Dziļi ziemā no Sakartvelo

"Nē, ziniet, viņi negrib par sevi sniegt nekādu informāciju,” laipni paskaidro Lattelekom izziņu servisa dāma, kurai jautāju, kur īsti Brīvības ielā atrodas gruzīnu restorāns Rioni, kas redzams ikreiz, bēgot ārā no Rīgas, un kas ārzemniekiem domātos bukletos reklamējas ar Pirosmani dzīru reprodukciju. Ai, skumjo gruzīnu vīriešu dziesmas, ai, koriandra un ķiploku aromāts, ai, vīns, dzirkstoši sarkans kā granātu sula!

Bet nekā. Pa drēgno Brīvības ielu bēgt vairs iespējams tikai uz Gaiziņu — Rioni, izrādās, vairs nepastāv. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pavēstīšu, ka īsta gruzīnu restorāna Rīgā vispār nav. Toties ar mums bija pavisam īsts, skumjš gruzīnu vīrietis, Zaza (arī daži krievi un ebreji, taču par tiem rakstīs citus stāstus), un liela vēlēšanās iekarsēt viņu ar labu hinkali, baši vai čanahi un kaut ko mēģināt saprast. Starp citu — varbūt ne tikai par gruzīnu virtuvi Rīgā, tomēr, protams, arī par to: lai tad nu pasaka, ir vai nav mums gastronomisku ilgu vārdā jāšķiras no dzimtenes un jāceļo uz tālo, teiksmaino Sakartvelo.

Taču mums galīgi neveicās. Atteikušies no Arbas kā pārlieku populistiskas un Orienta kā pārlieku panorientāla, mēs aizvedām Zazu uz Zangezuru un Džuljetu.“Nav slikti,” viņš ikreiz pieklājīgi teica, “bet nav gluži tas.” Džuljetā (tās bīdāmām durvīm noslēgtās ēdamkabīnes gan mūsu gaumei bija mazliet par hi tech un atgādināja vilcienu, Amerikas “krusttēvu” izpriecu vietas un Vendersa Parīzi, Teksasu, tikai ne skumji jauneklīgos Veronas mīlniekus) visi bija iedegušies uz amiču — šķiet, kaut kā īpaši sagatavotu vistu, taču tās nebija. Bosbašs — aitas gaļas, zirņu, kartupeļu un tomātu virums, kura sastāvā ietilpst arī āboli, sīpoli un tomātu biezenis — dažu spriedumā bija labs, jo “pareizi vārīts buljons nozīmē, ka arī zupa ir lieliska,” toties kā baši — cālim riekstu mērcē —, tā arī citiem ēdieniem mūsu drauga vērtējumā pietrūka kāda būtiska ingredienta. Arī lobio — īpašajiem pupiņu salātiem, kas te patiesībā nemaz neesot lobio, kā apgalvots ēdienkartē, bet gan armēņu lobi. Bet jāņem jau arī vērā, ka Džuljeta, tāpat kā visas pārējās mūsu apmeklētās ēstuves, bija armēniete. Par to, ka nesēžam pie gruzīnu galda, liecināja arī tas, ka sarunas vērpās gandrīz tikai ap politiku: Latvija un NATO, Vīķes-Freibergas un Putina tikšanās, Karabaha un Nahičevāna, korupcija Rīgā un korupcija Tbilisi. “Redukcija,” konstatēja Zaza, “tāpat kā ēdiens.” Ēdiena svinēšanai maķenīt pietrūka labsajūtas, gluži tāpat kā baši — vārītu sīpolu.

Zirņa slavinātajā Zangezurā Rūpniecības ielā skumjais gruzīns bija tas pats, toties pārējā kompānija bija gandrīz cita: ar citu ambīciju, taču arī gatava ālēties kaukāziešu stilā. Sarunas ieguva aforistisku formu un ritmu: “Ja hinkaļi, tad šņabis.” Ēdienu pasūtīšana izvērtās par atrakciju: “Davai harčo, genocvali!” — “Davai, naļju!” Galvenais — neaizmirst piebilst, ka oficiantu darbību ar savām kvēlojošajām acīm novēro pats armēnis, gariem melniem matiem, viņš pa reizei piezogas pie galdiņiem un ar vienu aci vēro, vai viesi ir apmierināti un vai viss ir kā nākas.

“To, ka Rustaveli ir armēnis, saka, taču to, ka hinkaļi būtu armēņu, to pat armēņi nesaka.” Te nu pat lieki piebilst, ka Zangezurs ir godīgs armēņu restorāns, taču hinkaļi — gruzīnu. Īsti, Zaza teica. Taču ne gluži. Jo hinkaļos tomēr galvenais ir šķidrums, Zaza teica, — “Sulas maz.” Toties pirmo reizi mūžā atļāvos pagaršot slaveno hašu, kas gan patiesībā jāpatērē tieši no rīta un tieši uz paģirām. Hašs — tā ir tāda zupa, ko visvienkāršāk salīdzināt ar karstu auksto gaļu. Zaza no haša atteicās kategoriski, motivējot to tādējādi, ka viņš vienkārši hašu neēdot, un tā nu pats pie galdiņa sēdēja kā zaļumi, sēdēja kā baklažāns, kā gruzīni saka. Hašam arī jābūt pretīgam, Zaza komentēja manu sejas izteiksmi pēc pirmās karotes. Toties oficianta pamācību, ka taukajai vielai klāt jāpievieno zaļumi, mūsu gruzīnu viesis kritizēja kā tīru Kautska tipa revizionismu. Kā pagrimumu un dekadenci. Pēc haša iedabūšanas iekšā, vietas tur (iekšā) kategoriski vairs nebija, un šašlikam, vienkārši šašlikam, nācās savas tiesības izcīnīt jau ar varu. Sarunas kļuva arvien skaļākas un karstākas, bet pēdējais idiomātiskais izteiciens, ko apspriedām, bija: “Piedzerties kā mākonim.” Kā mākonim, kas atspoguļojas kristālskaidrajā Sevanā.

Visbeidzot mēs nonācām Aragatsā — arī tas pieder armēnim, taču viņš vismaz bērnību pavadījis Tbilisi un daudz un labi prot pateikt skanīgajā gruzīnu valodā. Piemēram: “Pat Kikabidzem te garšoja.” Ar piebildi: “Un arī Pet Shop Boys.” Taču pirmajā reizē neveicās, jo Aragatsā bija “sanitārā diena”, un mums nācās ēst pie itāļiem. Toties nākamajā dienā beidzot izdevās kaut kas līdzīgs nelielai suprai, tas ir, dzīrēm. Dažiem armēņiem, šķiet, piemīt tieksme uz noslēgtību, uz telpas sakļaušanu ap sevi — Džuljetas kabīnes Aragatsā nomainījušas skaliņu režģī veidotas “lapenes”, ko apvij mākslīgu efeju čūskas. Šī saskaldītība mazliet disonē ar Aragatsa īpašnieku mērķiem: radīt mājīgu omulību, kuras sastāvdaļas būtu laipnā apkalpošana — “kā pie vecmāmiņas” un bagātīgi klāts galds — “kā Kaukāza kāzās” (vietā arī piebilst, ka tas ir ģimenes uzņēmums, kurš turklāt iekārtots izbijušā dzīvoklī). Namamātes — viņa varētu būt īpašnieka sieva — skubināti, mēs sākam kā pieklājas — ar zeltainbrūno, smaržīgo, tikko no versmīgas krāsns izvilkto hačapuri ar maiga siera pildījumu, lobio — pupiņu salātiem, kas katrā mājā tiekot gatavoti atšķirīgi (starp citu, Aragatsa ēdienkartē gruzīnu lobio strikti nošķirts no armēņu lobi), phali — saberztu riekstu un pupiņu pastēti, ko rotā sārtas granātābola sēkliņas (Zaza gan teica, žēl — pastētē pienākoties būt arī sīpoliem un spinātiem), sacivi un čahohbili — pēdējā nosaukums nākot no vārda hohobi, kas nozīmē “fazāns”, pēdējā laikā šim cēlajam putnam atrasts plebejiskāks aizstājējs, taču vārds palicis. Skumjais Zaza piekrita, ka ēdiens garšo tīri tā nekas, taču ar faktūrām kaut kas neesot gluži tā, kā viņš radis — Aragatsa virtuvē, šķiet, vairāk sekojot recepšu garam nevis burtam. “Bet labi, ka ne otrādi,” viņš pieklājīgi piemetināja.

Neraugoties uz sīkajām kritiskajām piezīmēm, mūsu viesis tomēr pamazām atplauka. Un tā arī jābūt, jo tieši pie galda taču gruzīnu vīrieša cēlajai, krāšņajai dvēselei jāatklājas pilnībā. Citādi viņš nevarēs pildīt savu galveno misiju — proti, izteikties. Nuja, skaidrs, ka runa ir par tostiem. Šoreiz, tiesa, netika uzsaukti rituālie tosti par mieru, vecākiem, vecvecākiem, brāļiem, māsām un mirušajiem — tikai par draugiem. Par tiem, kuri ir un par tiem, kuru vēl nav. Un dzērām mēs Zazas dzimtās Kahetijas vīnu.

Otrā dienā skumjais gruzīnu vīrietis aizbrauca.

Uz īsto Gruziju.

Sagatavoja Kate Sūna un Aivars Bauhs