Dusi saldi, mīļo švāģer!

Un par to, kas izgājis caur šiem vārtiem, runā un domā tikai kādi draudzē, rītu – retais, parīt – neviens; un avīžu ziņotājs, kurš ziņo par 3-4 draudzēm, no sava pagasta skolas klases neizgājis, spēj saklausīt vielu tikai priekš 5-6 rindiņām un pieliek no savas puses vieglas smiltis un saldu dusu dzimtenes kalniņā – censoņam, priekš kuras tas strādājis – Un ko gan lai viņš arī vairāk saka?... Un viss tas tik parasts, tik pašsaprotams un vajadzīgs, ka – sirds baigi savelkas un auksti drebuļi tricina miesu...”

Reinis Dievkociņš. Pēdējais gods. Austrums, 1904

Svaiga nāves ziņa 

Agrāk vai vēlāk prātā iešaujas doma, ka visi, kas šobrīd, teiksim, kopā ar tevi sēž vilciena vagonā, pēc gadiem simt būs miruši. Ieskaitot tevi pašu. Vismaz mirušu radinieku katram no mums jau tagad ir nesalīdzināmi vairāk nekā dzīvo. Vienu no saviem vectēviem nemaz neesmu sastapusi – tikai aplūkojusi kapiņu, kur rakstīts, ka viņš miris pirms manas dzimšanas. Pēdējā no četriem vecvecākiem nomira omamma, un pēc tam viņas fotoalbumā uzgāju bildi ar padomju ekskursantiem pie Kanta kapa. Pazīstams no visiem, kas bildē, man tikai kapā gulošais Kants. Pārējie anonīmi – pacilātiem ģīmjiem, ielaisti viņpus važas pie nelaiķa dižgara, tomēr tas neko daudz nav līdzējis: viņi atkal jau pagaisuši no miņas līdz ar omammu un, visticamāk, arī daudzu no viņiem vairs nav starp dzīvajiem. Tomēr vienu var noprast diezgan droši – nezināmā kareivja kapā viņi diez vai guldīti. Anonimitāte cilvēku attiecībās vismaz mūsdienās tiek uztverta kā pretdabiska, un viens no ceļiem, kā ar to cīnīties, ir centieni līdz ar līdzpilsoņa nāves fakta atzīšanu konstatēt, kas tad īsti ir miris, – sacerēt par aizgājēju stāstu.

Nekrologs ir “valodas žests”, kā visi teksti, kas pilda noteiktu sabiedrisku funkciju – apsveicināšanās formulas, uzvārdi vai vietu nosaukumi, lamas, skaitāmpanti vai buramvārdi, kur tas, kas īsti tiek pateikts, nav tik ļoti no svara kā fakts, ka formula vispār tiek izrunāta, proti, kad mēs tekstu izmantojam ar tā saturu īsti nesaistītu mērķu īstenošanai. Šādos gadījumos saturam neizbēgami jābūt stingri reglamentētam, citādi tas lec laukā no konteksta, draudot atcelt spēles noteikumus. Aplams izteikums padara aplamu visu žestu. Izplatītākais piemērs ir ierastā “Kā iet? – Labi!” sasauksme. Atliek no “Labi!” atkāpties par tālu (teiksim: “Ai, te izgudroju mūžīgo dzinēju...”), lai vaicātājs būtu nepatīkami pārsteigts – ne jau tālab, ka nepriecātos par dzirdēto. Viņš, sajuzdamies mazliet dezorientēts, ir spiests iesākto spēli pārtraukt un mēģināt uztaustīt pavisam citas, ne vienmēr pašam vēlamas komunikācijas noteikumus. Arī nekrologa gadījumā ir svarīgi pateikt “pareizos” vārdus – “nepareizie” nesagatavotu, uz bēdāšanos noskaņotu auditoriju labākajā gadījumā samulsinās, ļaunākajā darīs agresīvu, jo te joki mazi. Nekrologs kultūrā ievietojas tur, kur krustojas dažādas praktiskas un arī teorētiskas intereses – eksistenciālas, tiesiskas, politiskas, ideoloģiskas, filosofiskas un arī mākslinieciskas. Krustpunktos, kā zināms, jau tā ne visai lielā skaidrība par to, kas īsti notiek, sarūk vēl jo niecīgāka. Tomēr tieši tur ir, kur izvērsties pētniekam, tiesa, rēķinoties ar risku sagandēt to, kas licies pašsaprotams un tikai kā tāds arī baudāms.

Kas īsti būtu pētāms – kādi teksti būtu uzskatāmi par nekroloģiskiem? Lai gan veltīti nesen mirušam cilvēkam, nekroloģiskie teksti domāti pakaļpalicējiem, nevis aizgājējam kā palīdzība kādā tālākā gaitā. Arī pēdējo loma, protams, nav mazsvarīga – no seno kultūru sarūpētajiem ceļvežiem mirušo pasaulē un reliģiskiem skaitāmgabaliem līdz Latviešu tautas ticējumu sadaļā Raudu atmiņas mūsu dienās reģistrētam ieteikumam likt mironim dziesmu lapiņu klāt, lai tas tiktu debesīs (21004, Melluži). Taču to funkcija krasi atšķirīga no nekrologa jeb obituārija pildītās – nekrologs ir svaiga nāves ziņa, papildināta ar aizgājēja dzīves aprakstu. Vienlīdz būtiski, ka šāda ziņa top izplatīta iespējami plaši – par nekrologu neuzskata, piemēram, līdzīga satura pārspriedumus nelaiķa draugu un piederīgo lokā. Līdz ar to top pamanāms, ka miroņi tiek šķiroti izsludināmajos, kas nekrologu pelnījuši, un tādos, kas paliek bešā. Lai gan pareizāk varbūt jāsaka citādi – ir tādi miroņi, kuru nekrologus pelnījuši tie, kas pagaidām ir tikai miroņu kandidāti.

Rituālais savtīgums

Pašos pamatos nekrologu kā mironim veltītus vārdus reglamentē mitoloģiskais priekšstats par aizkapa dzīvi – priekšstats par to, ka mironis jelkā var ietekmēt dzīvos un ka pareiza dzīvo izturēšanās regulē mirušo pareizu uzvedību. Konkrētākas doktrīnas ievieš sīkākas korekcijas – piemēram, visai precīzi, kaut dažādās konfesijās atšķirīgi, ieskicēta kristieša pēcnāves gaita:

“Nu mīļais Dievs! kad es tad miršu,
Tad pieņem manu dvēseli!
Caur Kristus spēk’ gan pušu ciršu
Tās virves, ka tie kauliņi
Ar’ jauki celsies; labi nu,
Kur, kā un kad es nomiršu!” [1. Miršanas un bēru dziesma/Jēkaba Vridriķa Bankava, nelaiķa Dundangas mācītāja, Sprediķu grāmata, no jauna krietni pārraudzīta, vairota, ir skaidrāki un daiļāki pārtaisīta. Jelgava, 1855]

Kristietībā nāve ir specifiski piejaucēta – darīta drīzāk par priekpilnu, nevis apraudamu notikumu, un papildus drošības apziņu sniedz izredzes augšāmcelties, proti, nāve tiek iedomāta nevis kā bezgalīgi ilgstošs, bet pagaidu stāvoklis. Mirušais ar sakārtotu dosjē ievietojams arhīvā, nevis no sarakstiem izsvītrojams, tādēļ tāds dosjē svarīgs gan katram pašam, gan ticības brāļiem un māsām – par prieku un pamācīšanu. Vienlaikus dzīvīgs ir un paliek priekšstats par pēcnāves dzīvi kā miegu, kurā var gadīties traucējumi – varbūt tāpēc miroņa tuvumā jācieš klusu vai jārunā apslāpētā balsī. Pilnā kaklā pie zārka un kapos drīkst runāt tikai īpaši dzīvo delegāti, kas zina, ko saka. Noteikumam, ka “par mirušajiem tikai labu vai neko” latviešu ticējumos rodams apstiprinājums: “Mironu nedrīkstēja zaimot: kas to zaimoja, tam labi neklājās.” (21105, Smiltene) “Tic arī, ka mirona dvēsele klausās, ko bērēs runā, un tāpēc neviens par mirušo slikti nerunā.” (21099, Dole) Vai vēl baigāk: “Mironam esot dzirde klāt līdz tam brīdim, kad pie kapa mācītājs uz to sakot – no zemes tu esi ņemts un par zemi tev atkal jāpaliek.” (21098, Plāņi) Dzirdi, protams, otram, kad tas guļ, ne vārda nebilzdams, konstatēt grūtāk nekā redzi vai citas maņas, un šis ticējums savādi kontrastē ar mūsdienu folkloru iz klīniskās nāves zinātāju apcirkņiem, kur dominē vizuālā pieredze.

Franču nouvelle histoire skolas pārstāvis Filips Arjess, darbā Cilvēks nāves vaiga priekšā [2. Skat. Philippe Aries. L’Homme devant la mort. …ditions du Seuil, Paris, 1977. Cit. no:  The Hour of our Death. Transl. by Helen Weaver. Oxford UP, 1991 ] Rietumeiropā ierasto attieksmi pret nāvi pētīdams caur vēstures liecībām, izceļ nāvi un seksu kā divus vājos punktus cilvēka aizsardzībā pret dabas spēkiem. Tur kultūru neiespējami nošķirt no dabas, tāpēc abās jomās izkopta stingra kontrole, sevišķa ritualizācija, savukārt cilvēka attieksme pret nāvi saistīta ar to, cik lielā mērā viņš apzinās sevi eksistējam kā individualitāti. Par nāvi nedomāt, Arjess saka, iespējams divējādi – nāvi noliedzot un to vispār nepieminot, vai arī nāvi tomēr atzīstot, taču vienlaikus atzīstot arī to, ka tieši vai ilgi par to domāt nav iespējams, jo nāve atrodas pārāk tuvu, pārāk cieši iekļauta ikdienas dzīvē. Ar šādu viedokli sabalsojas daži latviešu ticējumi – ka pēc miroņa nedrīkst pārāk daudz vai gauži raudāt; jo vairāk asaru par nelaiķi izliets, jo “smagāka” un “grūtāka” viņam gulēšana.

Sevišķās kontroles un ritualizācijas dēļ nule noticis nāves fakts parasti tiek ievīstīts eifēmismos. Tādus dāsni piegādā metaforiskās domāšanas tīklojums un empīriskā pieredze – nomirējs ir “nelaiķis” (nelaikā, tas ir, laikam taču par agru, nevis par vēlu nomiris), “aizgājējs” (acīmredzot ir zināms, tieši kādā veidolā un kurp devies “pa skuju taku”), tas, kurš mūs “atstājis”, “izdzisis” (dzīvība=uguns), “izlaidis garu”, “atdevis dvēseli dieviņam”, “aizdarījis plakstus uz mūžu”, “šķīries no dzīves”,”ieslīdzis mūža miegā” vai, nesmalkjūtīgāk un riskantāk, “nolicis karoti” (kas beigts, tas vairs neēd, vismaz ne tāpat un ne to pašu, ko iepriekš), “atstiepis kājas”, “nolicis ķelli” “atlaidis atsperi” vai vēl kā trakāk. Viss sākas ar to, ka mirušo nav vēlams piesaukt vārdā, lai neataicinātu viņu atpakaļ un netraucētu steidzamākos darbos. Šķiet, ka “mironis”, piemēram, savulaik bijis visnotaļ pieņemams apzīmējums, kāds tas šobrīd vairs neizklausās, jo eifēmismi mēdz novalkāties. Kopumā nekrologa princips “domā, ko runā” (nevis “runā, ko domā”) palīdz pakaļpalicējam, kurš jūtas nonācis diezgan neērtā situācijā un valda mēli, savtīgu apsvērumu – lielākoties piesardzības vai baiļu vadīts.

Nāves kolektivizācija

Nākamo soli savā attīstībā nekrologs sper brīdī, kad kopiena iedomājas sevi par vienotu organismu, kas atsevišķa locekļa piepešu iztrūkumu uztver kā traumu. Nāvei vēršoties par sabiedrisku notikumu, nekroloģiskajā leksikā iesakņojas “neatsverams (arī – sāpīgs) zaudējums”, “mūsu rindās izrauts robs”, “nocirsts zaļojošs zars”, “izrauts no mūsu vidus” u.tml. Tūliņ svarīgas top arī mantiskās tiesības (būtiska nekrologu daļa ir aizgājēja piederīgo uzskaitījums, vēlams, kā pirmos minot tuvākos mantiniekus), ideoloģija un audzinošais aspekts.

Kapa uzraksta jeb epitāfijas agrīna priekštece ir publiska sēru runa (epitaphia logos), ko Atēnās polisas uzplaukuma laikā kritušo kareivju bēru ceremonijā teica kāds no izcilākajiem pilsoņiem. Runai bija tradicionāla uzbūve – ievadā orators uzsver, cik viņa uzdevums grūts, tad stāsta, kā audzināti un dzīvojuši tie, kas krituši par savu polisu, tiek slavināti kritušie un viņu darbi, bet noslēgumā – uzruna dzīvajiem un arī mierinājuma vārdi nelaiķu tuviniekiem. Vienlaikus runa slavināja Atēnas un to valsts iekārtu. Klasiska epitaphia logos joprojām izlasāma Platona dialogā Meneksēns, kur Sokrats, pats nākdams klajā ar paraugdemonstrējumu, ironiski apcer tālaika samākslotās, patētiskās sēru runas. “Stāvu, klausos,” viņš saka, “un pats topu nozīmīgāks, cildenāks, skaistāks. Oratoru runas ir tik pārliecinošas, ka visa polisa šķiet vēl jo brīnišķīgāka. Sajūta saglabājas dienas trīs, bet dažkārt vēl ilgāk, zemi zem kājām samanu ceturtajā vai piektajā dienā, bet tikmēr mītu itin kā Svētlaimīgo salās.”

No sengrieķu sēru runas ne par matu neatpaliek arī slavenais PSRS astoņdesmito gadu valstsvīru nekrologu seriāls, kur vērstību uz kopienas gaišo nākotni pasvītro arī optimistiskais darbības vārdu tagadnes formas lietojums: “Tauta tic partijai, tās varenajam kolektīvajam saprātam un gribai, ar visu sirdi atbalsta tās iekšpolitiku un ārpolitiku. Padomju cilvēki labi zina: Ļeņina karogs, Oktobra karogs, zem kura gūtas pasaulvēsturiskas uzvaras, ir drošās rokās,” (Leonīda Brežņeva nekrologs, Cīņa, 1982. gada 12. novembris) vai: “Šajā sēru dienā komunisti un visa padomju tauta vēl ciešāk sakļauj savas rindas ap partijas ļeņinisko Centrālo Komiteju, PSKP CK Politbiroju. Padomju Savienības darbaļaudis uzskata Komunistisko partiju par savu pārbaudīto, kolektīvo vadoni un ir cieši apņēmušies pašaizliedzīgi īstenot partijas iekšpolitiku un ārpolitiku, kas atspoguļo tautas kardinālās intereses. Partijas ļeņiniskais kurss ir nesatricināms.”(Jurija Andropova nekrologs, Cīņa, 1984. gada 11. februāris)

Zīmīgas ir arī pašas epitāfijas metamorfozes. Arjess konstatē, ka sengrieķu un romiešu paradums kapavietas neatstāt anonīmas atjaunojas tikai ap 12. gadsimtu un agrīnākās viduslaiku epitāfijas sniedz īsu personas raksturojumu, retumis papildinātu ar slavinājumu. Lielākā daļa mirušo, protams, bija tādi, kam nekā daudz nebija ko teikt un kas neko ievērojamu nebija paveikuši, tiem arī atsevišķu kapavietu nemaz nebija (vēl Mocarts tika guldīts kopkapā). Otrā kategorija bija mazskaitlīga – tiem bija ko teikt, un viņu kapavietas noformējums pauda gan eshatoloģisku vēstījumu, gan vēlmi palikt piemiņā. Agrīnajos viduslaikos epitāfijās atspoguļojas jaunparādījusies nepieciešamība skaidri norādīt, kas un kad te nomiris, – ap to pašu laiku, kad teoloģijā aktuāla top Pastarās tiesas tēma un Rietumeiropā ieviešas prasība pēc testamenta. “Dažos gadsimtos,” Arjess raksta, “Rietumu pasaule no anonīmas klusēšanas nonāca pie biogrāfiskas rētorikas, kas, kaut arī precīza, bija arīdzan dāsna, reizumis pat liekvārdīga; no oficiālas nāves ziņas lakonisma – pie visaptverošas biogrāfijas, no atturīga uzraksta, kur minēts vien vārds, pie ģimenes solidaritātes izpausmes.” Šodien tik pašsaprotamā prasība minēt nelaiķa dzimšanas gadu vai vecumu nāk vēlāk, tāpat 14. gadsimta epitāfija uzņemas vēl citu funkciju – atkal uzsāk kopš sengrieķu laikiem zaudēto dialogu ar lasītāju, kurš sadomājis kapus aplūkot. Varbūt tāpēc Rietumu kapos vēl mūsdienās atrodams ne vien ievērojams krājums kaulu, bet arī varen daudz labākas vai sliktākas dzejas un filosofisku sentenču, tostarp ne vien svinīgi nopietnā, bet arī visai frivolā garā rakstītu – kā šis uzraksts uz kādas kapa plāksnes Devonšīrā:

All who come my grave to see
Avoid damp beds and think of me.
(Tu, kas pie mana kapa nāc,
No drēgnām gultām bēdz, par mani domāt sāc!)

Pie tā, ka pat piesardzība un bailes ne vienmēr spēj nekroloģisko literatūru iespiest svinīgas nopietnības rāmjos, atgriezīsimies mazliet vēlāk, bet pagaidām atzīmēsim vēl kādu nekrologa aspektu – izredzēti top ne vien pieminamie objekti (mirušie), bet arī tie, kas ar piemiņas vārdiem nāk klajā. Ar epitaphia logos reglamentu, kur tiesības teikt publisko runu piešķirtas Atēnu “izcilākajiem pilsoņiem”, sabalsojas kristīgo evaņģēliju kanonizēšanas princips, katoļu garīdzniecības tiesības sastādīt nekroloģijus un martiroloģijus [3. Nekroloģijs – mirušo grāmata. Kāda klostera, kapitula vai draudzes mirušo locekļu un labdaru nāves dienu saraksts. Martiroloģijs – saraksts, kur iekļauti tie, kas atzīti par kristīga mocekļa nāvē mirušiem.], padomju valstsvīru paraksti kaut vai zem Viļa Lāča nekrologa (jauki iedomāties, kā viss PSKP CK Politbirojs, Kremlī sasēdis ap galdu, svinīgi raksta in memoriam gabalu) un arī neizskaidrojami savādā jutoņa, kas ne reizi vien pieredzēta bēru ceremonijās – ap zārku sastājuši pieklusuši nelaiķa līdzgaitnieki, kas viņu it labi pazinuši, tomēr lēnprātīgi gaida, kad muti vērs vaļā sazin kādā ceļā pilnvarots garīgais vai laicīgais priekšstāvis, kas artikulēs visu viņu vietā, savilks galus kopā, pateiks, ko te glabājam un no kā atvadāmies, lai pēdīgi visus aicinātu doties “uz dzimtajiem kapiem”. Lieti noder svētrakstu vai dzejas rinda, kur tas, ko visiem vajadzētu domāt, pausts daudz skaistāk un kodolīgāk, jo arī paudējs bijis kā nebūt izredzēts, dažkārt pat pamanījies sacerēt ko tādu, kas pēc tam izmantojams paša nekrologā vai epitāfijā.

To, ka izredzētības princips brūk atšķirīgas reliģiskas prakses iespaidā, apliecina kristietības demokrātiskāko virzienu gaisotnē ieviesies paradums bēru ceremonijā ļaut publiski izteikties visiem aizgājēja piederīgajiem un līdzgaitniekiem, kas sajūtas aicināti ko nebūt bilst. Tāpat harismātiskās “tautas balss” aspekts gaist, kad runātājam vai rakstītājam izvadīšana vai nekrologu sacerēšana ir vien ikdiena un maizes darbs, nevis pārpasaulīgas instances dots uzdevums.

Nekrologs Džeimsam Bondam 

Vēlmi papētīt, ciktāl nekrologu iespējams variēt, saglabājot tā būtību, dzemdinājusi atskārta, ka šāds teksts ir piederīgs arī literatūrai, kur bez radošas dzirksts iztikt grūti. Tālajos padomju gados, būdama humora un satīras žurnāla Dadzis piekritēja, es reizumis tur uzgāju nekrologus karikatūristiem un satīriķiem. Parādījušies šāda izdevuma lappusēs, tie pievīla visas cerības, jo ne ar ko neatšķīrās no tādiem pašiem tekstiem jelkur citur periodikā, radio vai televīzijā. Grūti iedomāties, ka nekrologus, kādus piedāvājusi Latvijas padomju un pēcpadomju prese, kāds jaudātu patērēt vairumā, tomēr aizvien biežāk nākas dzirdēt, ka Rietumos šādu rakstu mīļotāju pulks vairojas – klajā nāk veseli krājumi, arī tīmeklī darbojas dažāda rakstura nekroloģiskas informācijas krātuves, kuru cienītāji turas pie pārliecības, ka liela daļa ļaužu, piemēram, avīzē kā pirmo uzmeklē un izlasa tieši nāves ziņu un nekrologu lapu. Acīmredzot nekrologs līdz ar indivīda nozīmības vairošanos zēlis kā biogrāfiskās literatūras žanrs – tas tiklab sastopams literarizētā formā. Skat. kaut vai Džeimsa Bonda visnotaļ oficiālo nekrologu, ko viņa boss M. it kā ievieto laikrakstā The Times Bondiānas 13. gabala Dzīvojam tikai divreiz 21. nodaļā, tostarp: “Neizbēgama publicitāte, sevišķi ārvalstu presē, ko guva dažas no dēkām, viņu lielā mērā pret paša gribu darīja par sabiedrībā visai pazīstamu personu, un likumsakarīgs iznākums bija tāds, ka viens no Džeimsa Bonda privātajiem draugiem un bijušajiem kolēģiem par viņu sarakstīja populāru grāmatu sēriju. Būtu šie darbi kvalitatīvāki vai to ticamības pakāpe augstāka, autors visādā ziņā būtu saukts pie atbildības par valsts noslēpumu izpaušanu. Tikai tāpēc, ka Ārlietu ministrija šos sacerējumus uzskata par nicināmiem, tā šādi pagaidām – es uzsveru šo formulējumu – nav vērsusies pret autoru un izdevēju, kas pārspīlētā un romantizētā garā kariķējuši izcilā sabiedrības kalpa karjeras epizodes.”

Tomēr arī tad nezūd sajūta, ka te, ne gluži kā kurā katrā biogrāfiskā stāstā vai jubilejas apsveikuma runā, pakausī dvašo nāve – nekrologā, risinādami savstarpējās attiecības, sastopas dzīvie un mirušie.

Ar tradicionālu nekrologu laikam detalizēti iepazīstināt nav vērts, tādu būs redzējuši visi – hronoloģiskā secībā sarindoti aizgājēja mūža notikumi, gabala apjoms nav strikti noteikts, ja neņem vērā gadījumus, kad nekrologu vēlas ievietot piederīgie paši un dabū apmaksāt katru vārdu – tāpat kā nāves paziņojumā; parasti nelaiķis piesaukts pilnā vārdā un sniegtas ziņas par nāves vietu un laiku, lai nerastos pārpratumi; pieminēta izglītība, sasniegumi, nodarbošanās un varbūt kāds vārds par vaļaspriekiem, tāpat ziņas par sērojošajiem piederīgajiem – vecākiem, dzīvesbiedru, bērniem, znotiem, vedeklām, brāļiem, māsām, vecvecākiem. Literāru pārsteigumu te maz, ja neskaita allaž iespējamus kuriozus – piemēram, klīst nostāsts par kardināla Juliāna Vaivoda nekrologu, kur gandrīz iesprucis nešķīsts misēklis – viņš esot vēlējies tikt apglabāts “Angolā”...

Teorētiski – nekroloģiska teksta vienādojumā ir vismaz trīs elementi, kas pārvēršami par mainīgiem lielumiem – aprakstītā persona, runātājs un runas raksturs. Tradicionāli nekrologa objekts ticis autoritatīvā ceļā izraudzīts, bet līdz ar augošo tendenci revidēt jebkādu autoritāti, “nekrologa cienīgo nelaiķu” pulks vairojies – jebkurš mūžs ir ievērības cienīgs, kamēr atrodas kāds, kas vēlas aizgājēju pieminēt un to darīt zināmu plašākai sabiedrībai. Informatīvās telpas brīvdomīgākajās vietās ieviešas prakse nākt klajā ar mīļoto mājlopiņu vai pat satiksmes negadījumos bojā gājušu dzīvnieku vairāk vai mazāk nopietniem nekrologiem [4. Skat. www.iamlost.com/features/roadkill]. Konservatīvākajās tādi centieni sastop sīvu pretestību. Piemēram BNS ziņa: “Liels Šveices pilsētas Cīrihes laikraksts izraisījis daudzu savu lasītāju sašutumu, citu nāves sludinājumu vidū publicējot arī kādas ģimenes mīļotajam kaķim veltītu nekrologu. Nekrologā līdz ar svītrainā kaķa fotogrāfiju bija publicēts arī astoņas rindiņas garš paziņojums par Jaspera nāvi (..). Nekrologu bija parakstījuši kaķa saimnieki, kāds Cēzars un “tavi daudzie draugi”. “Mēs publicējām paziņojumu ar tīru sirdsapziņu, domādami, ka tas veltīts kādam bērnam. Tas bija pārpratums,” apgalvoja avīzes pārstāvis. Pēc Jaspera nekrologa publicēšanas laikraksts saņēma neskaitāmas aizvainoto lasītāju sūdzības un bija spiests izmeklēt šo gadījumu. Laikraksta darbinieki atklāja ne vien to, ka gan nelaiķis Jaspers, gan sērojošais Cēzars ir kaķi, bet arī to, ka Jaspers dzīvi beidzis, slepus ielienot ģimenes veļas mašīnā, kas drīz pēc tam tika iedarbināta.”

Ir visas iespējas ievietot presē vai interneta lapā fiktīvu nekrologu par sevi pašu (tad redzēsi, vai būs kāds, kas lies asaras) vai draugu, kurš varbūt pārāk bieži cilā glāzīti.

Robežgadījums, kas ļauj pāriet pie otra mainīgā, ir nekrologs, ko cilvēks jau laikus sacer pats sev. Tāds teksts uzkrītoši sabalsojas ar principu, kurš literatūrā ļāvis uzplaukt arī autobiogrāfijas žanram, – ar sadzīvē izplatīto, kaut filosofu krietni ļodzīto pieņēmumu, ka pats sevi katrs pazīst vislabāk. Tiem, kas arī nekroloģiskajā praksē izlemj vadīties pēc do it yourself principa, apsvērumi gan ir drīzāk pragmatiski, nevis mākslinieciski – palicējiem varētu būt grūti vai pat neiespējami tik steidzami uziet nepieciešamās ziņas – kad un kas īsti nelaiķa mūžā noticis, kā vārdā visiem draugiem vai kolēģiem, kā rakstāmi organizāciju nosaukumi u. tml., galu galā, viņi to var arī nezināt!Kā likumsakarīga preses līdzgaitniece ir izkopusies specifiska nekrologu rakstītāju cunfte, kuras ietvaros samanāmas tādas darbības formas kā interešu klubs, radošā savienība un zinātniski pētnieciska organizācija.

Nāves revolucionāri

Saistošākās, protams, ir nekrologa satura variācijas, kas liecina, ka piesardzība, bailes un bijība attieksmē pret nāvi un mirušo pasauli noteiktos apstākļos var iet mazumā. Vēl īsti neapjausts, bet ietekmīgs faktors ir arī sen mirušu ļaužu nepiespiestā piedalīšanās dzīvajo būšanās ar tehnoloģijas sasniegumu starpniecību – kā Ojāra Vācieša audio un video fantoms, kas vēl nesen tik dzīvi un jauki lasīja savu dzeju pašam veltītos piemiņas pasākumos. Daudz kur pasaulē nekrologs krietni atkāpies no tradīcijas – starp “nāves revolucionāriem” ierindojams, piemēram, Londonas laikraksts Daily Telegraph, kas pērnā gadsimta nogalē savās obituāriju lappusēs pieteica cīņu kodolīgumam, bijībai un garlaicībai, atvēlot vietu sacerējumiem ne vien par izciliem, bet vienkārši par interesantiem aizgājējiem un pierādot, ka presē ievietots nekrologs var būt baudāms kā lasāmviela. Tā laikraksts reiz pieminējis kādu Austrālijas politiķi, atzīmējot, ka viņš aizrautīgi piedalījies alus dzeršanas sacensībās, tēju mēdzis apmaisīt ar pirkstu un valsts mērogā regulāri nominēts starp visdraņķīgāk ģērbtajiem kungiem. Atbildība par šādu revolūciju uzveļama cilvēkam vārdā Hjū Masingbērds, kas, kā tas allaž atklājas, iedvesmu pa daļai smēlies labi aizmirstā pagātnē – 17. gadsimta antikvāra Džona Obrija grāmatā Īsi dzīvesstāsti, pārpilnā ar šokējošiem biogrāfiskiem sīkumiem un nekautrīgiem vērojumiem – tur uzzinām, piemēram, ka Tomass Hobss cienījis joku dziesmiņas un vakaros, sataisījies uz gulētiešanu un aizslēdzis durvis, paslepšus mēdzis pa kādai uzraut – dziedātājs gan bijis ne visai labs, bet tā rīkojies ar nolūku uzlabot veselību, proti, pavēdināt plaušas. Britu “jaunā obituārija” izmestais āķis ir tīri tehnisks paņēmiens – it kā gluži tradicionālā nekrologā iepīt negaidītas, ar kontekstu kontrastējošas detaļas. Piemēram, pulkveža Frenka “Monokļa” Morgana nekrologs bijīgi vēsta, ka nelaiķis Pirmā pasaules karā ierakumos ierīkojis tālruņa līnijas, bet tad pēkšņi dabūjam zināt, ka aizgājējs, ar joni paraujot galvu uz augšu, mācējis no acs izlidināt monokli, to atkal noķert un iemiegt atpakaļ, un esot teicis, ka šāds triks lieti noderot, kad jārunā sanīkušas vai miegainas auditorijas priekšā.

Tiesa, vismaz britu respektablākie laikraksti tik klaji vieglprātīgus materiālus nepublicē – piemēram, Guardian lappusēs lielākā atkāpe no tradīcijas ir nekrologs, kurā nelaiķa kolēģis vai paziņa dalās atmiņās par kādu, viņaprāt, saistošu (nevis zīmīgāko vai nozīmīgāko) aizgājēja mūža epizodi, stāsts tikai retumis robežojas ar anekdoti, tomēr ne tuvu neizskatās pēc parastā sausā biogrāfijas kopsavilkuma. Jāņem vērā arī fakts, ka tie paši briti ir lielā mērā atbildīgi arī par revolūciju biogrāfiskajā literatūrā – Litons Strečejs neilgi pēc Pirmā pasaules kara tautiešus sāka radināt pie slavenu ļaužu biogrāfijām, rakstītām bez liekas bijības, eleganti, kritiski un asprātīgi.

Atšķirīgā kultūrā to vienā rāvienā iepotēt nav iespējams, tomēr arī Latvijā par pieticīgu, bet nepārprotamu atkāpšanos no tradicionālā nekrologa liecina laikrakstu mēģinājumi piemiņas rakstus veidot kā nelaiķa kolēģu vai vienkārši sabiedrībā zināmu ļaužu aptauju – katrs pāris teikumos rezumē aizgājēja biogrāfijas nozīmību un pakaļpalicēju zaudējuma sāpes. Tomēr mums pārāk karsti mīļa ir izsāpamā vainas apziņa – ka pret nelaiķiem, kamēr tie bijuši dzīvi, neesam izturējušies gana labi, – tad nu eksaltēti staipāmies un klanāmies nekrologos un kapos. Patētika, ko diktē kristīgais pasaules uzskats, ar mātes pienu iezīstā kapu kultūra un tieksme daļu līdzcilvēku padarīt par pārcilvēkiem kaut Ginta Grūbes Vakara interviju vai Privātās dzīves līmenī, Latvijā, šķiet, tik drīz nemainīsies. Šī patētika traucē atzīt, ka būtiski nozīmīgs cilvēka dzīvē ir viss vai jebkas no tā, kas piedzīvots, ne tikai nelaiķa cieņas vairošanai rūpīgi atlasītais, un spiež mūs ignorēt ar pašu pieredzi tik saskanīgo priekšstatu par tādu pēcnāves dzīvi, kas nav ne vairāk, ne mazāk kā dzīve stāstos, ko par mums savā nodabā vai publiski stāsta dzīvajos palikušie.

Vonnegūta garā spriežot – būtne, kas spēj vienlaikus saredzēt visas laika dimensijas, cilvēku redzētu kā garu, samudžinātu tārpu, kam vienā galā zīdainis, bet otrā – līķis. Lūk, nekrologs visā savā potenciālajā skaistumā un pilnestībā.

Tomēr vēl jo skaistāks, protams, ir nekrologa paraugs iz labi zināmās anekdotes:
– Kādus vārdus tu gribētu dzirdēt no tiem, kas būs sanākuši tevi pavadīt pēdējā gaitā?
– “Re, re – sakustējās!”