā, aiz muguras paliek dzimtā piestātne un atklājas mazā pasaule no kanāla perspektīvas. Londonā kanāli ved cauri pilsētas jaukākajiem rajoniem, šķērso vairākus parkus, tirgu, iegriežas klusās jahtu piestātnēs, pa ceļam atklājot ūdenssporta klubus, mīlīgas kafejnīcas, gājēju takas ar skrejošiem, riteni braucošiem, suņus vedošiem vai vienkārši tāpat cilvēkiem. Šur tur pavīd pa kādam pārītim, kanāls ir īstā vieta sarunām, klusām pastaigām un atpūtai. Reiz pazinu kādu klaunu, kas pilsētas centrā izklaidēja garāmgājējus, bet, lai atpūstos, pirka baltmaizi un gāja uz kanālmalu barot putnus. Vienu reizi viņš uzaicināja mani sev līdzi – kad no baltmaizes pāri bija palikušas ūdenī peldošas garozas, mēs atsēdāmies vēsajā zālē koku ēnā, un, iespējams, garāmgājēji tur redzēja divus iemīlējušos, jo nav jau viegli šādā kontekstā iedomāties, ka, lai pavērotu mākoņus, var nolikt galvu klēpī svešiniekam. Tā īsti ņemot, mēs ar Patriku arī bijām svešinieki, un bija savādi, ka atradies ticams iemesls pavadīt pāris stundas kopā.

Agrāk, dzirdot, kā Daugavā sasaucas kuģi, likās pašsaprotami, ka tie sūta viens otram sveicienus, tāpat kā savā starpā sasveicinās pretīmbraucošo trolejbusu vadītāji. Temzā, neskaitot starptautiskos, ir seši īpaši kuģu sasaukšanās signāli, piemēram, – četri īsi signāli, pauze, divi īsi signāli: es griežos apkārt ar priekšgalu pa kreisi! Vēl cits – garš, īss, garš, īss signāls – tu vari mani apdzīt.

Līdz Temzai mēs nebraucam, mūsu mazajam kuterim lielo saceltie viļņi būtu pārāk smags pārdzīvojums. Iebraucot Mazās Venēcijas piestātnē, ar acīm meklēju kādas savas atmiņas mājvietu, un mana sirds iesilst, to ieraugot – apkrautu puķupodiem, vecajā vietā. Reiz kopā ar draugu nolēmām iedzert karstu šokolādi baržā ierīkotajā kafejnīcā, bet par pārsteigumu izrādījās, ka abiem beigusies sīknauda un kredītkartes kafejnīcā nepieņem. Laipnais saimnieks uzstāja, lai pieņemam cienastu par velti. Nācās piekrist, daloties solidārā priekā par patīkamo tikšanos, un tas, ka, nesaprotamu instinktu vadīti, izbērām saimniekam saujā atlikušo sīknaudu, nepadarīja priecīgākus nedz mūs, nedz viņu. Iespējams, kuģi ir labi, lai ieraudzītu jaunas sejas – nekur tālu nav jābrauc, ciemiņi nāk paši. Kas gan ietu uz iepriekšpieminēto kafejnīcu, ja tā braukātu apkārt pa pasauli. Īpašais šādā vizītē ir tas, ka kafejnīca ir turpat, kaut gan tā, kā jau kuģis, varētu būt devusies pavisam citur. Un, ja gadās iemīļot kādu kuģa kafejnīcu tik stipri, ka bez tās dzīvei piestātnes tuvumā zūd jelkāda jēga, lai cīnītos ar domām, ka tā pazudīs svešumā, ir vai nu jākļūst par tās apkalpotāju vai jāpērk sava barža. Tikai laivu īpašnieki savās baržās var pārvietoties, cik vien tālu vēlas, ceļā viņus uz vienu nakti bez maksas pieņems pārnakšņot gandrīz vai jebkurā piestātnē. Tiesa, ne vienmēr viss ir tik romantiski un vienkārši, kā varētu vēlēties, noteikumu ziņā kanāli līdzinās zemesceļiem un nomodam vispār – smalkākajās piestātnēs viesošanās ir jāpiesaka iepriekš, lai brauktu, ir jāievēro ātruma, augstuma, platuma un svara ierobežojumi, lai izbrauktu slūžas, vajadzīga atslēga. Ceļojot pa kanālu, man ir svarīgi ieraudzīt aizgājušo laiku čuguna plāksnes ar robežu norādēm, slūžu vai jūdžu numuriem, ko īpaši man vecajās vietās būs atstājis kāds zīmju vēsturi mīlošs valsts darbinieks.

Braukt pa ūdeni, manuprāt, ir saistoši apgriezti proporcionāli kuģa lielumam un ūdens dziļumam. Jo mazāka laiva, seklāks ūdens un tuvāk krasts, jo labāk. No kanāla krastā var tikt īsā laikā un tas rada tīkamu sajūtu, ka brauciens ir izvēlēts piedzīvojums, nevis aiz muļķības uzsākts ilgtermiņa bezizejas pasākums. Kaut gan pats jēdziens “sekls ūdens” ir visai nosacīts. Bērnībā, kad tikko bija nokusis ledus, kopā ar kaimiņu bērniem devāmies izlūkbraucienā pa līdzās mājām esošo, kanālā pārvērsto Gaujas atteku. Atzinības vietā sekoja mammas asaras, bārieni un brīdinājumi, no kuriem sapratu, ka izbraukt kanālu un palikt dzīvam ir reta veiksme. Varbūt paradums no kuģiem un laivām māt krastā stāvošajiem sveicienus radies kā apliecinošs žests saglabātajām dzīvības pazīmēm. Kamēr Patriks stūrē, arī es no laivas māju ar roku bērniem – kā aktieris no skatuves publikai, nav tikai vairs smeldzīgi lielās distances, kas seko pēc aplausiem un priekškara. Atmiņā uzpeld Rīga, 800 gadu jubileja, kostīmos saģērbušies aktieri, kas tēlo seno dzīvi, majestātiski un nesteidzīgi mājot vērotāju pulkam sveicienus, kamēr plosts pazūd aiz kārtējā kanāla līkuma, Raiņa bulvāris ar jautro pūli ap svētku galdiem un sirreālajām dekorācijām – butaforiskajiem nažiem, dakšām un karotēm, lielākām par cilvēku, un doma par vēl nesamontētu dokumentālo filmu, kas šo dienu vienmēr ļaus atsaukt atmiņā.