Dzīvais romāns uz plakanā ekrāna

Nav daudz tādu mākslas darbu, kas spēj vienlaikus vienot un šķelt veselas nācijas, bet vēl mazāk ir to, kas izveido jaunu, iepriekš neeksistējušu kultūras telpu, kurā sāk valdīt savi likumi, savi mīti un vēsture. Viens no tādiem ir grāmata ar savādu likteni, grāmata, kura patiesībā nekad nav tikusi pabeigta, grāmata, kas vairākkārt iznīcināta un tomēr lasīta, izdota, tulkota, grāmata, kas kļuvusi par krievu kultūras ietekmīgāko neiespējamo projektu – Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita.

Jau pati ziņa par to, ka uzņemts televīzijas seriāls pēc Bulgakova romāna motīviem, daudzos izraisīja svētu sašutumu. Tie bija cilvēki, kuriem Meistars un Margarita nozīmēja pusaudžu gados paslepus iegūtu atklāsmi, ļoti personisku un citiem neatklājamu garīgu pārdzīvojumu. Parasti vēlāk no tā visa ir nedaudz kauns, jo īpaši tad, ja izrādās, ka līdzīgs pārdzīvojums ir bijis vēl kādam. Daudzajās intervijās ar režisoru un aktieriem pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem viens no klišejiskajiem jautājumiem bija “Kad jūs pirmo reizi izlasījāt Meistaru un Margaritu?” Un katram no aptaujātajiem bija savs, personisks stāsts par vietējā bibliotēkā atrastu paslēptu fotokopiju vai uz vienu nakti aizdotu nobružātu sējumiņu. Un šādi stāsti ir ikvienam lasītājam. Uzdevumu uzrakstīt par jauno seriālu neiedomājami apgrūtina tas, ka ir divas, pilnīgi atšķirīgas auditorijas – tie, kas ir lasījuši “nedegošo manuskriptu”, un tie, kas to vēl nav izdarījuši.

“Neuztraucieties, nekādas filmas nebūs.”

Kādu laiku bija nostiprinājusies pārliecība, ka filma par meistaru un Margaritu līdz šim nav uzņemta tāpēc, ka tas nemaz nav iespējams. Tas ir dīvaini, jo šādi mēģinājumi ir bijuši ne reizi vien. Pirmā Meistara un Margaritas ekranizācija pieder Andžejam Vajdam, kurš 1971. gadā vācu televīzijai uzņēma filmu Pilāts un citi, taču tajā izmantots vienīgi stāsts par Ješua un Pilātu.Gadu vēlāk iznāca Itālijas un Dienvidslāvijas kopražojuma filma Meistars un Margarita, ko bija uzņēmis režisors Aleksandrs Petrovičs, taču Dienvidslāvijas varas iestāžu aizlieguma dēļ uz ekrāniem tā parādījās 20 gadus vēlāk. Visplašāk zināmais līdz šim ir bijis poļu režisora Mačeja Vojtiško ekranizējums – 1988. gadā uzņemtā televīzijas filma septiņās sērijās.

Krievijā mēģinājumi radīt filmu par Volanda svītas ierašanos Maskavā bija daudz neveiksmīgāki. Labi zināms, ka jau 1987. gadā filmu bija iecerējis uzņemt Elems Kļimovs (Laipni lūdzam, jeb Nepiederošiem ieeja aizliegta, Agonija), bija pat sameklēts Holivudas atbalsts, taču neskaidru iemeslu dēļ filmēšana nenotika, un Kļimovs pēc 1985. gada panākumiem ar kara drāmu Ej un skaties vairs tā arī neko neuzņēma līdz pat savai nāvei 2003. gadā. Režisors Vladimirs Naumovs, kurš kopā ar Aleksandru Alovu uzņēmis filmu Skrējiens (pēc Bulgakova romāna Baltā gvarde, lugas Skrējiens un libreta operai Melnā jūra), stāsta, ka viņu filmas literārā konsultante, atraitne Helēna Bulgakova rūpīgi sekoja filmēšanas gaitai un nereti lūdza izlabot jau gatavo materiālu, atsaucoties uz to, ka “Mihails Afanasjevičs viņai lūdzis to izdarīt”. Kad tas atkārtojies atkal un atkal, Naumovs sapratis, ka mirušais rakstnieks nāk pie savas bijušās sievas sapņos katru nakti. Helēna Bulgakova nomira uzreiz pēc filmas pabeigšanas (pēc pirmizrādes, iekāpusi taksometrā un atvadoties pajautājusi, vai Naumovam mugurā ir sēru krekls, viņa aizbrauca un nākamajā naktī mira), bet tad, kad 17 gadus vēlāk parādījās baumas par Elema Kļimova ieceri ekranizēt Meistaru un Margaritu, viņa nakts vidū piezvanīja pie Naumova dzīvokļa durvīm, atvainojās, ka steidzas, jo “lejā taksometrā gaidot Mihails Afanasjevičs”, kurš licis pateikt, “lai neuztraucoties, nekādas filmas nebūs”. Runāja, ka Meistaru un Margaritu gribējuši filmēt arī Rjazanovs (Vieglu garu), Gaidajs (Kaukāza gūstekne), Bikovs (Putnubiedēklis), Talankins (Tēvs Sergijs), Poloka (Intervence), taču arī viņiem nav veicies. 1987. gadā pēc filmas Suņa sirds uzņemšanas Centrālā televīzija piedāvāja Meistaru un Margaritu filmēt režisoram Vladimiram Bortko, taču viņš atteicās, nevēloties atņemt šo iespēju Kļimovam un aizbildinoties ar to, ka “nestādās priekšā, kā varētu nofilmēt kaķi Begemotu”. Ir dzirdēts, ka Kļimova versijas uzņemšanai bijuši nepieciešami 100 miljoni dolāru, kurus tā arī neizdevās atrast. Sāka klīst baumas, ka visus, kas ķeras klāt romāna ekranizācijai, piemeklē tāds kā lāsts. Arī teātru mēģinājumi inscenēt Meistaru un Margaritu nereti beidzās ar kādu nelaimes gadījumu – kāds aktieris bija lauzis roku, citur sabrukušas dekorācijas. Latvijā pirms kāda laika par ieceri sarakstīt mūziklu paziņoja Zigmārs Liepiņš un Kaspars Dimiters, taču, saņēmuši uzstājīgus padomus no pareizticīgo baznīcas puses “labāk to nedarīt”, pārdomāja (arī pēc seriāla pirmizrādes nikni uzbrukumi ekranizācijai sekoja no Krievijas pareizticīgo baznīcas diakona Kurajeva personā). Noslēpumains ir Jurija Karas (Rīt bija karš, Likumīgie zagļi) gadījums – 1994. gadā viņš uzņēma filmu ar izcilu aktieru piedalīšanos (Aleksandrs Kaļagins Begemota lomā, Valentīns Gafts – Volands u.c.), taču filma joprojām nav iznākusi uz ekrāniem. Sākotnējā versijā bijusi 3 stundas 20 minūtes gara un producenti pieprasījuši to saīsināt līdz divām stundām. Tad piepeši esot iejaucies Bulgakova mantinieks Šilovskis un filma atkal nobremzēta. Runā, ka no aizslēgta seifa pazudusi kinolente, esot pat ierosināta krimināllieta.

Uz šāda fona tomēr tika uzsākts darbs pie Vladimira Bortko 10 sēriju televīzijas filmas, – režisoram sākotnēji to pasūtīja telekompānijai NTV piederošā Kino-Most. Uzreiz pēc tam Media-Most īpašniekam Vladimiram Gusinskim sākās pamatīgas nepatikšanas, kas beidzās ar oligarha emigrāciju un viņam piederošo masu mediju nonākšanu Kremļa kontrolē. Pats režisors, vairākkārt uzsverot, ka mistika viņu neinteresē, tomēr atstāsta, kā pašā filmēšanas sākumā viņam pie Patriarhu dīķiem garām pagājis kāds nepazīstams vīrietis melnā katliņā un noteicis: “Nekas jums nesanāks.” Drīz pēc tam Bulgakova mantinieki pārdevuši ekranizācijas tiesības amerikāņiem. Un tomēr telekanāla Rossija uzdevumā veidotā filma pārsteidzošā kārtā ir pabeigta, iztērējot vien 5 miljonus dolāru, un parādīta vairākās televīzijās pagājušajā gadumijā. Gallup Media dati liecina, ka pirmās divas sērijas Maskavā noskatījušies 58,6 % no televīzijas skatītājiem, kuriem tobrīd bijis ieslēgts televizors, un telekanāls sasniedzis 29,7 % reitingu. Kopumā Krievijā seriālu ir redzējuši ap 40 procentiem iedzīvotāju. Lielāks reitings esot bijis vienīgi Putina Jaungada uzrunu laikā un arī tad – ne katru gadu. Skatītāji reaģējuši dažādi, pēc atsauksmēm spriežot, var uzskatīt, ka Begemota attēlošana ne režisoram, ne filmas māksliniekam tiešām nav izdevusies (baumas, ka lelle ir pasūtīta “no Amerikas”, izskatās, maigi izsakoties, pārspīlētas), taču kopumā rezultāts ir bijis interesants gan romāna zinātājiem, gan tiem, kas grāmatas vispār nelasa.

“Piedodiet, es tam neticu. Manuskripti nedeg!”

Bet par grāmatu ir īpašs stāsts. Īsumā – Bulgakovs ir rakstījis šo romānu no 1928. gada līdz pat savai nāvei 1940. gadā. Pilnībā vai fragmentāri saglabājušies seši vai pat astoņi uzmetuma varianti, no kuriem neviens nav paša autora pilnībā pabeigts. Divas reizes autors savu manuskriptu ir dedzinājis (vienreiz – pabeigtu versiju), par ko liecina izplēstās lapas un saglabājušos burtnīcu apdegušās malas. Pēc telefona sarunas ar Staļinu 1930. gadā (rakstnieks bija vēstulē sūdzējies, ka nevar strādāt teātrī, un lūdzis atļauju izbraukt uz ārzemēm) Bulgakovs saņem darbu teātrī un atsāk strādāt pie romāna. Ik reizi, pārrakstot manuskriptu, Bulgakovs sāk to labot un ievieš būtiskas izmaiņas. Arī pēdējā, mašīnraksta versijā viņš nolemj veikt labojumus, taču saslimst un saprot, ka pats nepaspēs pabeigt visu iecerēto. Tad viņš sāk diktēt savai sievai piezīmes, kas pierakstītas atsevišķās burtnīcās. Tie ir norādījumi, kuras vietas romānā būtu jāpārraksta, kuri fragmenti jāmaina vietām utt. Uzreiz pēc vīra nāves Helēna Bulgakova ķērās pie darba un sešu mēnešu laikā pabeidza romānu, pārrakstīja to uz rakstāmmašīnas un vienu kopiju nosūta draugam Popovam. Laimīgā kārtā tieši šī kopija saglabājās neskarta, jo pirmā drukātā versija, kas parādījusies žurnālā Moskva no 1966. gada novembra līdz 1967. gada janvārim, tika publicēta saīsinātā variantā (izgriezti apmēram 12 % teksta, lielākoties sižeta līnija par slepenpolicijas darbību Jeruzālemē un Maskavā, mīkstināts Sātana balles apraksts un Margaritas lietotie lamu vārdi). Gandrīz uzreiz romāns sāka cirkulēt samizdata versijā, viens variants tika izdots Parīzē, YMCA Press izdevniecībā, bet 1969. gadā tas iznāca Vācijā, krievu emigrantu izdevniecībā Posev – atjaunotā versijā ar cenzētajām vietām kursīvā. Jau 1967. gadā autora atraitne saņēma Glavļita atļauju un nodeva tiesības itāļu izdevniecībai Einaud, kurā iznāk romāns itāļu valodā. 1973. gadā Padomju Savienībā tiek sagatavots izdošanai necenzētais romāna variants, taču izdevniecības Hudožestvennaja Ļiteratura redaktore Saakjanca, uzskatot rakstnieka atraitnes redakciju par neprofesionālu, pamatam bija ņēmusi pēdējo autora versiju (mašīnraksta lapas, autora labojumus ar roku un piezīmes atsevišķās burtnīcās) un sākusi rediģēt to, taču beigu beigās sapratusi, ka nespēj tikt galā ar šo uzdevumu un, sākot no nodaļas Tas notika Gribojedovā, iekļāvusi arī Helēnas Bulgakovas rediģētās nodaļas. Šī 1973. gadā publicētā versija savulaik tika visplašāk izdota un tulkota citās valodās, uzskatot par “oficiālo”, lai gan vēlāk literatūrzinātnieki pret to iebilduši, un 1989. gadā tika pirmo reizi publicēts pilnais Meistara un Margaritas variants, kas atjaunots, ņemot vērā Helēnas Bulgakovas pabeigto tekstu, taču arī tas nav uzskatāms par “autora versiju”, jo atsevišķi fragmenti, kas parādās viņas rokrakstā, nav pamatoti nedz “pēdējā mašīnrakstā”, nedz “burtnīcās ar piezīmēm”. Acīmredzot tos Helēna Bulgakova iekļāvusi, pamatojoties uz vīra mutiskiem (iespējams – jau pēc nāves) norādījumiem vai arī vadoties no savas izpratnes par grāmatas uzbūvi. Deviņdesmitajos gados ir apzināti visi saglabājušies romāna melnraksti (ieskaitot slavenā “sadedzinātā manuskripta” fragmentus), tie izdoti kopīgā krājumā bez labojumiem – un arī tas vienīgi pierāda, ka šis daiļdarbs neeksistē un nemaz nav iespējams kā vienots un pabeigts veselums. Salīdzinot teksta attīstības fāzes, var pamanīt, ka Bulgakovs vairākkārt būtiski mainījis romāna galvenos akcentus, piemēram, Meistara tēls romānā parādās vien ap 1934. gadu. Atsevišķas detaļas, kas varētu izskaidrot viņa mākslinieciskos mērķus, vēlākās versijās ir pazudušas, atstājot vietu minējumiem un dodot ceļu visdažādākajiem traktējumiem. Nav brīnums, ka 70. un 80. gados krievu literatūrzinātnē neoficiāli izveidojās vesels novirziens, kas nodarbojās ar Bulgakova kriptoloģijas problēmām un centās atšifrēt romānā ieslēptos simbolus.

Arī Meistara un Margaritas latviešu tulkojumam bija savs liktenis. To 1979. gadā paveica Ojārs Vācietis (izdevumā ir atsauce uz 1973. gada publikāciju, lai gan nav izslēgts, ka dzejniekam bijušas pazīstamas arī necenzētās samizdata versijas) un grāmata uzreiz iekļuva bibliogrāfisko retumu kategorijā, antikvariātos zem letes tirgota par desmitkāršu cenu. Zīmīgi, ka arī latviešu variants ticis pakļauts cenzūrai, tulkojums vietām krietni mīkstināts, taču autora versija bijusi pieejama kopētās mašīnraksta lapās. Tulkojuma atkārtotajā izdevumā (Jumava 1996. un 2005. gadā) varēja atjaunot Ojāra Vācieša redakciju, taču tas acīmredzot nav noticis – grāmatā nav pieminēts ne redaktors, ne korektors, kas būtu bijis nepieciešams, ja izdevums būtu sagatavots no jauna, par pamatu ņemot necenzēto tulkojumu.

“Vienīgais nāvīgi ievainota runča glābiņš ir kārtīgs malks benzīna!”

Vladimira Bortko ekranizācija gandrīz pilnībā seko romāna tradicionālajai interpretācijai – dialogi vārds vārdā atkārto 1973. gada izdevuma tekstu, Meistara un Margaritas tēlos var manīt līdzību ar Bulgakova un viņa trešās sievas Helēnas vaibstiem. Dažas nianses padara romāna tēlus nedaudz mūsdienīgākus – sarunā pie Patriarhu dīķiem dzejnieks Bezdomnijs ierosina Imanuēlu Kantu par Dieva esamības pierādījumu nosūtīt uz “lēģeriem”, nevis uz salīdzinoši tuvākajiem Solovkiem, kā tas bija Bulgakova tekstā. Režisors ir ieviesis personāžu, kura nav romānā – titros viņš nosaukts par “cilvēku frencī” un Valentīna Gafta izpildījumā iemieso kaut ko vidēju starp Beriju un Putinu.  Milicijas specvienību darbība, lai arī vizuāli ieturēta 30. gadu stilistikā, tomēr nepārprotami atgādina pretterorisma operāciju no pavisam nesenas pagātnes. Sātana balles viesi, šķiet, jau ir pabijuši kādā Holivudas filmā. Būtiskākā atkāpe, pareizāk sakot, piebilde, ir filmas pēdējā sērija, kurā parādīts partijas funkcionāru saiets ar visa notikušā “zinātnisku atmaskojumu”.

Volanda loma sākumā tikusi piedāvāta ironiskā smaida īpašniekam Oļegam Jankovskim (Tas pats Minhauzens, Nostalģija), taču viņš atteicies, likdams manīt, ka vairāk vēlētos attēlot Ponciju Pilātu. No Berlioza lomas atteicies traģikomiskā neveiksminieka tēla īpašnieks Aleksandrs Kaļagins (Labdien, es esmu jūsu tante). Ilgi režisors mēģinājis pierunāt filmēties mūsdienu krievu kino zvaigzni aktieri Jevgēņiju Mironovu, kas itin jauki notēloja kņazu Miškinu Bortko iepriekšējā seriālā Idiots, taču Ješua lomu nav vēlējies, uzskatot, ka tas nozīmētu vēlreiz atkārtot to pašu, ko viņš jau ir izdarījis Dostojevska ekranizācijā. Rezultātā spožākais aktierdarbs ir palicis cilvēcīgi skumjā Oļega Basilašvili (Volands) un Aleksandra Abdulova (Korovjevs) ziņā, lai arī nevar noliegt Kirila Lavrova (Pilāts) veiksmīgo psiholoģismu un raksturlomu meistaru Romāna Karceva (Poplavskis), Valērija Zolotuhina (Bosojs), Aleksandra Fiļipenko (Azazello) ieguldījumu filmas kopējā līmeņa celšanā. Meistara, Margaritas un dzejnieka Bezdomnija dialogi, kas aizņem lielu un svarīgu daļu no sižetiskās līnijas, palikuši bāli un neizteiksmīgi. Te gan atkal jāatceras, ka Bulgakova romānu var izlasīt atšķirīgi, atkarībā no tā, ko uzskata par galveno varoni – Meistaru, Margaritu, Pilātu, Ješua vai Volandu. Pirmajā gadījumā tas ir stāsts par radošas personības traģisko likteni totalitāras varas apstākļos. Par Meistara prototipu tad pieņemts uzskatīt Bulgakovu pašu (vai Maksimu Gorkiju), Volanda tēlā var saskatīt Staļina iezīmes – viņš izlasa romānu un atbrīvo Meistaru, taču pašu romānu tā arī nepublicē. Otrajā gadījumā, liekot uzsvaru uz Margaritu, tas ir stāsts par mūžīgu mīlestību (viņas prototips meklēts ne vien paša Bulgakova triju sievu, bet arī tālaika padomju elites galma dāmu vidū). Viens no neatzītajiem Bulgakova “atšifrētājiem” Alfrēds Barkovs uzskata, ka romāns patiesībā ir skarbi ironisks stāsts par to, ka nekādas mūžīgās mīlestības nav un visas margaritas beigu beigās pārvēršas riebīgās raganās. Viņš apgalvojis, ka  Bulgakovs Margaritā iemiesojis Gorkija mīļākās, Dailes teātra aktrises Marijas Andrejevas odiozo tēlu. Trešajā gadījumā romāns ir par personisku izšķiršanos un gļēvumu sava likteņa priekšā, kur Pilāta sirdsapziņa un kosmiskais grēks sasaucas ar pazemojošo Meistara nespēju iztaisnot muguru. Tas, ka vienīgais ar brīvu gribu apveltītais varonis šeit ir Volands, dod mājienu, ka cilvēka personiskā varonība vispār ir ārkārtīgi reta parādība. Ceturtajā variantā mūsu priekšā ir savdabīgs evaņģēliju traktējums, kurā Pilātam piešķirta apokrifiska loma: būt par Jēzus upura līdzdalībnieku, pieņemot viņa sodīšanu kā vēsturisku neizbēgamību un savas mokas kā mūžīgu upuri neizdibināmā Dieva vārdā. Meistara liktenis tādā gadījumā ir tikai divus tūkstošus gadus senu notikumu replika – noslēpumainas misijas piepildīšana, gan uzrakstot romānu, gan ciešot tā dēļ. Un beigu beigās – jau kopš pašiem pirmajiem uzmetumiem Bulgakova tekstos īpašs uzsvars ir likts uz Volanda tēlu, sākotnējos variantos Sātans tā vai citādi parādās arī romāna nosaukumā (Melnais mags, Inženiera pakavs, Žonglieris ar pakavu, V… dēls, Viesizrādes). Savā vēstulē valdībai pēc lugas Svētuļu kabala aizliegšanas Bulgakovs 1930. gadā raksta: “Es personīgi pats savām rokām iesviedu krāsnī melnrakstu romānam par sātanu…” – tātad sižeta līnija, kas saistīta ar Volanda ierašanos Maskavā, ir bijusi romāna pamatā. Daudzi literatūrzinātnieki mēģinājuši traktēt to kā simbolisku oktobra revolūcijas vai pasaules gala attēlojumu. Volanda tēlā saskatīts gan Ļeņins, gan Staļins. Viens no noslēpumainākajiem tēliem ir Korovjevs-Fagots, kas romāna gaitā no riebīga tipiņa saplēstā pensnejā pārvēršas drūmā un ciešanu pilnā bruņiniekā. Volands Margaritai paskaidro, ka “šis bruņinieks reiz neapdomīgi pajokoja. Viņa kalambūrs par gaismu un tumsu bija ne visai labs. Un bruņiniekam pēc tam nācās jokot mazliet ilgāk un vairāk, nekā viņš bija domājis.” Lasītāji šajā tēlā saskatījuši gan Faustu, gan Danti, gan Dona Kihota pretinieku, kurš, izlikdamies par Balto bruņinieku, sakāva to un piespieda atgriezties mājās. Ir saskatīta arī saistība ar albigojiešu ordeņa bruņiniekiem, kas uzskatījuši, ka Dievs pārvalda vienīgi Debesis, bet Zeme ir sātana ziņā. Viņi šajā sakarā esot sacerējuši neskaitāmas asprātīgas joku dziesmas un iekļuvuši ķeceru kārtā. Starp citu, Meistara vārds krievu valodā ilgu laiku saglabājis vienu no pamatnozīmēm – evaņģēlija lasītājs baznīcas skolā, Svēto rakstu skaidrotājs, skolotājs. Šī nozīme pieminēta Dāla vārdnīcā un vēl 20. gadsimta sākumā plaši lietota Smoļenskas apgabalā. Bulgakovs to noteikti ir zinājis, jo viņa tēvs Orlā ieguvis baznīcas semināra izglītību. Meistara tēlā ir saskatīts rakstnieks Mihails Gogolis, kurš arī sadedzinājis savu romānu, bet dažas replikas (piemēram, Volanda jautājums “Bet no kā tad jūs dzīvosiet?”) ir tieši citāti no Gogoļa biogrāfijas. Zināma saistība ir arī ar krievu reliģiskā filozofa Pāvela Florenska likteni. Romāna beigu daļā (it īpaši agrākajās teksta versijās) Meistara vizuālais apraksts atgādina pirmajā nodaļā pieminēto Imanuēlu Kantu. Lai gan te ir vēl kāds noslēpums – Volanda un viņa svītas tēlos skaidri jūtamas autora simpātijas, turpretim Meistara mutē ieliktajos tekstos nereti pavīd nepatīkams aukstums, Margaritas uzvedība brīžiem ir vismaz dīvaina, Ješua par spīti spilgtajam ciešanu attēlojumam, tik tikko izraisa līdzjūtību.

Vārdu sakot, gandrīz visi romāna varoņi ir neviennozīmīgi. Iespējams, tāpēc viens no pārmetumiem, kas kā klišeja paspējis apceļot dažādas recenzijas, ir seriāla galveno varoņu “kartoniskums”. Salīdzinot ar to, ko katrs izlasījis Bulgakova tekstā, tēli uz ekrāna ir pārāk plakani, pareizi un nedzīvi. Bet daudzu iemīļotais varonis-anarhists kaķis Begemots vispār ir atbaidošs plīša izbāzenis. Vai to mēs gribējām? “Nē, ja ļautu vaļu skatītāju masai,” rakstīja kāds žurnālists no Ņižņijtagilas, “Begemots izskatītos pēc Gārfīlda un runātu Oļega Tabakova balsī.”