Dūles vaina nav pierādīta

Rīgas Laiks: Kā jums notiek prāta vētra? Jūs sēžat krogā, dzerat, strīdaties...?

Viesturs Dūle: Jā, tā ir. Jums tā nav?

RL: Pagaidi, tagad es tevi intervēšu.

Dūle: Nē, es gribu, lai ir tā, ka mēs runājamies!

RL: Labi. Mums tā ir. Bet kā jums ir?

Dūle: Vakar vakarā mēs līdz pieciem rītā runājām, jau bišķiņ iereibuši, un tā. Bet tas stāsts ir par to, ka cilvēkiem ir jāvar strīdēties! Jo vairāk viņi var izstrīdēties un bliezt viens otram, jo mazāk viņi brāķa pielaidīs, jo mazāk kaut kādus sūdus sataisīs.

RL: Vajag sukāt cilvēku kā zirgu ar asu skrāpi?

Dūle: Tieši tā. Latvietis taču ir pieklājīgs pēc dabas. Latvietim ir problēmas pateikt cilvēkam, kas notiekās — atvaino, man šī kūka, ko tu man esi atnesis, negaršo! Atvaino, tu slikti izskaties, atvaino... vienalga! Latvietis neko nevar pateikt.

RL: Un tu esi tas latvietis, kam grūti pateikt otram acīs patiesību?

Dūle: Un tev ir viegli? Tas atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēkam piemīt vainas apziņa. Man, teiksim, ir liela vainas apziņa. Mammuks bērnībā bija šausmīgi prasīgs. Ja cilvēkam kaut ko skarbu pasaka, man, piemēram, ir diskomforts. Un tu nevēlies sev diskomfortu, kāpēc sev diskomfortu vēlēties? Un ar tām sapulcēm, zini, kā tam var tikt pāri? — Ja ir tādi spēles noteikumi: mēs runājam un sakām visu to sliktāko, un uztveram to kā pozitīvu zīmi tam, ka nākamreiz būs labāk. Ir jāņem vērā cilvēka fizioloģiskās īpatnības. Tu viņu izsit ārā no sliedes, viņš pašūpojas, pašūpojas, ieiet vienā ceļā, otrā ceļā, apskatās, paņem kaut ko jaunu, bet viņš atkal ir sliedē, viss iet — labi, labi, labi — tad ir rutīna, un tad tu atkal izsit ārā.

RL: Televīzijas programmā raksta “Viestura Dūles Savādi gan”, bet raidījumā tu izskaties tikai kā viens no visiem un nebūt ne vienmēr pats labākais.

Dūle: Nu, tā jau arī ir grupa. Krauze — ģeniāla galva! Tenters Arnis, režisors — ieraksti žurnālā! — viņš māk atšķirt primāro no neprimārā un panākt kvalitāti katru nedēļu! Mana loma ir savākt to visu kopā, lai tas funkcionē, un domāt, kā tas varētu labāk izskatīties, bet tā radošā lieta... Es varbūt varētu uztaisīt vienu labu raidījumu mēnesī, jo man nepatīk tas un nepatīk tas, bet viņš — var! Galvenais ir tas, ka mums ir izdevies atrast cilvēkus. Mēs tagad jau visi runājam vienu valodu, mēs esam atraduši kopīgu simboliku, lingvistisko simboliku.

RL: Kas tas ir — Savādi gan?

Dūle: Parodija. Kā Dienvidparks, piemēram — nu, tur ir rupjības, bet būtībā tā ir milzīga parodija. Ja es nezinātu Ameriku, es vispār neskatītos Dienvidparku, tur nav citas jēgas kā parodija. Kāpēc kaut ko parodēt? Cilvēks ir tāds vai šitāds, bet kāds no malas var pārspīlēt viņa sliktās vai labās lietas, un tad cilvēks pats tās varbūt ierauga. Nu, tā kā Amerikā... Amerikā viss ir skaidrs: minūtē cilvēkam koncentrācija zūd, viņam ir jāredz, ka tas ir labais, ka tas ir sliktais, un jāsaprot, par ko ir parodija. Ā, viņš runā par to! Ā, tātad viņš ir tāds?! Ā, re, kā viņi viņu ir uzvilkuši uz zoba! Piemēram, Rīgas Laiku (improvizē) — nenormāli pārgudri cilvēki; Tīrons sēž, runā par Platonu; nelasiet, mēs neko nerakstīsim; rīko akciju “Visi nelasa” — vienkārši žurnāls neiznāk... Ja mēs uzminam, kāds ir cilvēku priekšstats par to, pārspīlējam to, padarām mazliet komisku un darām to atpazīstamu cilvēkam... Nu, tā apmēram. (Iedzer no lielas glāzes gaiši rozā zemeņu kokteili.)

RL: Klau, man te ir tāda sajūta — tā kā bērnudārzā, tā kā skolas ēdnīcā, krāsainie krēsliņi, uz sienas ķirši.

Dūle: Amerika patiesībā. Es te esmu pirmo reizi.

RL: Kā tev šķiet, ko nozīmē “izklaide” — būt izklaidīgam?

Dūle: (pārķer) Eu! Esi izklaidīgs! Iedomājies, teiksim, TV 3 sauklis: “Esi izklaidīgs! — Tēvē trīs.” Labi!

RL: Vai būt izklaidus? Kaut kas pretējs “būt koncentrētam”, “savākties”?

Dūle: Būt izklaidīgam, tas ir šausmīgi precīzi. Visu Ameriku var uzskatīt par izklaidīgu nāciju. Būtībā. Viņi nespēj koncentrēties, nespēj iedziļināties.

RL: Bet tu jau esi latvietis.

Dūle: Es esmu latvietis! Ar vainas apziņu, ar visiem kompleksiem...

RL: Kāpēc tad tu gribi nodarboties tieši ar to izklaidību, apmierināt vajadzību pēc izklaidības?

Dūle: Es esmu popkultūras sēnala. Ar to viss ir pateikts. Un to es varu pateikt vienmēr, jebkuros apstākļos. Nē, nopietni. Mēs neceļam gaismas pili latviešu tautai. Varbūt... Zini, par ko es iedomājos? — Es runājos ar savu mammuku vakardien par to, kad latviešiem vispār ir bijusi iespēja būt jocīgiem, smieklīgiem. Secinājām, ka viss humors ir nācis vienīgi no teātra: Alunāns, Blaumanis — Trīnes grēki, No saldenās pudeles, Skroderdienas Silmačos... Nu, vēl brāļi Laivinieki un viens uz T burta, es neatceros. Un tad televīzija: Hugo Diegs, TV pirts, Zaķusalas ritmi, Imanta Babīte. Joku sī vī. Tāds nabadzīgs, pliks. Iedomājies — Amerika. Holivuda ražo cik tur tās filmas gadā un viss kaut kas tur notiekās. Latvietis ir bijis brīvs desmit gadus! Savas domas pārraidīšanas ziņā. Pirmie gadsimti vispār neskaitās, nekāda Dekamerona te nav bijis, Gliks ir iztulkojis Bībeli — un arī nevar zināt, cik viņu vispār ir lasījuši. Cara laiki, Ulmanis — arī nepajokosies sevišķi ne par ko, vai ne? Tad nāk okupācijas laiks, tad deviņdesmitais gads — un tagad patiesībā latvietis pirmo reizi var pateikt: es te esmu un es te jokošos! Vienalga, par ko es jokošos.

RL: Tātad tu meklē latviešu vainas apziņai attaisnojumu?

Dūle: Nē, nopietni — no kurienes mēs nākam? No kurienes, teiksim, nāk Rīgas Laiks? Tas ir latvisks produkts — Rīgas Laiks, ļoti labs produkts latvietim! Latvietis atbild savā priekšā par to, ko viņš dara. Tā ir latvieša atšķirība no amerikāņa! Es atbildu par to, ko es šobrīd daru; es lasu, es lasu pamatīgi, es daru pamatīgi... iekšējais lepnums, var to saukt arī par latviešu smagnējību. Viņš atbild, viņš nevar ķēmoties...

RL: Priekšstats par latviešiem tev laikam ir intuitīvi izmētāts visā ķermenī, bet priekšstats par amerikāņiem — no kurienes?

Dūle: Es tur biju divreiz. Reālā Amerika. Daudz piķa un nekādas sajēgas. Par šmotkām interesējas un nekur neiedziļinās. Marsieši. Amerikāņu marsieši.

RL: Kad latvieši būs tādi kā amerikāņi?

Dūle: Tad, kad raidījums Savādi gan būs desmitreiz nedēļā (iedvesmoti) un mēs mācēsim uztaisīt jokus tik viegli kā Mocarts mūziku, vienkārši, visiem saprotami, visiem patīkami un tai pašā laikā ģeniāli... — bet latvietis būs amerikānis. Es ceru, ka nebūs.

RL: Vai šis raidījums dod kādu varu? Vai tu vari kaut ko ietekmēt?

Dūle: Iedomājies tos pakāpienus — prezidents pat nav uz paša augstākā, uz augstākā stāv cilvēks, kam ir ļoti daudz naudas — ja tu esi uz kāda trešā pakāpiena, tu nevari, tu vispār nevari zināt, kas notiek uz ceturtā! Cilvēki pārspīlē to lomu, kas ir Savādi gan un tamlīdzīgiem raidījumiem.

RL: Bet jūs varat iedarboties uz cilvēku ļoti tieši un personiski, jūs varat viņu izsmiet.

Dūle: Varam. Es šobrīd esmu pilnīgi apolitisks — ja man piezvana daži deputāti un pasaka, ka viņiem tur kaut kas nepatika — man ir pie kājas, man ir tiešām pilnīgi vienalga. Un visa brigāde vairāk vai mazāk ir apolitiska. Okei, ja mēs zinām, ka varbūt Straume ir tas vai Lībane ir tā un Panteļejevs ir tas, un viņš brīvajā laikā varbūt dara arī to — dažreiz varbūt arī Saeimas sarunās parādās, ko mēs it kā zinām, bet protam pateikt savādāk. Mēs neteiksim: tas cilvēks ir dzērājs. Vai — viņš nemitīgi košļā to živeni. Mēs nepārmetīsim neko. Bet viņš nemitīgi žvačkā živeni, viņš ir amerikānis! Deputāts, bet visu laiku žvačkā, žvačkā, žvačkā! Man tas liekas muļķīgi! Tas ir stulbi! Nu, tas ir subjektīvi, bet es parakstos zem tā, ka cilvēciņi paši izvēlas, ko viņi dara. Ja viņi izšķiras par to, ka viņi visu laiku žļembā to živeni...

Mēs esam nost no politikas, mūs interesē tikai viņu rakstura vājības. Un ka viņi kašķējas savā starpā — lai tik kašķējas. Jo nav jau ar ko rezonēt. Piemēram, vācu Vohenšovs, no kura mēs paņēmām to vizuālo formu, viņi ir tikai pieci — mēs esam desmit, vēl kādi pieci domātāji. Nav jau to notikumu, ierobežots skaits cilvēku, ar ko rezonēt. Šķēle–Lembergs, Lembergs–Šķēle, nav tik daudz ar ko ņemties, kur grozīties. Iedomājies — Amerika! Tur ir tāda sociālā dzīve, tādi ķīviņi! Vācijā tas pats.

RL: Vai tu esi saskāries ar cenzūru?

Dūle: Nē, Ēķis nekad nav tā darījis, Ēķis ir ļoti korekts, Ēķis tikai ik pa laikam piezvana — eu, vecais, ideja! Nekad-neko-nekā. Ja vienreiz kaut nedaudz kaut kas tāds notiktos! Man pofig, es ieblieztu visos medijos, visiem pastāstītu!

RL: Bet iekšējā cenzūra — vai ir kaut kas tāds, par ko tu nespēj dzīt jokus?

Dūle: Mēs negribam darīt cilvēkam pāri! Mēs parodējam cilvēkus, bet tā, lai tas ir labdabīgi! Mēs graužam klišejas, lai cilvēki padomā, ka lietām ir citas puses.

Viens politiķis savas partijas valdes sēdē esot ierosinājis sūdzēt tiesā Savādi gan. Tas būtu tik šausmīgi skaisti! Es būtu gatavs iet uz tiesas prāvu, runāt, teikt: mēs ārkārtīgi atvainojamies, lūk, par šiem vārdiem; es tiesai parādītu uz video, kā tas viss izskatījās — mēs šausmīgi atvainojamies, varbūt montāža nebija īsti laba, ko mēs varētu jūsu labā darīt? Parādīt vēlreiz ēterā un atsaukt?

RL: Ar kuriem deputātiem tu Saeimā gribētu sēdēt kopā — ja tu pats būtu deputāts? Tu teici, ka būtu kā Valdmanis, tikai nevis parastās īsajās biksēs, bet tiroliešu, un ar garo stabuli.

Dūle: Ar saviem tuvākajiem čomiem — Možo, Anneli, Kalniņu, Gatiņu. Spēlētu kārtis, kaut ko triektu un visiem teiktu, ka mēs neko nedarām, tiešām neko nedarām. Tiešām. Mūs šobrīd interesē noprivatizēt kuģniecību tā, lai mums tiek pēc tam nauda, lai es savus bērnus esmu nodrošinājis, lai man ir pēc tam māja uzcelta. Iedomājies, ka politiķis runātu to, ko viņš patiesībā grib! Lūdzu, ievēliet iekšā mani šobrīd Domē, man ir problēmas! Man jumts tek — numur viens. Numur divi — man ir līgumsaistības ar to un to. Numur trīs — es esmu apsolījis tam Rīgas Domes ierēdnim tos 10 procentus, kas viņam normāli pienākas, tāpēc, ka visi viņam dod 10 procentus. Klausies, vecais, lūdzu, ievēliet, es esmu godīgs, es esmu atklāts — man tas ir svarīgi! Pārējo visu es izdarīšu tā kā vajag, bet man vajag to zemes gabalu. Šodien mēs pa Mežaparku braukājām un skatījāmies: tas Rīgas domnieks ir to dabūjis, tas Rīgas domnieks ir to dabūjis...

RL: Vai tu gribi sasniegt jebkādu citu apzinātu mērķi ārpus raidījuma reitinga un naudas?

Dūle: Ir tā profesionālā lieta. Un vēl ir mērķis darīt kaut ko tādu, kas mani interesē. Cilvēks ar prieku dara to, kas viņam nāk viegli! Es pabeidzu skolu, strādāju Valmieras rajona avīzītē un gribēju iet uz žurnālistiem. Viena no manām audžumātēm man pateica: zini, kas ir žurnālists, vecais? Žurnālists ir tā kā suns, kas skraida riņķī un ošņā visus kaktus. Un pats neko nedara. Un tikai visur atzīmējas un aizskrien. Nesen es teicu viņai, ka es to atceros — un tā arī ir. Vienīgais izņēmums — ja tu dari to, kas tev patīk, kas tev pašam ir interesanti un aktuāli. Gribas pašam kaut ko izdarīt.

No Valmieras es atnācu uz NTV 5, divi gadi ziņās pie Streipa, tad nāca Ēķis ar Picu, Lampu drudzis, Mēmais šovs, Savādi gan.

Es jau kā vadītājs galīgi neesmu ideāls. Sēž tur viens kēkss, sapucēts un sagrimēts, un kaut ko stāsta cilvēkiem. No jokiem tur nav ne smakas. Bet es parakstos zem tā kopuma un zem tā, ka es šobrīd mācos, lai būtu labāk. Es atceros Prāta vētru, es tusējos ar viņiem pašā pašā sākumā: šis par viņiem ķiķinājās un tas par viņiem ķiķinājās — bet strādāja cilvēciņi, neatlaidīgi strādāja! Es parakstos zem tā, ka mēs mācāmies, es parakstos zem tā, ka visi latvieši tagad mācās jokot. Dūle ir kēkss kadrā — parodējiet viņu.

Es atnāku uz darbu: Viestur, velc zeķubikses, lūdzu, kājās. — Bet kur ir krūšturis? Es esmu šausmīgi laimīgs, ka tur var dauzīties! Tā ir dauzīšanās!

RL: Kā tu zini, kas ir smieklīgi un kas nav smieklīgi?

Dūle: Tikai subjektīvi. Un vēl mums ir kritērijs viens operators — ja cilvēks nesmejas pie tās kameras, tad tas nav smieklīgi. Kas tev vislabāk ir paticis?

RL: Kad atnāk Krauze mežinieka cepurē un ļoti subjektīvi smejas par to, kā tur tie bērziņi ar tām liepiņām... Bet kas tev pašam labāk patīk, Savādi gan vai Piektdieņi?

Dūle: Kā lai to pasaka... es gribu, lai man arī-patiktu-Piektdieņi-ļoti. Tur var izaugt. Jānis Jarāns, atceries, Zaķusalas ritmi, tad...

RL: Varbūt ir jau pāraudzis?

Dūle: Nē, Jānis ir ļoti enerģētisks, savos nu jau sešpadsmit gados viņš ir ļoti svaigs un iekšēji aktīvs. Nevienam nav noslēpums: Jānis ir čangalis. Jānim arī tas nav noslēpums! Un ap Jāni ir ļoti mierīgi un stabili cilvēki.

RL: Kāds tu biji bērnībā — tas, kurš apņirdz, tas kuru apņirdz, dauzāmais, barvedis?

Dūle: Kādi man kompleksi, ja? Maziņš biju kārtīgais puika, pieklājīgs. Tīņa gados traks, burtiski traks tīnis.

RL: Traki tīņi ir tikai Rīgā, kāds traks tīnis var būt Valmierā? Lauku tīnis.

Dūle: Nu, tad jāvienojas, kas ir traks tīnis. Runā pretī visiem skolotājiem krievu valodas stundā — tāpēc, ka tā ir krievu valoda, krievu vēsture, krievu literatūra... Neko ļaunu es neesmu darījis. Vienreiz čiepu cigaretes.

RL: Kā tev ir pietrūcis? No kurienes tev ir drosme ļaut, lai par tevi smejas? Vai arī ir svarīgi tieši tas, ka uz ekrāna, parodijā var atļauties to, ko varbūt nevar “dzīvē”?

Dūle: Es esmu egocentrisks un ekstraverts, mamma aktrise... Es esmu jūtīgs pēc dabas. Šausmīgi jūtīgs. Jūtīgs cilvēks bieži meklēs joku kā iespēju aizbēgt no kaut kā. Temperaments ir, baigais, trakais temperaments. Tiešām tāds, ka nevar nosēdēt uz vietas. Nu, tas kaļ to cilvēku: pirmām kārtām, tas, ka tu vienkārši nevari sevī paturēt, un, otrām kārtām, ka tevī ir, vienkārši tevī viss sakrājas.

Varbūt tāpēc, ka es nemācēju ar mammuku runāt, mums ar mammuku nekad nekādas tādas sarunas nav bijušas. Tagad es esmu iemācījies runāt ar māti. Es esmu atradis savas saknes, es esmu sācis runāties ar savām saknēm.

RL: Vai tev ir ko teikt mātei? Ko mātei būtu vērts klausīties?

Dūle: Mammukam... Varbūt tad, kad man arī būs bērns, es arī būšu ļoti tendēts un koncentrēts tikai uz to eksistenciālo: drošība, siltums, paēdis... Man ir grūti par to runāt, man nepatīk par to runāt. Vispār ne par kādām eksistenciālām lietām, man neinteresē mājas, mašīnas, naudas, patiesībā nemaz neinteresē visas tās lietiņas. Mammuku atkal interesē, bet mēs atradām kopsaucēju — parunājām par mums zināmiem cilvēkiem. Teiksim, viņa stāsta, kā viņa redz to cilvēku, es — kā es viņu bērnībā esmu redzējis. Un tagad, kad nākušas klāt kaut kādas ētiskās kategorijas pa šiem gadiem, cilvēks šķiet pilnīgi savādāks. Pilnīgi savādāks.

Man ir trīs audžumātes. Es neko nezināju par viņu personiskajām dzīvēm, nu, nosacīti. Valmieras teātrī viena no darba specifikām ir izbraukumi pa Latviju. Aizbrauc uz divām nedēļām. Es dzīvoju pie audžumātes. Pirmā audžumāte man iemācīja, teiksim, kaut kādas Austrumu lietas, jogu. Angļu valodu viņa man mācīja. Otra audžumāte — nu jau viņa ir zem zemes, viņsaulē — bija tāda ļoti stingra, neļāva pāri ielai iet no privātmājas. Trešā audžumāte — vienkārši draudzene mammai, labs, feins cilvēciņš. Un ja tu iepazīsti tagad, ieskaties tagad — tu zini: vīrietis, sieviete... Mana māte ir dzīvojusi viena pati, mana māte ir bijusi ārkārtīgi kategoriska, maksimālistiska pret pasauli. Viņa ir dzīvojusi viena pati. Mēs laikam aizvakar par to runājām — ja viņa nebūtu bijusi tik maksimālistiska, varbūt tā dzīve būtu bišķiņ savādāka bijusi. Es esmu bijis pasargāts no jebkādām dzīves negācijām. Līdz 19 gadiem, kamēr es dzīvoju pie mātes, manā pasaulē nav attiecību starp vīriešiem un sievietēm kā tādu, man nav tāda stereotipa, nav tādas klišejas, es neko tādu vispār nezinu. Kad es bišķiņ sadraudzējos ar Runtuļiem, es ieraudzīju, ko vispār nozīmē vīrietis un sieviete. Ko nozīmē tas, ka vīrietis ir ar sievieti kopā. Šī sieviete mīl vīrieti, vīrietis mīl sievieti, kurš tur ko un kā dara. Mamma pasargāja it kā no visa negatīvā, no otras puses — es šausmīgi vēlu esmu ienācis dzīvē, man ir tāda sajūta.

RL: Cik gadu tev ir pēc šīs sajūtas?

Dūle: Deviņpadsmit. Kaut kā tā. Es sāku dzīvot šobrīd. Varbūt man arī tas maksimālisms, kategorisms, es esmu mātes kopija. Bet var jau būt, ka to bērnišķību vajag saglabāt. Mēs visi ar laiku kāpsim čībās, sēdēsim uz zōfas un skatīsimies Panorāmu. Bet varbūt ir iespējas to attālināt.

RL: Un tu pa īstam spēlē futbolu?

Dūle: Pirmā līga. Skonto zini? — Spēlējām ar Skonto. Dabūjām pa mizu. Auda ir mans klubiņš. Tur ir latviska štelle. Futbolā viss ir ļoti krievisks, augstākajās vienībās varbūt jau ukrainisks, gruzīnisks, bet tur — latviešu štelle.

RL: Kas tu esi laukumā?

Dūle: Kad es spēju atrauties no bohēmas, tad es esmu tā kā uzbrucējs — vairāk vai mazāk kaut kas tamlīdzīgs. Tāds kombinējošais uzbrucējs.

RL: Tad tev ir līkas kājas?

Dūle: (pielec kājās) Ir? Es savai vecenītei prasīju, lai viņa man pasaka — ir līkas kājas vai nav? Man šomēnes bija sajūta, ka man kājas paliek līkas. Cilvēkam jau nepaliek kājas līkas, vai ne, divdesmit septiņos gados?

RL: Jātniekiem, jūrniekiem un futbolistiem jābūt gataviem uz visu. Kas ir vieglāk, būt smukam vai būt smieklīgam?

Dūle: Protams, ka smukam. Lai būtu smieklīgs, tev jābūt prātam! Smukam ir vajadzīgs tikai māte, tēvs un pēc tam grimētājs.

Man nesen iznāca paskatīties cilvēkus, kas nāca pieteikties LNT konkursā. Tādi mēs esam — tā varētu nosaukt to konkursu. Izskatījās, ka Latvija ir supernabadzīga valsts. Tīri fiziski. Un mentāli nabadzīga valsts, tāpēc, ka mums nav bijusi viedokļu apmaiņa, kādiem mums būt! Latvijā ir tikai viens medijs, kas skalo smadzenes cilvēkiem — tas ir Super FM, Uģis Polis. Viņš saka: stilīgi ir tas, stilīgi ir tas! Bet vairumā apkārt ir lētas lietas. Ja tās dara pavirši, jau tāpēc vien tā ir lēta lieta! Grupas — nesaukšu vārdā! Katrs mauj kā māk! Tātad nabadzīga valsts — kā tāda, mentāli un vēl mums nav morālu līderu, kas teiktu: darām tā! Nu, Kaupers ir tāds labestīgais morālais līderis. Tas ir kolosāli! Mēs pat neapjaušam, cik tas ir labi, ka līderis mums nav Merilins Mensons! Vai vēl kāds. Nu kā — pavilktos cilvēki! Pavelkas taču uz to pašu Eminemu! Bet mums ir Kauperītis! Pozitīvais. Varbūt dažiem liekas par saldu, vēl kaut kas nepatīk tādiem kategoriskiem klausītājiem, bet viņš ir pozitīvais! Labestīgais. Atsaucīgais. Es tagad vairs nevadu pasākumus, vienkārši nav spēka to darīt, bet agrāk — piemēram, es vadīju kaut kādas ziemas spēles. Mēs ņemamies, mēs čakarējamies ar Krauzi, kaut ko tur runājamies — bet tur ir pūlis, un vienā brīdī es redzu cilvēku, kuram es varu palīdzēt, un es visiem publiski rādu, ka es tam cilvēkam varu palīdzēt. Tā ir mana pozīcija, mana morāle, un kad tie desmit tūkstoši iet mājās, lai viņi saprot: tas darīja tā. Tas ir paraugs.

RL: Un ja kāds pretendē būt tev par paraugu? Tu uzskati, ka orientēties vajag pēc citām personām?

Dūle: Cilvēki vienmēr tā dara. Jautājums ir tikai — kurš tajā vietā būs.

Mēs dažkārt arī domājam — vai mēs neesam par lētu, vai mēs neesam zem jostasvietas?

RL: Nē, zemāk...

Dūle: Ā, ūdens ceļgalā, ja? (Pie sevis nomurmina vēl kaut ko.)

RL: Kuras vietas cilvēka ķermenī ir vissmieklīgākās?

Dūle: Galva. Visi skatieni, visas reakcijas. Tajās intervijās, kur Zariņš it kā uzdod deputātiem jautājumus un viņi it kā atbild — vislabāk ir atbildē ielikt galvu, kura neko nesaka. — Sakiet, kāds šodien ārā gadalaiks? — Deputāta galva neatbild, tikai blisina acis. Mēs pie aktiermeistarības skolotājas bijām aizgājuši, un viņa māca: cilvēks sākas no gurniem, tie nosaka, kā tu stāvi, kā tu ej, vispār cilvēka tēlu. Tātad tehniski — gurni. Un galva. Vai es runāju pārāk gudri?

RL: Nē. Un kas ir smieklīgs sievietēs? Pats smieklīgākais?

Dūle: Rokas, dibens, galva...

RL: Bet, teiksim, mentāli?

Dūle: (Gara pauze, apskata intervētāju, vairākas reizes atkārto jautājumu.) Aliju Makbīlu esi redzējusi? Man ir aizdomas, ka es nevarēšu atbildēt, kas ir smieklīgs sievietē. Situācija ir smieklīga. Cilvēks situācijā. Piemēram, Savādi gan burza tos publiskos tēlus, kas izskatās liekulīgi. Varbūt tam politiķim apakšā ir segums. Varbūt viņa ir ļoti laba politiķe, viņš ir ļoti labs politiķis. Es taču nekad nezināšu, vai Lembergs ir slikts pret Šķēli vai Šķēle ir slikts pret Lembergu. Bet ir kaut kāda liekulība. Mēs ķiķinām par pozu. Ir tāda poza, nav tāda cilvēka. Piemēram, televīzijas cilvēks Dūle, kas tas ir par sprukstiņu? — Nav tāda. Varbūt viņš nemaz nav tāds.

RL: Tev ir tādas acis, kam piestāvētu asaras.

Dūle: Starp citu... man pēdējā laikā... Mēs filmējām pēdējo komisāru Breksi un man bija šitā jāsēž, un es spiedu asaras ārā — un man nāca, es varēju! Es visās filmās pinkšķu, es pinkšķu tā kā traks! Dūle baigi māk pinkšķēt. Titāniks ir sūds, Titāniks nav nekas — es raudāju tikai trīs reizes.

RL: Vai tu būtu varējis arī neraudāt? Ja būtu tā ļoti saņēmies?

Dūle: (pārsteigti) Vot nesapratu tavu jautājumu! (Smejas.) Nē, ļoti smuki! Ļoti smieklīgi — vai tu varētu neraudāt? Es zinu, manā profesijā ir nācies saskarties ar jautājumu: lūdzu, nesmejies, vecais, tev acis smejas! — Hm... Neraudi, lūdzu... (Kaut ko nomurmina pie sevis.) Es pamēģināšu vēlreiz, labi?

Dzīvē mani aizkustina žesti. Kad cilvēks cilvēkam palīdz. Tas šausmīgi aizkustina. Es esmu viegli paķerams.

RL: Vai tu piekristu, ka jūsu jokos sieviete parasti ir pasīva, viņa nav joka subjekts?

Dūle: Tāpēc, ka, izņemot Sipenieci, mums nav spēcīgu sieviešu. Ja Sipeniece sāktu jokoties... Patiesībā tās taču ir divas pasaules — vīriešu un sieviešu, un, ja vīrieši var runāt un jokoties no savām pozīcijām, tad to no savām var arī sievietes, tur nekādu problēmu nav. (Sāk ēst pasūtītos spageti ar Parmas sieru.)

Es biju Itālijā. Pirmajā vakarā, kad iebraucu, es gribēju apskatīties, kā guļ bomži Romā. Skatos — avīzītes, un vienkārši guļ uz avīzītēm. Pirmo nedēļu nogulēju viesnīcā, bet tieši pretī viesnīcai bija teātris ar visādām arkām, nočiepu avīzītes, izklāju un gulēju ārā — decembrī. Šausmīgi smuki. Man patīk tas, ka ir pofig. Ka tu vienkārši dzīvo tā, kā tu dzīvo.

RL: Un ko tu pirmo gribēji redzēt Amerikā?

Dūle: Zini, es nesen sapratu... ka manī nav noteiktas vēlēšanās. Es neformēju sevī vēlēšanās. (Bažīgi.) Tas ir nopietni! Tas ir tā (izteiksmīgi), kā bija stāsts par to, ka tauriņš nezina taisnāko nogriezni starp divām puķēm. Vai ne? Es nezinu... Tas ir stāsts par to, ka es nesaku — to, to vai šito.

Ēķim bija teorija, ka Londonā vajag pārbraukt pāri četriem tiltiem un viss kārtībā. Man nav... nezinu, nemāku tādu teoriju pateikt. Man interesē tikai un vienīgi būt ar labiem cilvēkiem.

RL: Vai tu esi veģetārietis?

Dūle: Ne pēc garšas, bet pēc sajūtas. Lēkmēm uznāk. Es esmu redzes un garšas daltoniķis. Es ļoti maz ko ēdu, es jau piedzimu kā budists, pirmos desmit mūža gadus biju budists, neēdu gaļu, sīpolus, vēmu uz āru, vienīgais, olas varbūt ēdu.

RL: Redzes daltoniķis tiešā vai pārnestā nozīmē?

Dūle: Tiešā. Ceturtdaļ vai astotdaļdaltoniķis. Nu, tik talantīgs kā van Gogs es neesmu, lai vienas krāsas vietā redzētu citu, es vienkārši krāsas ļoti slikti atšķiru. Man ir bijis tā, ka es pie luksofora stāvu, domādams, ka ir sarkanais, bet ir dzeltenais — ja sekcijas ir kaut kā savādāk izvietotas. Klasisks piemērs — ir tie aplīši trijās krāsās, ko rāda, kad grib likt tiesības vai kara komisariātā. Tur es neko nesaprotu. Jūklis, neko neatšķiru.

Un garšas daltonisms. Puķkāposti — tiem vispār nav garšas. Zivīm ir slikta garša. Vissliktākā garša ir zivju zupai, tā, man liekas, nav domāta ēšanai. Vakar es tomēr apēdu četras žāvētas reņģes — tāpēc, ka man māte bērnībā iemācīja. Parmas siers? — Labāk Krievijas vai Holandes. Es šausmīgi mulstu no nepierastām lietām. Kartupeļi ar krējumu — nav nekā garšīgāka. Un griķi ar pienu. Man ir baigi mazā izvēle. Ieeju, apsēžos Karambā — nu, ko es ņemšu? Domāju, domāju, beigās man prasa: Viestur, nu — to pašu? Labi, to pašu. Kartupeļus, saceptus olā un gurķus ar krējumu. Mēs bijām aizgājuši uz ķīniešu bistro — es paņēmu četras tējas. Pirmām kārtām, tās ir par velti, otrām kārtām, es vienkārši neko citu tur nesapratu. Mēs ar Ūdrīti Ņujorkā klīdām, viņš arī mani ievilka ķīniešu bistro. Tur es apēdu rīsus un tādu kā pelmeni, bet arī tas tik grūti nāca... Bāzt sev mutē kaut ko svešu, baigi dīvaina sajūta.

RL: Vai tas nozīmē, ka tu pats sev taisi ēst?

Dūle: Nē, es ēdu visu laiku vienu un to pašu. Tas ir skumīgi. Es droši vien nomiršu ļoti ātri un ļoti bēdīgā nāvē.

Turklāt es esmu napsteru zaglis...

RL: Vai tu pašlaik runā tā, kā tu normāli, brīvi runā ikdienā?

Dūle: Jā, un ja es nevarētu ar tevi tā runāt, tad man būtu garlaicīgi.

RL: Bet ja tu ar kādu cilvēku apspriestu svarīgas naudas lietas — vai tev mainītos leksika?

Dūle: Jā, mainītos.

RL: Un, ja tu rakstītu man vēstuli?

Dūle: O, ja es rakstītu vēstuli! Man ir tāda nostalģija pēc vēstulēm! Burtus — uzveidot, ielikt secībā, vārdu kārtībā! Man ir draugs, Možais — sporta ziņas taisa, bet viņš ir dzejnieks pēc dabas. Man mesidžus sūta uz telefonu — ļoti skaisti! Tas mazais burtiņš, mazais vārdiņš — ielikts teikumā! Runājot es esmu ātrs un neprecīzs, haotisks, neuztverams, es pats neesmu valdnieks pār to. Ātrā runāšana man ir komplekss no skolas laika, man vienmēr likās, ka cilvēks manī neklausās. Es esmu jūtīgs uz to, ka mani ignorē. Man ir svarīgi ātri pateikt, mēģināt formulēt tās domas, kamēr mani vēl dzird. Bet rakstīto es varu būvēt, būvēt savu runu.

RL: Vai tu labāk uztver vārdus vai bildes?

Dūle: Bildes, kā 70-90 procenti cilvēku, ir dažādas teorijas. Es nedzirdu dziesmām vārdus. (Attēlo dziesmu.) Veu — veu — veu — vau — vau! Neko nesaprotu!

RL: Tad izstāsti savu mīļāko filmu.

Dūle: Magnolija ir mana mīļākā filma. Izstāstīt filmu? Tas ir stāsts par to, ka tev dzīvē nevajag darīt neko tādu, par ko tev ir jākaunas, par ko tu pats sevi vai citi varētu tevi sodīt.

RL: Bet tagad izstāsti pašu stāstu.

Dūle: Tu gribi scenāriju, sižetu? — Astoņas paralēlās darbības līnijas, kuras rāda, ka cilvēki ir varbūt jau sava grēka apogejā, viņi krīt grēkā, visu laiku grēko, un tad lēnītēm viss šķetinās. Un tad ir viens brīdis, kurā viss plīst, lūst, nāk uz āru, cilvēkiem kaut kādas katarses, viņi stāsta, atzīstas, atvainojas, lūdz piedošanu, dabū vienkārši pa mizu, no viena cilvēka aiziet pie cita cilvēka — un tā.

Možais ir tas, kas filmas atstāsta, es esmu iemācījies klausīties. Es atceros, kad es biju maziņš puika, onkulis, ap kādiem četrdesmit pieciem gadiem, stāstīja otram onkulim multeni Toms un Džerijs. “Un tad viņš nāk ar tādu pletni, iedod pa galvu — un visas smadzenes, kiškas pret to sienu!” Otrs — latvietis, kas smaida pieklājīgi. Si, si! Tukša štelle tā ir! Tu vari pateikt morāli, tu vari pateikt shēmu, kas ir kas, bet nevar pastāstīt filmu. Man būtu kauns tev to stāstīt, jo tā būtu tukša runāšana!

RL: Vai Dievam ir humora izjūta?

Dūle: Nu, paskaties uz pasauli! Ļoti melna humora izjūta. Ziņu raidījumi ir viņa melnās humora izjūtas esence. Bet vai Dievs ir? Viņš var visu — arī nebūt.