Papīra spožums un posts
Multiplikāciju sēriāla
Simpsoni autors Mets Greinings savā otrajā darbā
Futurāma pievērsās nākotnei, proti, 3000. gadam. Vienā no sērijām multfilmas varoņi ierodas Marsa universitātē, kurai pieder lielākā literatūras kolekcija universā. Kad krionikas produkts, 20. gadsimta cilvēks Frajs, ielūkojas caur logu bibliotēkā, tā ir gandrīz tukša, vienīgi zāles vidū stāv galds ar diviem diskiem:
Disc 1: Fiction” un
Disc 2: Non-fiction, proti, vienā atrodas daiļliteratūra, otrajā – visa pārējā literatūra.
Kā zināms, zinātniskā fantastika parasti vēstī vairāk par tās uzrakstīšanas laiku nekā par nākotni. Jābūt lielam optimistam, lai uzskatītu, ka pēc tūkstoš gadiem cilvēki vēl arvien informāciju glabās diskos. Kā Džons Medokss rakstīja
Scientific American 1999. gada decembra numurā, mēs nevaram paredzēt zinātnes un tehnoloģiju attīstību, spriežot pēc tā, kas mums ir zināms un interesē šobrīd, par to liecina tas, ka 20. gadsimta sākumā cilvēkiem pat nebija nojausmas par tiem jautājumiem un problēmām, kurus uzdeva zinātnieki 20. gadsimta vidū, par aiznākamo tūkstošgadi pat nerunājot. Tāpēc ideja par papīra grāmatu aizvietošanu ar diskiem ir mūsu laikmeta vīzija.
Šī vīzija jau tiek realizēta dzīvē. Piemēram, Teksasas universitātē Ostinā no bakalaura programmu studentiem domātās bibliotēkas tika aizvāktas 90 000 grāmatas, to vietā iekārtojot kaut ko datorklasei līdzīgu un atstājot vienīgi dažas vārdnīcas un enciklopēdijas [1.
The New York Times, 15. 05. 2005.]. Kā izteicās Džinīva Henrija no Raisa Universitātes Hjūstonā: “Bibliotēka nav vis telpa, kur turēt grāmatas, bet gan vieta, kur cilvēki apmainās ar domām. Te sarunājas, nevis cieši skatās grāmatā.” Šādā bibliotēkā studentiem tiek iemācīts strādāt ar internetu, izmantot datu bāzes vai sadarboties kibertelpā, kad kopīgi jāstrādā pie kāda “projekta”.
Protams, bibliotēka ar datoriem,
CD un
DVD grāmatu vietā var izraisīt zināmu nemieru to cilvēku vidū, kas ir baudījuši ērtu bibliotēku labumus. Klusums un nevis sarunas rada īpašo atmosfēru. Tu vari pieiet pie plaukta, pēc nejaušības principa izvēlēties kādu lasāmo gabalu, par kuru līdz šim neesi dzirdējis, atsēsties un mirkli palasīt. Katrs, kurš kaut reizi turējis rokās kādu grāmatu, zina, ka vākam, papīra biezumam un faktūrai, tās formai un izmēram ir nozīme. Viena un tā paša teksta fiziskais veidols var būt ļoti atšķirīgs. Vismaz man noteikti ir bijušas grāmatas, kuras es neizlasu, jo tās nav parocīgas un estētiski baudāmas, tāpat arī ir grāmatas, kuras gribas izlasīt līdz galam tāpēc, ka tās ir ērtas un patīkamas. Datu bāzē vai Diskā 1 un 2 šie prieki iet secen.
Protams, vienmēr var gadīties, ka runa ir tikai par ieradumiem un aizspriedumiem. Piemēram, nesen žurnālā
Economist [2.
Economist, 06. 08. 2005.] bija rakstīts, ka pētījumi par datorspēlēm liecina, ka tās nerada īpašu pieradumu, vismaz ne cilvēkiem, kam nav tendence aizrauties arī ar azartspēlēm un visu ko citu, un ka attieksmi pret datorspēlēm un to kaitīgumu visticamāk nosaka piederība noteiktai paaudzei. Tā ka pilnīgi iespējams, ka nākotnes cilvēki nelasīs papīra grāmatas, lūkosies tikai ekrānos un diskusijas par grāmatu priekšrocībām viņi pielīdzinās jautājumam, ar ko māla plāksnītes vai pergaments ir labāks vai sliktāks par papīru.
Diemžēl neviens šobrīd nevar pateikt, vai tā patiešām būs, tā paša iemesla dēļ, ka neviens nav spējīgs droši prognozēt nākotni. Andris Rubenis grāmatā
Praktiskā ētika rakstīja, ka tad, kad ieviesa radio, nevienam nebija pat nojausmas par tiem daudzajiem veidiem, kā šo tehnoloģiju var izmantot. Vēl nesen šķita, ka televīzija un internets varētu izkonkurēt radio, bet šobrīd aizvien biežāk tiek runāts [3. Piemēram,
Economist 11. 06. 2005.], ka digitālās tehnoloģijas paver pavisam jaunas iespējas radio (kanālu daudzums, ieraksta funkcija, satelītu izmantošana), un radio noteikti izdzīvos. Kāpēc lai neizdzīvotu grāmata?
Pārspīlētas papīrfobijas piemērs ir prakse, ko savulaik rakstā
Lielais grāmatu slaktiņš aprakstīja pazīstamais grāmatniecības vēsturnieks Roberts Dārntons [4.
The New York Review of Books, 26. 04. 2001.]. Astoņdesmitajos gados daudzu bibliotēku darbinieku vidū esot nostiprinājusies pārliecība, ka papīrs ir ārkārtīgi trausls materiāls un to saglabāt uz ilgu laiku nebūs iespējams. Eksperimentā, kurā tika mākslīgi nolietotas un galu galā iznīcinātas kādas piecsimt grāmatas, tika it kā pierādīts, ka grāmatas, kas izdotas laikā no 1900. līdz 1950. gadam, nenovilks pat līdz 2000. gadam. Šīs prognozes izrādījās aplamas, tomēr rezultāts bailēm un vēlmei atbrīvot telpu krātuvēs (laikam jau citām grāmatām) bija mēģinājums visus drukātos materiālus pārfotografēt uz mikrofilmām. Piemēram, 1999. gadā Britu bibliotēka esot paziņojusi, ka tā vai nu izpārdos vai iznīcinās savu amerikāņu avīžu krājumu, kas attiecas uz laika periodu pēc 1850. gada, un sev atstās vienīgi mikrofilmas. Jocīgi, ka bibliotēkas preses izdevumus pārdeva ne tikai kolekcionāriem, bet arī tiem, kas, piemēram, vēlējās avīzi, kas iznākusi viņa vai viņas dzimšanas dienā. Rezultātā daudzu bibliotēku preses izdevumu krājumi manāmi saruka. Atliek vienīgi piebilst, ka mikrofilmas izrādījās ārkārtīgi neērts, neuzticams un nedrošs iemūžināšanas līdzeklis.
Šaubas par to, ka nākotnes cilvēki varētu iztikt bez drukātām grāmatām, rada arī tas, ka līdz šim prognozes par digitālo grāmatu spožo nākotni izrādījušās diezgan kļūdainas. Kad astoņdesmitajos gados personālie datori kļuva par samērā izplatītu parādību, atradās cilvēki, kas apgalvoja, ka datori ļaus ietaupīt papīru, jo visi taču varēs lasīt tekstus uz ekrāna neizdrukājot. Atkal jāsaka – ikviens, kuram nācies izmantot “printeri”, zina, cik viegli ir pārdrukāt kaut kādā ziņā neiepatikušos teksta variantu. Dators nevis samazināja, bet daudzkārt palielināja izmantotā papīra daudzumu. Tomēr būtiski ir arī tas, ka ne jebkas uz ekrāna ir viegli lasāms – ja teksts nav sadalīts īsās rindkopiņās, lasītājs parasti diezgan ātri nogurst, lai kādi tam būtu cēloņi.
Tāpat nepiepildījās cerība, ka drīz vien cilvēki pirks viegli izplatāmus un lētus grāmatu failus. Protams, kaut vai interneta grāmatnīcā
Amazon.com jūs varat šādu failu nopirkt, piemēram, Čārlza Darvina
Cilvēka izcelsme faila formātā maksā vienu dolāru un deviņdesmit deviņus centus, turklāt nav pasta izdevumu. Tomēr īpaši liela pieprasījuma pēc šādiem failiem nav. Arī izdevniecības, šķiet, nav īpaši ieinteresētas elektronisko grāmatu izdošanā. Tā ka šajā ziņā nākotnes šoks mūs vēl nav sasniedzis.
Iespēju zeme
Tomēr daudz kas liecina, ka mūs sagaida lielas pārmaiņas un daudz kas jau ir noticis. Internets un digitālās tehnoloģijas piedāvā vai visticamāk piedāvās tādu pieejamību tekstiem, kāda cilvēces vēsturē vēl līdz šim nav piedzīvota. Tā ka es esmu cilvēks, kas ir audzis Padomju Savienībā, un vēl atceros sava veida informācijas revolūciju astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad pamazām sagruva tā saucamais dzelzs priekškars, manī šīs pārmaiņas izraisa apbrīnu. Droši vien neviens ārzemnieks nav piedzīvojis tādas izjūtas, kādas bija padomju norieta laika studentiem un vairs ne studentiem, kad viņiem izdevās piekļūt klāt kādai svešatnē izdotai grāmatai. Tas laiks ir pagājis, bet vismaz es personīgi vēl arvien izbaudu to, ka informācijas ir vairāk, nekā iespējams sagremot.
Kā zināms, jebkurš cilvēks, kuram ir vismaz minimālas iemaņas strādāt ar datoru, var internetā izlikt lasīšanai savu tekstu. Vismaz kaut kur. Tāpat ir zināms, ka tas, ja tu šādā veidā publicējies, negarantē, ka tevi kāds izlasīs, un iespējas nopelnīt ar rakstīšanu šādā veidā ir minimālas. Otrais iemesls droši vien ir pamatā tam, kāpēc pazīstamu autoru teksti internetā nav nemaz tik pieejami. Galu galā arī izdevniecības grib nopelnīt, un par tekstiem, ar kuriem var nopelnīt, tās ir gatavas maksāt, kaut vai par to, ka citi netiek tiem klāt. Kā rakstīja Pers Gedins, 19. gadsimtā rakstnieks varēja sevi uzturēt tikai ar rakstīšanu, mūsdienās tas praktiski ir iespējams tikai dažiem, tāpēc mazāk cilvēku pievēršas rakstniecībai, savukārt tas nozīmē, ka izdevniecībām nav no kā izvēlēties. Izdevniecības ir spiestas izdot aizvien jaunu nosaukumu grāmatas par samērā dārgu cenu, cerot, ka starp tām izdosies atrast vismaz kādu, kurai būs liels pieprasījums. Akadēmiskas ievirzes autoriem tās ir sliktas ziņas, jo izdošanas izmaksas sadārdzinās un cerības labi nopelnīt ar akadēmiskām grāmatām ir visai nelielas. Universitāšu mācībspēki un institūtu darbinieki raksta darbus, lai nodrošinātu savu akadēmisko statusu (tas ir tā saucamais
“publish or perish” vai “publicējies vai iznīksti” princips). Rezultātā izdevniecības, kas vispār nodarbojas ar akadēmisko izdevumu publicēšanu, ir bāztin piebāztas ar manuskriptiem, ko kāds vēlas izdot. Pers Gedins secina, ka labai literatūrai būs nepieciešams valsts atbalsts, lai gan līdz šim tā ir bijusi viena no kultūras sfērām, kas nav bijusi gandrīz pilnībā atkarīga no valsts dotācijām. Bet Dārntons risinājumu redz elektroniskajās grāmatās. Proti, pēc viņa domām, drukāto grāmatu aizvietošana ar elektroniskajām ir utopija, kas radās reizē ar datoriem jau 40. gados, bet digitālajām grāmatām ir savs pragmatiskais aspekts, un tas varētu būt tādu grāmatu publicēšana, kas ir būtiskas, bet interesantas šauram cilvēku lokam.
Digitālās grāmatas priekšrocība ir tā, ka to var viegli pavairot un izplatīt. Sliktums ir tas, ka tā jālasa no ekrāna. Džeisona Epšteina secinājums rakstā
Lasīšana: digitālā nākotne ir tāds, ka drīzāk digitālās tehnoloģijas noderēs, lai grāmatas varētu ērti un brīvi drukāt. [5.
The New York Review of Books, 05. 07. 2001.] Proti, viņaprāt nākotnē mums būs pieejamas tādas kā publiski lietojamās drukas mašīnas – cilvēki izvēlēsies, teiksim, internetā grāmatu, ko vēlas izlasīt, pasūtīs, samaksās, drukājamā iekārta saņems grāmatas failu un grāmatu nodrukās. Tomēr tās visas vēl arvien ir domas par nākotni.
Droši vien platākais solis digitālo grāmatu virzienā ir interneta bibliotēkas. Šeit var minēt vismaz trīs piemērus. Viens ir
Gūtenberga projekts jeb
Project Gutenberg (www.gutenberg.org). Šajā saitā, kā apgalvots
Gūtenberga projekta mājaslapā, jūs varat atrast ap 16 000 grāmatu, kuras ir pārrakstītas elektroniskā formātā. Faili ir tādi, kādus vajadzētu spēt atvērt teju vai jebkuram datoram, teksti ir ļoti vienkārši noformēti un pieejamās grāmatas pieder lielākoties pie tā saucamās klasikas. Šīs grāmatas ir brīvas no autortiesībām un tās drīkst lasīt un kopēt ikviens par velti. Būtībā
Gūtenberga projekta galvenā doma ir tieši padarīt grāmatas pieejamas pēc iespējas plašākai publikai.
Cita politika ir interneta bibliotēkai
Questia, kura droši vien pamatoti pretendē uz lielākās šāda veida bibliotēkas nosaukumu (
www.questia.com). Bibliotēkā ir apmēram 60 000 grāmatu un ap miljonu preses izdevumu. Ja vēlaties lasīt tur atrodamās grāmatas, tad jums ir jāmaksā par noteiktu laika periodu, kurā vēlaties to izmantot.
Īpašs gadījums ir
Google Print [6. Patreiz ar nosaukumu
Google Books http://books.google.com)]. Šī interneta bibliotēka ir izraisījusi plašus strīdus grāmatu izdevēju, glabātāju un lasītāju vidū.
Google Print piedāvā skenētas grāmatas, projekts tika aizsākts 2004. gadā, un saskaņā ar ieceri šajā saitā varēs atrast 15 miljonus ieskenētu grāmatu. Autortiesību aizstāvji ir šokā. Jāpiebilst, ka grāmatas ir pieejamas jebkuram un par velti. Tiesa gan, lielākoties programma neļauj jums izlasīt visu grāmatu vai pat veselu nodaļu, bet ir ceļi, kā to apiet. Tā ka būtībā tas nozīmē, ka internetā ir pieejams milzīgs grāmatu daudzums vispārējai lietošanai.
Protams, šāda situācija izmaina mūsu sapratni par to, kas ir informācija un kas galu galā ir grāmata. Jau tagad ir skaidrs, ka mainās izpratne par grāmatu kā īpašumu un autortiesībām. Manuprāt, tendence ir tāda, ka drīzumā mēs maksāsim nevis par grāmatu kā objektu, bet drīzāk kā par pakalpojumu. Autortiesību sargi ir gatavi ierobežot lietoto grāmatu tirgu un iekasēt samaksu par kopēšanu. Varbūt ar laiku, pat lai palasītu mūsu personīgo Agatas Kristi sējumiņu, mums tajā vispirms būs jāievieto kredītkarte un jānospiež pinkods, kuru nekādā gadījumā nedrīkstēs aizmirst.
