Dionīss

Fragments no Gidona Krēmera grāmatas Obertöne, Berlīne, 1999

Es gribu vēl uzkavēties sapņu un sapņotāju valstībā. Es labi pazīstu šo stāvokli, un tajā bieži atradās mākslinieks, kura pretrunīgums nereti bija šokējošs. Viņš bija no Amerikas, īsts mūsu laika gara paraugs. Bez šaubām: it’s Lenny[1. Tas ir Lenijs (angļu val.).]. Man nekad nav bijis viegli tā saukt Leonardu Bernsteinu, kaut gan viņš pats vēlējās, lai tā viņu uzrunātu visa pasaule. Lenijs bija mākslinieks, kas mani bija iedvesmojis kopš seniem laikiem, un ne mani vien. Viņa Vestsaidas stāsts — jau 1963. gadā tas bija gaismas stars padomju dzīves pelēkajā ikdienā — kaut kādā ziņā tas bija mana ideālisma rezonators. Bernsteina vitalitāte, viņa pilnīgā atdeve mūzikai, spēja radīt — to visu apbrīnojuši neskaitāmie sekotāji. Taču es negribu runāt par vispārzināmo, bet pakavēties pie personiskiem iespaidiem.

Mākslinieki, bez šaubām, spēj imitēt savas jūtas. Varbūt tas viņiem pat jādara. Lenijs šajā ziņā nebija izņēmums. Tā dara lielākā interpretu daļa. Pārblīvētais koncertu kalendārs spiež atkārtoties. Taču tas ir arī jāvar. Ne ikviens spēj šodien pa jaunam interpretēt to, kas izdevies vai atrasts vakar. Tieši šajā spējā Lenijs bija dabiskāks nekā daudzi citi. Viņš meklēja risku, bet bija arī gatavs saņemt atbildes sitienus. Vienīgi mākslinieki, kuri uztver savu profesiju kā aicinājumu, nebaidās no šādas iespējas. Viņu talants dod viņiem tādu drošību, kāda nepiemīt daudziem, kas ir mazāk apdāvināti. Tieši šī kreativitāte uzstāšanos kopā ar Bernsteinu padarīja tik satraucošu. Un tas atbilda arī manam paša uzstādījumam. Nekad nebija skaidri zināms, kas gaidāms no vakara ar viņu.

Man bieži bija iespēja spēlēt ar Leniju vienus un tos pašus darbus. Ik reizi tas bija savādāk. Atšķirībā no cita liela un manis ļoti mīlēta mūziķa, Karlo Marijas Džulīni, kurš savu izpratni no reizes uz reizi padziļināja “savā” virzienā — tas attiecās pirmām kārtām uz tempu —, “mūzikas jūrai”, kurā peldējās Bernsteins, nebija krastu. Ar daudziem partneriem vai kolēģiem man ir bijusi pavisam citāda pieredze. Daudzi kustējās vienīgi mehāniski — kā vāvere ritenī, neko no sevis neienesot. Diemžēl diriģenti, kuri pavada bezmērķīgi skanošo mūziku, nav retums. Taču ne Lenijs. Viņa noskaņojošā intensitāte izmainīja visu ap viņu.

Tomēr par spīti apbrīnai, par spīti vienotajam enerģijas laukam, kādu es bieži atradu mūzikā blakus Bernsteinam, mūsu raksturos bija kaut kas absolūti pretējs. Lenijs viennozīmīgi bija Dionīss: viņš baudīja visu, cilvēkus un toņus, viskiju un rituālus. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš pirms katras uzstāšanās skūpstīja savas zelta aproču pogas — tās bija dāvana, kas viņam ļoti daudz nozīmēja. Mūzika kā “mīlasakts” viņam bija tikpat nozīmīga kā vīna garu vai cigaretes dūmu ieelpa.

Viņš bija atvērts pilnīgi visā. Ar neparastu inteliģenci Lenijs centās mūzikā un vārdos padarīt skumjas un prieku cilvēkiem dzirdamu, sajūtamu un pārdzīvojamu. Saskaņā ar moto “Tieciet apskauti, miljoni!” viņš nebaidījās apvienot savu ekshibicionismu ar gudriem TV šoviem, atraktīvu vieglo mūziku un bezgalīgiem labdarības, miera vai Amnesty International pasākumiem. Gadu desmitiem, sevi nežēlojot, Leonards Bernsteins kā mākslinieks lauzās masu apziņā. Likās, ka ģēnijs un izmanīgs menedžeris demonstrē sev pats savu “iemūžināšanu”. Un viss par prieku tiem, kas tajā piedalījās vai no tā pelnīja, un par sarūgtinājumu visiem tiem, kuri atradās ēnā vai kurus tur nobīdīja šī kūsājošā enerģija. Iespējams, ka viņa simbioze bija arī Jaunās pasaules mākslas paraugs. No Toskanīni līdz Maiklam Džeksonam: apsviedīgums, kas sapārots ar mūziku. Viņa dotības, pasaules pilsoņa ambīcijas, emocionālā augstsirdība: viss pašsaprotami uzrunāja ļaudis. Ideālists un vienlaikus patērētājlaikmeta bērns, viņš tomēr nedeva iemeslu — pat ne skauģiem — pret sevi izturēties ar ļaunumu. Jo nedrīkst aizmirst vēl ko būtisku: Lenijs iemiesoja arvien retāk sastopamu pirm-mūziķa tipu. Mūsu laikmetā komponists — vai tas būtu Stravinskis, Štokhauzens, Hence vai Bulēzs — reti kad nostājas uz skatuves. Kad viņi to dara — Bulēzs drīzāk bija izņēmums —, viņi uzved savus darbus. Tikmēr Bernsteins turpināja tradīciju, kuru 20. gadsimta sākumā bija iesācis viņa gara radinieks Gustavs Mālers.

Bet vēl vairāk mani Bernsteinā fascinēja viņa spēja pārliecinoši atveidot polaritāti un intensitāti. Šeit dionīsiskais darbojās īpaši spēcīgi. Manī tas viss bija noglabāts daudz dziļāk. Lai gan tas sāka izpausties arī bez viņa, tomēr es jutu, ka tieši Bernsteins un viņa māksla mani atdzīvina atvērtībai. Vienlaikus ideāls manī nepieļāva nekādu piekāpšanos pasaulīgajam, kam Lenijs pastāvīgi maksāja nodevas. Tomēr ar skaņām viņam izdevās mani saistīt bez iebildēm. Taču pretrunas starp mums saglabājās. Īpašības, kuras es apskaudu jau kopš bērnības — vieglums, spēja pakļauties mirklim, baudīt dzīvi un tai uzticēties, bija manī kaut kur aizķērušās. Pretēji man Bernsteins sprēgāja no enerģijas. Bija tā, it kā es viņā slepeni gribētu saskatīt sevi.

Vīne. 1982. gads. Mēs satikāmies Brāmsa koncertā, kuru vienlaikus ierakstīja gan audio, gan video, kā tas parasti notika ar Lenija pasākumiem. Mēs ar Bernsteinu mūzikā sapratāmies pasakaini. Man diez vai ir nācies strādāt ar citu diriģentu, kam abi darbi, īpaši dubultkoncerts, tā būtu asinīs. Daudziem trūkst vai nu pārskata vai substances, vai abu divu. Pēc koncerta sasprindzinājuma es, neraugoties uz panākumiem, jutos pilnīgi salauzts. Tiekšanās pēc Brāmsa skaņu pasaules nozīmīguma un pilnības bija sajaukusies ar kādu nospiedošu baiļu sindromu: vienkārši visu aizmirst. Tomēr uzbudinājums, kā bieži šādos ekstremālos gadījumos, bija sevišķs. Lenijs vienmēr daļu savas enerģijas un spēka novadīja uz solistiem. Tās bija kādas apgarotības vibrācijas, par kurām ir tik grūti runāt un kuras ļauj pacelties pāri mūzikai.

Vakarā es vientuļš un izsmelts atrados kādā no apgrūtinošajām pieņemšanām ar tā saucamajiem svarīgajiem cilvēkiem, vispārējo badakāsību un tukšo mēļošanu. Manas personiskās domas bija taipus kontinentiem, kur tās gan diez vai tiktu laipni sveiktas. Bija pagājusi stunda. Visu viesību laiku, par spīti smalkajai sabiedrībai, es jutos tukšs un pamests. Pirms atstāt telpu, es mēģināju vēl pateikties Bernsteinam, kurš sēdēja savā kompānijā nostāk. Patiesībā es vienkārši pieklājības pēc negribēju aiziet neatvadījies. Lenijs kā vienmēr bija pati uguns, ko vēl pastiprināja alkohols. Viņš mani noskūpstīja un uzstāja, lai es apsēžos viņam līdzās. Ievērojis manas skumjas un nospiesto garastāvokli, viņš impulsīvi mēģināja dot man padomus. Ar visu pārliecības spēku viņš mēģināja pateikt, ka man neesot nekāda iemesla justies tik nožēlojami. Es taču esot spēlējis “kā Dievs”, es esot “ģēnijs”. Mans samulsums auga augumā. Bernsteins neatkāpās, viņš zinot, ka man esot personiskas grūtības, taču viss atkal nokārtošoties. Viņa nenogurstošais, eiforistiskais gars turpināja mani uzrunāt jautājuma formā. Es sēdēju, aizvien vairāk apjucis, jau burtiski viņa rokās. Vai man esot draugi vai draudzenes? “Tell me what makes you happy,” Lenija aizsmakusī balss skanēja arvien neatlaidīgāk. “You really deserve to be happy! You have to do something!"[2. Saki, kas tevi dara laimīgu? Tu patiešām esi pelnījis būt laimīgs! Tu esi kaut ko paveicis!]

Vēl vairāk apjucis, nespēju saprast to citādi, kā personisku mājienu: “Saki, ko tu gribētu? Kas tev ir svarīgi? Do you like to make love?"[3. Vai tu gribētu mīlēties?] Es nezināju, ko atbildēt, lai gan jutu, ka viņš vienkārši grib mani labāk izprast. Tad Bernsteins uzaicināja mani nākošajā dienā aiziet līdz Prāteram[4. Prāters — izklaides parks Vīnē, kur sevi piedāvā homoseksuālie prostitūtas.]. Lai es viņam piezvanot, un atkal man nācās viņam paskaidrot, ka es negribu. “Why?"[5. Kāpēc? (visi angļu val.)] Viņš izklausījās pārsteigts. Kad es paskaidroju, ka nespēju pārvarēt savu biklumu, viņš apsolīja, ka piezvanīšot man pats.

No rīta es ļāvos notikumu gaitai, bet biju priecīgs, kad līdz pusdienas laikam no viņa nekas nebija dzirdams, un atstāju viesnīcu. Pēc pusdienām mani gaidīja zīmīte: “Zvanīja maestro Bernsteins un izteica nožēlu, ka jūs esat prom.” Vakarā koncertā mēs atkal satikāmies. Kā klājoties šodien, Bernsteins apjautājās gandrīz jau tēvišķi, un man kļuva kauns par savu bēgšanu.

Pēc dažiem gadiem, 1986., mēs Londonā mēģinājām viņa Serenādi. Es to biju spēlējis jau iepriekš, arī kopā ar Bernsteinu. Sakarā ar viņa dzimšanas dienu mums bija neliela Eiropas turneja kopā ar Londonas simfonisko orķestri. Man Serenāde joprojām patika, un es centos no skaņdarba panākt maksimumu. Lai gan vēl bija tikai mēģinājums, es viss biju tajā. Kamēr es tik pašaizliedzīgi grimu vijoles balss augstumos, Lenijs, apbrīnā mani uzlūkodams, pēkšņi un skaļi ierunājās visa orķestra priekšā: “Tu izklausies tik skaisti! Tu esi tik brīnišķīgs! Vai es varu tevi apprecēt?”

Nokaunējies es spēlēju tālāk, mēģinādams skatīties uz viņu draudzīgi. Mazliet vēlāk Bernsteins turpināja: “Es pat nenojautu, ka esmu uzrakstījis tik labu gabalu.” Kā tas bija jāsaprot? Es pats drīzāk centos pakārtoties šīs mūzikas garam. Vienlaikus es jutos kā viņa nodomu, viņa žestu skanošs iemiesojums. Visā situācijā vienkārši varēja pazīt Lenija narcismu, un manai spēlei bija piekritusi spoguļa loma. Kam no tā bija labums? Varbūt Platonam? Galu galā Serenāde ir komponēta, balstoties uz Platona mīlestības izpratni. Filozofs pavisam droši būtu smējies. Lai kā arī būtu: mana attieksme pret Leniju, tāpat kā viņa pret mani, un abu mūsu pret viņa mūziku, palika viennozīmīga. Platoniska.

Mūzika mūs daudzas reizes sanesa kopā arī turpmāk. Taču šodien, pēc Bernsteina nāves, ir sāpīgi apzināties, ka ārpus darba starp mums tā arī neradās patiess dialogs. Varu apgalvot, ka tam ceļā stājās daudzas manas aiztures, taču arī fakts, ka viņš pastāvīgi grozījās prožektoru gaismā un tur viņu pavadīja konkrētas ēnu figūras. Pateicīgs gadījums raksturu analīzei? Vilhelms Reihs pavisam noteikti varētu mēģināt nonākt pie mūsu traucējumu cēloņiem.

Tomēr satikšanās ar Leniju varētu pamācīt, kā spēj saistīties būtiskais un nebūtiskais, domāšana un paļāvība, kā pretrunas kļūst par vienību. Viņa Mālera interpretācijas saglabāsies kā mūsu laika dokuments, viņš pats visā savā pretrunīgumā — kā viens no mūsu gadsimta patiesi radošiem gariem. Par nožēlu, pārtrauktā kopdarbība nav aizvietojama, tāpat kā neaizvietojams ir pretrunīgais līksmības gars, ko viņš iemiesoja.

Mana auss ļipiņa, kurā Lenijs aiz sajūsmas iekoda pieņemšanas laikā pēc mūsu pēdējā Ņujorkas koncerta, vairs nesāpēja jau nākošajā dienā. Tikai mūsu kopēji panāktās skaņas var liecināt par manu apbrīnu un mūsu viļņu vienādo garumu. Divas lāses pagātnes ūdenskritumā.

No vācu valodas tulkojis Uldis Tīrons

 RL mājaslapā lasāma Ulda Tīrona un Ilmāra Šlāpina saruna ar Gidonu Krēmeru 1000 mazu Gidonu.