Cilvēku, kura vārds tagad ir Kevins Fultons, es pirmoreiz satiku Londonā, uz Viktorijas stacijas 13. perona. Burzmā mēs viens otru gandrīz nepamanījām; viņš ne drusciņas neizskatījās pēc terorista.
Viņš stāvēja, pēdas cieši kopā salicis – neliela auguma apaļīgs vīrs ar lādzīgu seju, gaišiem matiem un zilām acīm. Tā drīzāk varētu izskatīties kādas īru ģimnāzijas skolotājs, nevis ĪRA spridzinātājs vai britu spiegs, kas slapstās pagrīdē – taču viņš bija gan viens, gan otrs.
Fultons bija piekritis satikties tikai pēc vairākkārtējas ziņojumu apmaiņas ar vidutāja starpniecību. Tagad, mūsu sarunas laikā, viņš staigāja šurpu turpu pa peronu, ielūkojoties garāmgājēju sejās, ik pa brīdim paskatoties pulkstenī. Fultons runāja ar gandrīz neatšifrējamu īru akcentu, un ik reizi, kad es pieliecos tuvāk, lai saprastu, ko viņš saka, piesardzīgi atliecās atpakaļ. Viņš nemitīgi knibinājās gar vairākiem mobilajiem telefoniem; katrs no tiem piederēja kādai no viņa dzīvēm. “Es vienkārši esmu piesardzīgs,” viņš teica.
Tagad Fultons dzīvo Londonā, bet viņa sieva palikusi Ziemeļīrijā. Viņš reti kaut kur iziet, baidoties uzskriet virsū nepareizajam cilvēkam, tāpēc dzīvo pilnīgā izolācijā – četrdesmit piecus gadus vecs vīrietis, kura prātu nodarbina daudz raižu.
Dažos turpmākajos mēnešos mēs ar Fultonu vairākas reizes satikāmies uz tā paša 13. perona. Ar laiku viņa uztraukums norima, runa kļuva brīvāka, un pamazām vien juku jukām sāka uzpeldēt viņa pagātne – karjera un nežēlastībā krišana Īru republikāņu armijā, labie un ļaunie darbi, uzticība un nodevība. Viņš bija kļuvis par pagrīdes ierindnieku tā saucamajā “Netīrajā karā”: nežēlīgā un slepenā britu kampaņā ar mērķi iefiltrēties ĪRA un sagraut to no iekšpuses; tā tika īstenota bēdīgi slaveno “Īru nemieru” paēnā. “Tas bija daudz drūmāks un tumšāks,” par šo slepeno karu teica Fultons. “Vēl tumšāks, nekā cilvēki spēj iedomāties.”
Un tomēr – tam bija panākumi. Britu spiegi iznīcināja ĪRA no iekšpuses, atstājot aiz sevis militāri sagrautu organizāciju, un īru republikāņi, kuri vēlas pielikt punktu britu varai Ziemeļīrijā un salu no jauna apvienot, tagad lielā mērā pievērsušies partijai Sinn Féin un tās miermīlīgajiem, politiskajiem centieniem. Un tā nu Netīrais karš sniedz paraugu teroristiskas organizācijas noārdīšanai. Āķis ir tikai viens – vajadzēs bez aizspriedumiem nogalināt un rēķināties ar to, ka pats vari mirt.
Kevinam Fultonam tas kļuva skaidrs tai dienā, kad tika norauta viņa īru republikāņu kaujinieka maska. Tas notika ĪRA konspiratīvajā mājā Belfāstas ziemeļos, 1994. gadā. Fultons ar aizsietām acīm bija apsēdināts ar seju pret sienu. Aizkari neielaida istabā blāvo ziemas gaismu. Grīda bija piemētāta ar pudelēm, viss oda pēc veca alus. Fultona pratinātājs soļoja šurpu turpu pa istabu, šļūkādams zābakus pret grīdas dēļiem. “Es zinu, ko tu esi sadarījis, puikiņ,” viņš teica.
Viņš ar spēku piespieda Fultonam pie deniņiem druknu rādītājpirkstu, tad pieliecās pavisam tuvu pie viņa auss un iemurmināja tajā virkni draudu: “ĪRA vienmēr sadzen rokā visus ziņotājus un izpilda viņiem nāves sodu. Divas lodes smadzenēs, viena pēc otras. Atceries to zēnu no Ārmas, kuram palika sieva uz grūtām kājām. Atceries to zēnu no Lautas, kuram palika septiņi pēc tēva činkstoši bērneļi. Atceries viņus visus.”
Britu varas iestādes nesen Fultonu bija savākušas uz nopratināšanu. Tagad ĪRA, kam sāka rasties aizdomas, ka viņš varētu būt britu aģents, gribēja zināt, kāpēc.
Atkal pirksts pie deniņiem.
“Ko tu viņiem pateici?”
Fultons pazina šo balsi un tās īpašnieku; tas bija Skaps, viens no ĪRA biedējošākajiem pratinātājiem. Fultons reiz bija palīdzējis sagatavot konspiratīvos mājokļus šādām nopratināšanām un zināja, ka reizēm Skapa apstrādātie izdzīvoja. Bet reizēm nē.
Kolēģi viņus abus dēvēja par “sīkstiem maitas gabaliem” – īstiem ĪRA puikām, kas terorismu iezīduši ar mātes pienu. Idejas vārdā viņi nogalināja, vēl un vēlreiz. Taču ĪRA tagad bija iefiltrējušies britu spiegi, izplatot nodevību un baumas par nodevību. ĪRA bija vērsusies pati pret sevi. Skaps nevarēja būt drošs, kurš cīnās viņa pusē.
Pratināšana ievilkās uz vairākām stundām. Fultons palika ārēji nesatricināms un visu noliedza. Taču iekšēji viņam bija pavisam nelāgi ap dūšu. Viņš izspiegoja ĪRA jau piecpadsmit gadus un zināja, ka, ja Skaps viņu salauzīs – ja viņš jebko atzīs –, tad būs pagalam jeb, runājot ĪRA žargonā, “dabūs caurumu”.
Un tā visu nopratināšanas laiku Fultons nosēdēja ar akmens cietu seju, aizsietām acīm, pavērsts ar seju pret sienu. Viņš cieši turējās pie sava noslēpuma: jā, viņš bija britu spiegs.
Tiesa gan, tāds bija arī viņa pratinātājs.
Zēna gadus Fredijs Skapatiči pavadīja, slapstoties pa Belfāstas ielām un kaujoties ar protestantiem, lai būtu savējais starp pārējiem katoļu puikām. Viņa vecāki bija emigrējuši uz Ziemeļīriju 20. gados, kopā ar veselu vilni citu itāļu ģimeņu, un apmetušies Belfāstas dienvidos, tā sauktajā “Tirgus rajonā”, kur 1944. gadā piedzima Fredijs. Vecajā pilsētas daļā dzīve kūsāja; ģimenes rosīgi tekalēja no baznīcām uz skārņiem un no skārņiem uz ābolu kioskiem. Skapatiči ģimene tirgoja saldējumu un izpelnījās “briesmīgi jauku ļautiņu” slavu.
Fredija Skapatiči bērnībā Belfāsta cilvēkos aizskāra vairāk “briesmīgo” nekā “jauko” stīgu. Pēc protestantu un katoļu konflikta trīsdesmit gadiem katoļticīgo belfāstiešu naids pret protestantiem bija kļuvis tik spēcīgs, ka pārņēma pilnīgi visus īru katoļus, pat tos, kurus laiduši pasaulē itāļu vecāki. 60. gados, kad spriedze bija sasniegusi kulmināciju un sākās Nemieri, Skapatiči iesaistījās dūru cīņās skolas pagalmā un ielu kautiņos. Sešpadsmit gadu vecumā viņš saņēma pašu augstāko uzticības zīmi: zēnu smagi piekāva protestantu policijas patruļa, atstājot viņu vienos zilumos un ļoti lepnu.
1969. gadā britu armija pieļāva smagu kļūdu, pēc bezspēcīgās vietējās valdības lūguma ierodoties Ziemeļīrijā, lai reizi par visām reizēm noslāpētu katoļu un protestantu naidošanos. Visur ielās bruņotos lendroveros patrulēja uniformās un ķiverēs tērpti karavīri ar automātiskajām šautenēm rokās. Armija bija iecerējusi atnest mieru šai nemieru plosītajai zemei. Kādu laiku vietējie iedzīvotāji apbēra karaspēku ar pateicībām par to, ka tas palīdz izšķirt abas kauslīgās frakcijas, taču drīz vien visas Ziemeļīrijas krogos un katedrālēs sākās sačukstēšanās par “okupāciju”. Čuksti pārauga klaigāšanā, un klaigāšana pārvērtās par akmeņu mētāšanu. Nepagāja ne ilgs laiks, un Skapatiči – kuru tagad sauca ne tik itāliskā vārdā par Skapu – sāka apmētāt britu patruļas ar ķieģeļiem. “Fredijs bija belfāstietis uz pilnu klapi,” atceras viņa bērnības paziņa Viktors Notarantonio.
Visā pilsētā pa ielām klaiņoja jaunu bezdarbnieku bandas, meklējot iemeslu vai vienkārši ieganstu, lai izgāztu savas dusmas. Un 1971. gadā viņi šādu ieganstu uzgāja. Pēc vairākām ĪRA pastrādātām slepkavībām briti ieviesa beztiesas internēšanas politiku, tieši no ielas savācot simtiem aizdomās turēto un nogādājot viņus uz pamestu aviācijas bāzi, ko sauc par Longkešu, vairākas jūdzes uz dienvidiem no Belfāstas. Tas izvērsās par grandiozu izgāšanos. Briti paļāvās uz novecojušiem izlūkdienesta ziņojumiem un arestēja daudzus cilvēkus, viņu vidū arī Skapatiči, kam bija gluži virspusējs sakars ar ĪRA, tajā pašā laikā pieļaujot, ka organizācijas galvenie cilvēki tiek brīdināti un pāriet pagrīdē.
Šis masveida arests satricināja Ziemeļīrijas katoļu miermīlīgo vairākumu, un daudzi no britu aizturētajiem mērenajiem republikāņiem aiz restēm strauji pārauga par ekstrēmistiem. Līdz tam izkaisītie dumpinieki Longkešā kļuva par organizētu grupu, kas ievēlēja savu vadību un ieviesa pati savus rangus. Kopā ar Skapatiči bija internēti tādi vēlāk ievērojami republikāņi kā Džerijs Adamss un Deivids Morlijs. Vecā ĪRA vadība Dublinā – salīdzinoši rāmi marksisti, kas vairāk laika pavadīja rakstot nekā cīnoties – pamazām atkāpās, un tās vietā nāca krietni nežēlīgāka gvarde, kura nodēvējās par Pagaidu ĪRA. Vecākā paaudze bija kurnējusi pret protestantu piekopto diskrimināciju, bet šie gados jaunākie vīri ķērās pie ieročiem un vērsās pret daudz varenāku ienaidnieku: britu armiju.
Pēc trim gadiem, kad Skapatiči iznāca brīvībā, viņš bija kļuvis par rūdītu ĪRA kaujinieku. Ķieģeļu vietā viņš lietoja lodes. Kolēģi apbrīnoja Skapatiči trāpīgo šaušanu, un klīda valodas, ka viņš nogalinājis vairākus karavīrus. Tolaik Belfāstas atmosfēra atgādināja īru kandžu, kas pēc ilgas vārīšanās un rūgšanas destilēta par kaut ko ļoti stipru un nelikumīgu. Protestanti visur izkāra “juniondžekus” un nokrāsoja ietvju malas sarkani zili baltas. Katoļi uzvilka mastos īru karogus un savu durvju priekšu izkrāsoja oranži balti zaļu. Vienā pilsētas daļā vīrieši nēsāja katliņus un spieķus ar sudraba rokturiem, bet kvartālu tālāk ģērbās zaļā un staigāja apkārt ar ozolkoka kūjām. Belfāsta likās britiskāka par Londonu un īriskāka par Dublinu.
ĪRA pieņēmās spēkā, bagātībā un apmēros. Tās biedri rīkoja arvien nežēlīgākus uzbrukumus protestantu grupām un britu karaspēkam, bet Skapatiči pamazām sāka ievērot kādu nepatīkamu sakarību: karstasinīgi jauni vīrieši tika bez mazākajām šaubām sūtīti bīstamās misijās, bet viņu vadoņi palika mājās drošībā un sēdēja krogos. Un, kad ierindas kaujinieki gāja bojā vai nonāca aiz restēm, viņu komandieri reizēm bija šur un tur pilsētā vērojami kopā ar pazudušo vīru sievām. Vadoņi iedzīvojās no naudiņas, ko izvilka no katoļticīgo strādnieku šķiras veikalnieku un amatnieku maciņiem, un ar to viņi šķaidījās kā īsti gangsteri. Skapatiči likās, ka šāda uzvedība vairāk atgādina laupīšanu nekā revolūciju.
To pašu var teikt arī par ĪRA apgalvojumu, ka protestantu bandas esot tikai “īstā ienaidnieka”, britu okupantu ierocis. Tas bija smalks triks – izsaukt banšiju, kas ar savām gaudām vēstīja par britu impērijas drīzo nāvi. Tādu iespēju, ka katoļi spētu savās mājās iebiedēt protestantus, varēja vismaz pieļaut, taču britus kara laukā viņi nekad nepieveiktu. Kampaņa pret britiem garantētu, ka ĪRA būs nepieciešama vēl paaudžu paaudzēm. Skapatiči sāka izteikt savas domas balsī, brūķēdams muti krogos un skaļi apšaubīdams ĪRA vadības lēmumus. 1978. gadā kādā vakarā pēc strīda par ĪRA politiku republikāņu kaujinieki viņu piekāva un lika atgriezties uz pareizā ceļa: “Nemēģini nostāties pret ĪRA.”
Britu izlūkdienesti ātri aptvēra, ka Skapatiči piemīt viss, kas nepieciešams lieliskam aģentam. Viņš ir vietējais, dzimis Belfāstā. Uzticams ĪRA biedrs. Vīlies ierindnieks. Dabūjis pamatīgu kāvienu. Nobriedis.
Pienāca tas neizbēgamais brīdis, kad viņam kāds izlūkdienesta aģents pajautāja: “Vai tu piekristu spiegot?”
Aptuveni tajā pašā laikā mazpilsētā, ko sauc par Ņūriju, padsmitnieks Kevins Fultons nodevās savas šaušanas mākas slīpēšanai, apkārtnes laukos medīdams lapsas un trušus. Ņūrija atrodas aptuveni četrdesmit jūdzes uz dienvidiem no Belfāstas, paugurainā pierobežas apvidū, gandrīz pusceļā uz Dublinu. Tā ir burvīga maza jūras ostiņa ar linu fabriku un rātsnamu, kas slejas pašā miegainās Klanrajas upes vidū uz trīsarku akmens tilta.
Uzaudzis 70. gados, Fultons bija dzirdējis daudz dziesmu par dumpiniekiem un nostāstus par pārdrošiem varoņdarbiem. Viņš ilgojās pēc piedzīvojumiem. Pēc kaut kā lielāka par trušiem. Taču viņa ģimene likās apņēmusies cieši turēties pie līdzsvarotas dzīves garlaicības – pat Nemieru haosa laikā, pat pierobežas pilsētā. Viņi bija katoļi, jā, taču par politiku neinteresējās. Viņi gāja uz baznīcu, nevis uz demonstrācijām. Ģimenē bija vēl viens dēls, kurš bija kļuvis par garīdznieku nevis par karavīru. Viņi turējās nomaļus.
Tūlīt pēc astoņpadsmitās dzimšanas dienas Fultons iesoļoja Belfāstas viesnīcā Grand Central, ko britu karaspēks bija piekrāvis ar smilšu maisiem un izmantoja par savu štābu. Tur viņš pieteicās Britu armijas Karaliskajā īru reindžeru pulkā. Katoļu puikam no katoļu pilsētas tas bija neparasts solis – britu armija! Tā taču ir neliela sacelšanās! Taču tas ļāva viņam nopurināt miegaino mājas dzīvi un, kā viņš to apraksta, varbūt “drusku paniekoties ar šaujamajiem un spridzekļiem”. Viņš cerēja, ka izdosies paceļot – uz Folklendu salām – un iedzīt piedienīgu bijāšanu svešzemju karavīros.
Viņš ieradās uz kaujas apmācībām – ne vairāk kā zilacains puišelis bez mazākās dzīves pieredzes. Taču Fultona komandieri puisī saskatīja neparastu potenciālu – vai, pareizāk sakot, sadzirdēja to viņa ziemeļīru akcentā. Nepagāja ne dažas nedēļas, kad viņam piebikstīja armijas izlūkdienesta virsnieks. Britiem ir plāns, šis vīrs teica, un kāds piedāvājums Fultonam: “Vai tu piekristu spiegot?”
Pēc britu izgāšanās ar Longkešas nometni ĪRA šajā cīņā sāka gūt virsroku. Britu armija, kas patrulēja Belfāstā, dienās bija spiesta izvairīties no akmeņiem, bet naktīs – no degbumbām. Karavīriem bruņotajos roveros un aizsargķiverēs vairāk draugu neradās – toties belfāstiešiem radās daudz labu izdevību uz viņiem kārtīgi nomērķēt. Bija vajadzīga labāka stratēģija un kāda spēcīga personība, kas to varētu īstenot. Un drīz vien briti šim darbiņam atrada īsto cilvēku – ģenerāli Franku Kitsonu.
Kitsons Ziemeļīrijā ieradās 70. gadu sākumā ar iespaidīgu pieredzi sacelšanās apspiešanā Kenijā un citur. Viņš bija izgājis caur daudzām vērtīgām mācību stundām, īpaši jau 50. gados Kenijā karojot ar Mau Mau, nemiernieku bandu, kas cīnījās par neatkarību. Viņš toreiz apcietināja lielu pulku aizdomās turētu Mau Mau atbalstītāju, kam pēc tam nācās izturēt britu varasiestāžu sarīkoto pratināšanu un spīdzināšanu. Mau Mau nevarēja mēroties spēkiem ar britu karaspēku, tāpēc pārgāja uz partizānu cīņas metodēm, slēpjoties kalnos un uzbrūkot no slēpņiem. Taču Kitsons viņiem sekoja arī tur, uzpērkot vietējos iedzīvotājus ar naudu un iefiltrējot savējos nemiernieku rindās. Liekot lietā sabotāžu, maldināšanu un divkosību, viņš Mau Mau iznīcināja.
Kitsona metodes izrādījās tik iedarbīgas, ka viņš sarakstīja tagad par klasisku rokasgrāmatu kļuvušo darbu “Zemas intensitātes operācijas: apvērsums, sacelšanās un miera nodrošināšana”, kurā izklāstīja principus, ko tagad ievēro amerikāņu spēki Irākā. Laikā, kad Kitsons ieradās Ziemeļīrijā, viņa “Zemas intensitātes operācijas” šajā zemē jau bija kļuvušas par karadarbības instrukciju krājumu. Viņš uzkavējās tikai divus gadus, taču šajā neilgajā laikā paguva nospraust britu karaspēkam jaunu kursu, kas ar mainīgām sekmēm ļāva tam noturēties visā Nemieru gaitā. Sekojot Kitsona ieteiktajai taktikai, armija jau gadiem bija kontrolpunktos regulāri apturējusi automašīnas un uz labu laimi arestējusi zināmu vadītāju skaitu, lai viņus vēlāk pārbaudītu. Viens no tiem, kas togad tika šādā veidā saņemts ciet, izrādījās ĪRA vīru svaigi iekaustītais Fredijs Skapatiči.
Tas, kāpēc Skapatiči toreiz iesaistījās izlūkošanas darbā – vai viņu mudināja vēlēšanās atriebties par piekaušanu, vai arī vervētājiem ar laiku izdevās atrast ceļu uz viņa sirdi – tiek skaidrots dažādi, atkarībā no tā, kam par to jautā. Šā vai tā, viņš šai lietai pievērsās ar lielu sparu un galu galā sāka strādāt militārā izlūkdienesta vienībā, ko sauc par FRU(Force Research Unit). Ar šīs organizācijas starpniecību Skapatiči apkalpoja veselu virkni spiegu aģentūru, to skaitā MI5, paramilitāru policijas vienību, ko sauc par Sevišķo nodaļu, kā arī armijas izlūkdienestu. Pamazām viņš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem spiegiem Lielbritānijas vēsturē un arvien vairāk pietuvojās pašam ĪRA kodolam.
Vervētāji viņam deva segvārdu Stakeknife. [1. Domājams, vārdu spēle: steak knife – steika nazis, stake-out – slepena novērošana.]
Fultons iesākumā piedāvājumu strādāt britu izlūkdienestā noraidīja. Pēc dienesta gaitu uzsākšanas viņš tika nosūtīts uz apmācībām Berlīnē, kur iemācījās pildīt pavēles, šaut un strādāt ar sprāgstvielām. Un visu šo laiku apkārt grozījās izlūkdienesta aģenti, čukstēdami ausīs solījumus un aicinādami viņu savā pulkā. Pēdīgi Fultons piekrita.
1981. gadā, divus gadus pēc aizbraukšanas no dzimtās Ņūrijas, Fultons pārradās mājās. Izjautāts par prombūtni, viņš uzrotīja piedurknes un parādīja tetovējumus no tā īsā laiciņa, ko pusaudža gados bija nostrādājis tirdzniecības flotē.
Vakaru pēc vakara viņš ieradās Belfāstas “Hibernian Club”, kur ĪRA vīri savā brīvajā laikā gāja nolaist tvaiku. Fultons nekad nejautāja, kur viņi bijuši vai ko darījuši. Viņš neapvaicājās pat, cik pulkstenis, jo ĪRA ļaudis nervozi reaģēja uz jebkādiem jautājumiem. Tā viņš saplūda ar krodziņa tapetēm – kārtējais Ņūrijas dēls ar strādnieku šķiras vecākiem un brāli katoļu mācītāju. Viņš spēlēja biljardu. Dzēra alu. Smējās par mednieku stāstiem. Dzēra vēl vairāk alus. Vēroja. Gaidīja.
Pamazām vien, kad stāsti bija izstāstīti un alus pintes iztukšotas, Fultons kļuva par vienu no savējiem. Un pēc vairākiem mēnešiem tas brīdis beidzot bija klāt: “Kevin! Nāc nu šu’, puikiņ! Mums tev ir viens darbiņš.”
Un tā tas sākās. Viņš nogādāja sainīti – pistoli un lodes – uz otru pilsētas malu. Pēc tam viņš tāpat aiznesa vēl vienu paciņu, tad vēl vienu. Viņš vienmēr bija laikā, un uz viņu varēja paļauties. Uzdevumi nemanot vien kļuva nopietnāki, un, jo tālāk vajadzēja nest saiņus, jo nāvējošāks kļuva to saturs. Ložu vietā nāca no caurulēm taisītas bumbas, un vēlāk to vietā – automašīnu spridzekļi.
Pildīdams savus agrīnos uzdevumus, Fultons ievēroja britu izlūkdienesta vervētāju dotos norādījumus. Ik reizi, kad viņš padzirdēja kādu vērtīgas informācijas kripatiņu, kaut ko par kādu ĪRA misiju, tā tūdaļ zvanīja uz bezmaksas telefona līniju un norunāja tikšanos. Parasti viņa uzraudzītāji lika aizbraukt uz kādu nomaļu auto stāvvietu vai vietu lauku ceļa malā un gaidīt baltu preču furgonu. Kad tas piebrauca, atvērās sānu durvis un Fultons iekāpa auto, kur viņu, kā viņš man stāstīja, parasti sagaidīja vīri no visām aģentūrām, kuru labā viņš strādāja: MI5, armijas, Sevišķās nodaļas. Tās visas sadarbojās ar slepeno vienību FRU – to pašu, kas bija savervējusi Skapatiči. Tad viņi visi kopā aiztraucās uz kādu konspiratīvo mājokli, bieži vien smalkā un dārgā pilsētas rajonā.
Ja šis plāns kādreiz saietu grīstē – ja Fultons tiktu atmaskots un viņam nebūtu laika piezvanīt, tad viņam būtu jārīkojas pēc ārkārtas plāna. Viņš nekavējoties izbrauktu ārpus pilsētas un piespiestu pogu, ko uzraudzītāji bija ierīkojuši mašīnā zem paneļa. Poga nosūtītu rācijas signālu britu spēkiem, kas strauji ierastos un nogādātu viņu drošībā.
Katru vakaru gulētiedams Fultons sevi ieaijāja, atkārtojot vervētāju doto mantru: “Lielākais labums. Lielākais labums. Lielākais labums.” Viņi abi ar Skapatiči piekopa sarežģītu matemātiku – dvēseļu diferenciālrēķinus. Ja cilvēks nogalina trīsdesmit cilvēkus, lai izglābtu trīs tūkstošus – vai viņš ir rīkojies pareizi? Bet trīsdesmit cilvēkus trīssimt labā? Vai trīsdesmit, lai glābtu trīsdesmit vienu?
Es reiz Fultonam pajautāju, vai, ņemot vērā viņa karjeras gaitā iznīcināto cilvēku dzīvību skaitu, kāds cits nebūtu kalpojis lielākajam labumam, nogalinot viņu jau agrā jaunībā. Es to biju iecerējis kā retorisku jautājumu. Taču Fultons tikai pamāja ar galvu.
“Būtu,” viņš atbildēja.
1973. gada 9. martā ĪRA rīkotajā sprādzienā Londonā gāja bojā viens cilvēks un 238 tika ievainoti (Foto: Corbis/Scanpix)
1980. gadā, pāris gadus nostrādājis par britu spiegu – rīkojot tikšanās, piegādājot informācijas drusciņas, – Skapatiči iestājās ĪRA iekšējās drošības vienībā, ko savējie bija iesaukuši par Ķirbju brigādi [2. Oriģinālā – Nutting Squad.], ar “ķirbi” šajā gadījumā saprotot galvu. Kad Ķirbju brigāde atklāja kādu ziņotāju vai britu spiegu, tās pratinātāji parasti viņu kādu laiku spīdzināja, mēģinot izspiest iespējami daudz informācijas, un tad ielaida “ķirbī” pāris lodes.
Skapatiči snaipera pieredze deva priekšrocības aģenta darbā, un viņš aši vien uzkalpojās līdz pašai Ķirbju brigādes virsotnei. Tāds sasniegums liecina vai nu par spožām taktiķa dāvanām, vai arī par satriecošu veiksmi. Šis postenis viņam ļāva piekļūt ĪRA lielākajiem noslēpumiem: ziņām par paveiktajām un gaidāmajām misijām, ieroču glabāšanas vietām, pārvietošanās un drošības detaļām, sprādzienu un uzbrukumu mērķiem. Vairāku gadu gaitā Skapatiči palīdzēja novērst daudzas slepkavības un nolaupīšanas, un informācija, ko viņš britiem sniedza, reizēm tik ļoti satrieca viņa pieskatītājus, ka tie nodeva to tālāk pašai premjerministrei Mārgaretai Tečerei.
Turklāt Ķirbju brigādes vadītāja postenis padarīja viņu neaizskaramu. Ja ĪRA līderiem radās kādas aizdomas, ka starp viņiem iefiltrējies spiegs, par to tika ziņots Ķirbju brigādei – un tātad Skapatiči. Ja aizdomas kādreiz radītu viņa paša darbība, Skapatiči varētu novērst no sevis uzmanību, norādot uz kādu nevainīgu cilvēku. Dažos britu preses materiālos lēsts, ka Skapatiči nogalinājis ne mazāk kā četrdesmit cilvēku. Kāds bijušais britu spiegu vervētājs, kurš darbojās Skapatiči karjeras uzplaukuma gados – šis cilvēks tagad sevi sauc par Martinu Ingremu – min mazāku noslepkavoto skaitu, taču tik un tā “vairākus desmitus”, ieskaitot citus aģentus. Viņš saka, ka tas piederot pie plašākas britu stratēģijas. “Aģenti ir nogalinājuši, nogalinājuši un nogalinājuši,” Ingrems sacīja. “Daudzus, daudzus, daudzus cilvēkus.”
Ciešā Skapatiči uzraudzībā Ķirbju brigāde noslepkavoja desmitiem cilvēku. Viņu vidū bija arī sekojošie:
Šeimuss Morgans, 24 gadi. Nolaupīts, nogalināts ar šāvienu galvā un atstāts ceļa malā 1982. gadā.
Džons Korkorans, 45 gadi. 1985. gadā vērsās pie sava slepkavas ar vārdiem “Tikai tā mierīgi,” tieši brīdi pirms tam, kad viņam galvā virs kreisās auss no mugurpuses ietriecās lode. Viņam bija astoņi bērni.
Padijs Flads, 29 gadi. Turēts gūstā un spīdzināts divus mēnešus, tad nogalināts un pamests ceļa malā. Pēc divpadsmit gadiem izrādījās, ka Flada noslepkavošana bijusi kļūda – viņš bijis nevainīgs.
Šis saraksts ir garš.
Skapatiči uzraudzītāji paši ķērās pie galējiem līdzekļiem, lai tikai nosargātu savu labāko aģentu. Ņemsim kaut vai gadījumu ar Frančesko Notarantonio, Skapatiči bērnu dienu paziņas Viktora tēvu. Savulaik vecākais Notarantonio – kurš kopā ar Skapatiči bija internēts Longkešas bāzē – baudīja sīksta ĪRA kaujinieka slavu. “Pat toreiz, kad uz šejieni atbrauca karaliene,” Viktors man stāstīja, un viņa balsī ieskanējās zināma triumfa nots, “tas vēl bija pirms lielajiem Nemieriem, manu tēvu arestēja un uz pāris dienām paturēja aiz restēm, lai būtu droši, ka karalienei nekas slikts nenotiks.” Taču 1987. gadā vecais vīrs bija atmaidzis un aizgājis pensijā – gan no sava taksista darba, gan ĪRA. Ap to laiku kāda ietekmīga protestantu banda bija tikusi pie augstu stāvoša ĪRA biedra apraksta. Grupa turēja aizdomās Skapatiči un nosūtīja benžu komandu viņu nogalināt. Kad slepkavas jau bija Skapatiči uz pēdām, satrauktie briti viņus novirzīja uz citu itāļu izcelsmes ĪRA vīru, veco Notarantonio. Drīz pēc tam Notarantonio jau gulēja miris paša guļamistabā, nošauts ģimenes acu priekšā.
Sarunā ar Martinu Ingremu, bijušo spiegu vervētāju, es izteicu pieņēmumu, ka Skapatiči gadījumā britu stratēģija jau bija kļuvusi nevadāma.
“Nē, es tā nedomāju,” viņš atbildēja. “Manuprāt, viss notika precīzi pēc plāna.”
“Tātad jūs domājat...”
“Es nedomāju, es zinu. Viņš rīkojās pēc priekšrakstiem.”
Tātad britu valdība zināja par Skapatiči pastrādātajām slepkavībām?
“Kā tad,” viņš atteica. “ĪRA bija raksturīgs kāds aizspriedums: ja tu esi netīrs – proti, ja tu esi nogalinājis, – tad tu nevari būt britu aģents.” Skapatiči šo maldīgo uzskatu izmantoja savā labā. “Viņa labākā aizsardzība,” Ingrems turpināja, “bija turpināt slepkavošanu.”
Ja tā ir taisnība, tad britu spiegošanas dienesti ĪRA ir pieveikuši, apelējot pie tās pārliecības, ka Apvienotā Karaliste neupurēs pati savus pavalstniekus – īpaši jau izlūkdienesta aģentus.
Belfāstā es satikos ar Denisu Donaldsonu, vienu no Sinn Féin līderiem un ĪRA veterānu, par kuru runā, ka viņš vadījis ĪRA izlūkošanas spārnu. Viņš ir tautas varonis, kurš Nemieru pirmajos gados vadīja bada streikus. Britu izmeklētāji apgalvo, ka Donaldsons apceļojis pasauli, kultivējot kontaktus ar teroristiem Spānijā, Palestīnā, Salvadorā un citur. Ja nu ĪRA kādreiz ir bijis īsts dzelzs vīrs, tad tas ir viņš.
Mēs sēdējām pie viņa virtuves galda, un viņš smēķēja, lādēdams britu “iejaukšanos” un “sazvērestību”. Mūsu saruna jau bija ilgusi kādas pāris stundas, kad es beidzot pamanīju, ka neuzkrītošais televizors virtuves stūrī pie griestiem nemaz nav nekāds televizors. Tas bija drošības monitors, un tobrīd tajā bija redzamas mājas parādes durvis, pa kurām es biju ienācis. Es ievēroju arī dzelzs durvis, kas noslēdza mājas otro stāvu, veidojot sava veida nocietinājumu.
Kad es nosaucu Skapatiči un Fultona vārdus, Donaldsona pleci saguma. “Es vēl aizvien nespēju tam noticēt,” viņš teica. “Ak, Dievs.”
Viņa seja likās sakritusies un pelēcīga – tā izskatās cilvēks, kurš sajūt tuvojamies galu. Pāris nedēļas pēc mūsu tikšanās Īru republikāņu armija nolika ieročus. ĪRA sakāva vairāku apstākļu sakritība – pārmaiņas pasaules attieksmē pret terorismu, politiskā partnera Sinn Féin neapšaubāmie panākumi un pastāvīga britu spiegu iefiltrēšanās.
Dienā Fultons strādāja par krāsotāju un balsināja Daunas grāfistes ēku ložu sacaurumotās sienas, bet slepenībā viņš gatavoja bumbas, darbojoties nelielā spridzināšanas ekspertu komandā, kas strādāja gan Ziemeļīrijā, gan Īrijas Republikā. Dažas no viņu bumbām uzspridzināja militārus objektus. Citas – civiliedzīvotājus. Reizēm Fultons varēja kādu misiju izjaukt. Bieži vien tas nebija viņam pa spēkam.
1993. gada sākumā Fultons un viņa spridzinātāju brigāde bija uzgājuši bumbu un raķešu detonēšanas līdzekli, kas nebija tik neveikls kā vadi. Viņi spridzekļiem pierīkoja fotosensorus, ko iedarbināja ar zibspuldžu palīdzību. Nelaime tikai tāda, ka citi uzzibsnījumi – spēcīgas auto gaismas vai tūrista vienreizlietojamā fotoaparāta zibspuldze – varēja bumbu aktivizēt pirms laika.
Britu izlūkdienesti, cenšoties ar sadarbības palīdzību kontrolēt ĪRA metodes, slepeni nodeva viņu rokās šīs problēmas risinājumu: jaunu tehnoloģiju – infrasarkano zibspuldzi, – ko varēja iegādāties tikai Amerikā. Fultona uzraudzītāji piedāvājās visādā veidā atvieglot ĪRA iepirkumu braucienu uz Ņujorku, un MI5 aģents ar Concorde šķērsoja okeānu, lai pirms Fultona ierašanās par visu vienotos ar attiecīgajiem amerikāņu dienestiem. “Runa ir par teroristisku organizāciju, kas izvērsa darbību Amerikā,” Fultons man teica. Un, lai tas notiktu, bija vajadzīga sadarbība. “Tas bija diezgan vērienīgs pasākums.”
Fultons, bruņojies ar vairākiem tūkstošiem dolāru, devās uz Ņujorku, slepeni satikās ar saviem uzraudzītājiem, nokārtoja darījumu un atgriezās Ziemeļīrijā, gatavs radīt jaunu nāvējošu ieroci. ĪRA šo jaunieviesumu pieņēma, un tas bija tik noderīgs, ka drīz vien piesaistīja arī citu teroristisko grupu ievērību, un tās pielāgoja infrasarkano staru fotosensora bumbu savu karu vajadzībām. Šodien to pret britu un amerikāņu karaspēkiem pielieto irākiešu nemiernieki.
Britu un amerikāņu stratēģiju – nemiernieku pieskatīšanu, tiem palīdzot – šķiet, noteica grūti izprotama loģika; tas ir princips, pēc kura vadās kaujinieks, kurš, mēģinot precīzi notēmēt uz savu pretinieku, nogaida, kamēr tas izdarīs dažus trāpīgus šāvienus. Kad Fultons ar saviem uzraudzītājiem devās uz Ņujorku, viņš sniedza vērtīgu informāciju par ĪRA jauno taktiku. Taču katrs šāds solis, kas ļāva teroristus labāk izprast, lika spert arī nākamo un tad vēl vienu, un vēl vienu. Par informāciju nācās dārgi maksāt.
Teiksim, Ņūrijā, neilgi pirms Fultona brauciena uz Ņujorku, garām kanālam, kas plūst cauri pilsētas centram, brauca policiste vārdā Kolīna Makmareja un viņas kolēģis Pols Sleins. Otrpus kanālam kāds ĪRA vīrs iedarbināja zibspuldzes iekārtu, un no auto režģa, kur tā bija paslēpta, izlidoja maza raķete. Tā ietriecās Makmarejas mašīnā, ievainojot Sleinu – viņš šajā uzbrukumā zaudēja abas kājas – un uz vietas nogalinot Makmareju.
Kad mēs ar Fultonu pārrunājām viņa asiņaino karjeru, viņš man sacīja, ka Makmarejas nāve esot vienīgā, ko viņš patiesi nožēlojot. Es pajautāju, kāpēc, un Fultona rokas gaisā uzzīmēja visiem saprotamo smilšu pulksteņa simbolu – “sieviete”. Radās gandrīz tāds iespaids, ka viņš negrib to izrunāt skaļi: viņš bija izveidojis pats savu spridzinātāja un spiega morālo kodeksu, vārdos neizteiktā sarakstā uzskaitījis zvēriskus noziegumus, kurus atsakās pastrādāt. Acīmredzot pie tā piederēja arī sievietes noslepkavošana.
Arī citiem nācās maksāt, piemēram, Oīnam Morlijam, Fultona spridzinātāju brigādes loceklim. Sešus gadus darbojies kā zema ranga ĪRA biedrs, Morlijs pielika šai karjerai punktu un no organizācijas novērsās. Varbūt viņš to izdarīja tāpēc, ka mīlēja savu draudzeni un viņas mazos bērnus no iepriekšējām attiecībām. Varbūt kāda iekšēja ĪRA konflikta dēļ. Varbūt tāpēc, ka savos divdesmit divos gados jau jutās vecs.
Tajā Lieldienu svētdienas vakarā Morlijs un viņa draudzene nolika bērnus gulēt un pievērsās izlietnei, kas bija pilna ar netīriem traukiem. Viņa mazgāja, viņš slaucīja. Pie durvīm kāds pieklauvēja. Morlija draudzene noslaucīja rokas, piegāja pie durvīm un tās atvēra. Divi bruņoti vīri maskās pagrūda viņu malā un sagrāba Morliju. Viņi izvilka viņu dārzā un piespieda nogulties zemē. Viens no vīriem, kuru sejas slēpa maskas – daži avoti saka, ka tas bijis Fultons –, pacēla jaudīgu automātisko šauteni un divreiz izšāva uz Morliju. Pirmā lode trāpīja viņa kreisā augšstilba mugurpusē. Automātiskie ieroči pēc šāviena mēdz uzslieties augstāk – otrā lode ieurbās muguras lejasdaļā.
Tikpat strauji kā ieradušies, vīri pazuda.
Ātrā palīdzība aizveda Morliju uz slimnīcu. Viņa māte Ailiša, padzirdējusi par notikušo, ieradās tūlīt pēc tam. Apšaudes Ziemeļīrijā bija pierasts dzīves veids, un viņa sagaidīja, ka dēls vienkārši piecelsies no gultas un iznāks pa durvīm – kā viņa radinieki, kā viņa draugi, kā Lācars. Bet tad uzgaidāmajā telpā ieskrēja medmāsa un teica: “Lūdzu, nāciet ātrāk!”
Ailiša devās uz operāciju zāles durvīm, bet kāds viņu apturēja pie sarkanas līnijas, kas bija novilkta uz grīdas – viņa varētu pacientu inficēt. Viņas dēls gulēja uz operāciju galda telpas vidū. Pienāca kāds ārsts un teica: “Mums neizdevās viņu glābt. Tagad tas ir tikai dažu minūšu jautājums.” Ailišai ir aizdomas, ka ārsts viņu nelaida pāri līnijai ne jau infekcijas briesmu dēļ, bet gan aiz līdzjūtības – lai viņai nevajadzētu skatīties uz dēla atkailināto ķermeni, pilnu ar instrumentiem, caurulītēm, vadiņiem.
To visu Ailiša man pastāstīja, sēžot savā dzīvojamajā istabā, un visu stāsta laiku viņa vērās vienā grīdas punktā kaut kur sev pie kājām. Viņa runāja ar piepūli. “Es to atceros kā šodien – to sarkano līniju,” viņa sacīja un pacēla roku gaisā, turpat pie saviem ceļiem, it kā pabužinot maza puisēna matu ērkuli. “Man vajadzēja stāvēt aiz tās sarkanās līnijas, un viņš tur mira... Droši vien pagāja kādas piecas minūtes, bet man tās likās tikpat kā piecas stundas... Man neļāva iet pāri sarkanajai līnijai.”
To pateikusi, viņa ilgu laiku sēdēja klusēdama – bužinot neredzamā zēna matus un noraugoties uz neesošo sarkano līniju. Tajā brīdī gan viens, gan otrs likās reālāki par jebko citu visā Ziemeļīrijā.
“Es zinu, ko tu esi sastrādājis, puikiņ.”
1994. gadā Belfāstas konspiratīvajā mājā Skapatiči turpināja pratināt Fultonu. Viņa uzdotie jautājumi bija saistīti ar kādu autofurgonu. Telefonu. Slepkavību.
To bija izplānojis Fultons. Līdztekus savam ĪRA spridzinātāja darbam viņš specializējās arī sagādes lietās – elektronika, ieroči, transporta līdzekļi. Reizēm viņš preces nozaga, citreiz – kā braucienā uz Savienotajām Valstīm – tās sarūpēja viņa britu uzraudzītāji. 1994. gadā, kad ĪRA līderiem bija vajadzīgs mobilais telefons, no kura notikušajām sarunām pēc tam nevarētu izsekot, un nevienā noziegumā neiejaukts auto, viņi vērsās pie Fultona. Skaidrs, vienā mierā. Fultons gan vienu, gan otru dabūja no saviem uzraudzītājiem, kuri tām pierīkoja savas spiegošanas iekārtas. Drīz pēc tam ĪRA mēģināja nogalināt Dereku Martindeilu, augsta ranga policijas detektīvu, bet bruņotiem policistiem izdevās potenciālos slepkavas arestēt viņu furgonā netālu no Martindeila mājas. Tas bija Fultona auto. ĪRA, kam bija aizdomas, ka misiju izgāzis kāds ziņotājs, uzsāka plašu iekšējo izmeklēšanu.
Tikmēr policija arestēja visus, kas varētu būt kaut vai attāli saistīti ar šo lietu, ieskaitot Fultonu. “Kā labā tu strādā?” viņam prasīja. Fultons cieta klusu.
Pēc kāda laika policija viņu atbrīvoja, un ĪRA nekavējoties pieprasīja, lai Fultons ierodas Belfāstas konspiratīvajā mājā, kur Skapatiči viņu nopratināja. Citā istabā sēdēja kāds tuvs Fultona radinieks, kurš arī gaidīja sarunu ar Skapatiči.
Pratinātājs piebakstīja Fultonam. “Ko tu viņiem pateici?”
“Neko.”
Fultons runāja patiesību. Viņš neko nebija zinājis par tādu atentāta mēģinājumu.
Skapatiči viņam neticēja. Viņam bija aizdomas, ka patiesībā Fultons ir iesaistīts ne tikai Martindeila lietas nodevībā vien.
“Tu sagādāji telefonu un auto, kas tika izmantoti šajā darbā. Tā nevar būt sagadīšanās.”
Fultons visu noliedza, jo viņam nekas cits neatlika. Atzīties kādā pārkāpumā – vienalga, kādā – nozīmētu nekavējošu nāvessodu.
Viņa liegšanās iedarbojās. Skapatiči nebija drošs. Viņam vajadzēja vairāk laika. Tāpēc viņš Fultonam lika pēc pāris dienām atgriezties uz nākamo pratināšanas raundu. Un paņemt līdzi savu radagabalu.
Fultons tūlīt pat pieprasīja tikšanos ar saviem uzraudzītājiem un darīja viņiem zināmu, kā viņam pašam likās, satraucošu jaunumu: Skapatiči kaut ko uzodis.
“Tas nekas, mums tur ir savējais,” viņam atbildēja. “Par to nebēdā.”
Fultonam neatlika nekas cits, kā ar visu radinieku atgriezties uz nākamo nopratināšanu. Skapatiči
uz viņu atkal izdarīja pamatīgu spiedienu. Fultons arī šoreiz turpināja visu noliegt. Skapatiči
viņu vēlreiz palaida vaļā un lika ierasties vēl vienu reizi.
Mašīnā, kad viņi ar radinieku jau brauca projām, Fultons pasūdzējās par to, ka nāksies atgriezties uz trešo nopratināšanu. Radinieks pavērās uz viņu pilnīgā neizpratnē. “Uz kādu trešo nopratināšanu?” Fultona galvā atskanēja brīdinājuma signāls. Uz trešo nopratināšanu viņš bija izsaukts viens pats. Vēlāk tajā pašā dienā kāds britu vervētājs, tikai ne viņējais, Fultonu slepeni uzmeklēja, lai dotu neoficiālu brīdinājumu. “Nebrauc uz to nākamo sarunu,” viņš sacīja. “Tu neatgriezīsies mājās.” Fultons no Belfāstas aizbrauca un sāka slēpties.
Pēc vairākām sarunām uz 13. perona Fultons mani uzaicināja pie sevis uz mājām. Tas ir dārgs dzīvoklis ar nopietnu apsardzi un skatu uz kādu labi pazīstamu Londonas vietu.
Dzīvoklī Fultons sāka gatavot vēršgaļas sautējumu podiņā. Kamēr tas bija cepeškrāsnī, viņš izžāva izmazgāto veļu. Tad noņēma plastmasas turētāju no alus kārbu sešpakas un ar mazām šķērītēm pārgrieza tā gredzenus. Tā ir labāk, viņš paskaidroja, “mazītiņajām zivtelēm un jūras kustonīšiem.” Pēkšņi ieklausījies pats savos vārdos, Fultons pasmīkņāja. “No manis iznāktu lāga mājsaimniece, vai nav tiesa?”
Pie pusdienu galda viņš runāja par Ņujorku, par to, kā viņš šo pilsētu gribētu redzēt vēlreiz. Aiz loga, netālu no mājas ieejas, strādāja celtnieku brigāde. Fultons teica, ka nekad neejot ārā, kamēr vīri tur strādā. Viņam esot bail, ka starp viņiem var gadīties kāds dzimtās puses puika.
Dažās lietās viņš atzīstas, citās – nē. “Es nevaru atzīties par atsevišķiem gadījumiem,” viņš paskaidroja – aiz bailēm no kriminālatbildības. “Bet melot es jums nemelošu.” Tajā laikā, ko mēs pavadījām kopā, Fultons bija atradis veidu, kā uz tādiem jautājumiem atbildēt – ar neko nenoliedzošu “man nav komentāru”, tikpat kā piemiedzot ar aci.
Es pavaicāju, vai viņš nogalināja Oīnu Morliju.
“Man nav komentāru.”
Es pavaicāju, vai tiesa, ka viņš pašrocīgi nogalinājis vienpadsmit cilvēku, nerunājot par nesaskaitītajiem sprādzienu upuriem.
“Man nav komentāru.”
Es pavaicāju, vai viņš par to pārdzīvo.
“Par teroristu nav iespējams izlikties,” viņš sacīja. “Man bija jāvar izdarīt tieši to pašu, ko kuram katram ĪRA vīram man līdzās. Citādi manis te vairs nebūtu.”
Fultonam ir sarežģītas jūtas pret britu izlūkdienestiem. Viņa uzraudzītāji Ziemeļīrijā pēc tās pēdējās sarunas ar Skapatiči viņu pameta. Īpašā bezmaksas telefona līnija piepeši pārstāja darboties un ar laiku nonāca autokrāvēju kompānijas klientu daļas rīcībā. Fultonam ir aizdomas, ka uzraudzītāji, uzzinājuši, ka ĪRA viņam uzrīdījusi Skapatiči, nolēma, ka no viņa iznāktu labs upuris – vēl viens viņu labākā aģenta Stakeknife uzticamības apliecinājums. Viņa vervētāji viņu nodeva.
“Viņš uzticējās cilvēkiem, kuru labā strādāja,” teica Džeina Vintere. Viņa vada cilvēktiesību organizāciju “British Irish Rights Watch”, vienu no nedaudzajām, ko respektē cilvēki abās šī nebeidzamā konflikta pusēs. “Viņš ticēja, ka dara kaut ko tādu, kas, lai arī grūts un nepatīkams pienākums, tomēr ir vajadzīga un pareiza lieta. Un tad viņš uzzināja, ka cilvēki, kuriem viņš uzticējās, nav tā cienīgi. Man liekas, tas jebkuram būtu ļoti smagi.”
Arī Skapatiči ar laiku krita. 2003. gadā Frančesko Notarantonio ģimene pieprasīja uzsākt policijas izmeklēšanu, kas drīz vien atklāja aģenta Stakeknife eksistenci. Tāpat kā Fultons, arī Skapatiči no Ziemeļīrijas aizbēga. Klīda baumas, ka viņš devies uz Itāliju, konkrētāk – uz kādu viesnīcu “La Pace”, kas atrodas Kazīno, kalnu pilsētā starp Neapoli un Romu. “La Pace” administrators man teica – jā, viņš atceroties, kā Skapatiči ieradies no Anglijas, bet, nē, par to, kur viņš devies tālāk, nekas neesot zināms. Šajā vietā pazūd Fredija Skapatiči pēdas.
Belfāstā es satikos ar Skapatiči advokātu Maiklu Flaniganu. Pilsētas rajonā, kas pazīstams kā ĪRA citadele, mēs dzērām kafiju veikalā, kas senāk bijis prezbiteriešu baznīca. Es apvaicājos par Skapatiči spiega karjeru, un Flanigans papurināja galvu. Viņš jau pirms tam šādus apgalvojumus bija nosaucis par “dezinformāciju” un sacīja, ka tā esot tikai britu propaganda. Briti, viņš teica, tikai grib apkaunot ĪRA, izliekoties, ka ir tajā iefiltrējušies. Kad es izteicu domu, ka viss šis stāsts par Stakeknife britus parāda tikpat nelāgā gaismā kā visus pārējos, viņš pasmaidīja.
Pēc dažām nedēļām, kad es jau biju atgriezies Savienotajās Valstīs, man agri no rīta piezvanīja kāds ziņu avots no Apvienotās Karalistes. Šis cilvēks sacīja: “Tas jūsu Deniss Donaldsons” – leģendārais ĪRA bada streiku rīkotājs, kurš bija ar mani ticies savā virtuvē – “tikko izslēgts no Sinn Féin, aptuveni pirms trim minūtēm. Par to, ka viņš ir britu spiegs.”
Izrādās, ka Donaldsons divdesmit gadus izspiegojis ĪRA.
Pēc manas pēdējās ciemošanās pie Kevina Fultona mēs izmetām līkumu pa Londonu. Mūsu ceļš veda garām Čelsijas kazarmām, plašam bunkuriem līdzīgu ķieģeļu ēku kompleksam, kas atrodas netālu no Bekingemas pils. Britu armija tur pusotru gadsimtu mitinājusi savus karavīrus, bet nu kazarmju apkārtne ir mainījusies, un tagad londonieši uzskata, ka tās kropļo ainavu. Aizsardzības ministrija iecerējusi pārvietot karavīrus uz citu bāzi, bet Čelsijas kazarmas pārdot mazumtirdzniecības kompānijām. Tie laiki, kad šī vieta bija noderīga, ir pagājuši.
Fultons pret to jūt zināmas simpātijas.
1981. gadā, kad viņš tikko bija sācis savas terorista gaitas, ĪRA Čelsijas kazarmās sarīkoja sprādzienu, nogalinot divus cilvēkus un ievainojot vairāk nekā trīsdesmit. Kad mēs šai vietai tuvojāmies, Fultons man norādīja uz mazām caurspīdīgas līmlentes strēmelēm pie laternu stabiem, elektrības kastēm, telefona stabiem – uz visa, kam ir kādas viras vai spraugas. Uz katras līmlentes strēmeles ir numurs, viņš pastāstīja, un tās domātas, lai noslēgtu vietu, kur iespējams paslēpt bumbu.
Ejot garām Čelsijas kazarmju galvenajiem vārtiem, Fultons pamanīja uzrakstu, kas vēstīja, ka todien notiek atvērto durvju diena, ikgadējais karavīru vervēšanas pasākums. Pāri augstajiem kompleksa mūriem es varēju saskatīt mazus puišeļus, kas rāpaļāja pa atpūtas nolūkiem ierīkotu alpīnistu sienu. Fultonam iegailējās acis. “Negribat iegriezties?” viņš apvaicājās. “Ieiesim.”
Mēs iegājām pagalmā. Tajā bija izkārtoti stendi, pie kuriem stāvēja formas tērpos ģērbti vīrieši un sievietes. Kamēr mēs klaiņojām gar ekspozīcijas vitrīnām, Fultons sāka meklēt sava kādreizējā pulka, Karalisko īru reindžeru biedrus. “Kur ta’ karaliskie īri?” viņš jautāja kādam garāmgājējam. “Vai ta’ īri nav matīti?”
Es pamanīju, ka Fultonam pie apkakles piesprausta maza zaļa nozīmīte ar uzrakstu “Karaliskie īru reindžeri”.
Visbeidzot mēs ieraudzījām pulciņu vīru, kas, izgreznojušies ar zaļiem spalvu pušķiem, stāvēja pie stenda ar teroristu bumbām. Tajā bija izstādīti nemiernieku spridzekļi no visas pasaules: Alžīrijas, Palestīnas, Irākas. Fultons bumbas aplūkoja ar zināmu lietpratību, nepārprotami kaut ko meklējot. Viņš satraucās ar katru brīdi aizvien vairāk. “Jēziņ,” viņš pie sevis noburkšķēja, “šiem te nava itin nekā no Ziemeļīrijas.” Es sapratu, ka viņš meklē pats savu rokudarbu.
Tad Fultons piegāja pie smaidīga, sarkanmataina karavīra ar platām krūtīm. “Vai ta’ jums no Ziemeļīrijas nekā vis nava?” viņš norējās. “Nekā? Nemazam nava?”
Viņa jautājuma tonis, īru akcents un dedzīgā interese piesaistīja karavīra uzmanību, un smaids apdzisa. “Nē, ser,” viņš atbildēja. “Nav gan.” Karavīra skatiens visā garumā pārslīdēja Fultona būdīgajam stāvam.
Fultons apķērās un, rokas kabatās sabāzis, pagriezās, lai ietu projām. “Nu ko,” viņš noteica, “ja šie nebūtu tādi sūda teroristi, tad varbūtās šiem arī būtu kāds pleķītis atvēlēts, ko?”
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola.
Publicēts Atlantic Monthly
2006. gada aprīļa numurā
