Džezs ir atvērta definīcija

Rīgas Laiks: Vai jūs atceraties, kas bija pirmā dziesma vai pirmais muzikālais skaņdarbs, kuru jūs apzināti noklausījāties kā mūziku? Ngujens Lī: Man šķiet, ka tā bija mūzika, ko mani vecāki klausījās mājās – tradicionālā vjetnamiešu mūzika pamīšus ar Rietumu klasisko. Dafers Jusefs: Jūs laikam domājāt dziesmu, kas mainījusi visu turpmāko dzīvi? RL: Jā, protams. Ngujens Lī: Kad es biju bērns, es mūzikai nepievērsu īpašu nozīmi. Mūzika, kas mani aizkustināja? Tas sākās ar “Deep Purple”. Droši vien tā bija dziesma “Smoke on the water” – ja jums vajag precīzu nosaukumu. Dafers Jusefs: Es biju Itālijā kāda ceļojuma laikā. Tas bija pusceļā starp Romu un Neapoli, es ceļoju kopā ar ūda spēlētāju no Libānas un auto vadīja viņa draudzene, kas dzīvoja Romā. Viņa gribēja mums kaut ko atskaņot un uzlika mūziku, kas izmainīja visu manu atlikušo dzīvi. Tas bija Nusrats Fātehs Alī Hāns. Visapkārt bija tāda izžuvusi ainava un šī mūzika – es tajā brīdī sapratu, ka mūzika spēj daudz ko mainīt šajā pasaulē. Jā, es precīzi atceros to mirkli mašīnā. Tas bija pirms astoņpadsmit gadiem. Es vairs nebiju nekāds jaunais. Man bija, šķiet, divdesmit viens gads. Taču tas bija visspēcīgākais šāda veida pārdzīvojums. Tas mainīja visu manu attieksmi pret mūziku. RL: Jūs nolēmāt kļūt par mūziķi? Dafers Jusefs: Patiesībā es biju mūziķis jau kopš piecu gadu vecuma. Tas ir, es nebiju profesionāls mūziķis un tā nebija īsti mana izvēle. Es dziedāju musulmaņu korī un tikai pamazām pamazām sapratu, ko es patiesībā vēlos darīt mūzikā. Tas bija pretēji tam, kā notika ar Ngujenu. Ngujens Lī: Jā, es nepiedzimu muzikālā ģimenē, es nekad neesmu studējis mūziku. Biju vairāk noskaņots uz mākslu, es gribēju kļūt par gleznotāju. Es ļoti vēlu nonācu pie mūzikas. Atceros, kad es izvēlējos spēlēt rokgrupā, tas nebija tā, ka es nolemtu kļūt par mūziķi, tā drīzāk bija tāda kā spēle. Mēs bijām bērni, kas izdomāja nodibināt grupu. Mums bija gadi piecpadsmit. Es atceros, kāds teica – taisām grupu! Un es atbildēju – es spēlēšu bungas! Jā, es sāku ar bungām, bet tā bija nejaušība. Tikai vēlāk es pārgāju pie ģitāras un vēl pēc kāda laika tas kļuva nopietni. Es mēdzu teikt, ka mūzika izvēlējās mani, nevis es – mūziku. RL: Bet jūs taču mācījāties spēlēt ģitāru? Ngujens Lī: Nekad. Es studēju filozofiju, es studēju vizuālo mākslu, bet ne mūziku. To es iemācījos pats. RL: Jums ir savs ģitāras spēles stils? Dafer Jusefs: Tas jums būtu jāpasaka! (Smejas.) Ziniet, Ngujens ir ļoti īpašs. Viņš ir autodidakts. Protams, katram no mums ir savs īpašs piegājiens, savs rokraksts, bet Ngujenam ir savs veids, kā izgaršot lietas. Es nedomāju, ka tur ir liela starpība – vai viņš būtu gleznotājs vai mūziķis. Tās abas ir mākslas, gan viena, gan otra ir saistīta ar īpašu jūtīgumu. Gan vienā, gan otrā sfērā tu kaut ko sajūti un par to pastāsti citiem. Vienalga, vai tev rokās ir ģitāra vai ota. Tu saki, ka mūzika izvēlējās tevi, bet tikpat labi tā varētu būt glezniecība. Ngujens Lī: Es domāju, ka tas bija liktenis. RL: Jūsu albumu vāki ir jūsu gleznoti? Ngujens Lī: Nē. Tā izlēma mans producents, kad mēs sākām strādāt kopā – piešķirt diskiem noteiktu vizuālo identitāti. Tos visus veidojis Martins Noels, vācu mākslinieks. RL: Jūs abi vienmēr esat spēlējuši kopā ar ļoti dažādiem mūziķiem, vienmēr mainot ansambļa sastāvu... Dafers Jusefs: (Pārtrauc.) Tas tāpēc, ka mēs viņus ienīstam! Mēs viņus ienīstam! (Smejas.) Ngujens Lī: Es teiktu, ka es vienmēr meklēju kaut ko jaunu. Negribu atkārtot pats sevi. Tāpēc katrs mans ieraksts ir pilnīgi atšķirīgs. Es jūtu, ka man ir nepieciešams radīt kaut ko pilnīgi jaunu, tāpēc izvēlos citus mūziķus. Taču tajā pašā laikā es saglabāju ļoti tuvas attiecības ar ikvienu mūziķi, ar kuru esmu spēlējis kopā. RL: Bet kā jūs viņus izvēlaties? Vai to dara producents? Ngujens Lī: Nē, tas esmu es. Dafers Jusefs: Parasti es vienkārši izdzirdu kādu mūziķi un saprotu, ka gribu viņu kādā kopīgā projektā. Ngujens Lī: Jauni projekti sākas ar jaunu tikšanos. Es satieku kādu vai iemīlu viņa mūziku un sāku domāt, kādā projektā mēs varētu strādāt kopā. Dafers Jusefs: Un nākošais projekts mums noteikti būs ar kādu latviešu mūziķi. Ngujens Lī: Nu, tad man ir jāsatiek kāds, kurā iemīlēties... RL: Kam jūs dodat priekšroku – dzīvam izpildījumam vai darbam studijā? Dafers Jusefs: Tas ir ļoti labs jautājums, jo Ngujens, manuprāt, ir tas retais gadījums, kad mūziķis ir vienlīdz labs gan uz skatuves, gan studijā. Parasti tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas – kā rīts un vakars. Es ar viņu ilgi strādāju kopā kā ar lielisku koncertu mūziķi, bet tikai nesen iesaistījos vienā ierakstā un biju patiesi pārsteigts, cik ļoti viņš ir iekšā studijas un producēšanas procesā. Esmu redzējis viņu uz skatuves un esmu redzējis viņu pie aparātiem – tas ir pārsteidzoši. Ngujens Lī: Šis pēdējais ieraksts – “Homescape”, ir ļoti interesants, jo tajā līdzās ir studijas ieraksti un divi gabali, kas ierakstīti dzīvajā. Ar vienu no tiem nekas nav darīts, tikai saīsināts no piecpadsmit uz septiņām minūtēm. Šajā albumā ir gan dzīvā ieraksta spēks un enerģija, gan tās tehniskās iespējas, ko dod studija. Dafers Jusefs: Nākošais jautājums – kas mums būtu jānogaršo Latvijā? Ko jūs te ēdat? RL: Parasti ir grūti nosaukt kaut ko eksotisku. Pamēģiniet biezpienu ar krējumu! Dafers Jusefs: Tas ir salds vai sāļš? RL: Biežāk sāļš. Dafers Jusefs: (Domīgi.) Hmm... Otrs jautājums – kur es varu satikt latviešu mūziķus? (Viņam tiek paskaidrots, ka festivālā “Rīgas ritmi” būs latviešu grupu koncerti Showcase ietvaros, kā arī jam vakars.) RL: Kā jūs dēvējat savu mūziku? Tā ir pasaules mūzika, džeza mūzika? Ngujens Lī: Protams, mums nepatīk šīs birkas, taču tās tiek lietotas, lai pārdotu, lai komunicētu. Dafers Jusefs: Man šķiet, ka tas patiesībā nav svarīgi. Mani tas absolūti neinteresē, kāda veida mūziku es spēlēju. Ngujens Lī: Kad es rakstu mūziku, es nekad sev neuzdodu šo jautājumu – kas tā ir par mūziku? Bet, ja mums par to ir jārunā, es atzīstu sevi par džeza mūziķi. Džezs ir tā valoda, ko es esmu izvēlējies par pamatu. Džezs ir mani izveidojis par tādu mūziķi, kāds es tagad esmu. Un džezs ir arī ļoti atvērta definīcija. Tas barojas no visdažādākajām kultūras formām. Vai tas, ko es spēlēju, vēl arvien ir džezs – to es atstāju jūsu ziņā. RL: Kas džezā ir tāds īpašs, ka tas spējis attīstīties tik ilgu laiku? Dafers Jusefs: Tā ir brīvība, iespēja improvizēt. Man tā šķiet, es gan sevi neuzskatu par džeza mūziķi, bet es spēlēju kopā ar džezmeņiem, jo man ir svarīgi tas, ka viņi ir brīvi. Protams, tā nav absolūta brīvība, bet viņi ir daudz brīvāki, nekā tas ir klasiskajā mūzikā vai tautas mūzikā. Tu vari darīt jebko, ko vien vēlies. Ja tev ir kāda jauna ideja, tu to vari realizēt. Ja jūs klausāties Ngujena ierakstus, jūs tur varat saklausīt visu ko – klasisko mūziku, kaut kādu dīvainu vjetnamiešu padarīšanu, tur ir afrikāņu mūzika, brazīliešu, jebkas... sardīniešu kora dziedājumi! Arābu ceturtdaļtoņi! Man šķiet, ka labāk, lai to nodēvē par improvizācijas mūziku vai džezu, nekā par pasaules mūziku. Manā izpratnē pasaules mūzika ir deju mūzika. Var jau būt, ka es kļūdos, bet man šķiet, ka Ngujena mūzikā vai manā mūzikā ir mazliet vairāk intelekta nekā pasaules mūzikā. Ngujens Lī: Man par to ir sava teorija. (Smejas.) Kad es astoņdesmito gadu vidū nodibināju grupu “Utramarine”, mēs bijām pirmie, kas miksēja džezu ar afrikāņu mūziku. Mēs spēlējām to, ko tagad nosauktu par pasaules mūziku. Bet pasaules kultūra mūsdienās ir lielā mērā pirmās pasaules kultūra, kas uzspiesta pārējiem. Kokakola un makdonalds ir pasaules kultūra, jo tie ir visur. Protams, arī Džimijs Hendrikss ir pasaules kultūra, jo viņu pazīst ikviens. Šaurākā nozīmē pasaules mūzika ir producentu izgudrots paņēmiens, kā nopelnīt vēl vairāk naudas – ievietot etniskās mūzikas izpildītājus studijā un pateikt, lai dara, ko grib, bet viņi pēc tam to visu iesamplēs un samiksēs. Mazliet citā nozīmē pasaules mūzika ir tā, ko rada imigrantu bērni Rietumos. Tie, kas dzīvo vienlaikus divās kultūrās. Tā ir jaunā paaudze. Un viņi jau rada kaut ko jaunu. Šajā izpratnē mēs ar Daferu spēlējam pasaules mūziku. RL: (Daferam) Bet jūs uzaugāt tradicionālās islāma mūzikas kultūrā? Dafers Jusefs: Jā, bet tas man nenozīmēja tik daudz. Mani daudz vairāk ietekmēja aizbraukšana no Tunisijas. Kad es pārcēlos dzīvot uz Austriju, tas man bija ļoti spēcīgs iespaids. Viss bija savādāks – cita kultūra, cita mūzika, cita virtuve! RL: Kāpēc jūs to izdarījāt? Kāpēc pārcēlāties uz Austriju? Dafers Jusefs: Man vajadzēja kaut kur izrauties. Man vajadzēja ieraudzīt kaut ko citu... Ēst kuskusu katru dienu nebija tas, ko es vēlējos. Es gribēju ēst suši, es gribēju katru dienu pamēģināt kaut ko citu. RL: Šniceli? Dafers Jusefs: Jebko. Tas man bija ļoti svarīgi. Es dzirdēju pasauli pa radio un gribēju tai pieskarties, aptaustīt, saprast, vai tā tiešām ir tāda, kā man šķita. Ngujens Lī: Bet tas nebija mūzikas dēļ? Tas bija dzīves dēļ? Dafers Jusefs: Arī mūzikas dēļ. Bet, protams, es meklēju citu dzīvi. Nē, tas nebija tā, ka es braucu labākas dzīves meklējumos – sapelnīt naudu un atgriezties. Nē, es biju no pārtikušas ģimenes, man bija viss, ko vajadzēja. Es gribēju atklāt pats sevi. Es aizbraucu uz Austriju, jo domāju, ka varēšu tur studēt klasisko mūziku, bet tas izrādījās sarežģītāk, nekā es biju domājis. Es nācu no Tunisijas un pirmās klavieres savā mūžā es ieraudzīju Vīnē divdesmit gadu vecumā. Man nesanāca studēt mūziku, taču man Vīnē bija lieliska iespēja redzēt džeza mūziķus, dzirdēt, kā spēlē džezu. Es sapratu, kas ir džezs, kas ir tautas mūzika, kas ir popmūzika, kas rokmūzika. Tunisijā es dzīvoju mazā pilsētiņā un klausījos radio. RL: Taču jūs neatteicāties no sava tunisiešu instrumenta – ūda? Dafers Jusefs: Nē, kālab? Es dziedu ar savu mēli, kāpēc lai es atteiktos no savas mēles. Es ne no kā neatteicos, es tikai iemācījos daudz ko jaunu. Es atklāju pats sevi. RL: Kādu mūziku jūs šobrīd klausāties? Ngujens Lī: Šobrīd es pārsvarā klausos tradicionālo mūziku. Es parasti klausos to, kas ir saistīts ar darbu, pie kura dotajā brīdī strādāju. Es gatavoju tautas mūzikas albumu ar vjetnamiešu dziedātāju, tāpēc tagad klausos vjetnamiešu mūziku. Strādājot pie iepriekšējā albuma, es klausījos daudz elektroniskās mūzikas, lai gūtu jaunu iedvesmu. Bet vispār es reti esmu mājās, tāpēc sanāk maz klausīties. Bet man patīk tradicionālā mūzika – no Indijas, Ķīnas, Āfrikas. Dafers Jusefs: Es gan klausos jebko. Es vispār par daudz klausos. Man patīk... nu, tā, kā viņu sauca... no Mauritānijas. Man patīk Arvo Perts. Kad es neklausos neko citu, es klausos Arvo Pertu. Kā sauca to dziedātāju? Ngujens Lī: Dimi Minta Abba – fantastiska dziedātāja no Mauritānijas. RL: Ko jums nozīmē reliģija? Dafers Jusefs: (Ngujenam) Saki tu pirmais! Ngujens Lī: Es piedzimu budistu kultūrā. Bet budisms vairāk ir dzīvesveids un filozofija, nevis reliģija. Dafers Jusefs: Laimīgais! Ngujens Lī: Jā, mēs varam būt budisti tikai ar to, kas ir mūsu galvās. Taču es nedomāju, ka esmu budists, es zinu šo kultūru, tā mani iedvesmo darbam. Ja mēs runājam par misticismu, tas man ir ļoti svarīgs, taču tas nav saistīts ar Dievu vai kādu specifisku rituālu. Bet, kad es muzicēju, labākie brīži mūzikā rodas tad, kad tu esi sava veida transa stāvoklī. Es teiktu – tu lido līdzi mūzikai, kas nāk no instrumenta vai balss. Tāpēc man ļoti patīk spēlēt kopā ar Daferu – viņš ir ļoti mistisks mūziķis, tas ir jūtams ikvienā viņa radītā skaņā. Dafers Jusefs: Paldies! Ko tu gribi, lai es tagad pasaku par tevi? (Smejas.) Nē, es varu tikai piekrist Ngujenam. Man reliģija nav diez ko svarīga. Es patiesībā ienīstu visu to, kas reliģiju padara par tādu kā nacionālismu. Es esmu uzaudzis islāmā un es cienu ļoti daudz ko, kas ir islāmā. Taču – ne pilnīgi visu. Es cienu arī jūdaismu, kristietību, hinduismu. Bet vispilnīgākā reliģija man ir mūzika. Kad es klausos Arvo Pertu, mani neinteresē, ko viņš domāja vai ko viņš vēlējās ar savu mūziku pateikt. Mani interesē, ko viņš ir iedevis man. Un viņš man ir iedevis daudz. Un, kad es klausos, kā spēlē Ngujens, mani neinteresē, kas viņš ir – vjetnamietis, ķīnietis, mani neinteresē, ko viņš spēlē – ģitāru vai ko citu. Es redzu krāsas, es jūtu emocijas. Tā ir mana reliģija. Man vienalga. Varbūt es kļūdos. Diskogrāfija Nguyên Lê (dzimis 1959. gadā Parīzē) 1996 Zanzibar 1996 Tales From Vietnam 1996 Miracles 1997 3 Trios 2003 Purple: Celebrating Jimi Hendrix 2004 Bakida 2005 Walking on the Tiger’s Tail 2006 Homescape (ar Daferu Jusefu) Dhafer Joussef (dzimis 1967. gadā Teboulbā, Tunisijā) 2001 Malak 2002 Electric Sufi 2003 Digital Prophecy 2006 Divine Shadows