Dirty talk

Pagājušogad lords Renards atkāpies no partijas posteņa apsūdzību dēļ, ka viņš seksuāli uzmācies vairākām sievietēm un tās nepieņemami aizticis.

BBC, 20. janvārī

Vladimirs Putins: gejiem Ziemas olimpiskajās spēlēs “jāturas tālāk no bērniem”.

Guardian, 17. janvārī

Gandrīz puse pasaules bagātību pieder tikai 1% pasaules iedzīvotāju. Viena procenta pasaules bagātāko cilvēku rokās ir aptuveni 110 triljoni dolāru. Tas ir 65 reizes vairāk nekā nabadzīgākajai pusei pasaules iedzīvotāju. Šai pusei pasaules iedzīvotāju pieder tik, cik 85 pasaules bagātākajiem cilvēkiem. 70% cilvēku dzīvo valstīs, kurās pēdējos 30 gados ir kāpusi ekonomiskā nevienlīdzība. Bagātāko cilvēku 1% palielinājis savu ienākumu daļu 24 no 26 valstīm, par kurām mums ir dati starp 1980. un 2012. gadu. ASV bagātākais viens procents kopš 2009. gada piesavinājies 95% ienākumu pieauguma pēc finanšu krīzes, bet 90% kļuvuši nabagāki.

Oxfam. Working for the Few: http://ej.uz/Working2014

Lūk, daži retrospektīvi notikumi, kas šķietami ir tālu cits no cita, tomēr veido interesantu rindu, kura ļauj šo to saprast mūsdienu pasaulē.

Francijas prezidents Fransuā Olands uzliek ķiveri, sēžas uz motocikla (aiz vadītāja) un inkognito dodas uz viesnīcu tikties ar mīļāko. Paparaci pazīst viņu pēc kurpēm, kurās prezidentam neveicās būt īsi pirms tam kaut kādā oficiālā pieņemšanā (šī pastiprinātā uzmanība, kas tiek pievērsta apaviem, labi raksturo mūsdienu žurnālistiku). Olands ir izsekots, viņa mazā intriga ir atmaskota, prezidenta draudzene (nē, nē, nevis dzīvesbiedre, bet tieši draudzene, “Francijas pirmā draudzene”) satriekta paslēpjas slimnīcā, bet mediju skandāls noved pie tā, ka grāmatvedim līdzīgā sociālista reitingi sāk pieaugt – protams, starp sievietēm vēlētājām.

Pāris desmitu cinisku grūtgalvju Valsts Domē nolemj norobežot veselīgo un ziedošo krievu tautu no šaubīgajiem homoseksuāļiem, kas nenodarbina sevi ar likumīgo vairošanos. Lai gan viņiem nav ne mazākā priekšstata par tematu, kam viņi velta savus pūliņus, parlamentārieši pieņem likumu, kurā samaisa atšķirīgu seksuālo orientāciju ar pedofiliju, no putekļaina padomju portfeļa izvelk terminu “propaganda” un saviem iedzīvotājiem un apkārtējai pasaulei priecīgi liek galdā likumu, kas aizvaino jebkādus priekšstatus par veselo saprātu un cilvēktiesībām. Daļa no Krievijas Federācijas iedzīvotājiem ar jau ierastu pakalpību ņemas ziņot varasiestādēm par “homoseksuālisma un pedofilijas propagandu” savā konkrētajā Saratovā vai Liskovā; tikmēr Rie­tumu pasaule, valdot pretīgumu, cenšas paskaidrot krievu pajoliņiem, ka viņiem nav taisnība. Skandāls pēc skandāla; starptautiskie aicinājumi boikotēt ziemas olimpiādi krievu vasaras kūrortā izsauc neveiklu skaidrošanos, sak’, viss labi, lai tikai geji netuvojas bērniem, jo tiem ir jāpieaug un jāķeras pie jaunu bērnu ražošanas Dzimtenei. Sak’, citādi valsts iedzīvotāju pieaugums notiks tikai un vienīgi uz migrantu rēķina. Kā raksta šampūna reklāmā, “divi vienā”: homofobija plus rasisms.

Pirms kāda laika Lielbritānijā sākās pedofilu medības. Atskaites par kārtējā nelieša atmaskošanu presē parādījās aptuveni reizi nedēļā; galvenie elles izdzimumi izrādījās žurnālisti un televīzijas personības no BBC un citām leģendāro 60.–80. gadu mediju korporācijām. Tāda sajūta, ka tajos laikos britu medijos tikuši organizēti pagrīdes ļaundarības kursi pedofilu apmācībai. Tiesa gan, izcēlās arī reliģiskās iestādes (Īrijā) un – kas saprotams – mūzikas koledžas. Daži ļaundari atmaskošanu nepiedzīvoja, piemēram, Džimijs Savils, frīks, muzikālā šova vadītājs, pazīstams labdaris, sers, kuru karaliene 1971. gadā iecēla bruņinieka kārtā. Kā atklājās izmeklēšanā, Savils izvarojis (jeb, izteiksimies daiļi, – izrādījis vardarbīgas seksuālās uzmanības zīmes) desmitiem upuru, tostarp 28 bērnus vecumā līdz 10 gadiem, 63 meitenes no 13 līdz 16 gadiem; kopumā policija atzīmēja 214 gadījumus, kuru sakarā būtu jāsāk kriminālvajāšana. Citi mediju un politiskās vides (jā, jā, viņu vidū ir arī politiķi) izvirtuļi līdz Savila vērienam neaizvelk; pieticīgākos, jaunākos un veselīgākos tiesā patlaban – teiksim, BBC dīdžeju Travisu. Runājot par politiķiem, galvenais britu liberāldemokrātu padomnieks lords Renards atkāpās no posteņa tādēļ, ka viņš it kā “nepieļaujami aizticis vairākas sievietes” (viens no gadījumiem noticis British Airways ballītē, kad viesi dejojuši lambadu; jebkuram, kurš pazīst šīs dejas kustības, kļūst skaidrs: tagad jāatkāpjas visiem vēsturiskā pasākuma dalībniekiem, pat apkopējām). Šodien, kad saceru šo tekstu, starp trim četrām galvenajām britu informācijas vietņu ziņām ir divas par pedofiliem vai līksmiem cienītājiem kaut ko pačubināt nepieļaujamā veidā. Blakus tām šodienas galvenais jaunums ir tas, ka 85 mūsu pasaules galvenajiem bagātniekiem pieder vairāk nekā nabadzīgākajai Zemes iedzīvotāju pusei (!). Saskaņā ar to pašu organizācijas Oxfam pētījumu pašā Lielbritānijā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir tikpat dziļa kā Edvarda laikos.

Protams, sekss interesē visus – un ne tikai ar savu tehnoloģiju un tās parafernāliju. Sekss, protams, ir arī nešķirami saistīts ar atražošanu, tādēļ gandrīz visas reliģijas tik paranoidāli pievērsušas tam uzmanību – jo sekss taču ir galvenais Dieva sāncensis cilvēku izgatavošanas lietā. Protams, sekss pēc tā relatīvās sekularizācijas Rietumu pasaulē kļuvis par mūsu pasaules pārņemtību, jo pats vienkāršākais, ko var izdarīt ar otru cilvēku, ir viņu izdrāzt (vai paskatīties onlainā, kā to dara citi). Un mūsdienu Rietumu pasaule pieprasa vienkāršību, vienkāršību un vēlreiz vienkāršību. Visbeidzot, sekss ir tas, ar ko var paskaidrot absolūti visu. Un šajā laukā, kuru iekārtojis Zīgmunds Freids, nenogurstoši rosās simtiem tūkstošu pašu neatlaidīgāko, disciplinētāko, vienplākšņaināko prātu jau pēdējos simt piecdesmit gadus. Jā, gandrīz aizmirsu: sekss ir brīnišķīgs politisks instruments; ar to ievilina un izklaidē vientiešus, ar tā palīdzību atmasko konkurentus, un tā tālāk.

Un tomēr. Sekss, seksuālā orientācija, seksuālās uzvedības normas nekad nav bijušas kaut kas nozīmīgs Rietumu sabiedrības politiskajā dienaskārtībā (agenda). Genders – jā, protams; kopš paša feministu kustības sākuma tas bijis šajā dienaskārtībā ierakstīts. Taču ne sekss pats par sevi. Tagad mums ir ikdienišķs tas, kas iepriekš bija tabu un kas vispār reti tika pieminēts. Kādreiz, 18. gadsimtā, ASV dibinātājtēvi cīnījās ar koloniālo metropoli un pieņēma Cilvēktiesību deklarāciju, kurā ģeniāli savienoja antīko retoriku ar kalvinistu un apgaismotāju (dīvains, taču efektīgs maisījums) cilvēku vienlīdzības idejām. 19. gadsimtā Markss uzrādīja, ka pasaules kārtības pamatā ir attiecības ar ražošanas līdzekļiem un šķiru cīņa. Tajā pašā laikā nacionālisti apgalvoja – atsaucoties uz Fihti un pat Hēgeli –, ka nācija ir dzīvs organisms. Visbeidzot, 20. gadsimtā vieni cilvēkēdāji cīnījās pret citiem zem itin ideoloģiskiem lozungiem, bet Rietumu pasaules daļa, kas vēl nebija nojūgusies, iekārtojās, pamatojoties uz trausliem, taču rūpīgi pārdomātiem priekšstatiem par cilvēku, progresu, taisnīgumu. Galu galā tieši šī daļa pieveica cilvēkēdājus, piespiežot tos atbrīvot simtiem miljonu ķīlnieku, nolikt atomieročus un sākt spēlēt mierīgus buržujus. Bet, lūk, patlaban mūsu acu priekšā notiek kaut kas dīvains. Faktiski tie ir divi dīvaini procesi vienlaikus.

Uzvarētāji tā arī nav spējuši izmantot savu uzvaru. Viņi pārstāja darboties pēc saviem principiem, nomainot tos ar primitīvu sociāldarvinisma un banālas alkatības sajaukumu. Viss, ko viņi spēj piedāvāt, ir mistiska pļāpāšana par kādu dievišķu “neredzamo tirgus roku”. Rezultātā pasaule ir sašķēlusies daudz vairāk nekā pat Aukstā kara laikos; tikai pašreizējā sašķeltība ir daudz bīstamāka – tā ir ne vien horizontāla (ģeogrāfiska; agrāk pasaule dalījās Rietumos, padomju nometnē un Trešajā pasaulē; patlaban – bagātajos un nabagajos), bet ar katru gadu arvien vairāk arī vertikāla. Proti, sašķeltība ir katrā no Rietumu sabiedrībām. Interesanti, ka tāda sašķeltība nav saistīta ar “šķiru cīņas” teoriju, kas ļāva (abpusējam labumam) iekļaut proletariātu un tā prasības sabiedrības politiskajā sistēmā. Mūsu priekšā ir kaut kas tīri arhaisks, kā mūsu ēras 3. gadsimtā Senajā Romā: bagātie vs. nabagie. Nekādu šķiru – līdz ar to nekādu vārdu, ar kuriem varētu izskaidrot, aprakstīt situāciju. Līdz ar tādas valodas (pat ideoloģiskās valodas!) izzušanu izzūd arī publiskas politikas iespēja.

Uzvarētāju uzvaru spēja izmantot citi, uzvarētie. Uzvarētie arī ir galvenie ekonomiskā neoliberālisma lietas mantinieki un turpinātāji. Labākie Aina Renda, Reigana, Tečeres un citu skolnieki ir Putins, Nazarbajevs, ķīniešu komunisti u.tml. Sabiedrībām daudz mazāk pretojoties (Aukstā kara rezultātu ietekmē), viņi savās val­stīs ieviesa tirgus ekonomiku – bez kādas šo procesu veicinošas refleksijas un nosacījumiem. Neredzamā tirgus roka rausta aiz redzamiem diedziņiem Šanhajā, Krasnojarskā, Almati, galīgi iznīcinot jebkuru iespēju apspriest, kas tad īstenībā notiek. Jo kādi gan vārdi iespējami, kad runa ir par it kā organisku, cilvēkam vispār piemītošu tieksmi pēc bagātības? Tādēļ politika – pat tajās vietās, kur vēl ir saglabājušās tās atliekas publiskā veidā, – ir pārvērtusies dažādu klanu cīņās par to, lai kaut vai uz dažiem gadiem nonāktu – ar krietnu labumu sev – šī diedziņa lomā. Šādā “politikā” apspriest vienkārši nav ko; tā vadās pēc pazīstamā principa “kāposts uzvar ļaunumu”.

Taču joks ir tāds, ka, izrādās, “kāposts” ir instrumentāls, sekundārs kā attiecībā pret “labo”, tā arī attiecībā pret “ļauno”. Par “kāpostu” var runāt ekonomisti; politiķiem un sabiedrībai šajā sakarībā nav ko teikt. Bet runāt taču vajag. Jebkurš politologs jums pateiks, ka salīdzinoši normālai politiskās (un vispār publiskās) sfēras funkcionēšanai nepieciešama tēma sarunai – un tai atbilstoša valoda, kādā sarunājas vairākums. Citiem vārdiem, vajadzīga “dienaskārtība” (agenda) – politiķu, mediju. Apspriest naudu ir bezjēdzīgi. Pirmkārt, tam nav kopējas valodas; otrkārt, vieniem tās ir pārāk daudz, bet citiem – nav vispār. Līdz ar to tas ir pārāk bīstami. Klasiskā politiskā valoda ir sevi izsmēlusi. Par ko runāt nav. So let’s talk about sex.

P. S. Protams, pati par sevi publiska saruna par seksu un tā dažādajām implikācijām ir ārkārtīgi aizraujoša. Pasaulē, kura pastāv uz rietumiem no Nemunas, var sadzirdēt sociālo vilšanos un pat svilinošu skaudību. Kādreizējā partkomu un Pionierijas Svētā Zvēresta pasaulē joprojām skan tā pati cilvēkēdāju intonācija, vienīgi nedaudz pieklusināta ar nepieciešamību palikt Svētās Neredzamās Tirgus Rokas draudzē.