Divi tūkstoši sestais kalendārais

Domāt par spīti notikumiem Aizejošais gads Latvijā iesākās ar stipru salu, kas daudziem lika no jauna aizdomāties par visa pastāvošā dziļāko būtību. Pieraduši pie 21. gadsimta neērtībām, no kurām lielākās saistītas ar vietas trūkumu personālo datoru cietajos diskos vai pilsētas ielās sastrēguma stundā, mēs piepeši ieraudzījām savu atspulgu kopš bērnības aizmirstajās Sniega karalienes stiklainajās acīs un mums nepatika tas, ko mēs tur redzējām. Gads aizritēja neizskaidrojamas savstarpējās neiecietības zīmē. Jau 13. janvārī Liepājā tika aizturēts kāds 10 gadus vecs zēns, kurš piezvanījis uz policijas operatīvās vadības dienestu un lamājis policistus. Bērns zvanījis no telefona automāta Krūmu un Ziemeļu ielu krustojumā, uz kurieni nosūtīts policijas patruļdienests. Policisti huligānu aizturējuši un atveduši uz policiju, kur viņam pakaļ ieradusies māte. Sieviete bijusi neizpratnē par šādu sava dēla rīcību. Arī zēns policistiem nevarējis paskaidrot, kāpēc viņam radusies vēlme nolamāt likumsargus. Tāpat vien, nolamāt. Drīz vien garlaicības māktie dāņu karikatūristi ķeras pie zīmuļiem un piepeši viņiem sāk šķist, ka nav nekā smieklīgāka par uzzīmētu Muhamedu. Smieklīgākais visā šajā bezdomu parādē izrādās nevis zīmējumi, kas atmet karikatūras mākslu par septiņdesmit gadiem atpakaļ, bet gan musulmaņu valstu un atsevišķu iedzīvotāju reakcija. 6. februārī kāds Irānas laikraksts izsludina karikatūru konkursu par holokaustu, nez kāpēc iedomādamies, ka tā varētu ieriebt dāņiem, taču patiesībā priekšplānā izceļot filozofisku jautājumu par to, kas tad ir smieklīgais. Šis ir jautājums, kas gadu tūkstošiem nodarbinājis ebreju domātāju prātus, materializējoties hasīdu anekdotēs un Odesas humorā. Es tā arī nesagaidīju nevienu īsti smieklīgu karikatūru par holokausta tēmu, taču šajā tēmā noteikti ir zināms potenciāls, jo desakralizācija ir viens no humora elementārākajiem darbības mehānismiem. Bet 2006. gadā ebreji paši par karikatūru padara karu, uzsākot bezjēdzīgu artilērijas apšaudes apmaiņu ar Libānu. Situācijā, kad viena no pasaules spēcīgākajām teroristiskajām organizācijām atklāti karo ar vienu no pasaules militāri sagatavotākajām valstīm, civiliedzīvotāju upuri, protams, ir traģiska tēma, taču, kā lai nesmejas, lasot ziņas, ka 21. gadsimtā tiek sajaukti apšaudes mērķi, nogalināti ne tie vai pat ne tās pilsētas iedzīvotāji, bet pēc 60 raķešu palaišanas konkrētas pilsētas virzienā iet bojā vien kāda astoņdesmitgadīga sieviete, kurai neiztur sirds, redzot sava dzīvokļa postījumus. Ne mazāku neiecietību parāda Francijas jaunieši, kas aizvien turpina protestēt pret nodarbinātības politiku, aizvien vairāk radot aizdomas, ka strīdīgie darba likuma grozījumi ir tikai nejaušs iegansts, lai atkal iesistu kādai automašīnai vai no jauna aizbarikādētu kādas universitātes ieeju, garlaicīgo lekciju vietā atceroties savu vecāku puķaino jaunību. Likteņa ironijas dēļ viena šāda vēstures praktikuma laikā 24. martā notiek sprādziens Milūzas universitātes ķīmijas institūtā un vienīgais, kas tajā iet bojā, ir ķīmijas profesors, kurš pirms nepilniem četrdesmit gadiem pieredzējis tieši tādu pašu grautiņu 1968. gada studentu nemieru laikā. Roberta Koha institūts divas dienas vēlāk nāk klajā ar secinājumiem, kas izdarīti pēc vērienīgiem pētījumiem veselības novērošanas un aprūpes jomā. Secinājumi bija tādi, ka vīriešiem ir divreiz lielākas izredzes nomirt nekā sievietēm. Nomirt no kaut kā vai vispār, to es vairs neatceros, pierakstīju tikai šo frāzi, nodomādams, ka kārtējo reizi humora izjūtas trūkums izspēlējis sliktu joku ar kāda ziņu virsraksta autora atmiņu un tas uz brīdi piemirsis, ka mēs visi esam mirstīgi. 29. martā, gluži kā atgādinot par cilvēka eksistences trauslumu, Eiropas veselības un patērētāju aizsardzības komisāram Markam Kiprianu un dažiem citiem komisāriem tika pārbaudīta izelpa, lai noteiktu oglekļa monoksīda (CO) daudzumu. Precīzi rezultāti netika publiskoti, acīmredzot, lai pasargātu šo cilvēku privātumu, lai gan nekādas lielās ilūzijas par rožu aromātu izelpā mēs droši vien nelolojam. Skumjo stāstu par cilvēka mirstību papildina statistika, kas liecina, ka vislielākais risks saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām ir karjerā veiksmīgiem 40-50 gadus veciem vīriešiem, bet visbiežāk ar šīm slimībām slimo cilvēki, kurus mēs uzskatām par veiksminiekiem. Tie ir banku darbinieki, kuri, visticamāk, pārvietojas ar mašīnu, un viņiem ir mazkustīgs dzīvesveids. Turklāt viņi smēķē un saspringtā darba dēļ lieto neveselīgu uzturu. Šādus kardiologu secinājumus ziņu aģentūras izplata 10. maijā. Jau nākamajā dienā atklājas vēl kāds riska faktors. Sengaidītā un satraucošā hokeja čempionāta kliedzošākās spēles laikā tiesnesis tiek apmētāts ar dažādiem skatītāju kabatās un kājās esošiem priekšmetiem, bet viesnīcā, kurā viņš atgriežas pēc darba, tiek pastiprināta apsardze. Latvieši parāda sevi kā tautu, kas ātri apvainojas un ilgi neaizmirst, tikai, atšķirībā no ebrejiem, mums šajā mākslā trūkst pieredzes un sava mirstīguma apziņas. Sagaidījis datumu ar noteiktā skaitīšanas sistēmā zīmīgo datumu, 2006. gada 6. jūnijā kāds vīrietis ierāpies Kijevas zooloģiskā dārza lauvu krātiņā, saucot: “Dievs mani izglābs, ja viņš ir!” Pāris sekunžu laikā pie viņa piegājusi lauvene, notriekusi no kājām un pārkodusi miega artēriju. Ja Dievs ir, viņam noteikti ir laba humora izjūta. Ne velti viņš šajā gadā par savu mirstīgumu licis aizdomāties pasaules otrajam bagātākajam cilvēkam Vorenam Bafetam, kurš 76 gadu vecumā nolēma ziedot labdarībai 85 procentus savu īpašumu, tas ir, apmēram 37 miljardus ASV dolāru. Otrs viņa zīmīgākais lēmums bija beidzot apprecēt latviešu izcelsmes draudzeni, ar kuru viņš patiesībā jau sen dzīvojis kopā. Šī ziņa uz brīdi uzbudināja latviešu masu saziņas līdzekļus, taču svarīgākās apziņas svārstības, kas daudziem no jauna lika iekustināt par viedokļa veidošanu atbildīgos smadzeņu centrus, bija vērojamas jūlija otrajā pusē. Latvija kļuva par sabiedrību ar ierobežotu praidu. Zīmīgi, ka tas bija arī viens no pēdējās desmitgades pamanāmākajiem notikumiem Latvijā tiem, kas skatās no ārpuses. Oktobrī uz Latviju atbraukušais tīklveida struktūru pētnieks Aleksandrs Bards stāstīja, ka internetā atrodamo resursu analīze parādot skaidru tendenci – ja ierobežo meklēšanas parametrus ar resursiem, kas tapuši līdz 2006. gada jūlijam, Latvija tajos kopumā parādās kā simpātiska un viesmīlīga maza valstiņa. Jūlijā šī aina krasi mainās – pat tie, kas par Latviju līdz šim neko nav zinājuši, tagad ir pārliecināti, ka šeit nemīl atšķirīgos. Vienalga – krievus, melnādainos, čečenus vai gejus. Geju praida jautājums ir saasinājies tikai tajā iekļautās seksualitātes dēļ. Cilvēkus tagad vairāk uzbudina svešais, nevis savējais. Homofobi grib aizliegt homoseksuālisma demonstrēšanu, jo tā viņus pagaidām vēl uzbudina, un viņi nojauš, ka viss atļautais ar laiku pārstāj uzbudināt. Skolās vairs nemāca radikālo solipsismu, tāpēc cilvēki vairs nezina, ka nav nekāda svešā, ka viss ir tikai viņu galvās. Žēl, tā bija tāda laba teorija. Kopš 2006. gada jūlija arī mani uztrauc homofobija, lai gan patiesībā es neuzskatu, ka šie cilvēki ar izkārnījumiem kabatās ir homofobi. Īstenībā jau viņiem ir dziļi vienaldzīga tradicionālā ģimene un arī par kristīgām vērtībām viņiem ir visai attāls priekšstats. Lielākajai daļai no viņiem ir pilnīgi vienalga, ko apmētāt – pie izdevīgas politiskās situācijas viņi itin droši apmētātu kādu mazskaitlīgāku kristiešu sektu, nodedzinātu krišnaītu labdarības virtuvi vai somāliešu bēgļu nometni, labprāt iekaustītu vecos labos ebrejus vai jaunatrastos arābus, tumšā vārtrūmē atspārdītu krievus vai latviešus (tas, protams, atkarīgs no kompānijas), vai arī dedzinātu krāsnīs psoriāzes slimniekus, ja viņiem to ļautu, protams. Latentajiem krimināļiem ar Bībeli kā akmeni azotē ir nepieciešami praidi, tie viņus baro un ielīksmo. Viņi kā baciļi savairojas praidu laikā un tad pa ziemu pamazām atmirst. Tikai izturīgākie no viņiem turpina savās mājās pūdēt olas un krāt savus pašu izkārnījumus. Šie cilvēki nav likumpaklausīgi, viņi ir likumbailīgi, un iecietību viņos vairot ar izglītojošām valsts programmām diezin vai ir iespējams. Viņus pārliecina skaidrs likums un precīza policijas darbība. Skaidru likumu un precīzu policijas darbību veicina pārējās veselīgās sabiedrības noskaņojums, kurai jau nu ir pilnīgi vienalga, kurš, ko un ar ko. Sabiedrību ir iespējams audzināt un darīt iecietīgāku, bet tas notiek lēni un uzmanīgi. Tas jau notiek – ar labām filmām, ar mūziku un grāmatām. Taču – ne ar praidu. Un tur man jāpiekrīt Lato Lapsam – ne iepriekšējā gada praids, ne šīgada kaunpilnā jezga nekādu iecietību sabiedrībā nav veicinājusi un nevarēja veicināt. Praids normālā Rietumu pilsētā ir līksme un provokācija – priecāšanās par to, ka sabiedrības iecietība homoseksuāļiem garantē izpausmes brīvību. Nevienā Amsterdamā vai Berlīnē praids netiek organizēts ar mērķi “veicināt iecietību” un “informēt sabiedrību”, tā ir elementāra karnevāliska priecāšanās ar visu karnevālisko visatļautību. Visdrūmākajos viduslaikos notika vēl trakāki un ne mazāk seksuāli karuseļi. Un es domāju, ka Latvijas problēma tomēr ir iegūta padomju traumas rezultātā. No vienas puses, tā ir psiholoģiska nespēja atgūties no pazemojošas apspiestības, kas tagad tiek projicēta uz jaunu paaudzi kā uz saviem bērniem, bet no otras puses – tas rūgtums, kas palicis, tā latviešu līdz galam nerealizētā atriebība krieviem un krievu līdz galam nerealizētā atriebība latviešiem, ko gan vieni, gan otri tagad mēģina vērst trešajā virzienā. Diemžēl vienīgā iecietība, ko šis praids ir veicinājis, ir iecietība starp krievu un latviešu radikāļiem. Man šķiet, ka tā vietā, lai iemācītu iecietību, daudz būtiskāk ir iemācīt domāt. Būtiskāk ir domāt. Jā, arī audzināt bērnus, mīlēt un strādāt, cīnīties ar badu Āfrikā un klaiņojošiem suņiem Latvijā, bet līdztekus tam – domāt. Vai arī domāt pirms tam. Vai domāt pēc tam. Vai arī domāt par spīti tam, ko tu dari. Tas ir būtiskāk tāpēc, ka visu ir iespējams darīt, arī nedomājot. Man īstenībā nepatīk strīdēties, taču tas ir viens no paņēmieniem, kā likt domāt – sev un citiem, un man ir vienalga, kā tas izskatās. Es pat nezinu, kas izklausās augstprātīgāk: “es ar jums strīdos, lai liktu jums domāt” vai “es ar jums strīdos, lai liktu domāt sev”. Jebkurā gadījumā tas ir saistīts ar domāšanas procesiem, kas cilvēku atšķir no cilvēka. Jo cilvēks nekad nav viens un tas pats. Cilvēks vienmēr ir divi.