Dievs ir sieviete

Baznīca kā klēts, pirts vai rija

Ceļa malā aiz Akireiri stāv viena no Īslandes mazajām lauku baznīcām, Arskogskirkja. Sarkanais jumts uz balta zvanu torņa cienījama zemtura māju kompleksā iederas tikpat pašsaprotami kā latvieša viensētā klēts, pirts vai rija. Pirms 60. gadiem, kad Īslandē vēl nebija ceļu, mācītājiem vajadzēja būt mobilākajiem cilvēkiem valstī, jo kā gan citādi nesīsi svētību nomaļos, lavas lauku ieskautos luterāņu dievnamos, kas nereti būvēti tikai divu, trīs ģimeņu vajadzībām?

Haizivju gaļas apstrādātājs Hildebrandurs Bjarnasons, rādot savu baznīciņu rietumu pussalā Snaifedlsnesā, miniatūru ēku, kas ir tik pilnīga, cik pilnīga vien baznīca var būt, nāk klajā ar pretenciozu paziņojumu — altārgleznu ar Jēzu Kristu centrā, iespējams, gleznojis Rembrants. 1640. gadā pie Snaifedlsnesas krastiem ar vētru cīnījies kāds holandiešu kuģis, un jūrnieki, lūgdami Dievu, nozvērējušies — ja izdzīvos, nesīs velti tuvākajai baznīcai. Te tā ir. Hildebrandurs liek mums nostāties dažādās baznīcas vietās, lai demonstrētu, kā uzgleznotā Jēzus acis visur mums seko. Pirms mēneša te katoļu mesi noturējušas franciskāņu māsas, pēc pāris mēnešiem solījis ierasties luterāņu mācītājs no Oulafsvīkas. “Vai mācītājs ir vīrietis?” nez kāpēc apjautājos. Hildebrandurs māj ar galvu.

Pirms tam esmu bijusi divās īslandiešu luterāņu baznīcās — un satikusi divas mācītājas, sievietes. Baznīciņu pie Akireiri uzgājām pavisam nejauši. Durvis bija vaļā, skanēja ērģeles, un mēģinājuma beigu akordus vilka kabatas formāta koris. Īsi pēc mums baznīcā parādījās apaļīga sieviete ar brillēm, copīti un melnu kolārkreklu. Mācītāja deva pēdējos norādījumus korim, lai jau sanākušās nelielās draudzes, pārsvarā vecāku un mazu bērnu priekšā atgrieztos spoži baltā mantijā ar zaļu šalli. Mācītāja uz lielas tāfeles lipināja no papīra izgrieztas zemes un debess radīšanas ainas — starainas zvaigznes attēla augšā, peldošas zivis apakšā, kokus un puķes vidējā daļā, un starp tām, draudzei saprotoši hihinot, mazu vīrieša un divreiz lielāku sievietes figūru. Ar ko gan viņa koķetē, es nodomāju. Pirmoreiz redzēju sievietes vadītu dievkalpojumu. Tie esot intīmāki, kāds man bija teicis. Mācītāja Hilda Helgadotira viesus no Latvijas pat stādīja priekšā draudzei. “Vai jūs pazīstat Eiduru Eiru Viljamsdotiru?” savukārt jautāju es. “Protams. Kurš gan nepazīst Eiduru Eiru?” atbildēja Hilda.

Īslandes pirmo ordinēto sievieti — luterāņu mācītāju esmu satikusi 1997. gada augustā Latvijā, Valmierā. Uz sieviešu vienlīdzības konferenci atbraukušās Eiduras Eiras Viljamsdotiras vārds saistījās ar lokālu skandālu — Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca prāvesta Andreja Kavača personā viņai neļāva sprediķot Svētā Sīmaņa baznīcā. Vēl vairāk — pie dievnama tika izlikts uzraksts: “Katrs, kas apsveic cilvēku, kurš nenes Kristus mācību, piedalās viņa ļaunajos darbos.” Tagad, ievērodama, ka savu telefona numuru viņa raksta ar kreiso roku, atceros stāstu par Eiduras mācītājas gaitu sākumā saņemtajiem pārmetumiem — sieviete, turklāt svētī cilvēkus ar kreiso roku! Pat citi mācītāji jautājuši — kāpēc? “Tāpēc, ka es esmu kreile,” viņa atbildējusi.

Koši dzeltenai vilnas šallei plīvojot, Eidura ved mūs uz savu biroju. Aiz durvīm ar uzrakstu Kvenna kirkjan (Sieviešu baznīca) ir omulīga platība, kas atgādina mazu dzīvoklīti. Eidurai ēkas augšstāvā paredzēta saruna ar citu cilvēku, bet viņa grib mūs iepazīstināt ar aktīvu draudzes locekli. Elizabete, feministu žurnāla Vera redaktore, ir piedalījusies Eiduras vēsturiskajā braucienā uz Latviju. Viņa ir noraizējusies par Latvijas sieviešu izmantošanu Reikjavīkas striptīzklubos, par homoseksuālā mācītāja Māra Santa izraidīšanu no draudzes un diezgan tieši liek saprast savu citādo orientāciju.

Nākamreiz tiekamies Eiduras dievkalpojumā Hateigskirkjā, otrā pamanāmākajā Reikjavīkas baznīcā. “Pat progresīvās Īslandes baznīcas iekšienē sieviešu baznīca joprojām ir nedaudz kontroversiāla. Sieviešu baznīcai nav sava dievnama, dievkalpojumi notiek dažādās baznīcās Reikjavīkā un laukos. Ir baznīcas, kur mēs netiekam gaidītas, un mēs vienkārši tur neejam,” saka Eidura.

Baznīca tiešām ir pilna ar sievietēm, un tikai vienai līdzi ir vīrs. Divas no četrām Eiduras meitām ir gājušas viņas pēdās. Irsa, kas pēc dievkalpojuma piedalās mūsu sarunā, arī ir ordinēta mācītāja. Viņa patlaban beidz psihoanalīzes studijas. “Tas būs interesanti, kā viņa to kombinēs ar feministu teoloģiju,” saka Eidura. “Tas mums būs kaut kas jauns.”Vai tu nevari sacerēt mums dzejoli?

Ieva: Kādas ir galvenās lietas, ko jūs esat mainījusi Īslandes sieviešu dzīvē, kļūdama par mācītāju?

Eidura: Esmu mainījusi valodu. Viņas runā ietverošā valodā — viņas runā par Dievu kā par sievieti.

Ieva: Jūs esot pat pārrakstījusi Bībeles tekstus, “viņš” vietā lietojot neitrālu formu?

Eidura: Jā. Vai “sievietes un vīrieši”. Mēs darījām to dažās Bībeles daļās, teiksim, Marka evaņģēlijā, lai parādītu cilvēkiem, ka viņi paši arī tā var darīt, ja vēlas, jo tas ir diezgan nepieciešami. Februārī, kad sieviešu baznīca svinēs 10 gadu jubileju, mēs publicēsim grāmatu, ko es rakstu, un arī grāmatu ar feministu baznīcas psalmiem, kas ir mūsu kopējais darbs. Nezinu, vai esmu mainījusi sieviešu dzīvi, bet viss, ko es daru, ir sava veida propaganda. Kad mēs, sievietes, kļūstam par mācītājām, mums ir iespēja darīt kaut ko jaunu, jo aiz mums nestāv maskulīnās tradīcijas. Mums ir mūsu pašu feministiskās tradīcijas, un mums ir iespēja ierasties baznīcā ar šīm tradīcijām.

Tas var būt sarežģīti mūsu vīriem. Ir daudzi gadījumi, kad sievietes mācītājas šķiras no vīriem, jo vīriem nepatīk tas, ko viņas dara. Nav viegli būt mācītājai — ir jāstrādā svētdienās, jāstrādā vēlu, visu laiku jādomā par baznīcu. Jā, varbūt vīriešiem šo lietu ir grūtāk akceptēt nekā sievietēm. Sievietes ir pieradušas, ka vīri strādā vēlu.

Ieva: Ko saka jūsu vīrs?

Eidura: Redziet, mēs vairs nebijām tik jauni, kad es kļuvu mācītāja. Man jau bija trīsdesmit un… es pirms tam biju bijusi policiste. Jā, viņš bija pieradis, ka es daru visādus darbus. Viņš pat bija diezgan laimīgs, ka varēja braukt ar mani uz laukiem un kļūt par daļu no draudzes. Viss bija kārtībā.

Irsa: Mans tēvs nāca uz visiem dievkalpojumiem — katru nedēļas nogali un katrus svētkus, un katru, katru dienu. Viņš nenāk uz sieviešu baznīcu, bet joprojām nāk uz dievkalpojumiem un uz dažām mātes lekcijām. Viņš dažreiz mātei tulko kaut ko no interneta — no spāņu valodas, no angļu valodas. Mans tēvs ir lingvists, viņš studēja Spānijā. Tiklīdz viņi bija apprecējušies, tēvs devās uz Spāniju — viens pats, Franko diktatūras laikā — un studēja spāņu valodu, kas tajā laikā bija diezgan neparasti.

Ieva: Viņš bija arī pilots?

Eidura: Jā, viņam bija privāta lidmašīna.

Ieva: Un jūsu tēvs bija Īslandes radio ģenerāldirektors?

Eidura: Jā.

Irsa: Kad māte studēja teoloģiju, policijā vajadzēja sociālos darbiniekus. Sievietes, kas strādātu ar bērniem vai jaunām sievietēm, kam ir problēmas, ko vīrieši policisti nespēj risināt.

Eidura: Domāju, ka man bija misija — būt tur un darīt visu, ko policija var darīt. Es nekad nedomāju par Dievu. Bet es vienmēr domāju par Dievu.

Ieva: Sieviešu ordinācija Īslandē bija atļauta jau no 1911. gada, bet jūs tikāt ordinēta tikai 1974. gadā, un tas bija pirmais šāds gadījums Īslandes vēsturē. Vai neviens cits nemēģināja to darīt pirms jums?

Eidura: Pirms manis bija sieviete, kas lika eksāmenus, un viņa man teica — ja viņa būtu kļuvusi par mācītāju, viņai būtu jādodas uz laukiem. Viņa to vienkārši nebūtu spējusi — paņemt bērnus un braukt uz laukiem. Es to izdarīju. Es vienkārši teicu savam vīram: “Tagad es meklēšu sev draudzi,” un es to atradu. Tā bija maza draudze rietumu fjordos, Sudureiri. Turienes cilvēki sacīja: “Lūdzu, nāciet, jūs esat gaidīta!”

Ieva: Vai atceraties savu ordinācijas dienu?

Eidura: Tā bija ļoti laba diena. Es tiku ordinēta pulksten vienpadsmitos. Vienkārši uzvilku talāru, aizgāju uz baznīcu, un viss bija kārtībā. Irsa tur bija un visi citi. Visa mana ģimene. Tas bija ļoti svarīgi, ka viņi visi bija par to sajūsmā un ka viņi bija kopā ar mani. Arī vēlāk, kad man bija jāiet no vienām durvīm pie otrām, jāklauvē… Jācenšas tikt ievēlētai.

Ieva: Ievēlētai?

Eidura: Jā. Tas bija līdzīgi politiskai kampaņai. Visiem mācītāju kandidātiem tas bija jādara. Tas man atņēma daudzas nedēļas. Tas maksāja daudz naudas. Arī pirms tam es biju klauvējusi pie durvīm: “Es esmu Eidura. Es ļoti gribētu kļūt par mācītāju šajā baznīcā. Es esmu ļoti labs cilvēks.” (Smejas.) Nē, es nekad tā neteicu.

Irsa: Sistēma, kā mācītāji iegūst savas vietas, mainījās tieši ap 1974. gadu, un arhibīskaps paziņoja, ka tā ir ļoti laba sistēma, ļoti demokrātiska sistēma.

Eidura: Irsa strādāja par mācītāju tikai pusotru gadu, un tad viņa vairs nevarēja dabūt vietu. Viņa ieraudzīja Morgunbladid sludinājumu par darba iespējām NATO mītnē Strasbūrā, pieteicās un dabūja darbu. Pēc sešiem ārzemēs pavadītajiem gadiem viņa atkal pieteicās darbam dažādās Reikjavīkas baznīcās. Bezcerīgi.

Ieva: Vai atceraties arī savu pirmo dievkalpojumu?

Eidura: Tas notika Sudureiri un tā bija sestdiena. Es braucu turp ar mašīnu, un visas trīs manas meitas un mana māsa brauca man līdzi. Svētdien pusē vienos — pusstundu pirms dievkalpojuma sākuma es stāvēju pie loga un redzēju, ka šurp nāk daudz cilvēku. Zināju, ka viņi visi nāk uz baznīcu, lai satiktu mani. O, tas bija labi! Mācītājs, kurš tur bija pirms manis, bija strādājis Sudureiri četrdesmit gadus. Viņš bija bijis brīnišķīgs cilvēks. Viņi man teica: “Tu galīgi neesi tāda kā viņš.” Viņš bija bijis arī skolmeistars, spēlējis ērģeles. Darījis visu, ko es vienkārši nespēju darīt. Kad kaut kas svarīgs notika, viņi zvanīja man: “Vai tu nevari sacerēt mums dzejoli?” — tieši tā viņš bija darījis. Teicu: “Man ir ļoti žēl, bet es tiešām nespēju. Es nespēju.” Taču bija visādas lietas, ko viņš nebija darījis un ko es darīju. Uzaicināju uz baznīcu cilvēkus, kas spēlēja ģitāru un dziedāja jauna veida kristīgās dziesmas. Uzzināju, ka Reikjavīkā ir sieviete, ka dzied šādas dziesmas, devos pie viņas un ierakstīju tās kasetē. Atgriezos Sudureiri un iemācīju cilvēkiem. Jautāju bīskapam: “Es gribētu ar viņiem uzsākt Bībeles studijas. Katru otro svētdienu man varētu būt dievkalpojumi, bet pārējās svētdienas — Bībeles studijas. Tikai nevaru saprast, vai tām būtu jābūt divos vai piecos.” “Nu, es nezinu, ko tu par to domā,” bīskaps teica, “bet es domāju, ka nākošajā dievkalpojumā vienkārši pasaki cilvēkiem: tie, kas vēlas nākt uz Bībeles studijām piecos pēcpusdienā, paceliet rokas!” Tagad man tas viss liekas ļoti vienkārši, un es nesaprotu, kā es pati to varēju nezināt. Bet es tiešām nezināju. Es tikai zināju, ka tas ir svarīgi — kā lai es ar viņiem runāju, kā lai es viņiem jautāju, kā lai es viņiem lieku justies tā, ka viņi paši izlemj šādas lietas?

Ieva: Cik liela loma mācītājam ir Īslandes laukos?

Eidura: Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs pats gribat darīt. Es gribēju būt mācītāja, arī mācīt skolā un piedalīties sabiedriskajā dzīvē, un es to darīju. Bet es nekad nedomāju, ka esmu izcili svarīga. Es tur biju. Kad es biju viņiem vajadzīga, es noturēju dievkalpojumus un apciemoju viņus mājās. Es biju vienkārši mācītāja. Es nekad nejaucos viņu dzīvē. Es negāju pie viņiem sacīt: “Ziniet ko, jūs par daudz dzerat, dārgais!” kā biju darījusi, kad biju policiste. Es zināju — kad viņiem būs nepatikšanas, viņi nāks pie manis.Par aitām rūpēšos pati

Eiduras meita Dalla kalpo Mikliberā, trīs stundu brauciena attālumā no Reikjavīkas. Pusē septiņos ap Mikliberas baznīciņu, kas izgaismota kā visi Īslandes lauku dievnami, jau ir melna nakts, un debesīs lēnām ienāk ziemeļblāzma. Šī celtne nav piparkūku mājiņa, bet moderna ēka ar slīpu trīsstūra jumtu. Pret ceļu pavērstajā sienā spīd reljefs krusts. Ieplakā aiz baznīcas redzami mācītājmuižas jumti un prāvs krāvums presēta siena maisu, kas atgādina ar stiepli aizspiestas plombīra pakas.

Arī Dalla ir kreile, kalsna un apbrīnojami līdzīga Eidurai, tikai gariem matiem un divreiz jaunāka. Puķu rakstiem izšūts sarkans džemperītis sedz trauslu augumu, starp šņorzābakiem un gariem svārkiem ar šķēlumu pavīd koši sarkanas zeķbikses. Ja nezinātu, ka vecākajam Dallas dēlam, kurš universitātē studē īslandiešu valodu, jau ir 20, bet otram, kurš mācās ģimnāzijā Akireri — 17 gadu, viņai pašai nevarētu dot vairāk par 35. “Šī ir mana galvenā baznīca,” Dalla saka. “Tad — divas uz to pusi (viņa pastiepj roku) un viena uz dienvidiem.”

Ieva: Kāda ir mācītāja dzīve laukos?

Dalla: Es dzīvoju baznīcas fermā. Vairs tikai kādi desmit mācītāji Īslandē ir arī zemnieki. Mans vīrs arī ir zemnieks. Esmu nodzīvojusi šeit gandrīz 17 gadus. Jā, biju diezgan jauna, kad sāku. Man bija 23 gadi. Tātad man ir četras baznīcas, viena — Silfrastadirā — ļoti maza, tikai četrdesmit cilvēkiem, bet viņi ļoti labprāt nāk uz baznīcu. Tur dievkalpojumi ir četras piecas reizes gadā, un bieži vien viņi visi simtprocentīgi ir klāt. Būdama fermere, es daudz labāk saprotu viņu dzīvi. Mēs visi esam ļoti aizņemti, piemēram, maijā, kad mums ir jēru sezona. Arī mums ar vīru ir 300 aitas, ir arī zirgi, govis gan tikai sešas. Tad, protams, tradicionālais darbs — baznīcas skola, iesvētības mācība… Dažreiz mazākā grupā lasām grāmatu vai kopīgi studējam Bībeli, runājam par dzīves svarīgākajām vērtībām. Es daru visu, kas fermeriem jādara. Piemēram, šorīt man bija jāiet pie aitām, tad — uz skolu tikties ar bērniem. Mums ir īpašas sapulces, ko sauc TTT — ten to twelve, pēc tam es atgriezos mājās, apdarīju dažus darbus, tad braucu uz slimnīcu un apciemoju slimniekus no savām draudzēm, tagad satieku jūs, un pēc tam atkal iešu ārā — ir jābaro aitas. Es esmu baznīcas dekāne šeit, Saudafjerdirā, un man ik mēnesi jābrauc uz Reikjavīku, jo esmu arī baznīcas padomes locekle. Mēs tur esam divas sievietes un trīs vīrieši, ieskaitot arhibīskapu.

Ieva: Dzirdējām, jūs kandidējot uz vicebīskapa amatu?

Dalla: Jā. Es nekad pati nebūtu par to iedomājusies, bet cilvēki ir jautājuši, vai es negribētu pieņemt šādu lēmumu. Jā, vicebīskaps var darīt lielas lietas. Viņš ir arhibīskapa palīgs, un viņš var sajust mācītāju garīgās vajadzības — runāt ar viņiem, izsaukt pie sevis uz mājām… Nu jā, rūpēties par mācītājiem.

Ieva: Vai tas mainīs jūsu dzīvi?

Dalla: Jā, pēc likuma vicebīskapiem jādzīvo īpašā teritorijā, Holarā. Tās būtu lielas pārmaiņas. Visai ģimenei būtu jāpārvācas. Jā, vicebīskapa postenis baznīcai ir ļoti nozīmīgs, bet tā arī ir vieta, kur tu vari būt nedaudz vientuļš, jo tev nav citu cilvēku, ar ko strādāt, kā tas ir mācītājam.

Ieva: Vai jūsu vīru apmierina perspektīva kļūt par vicebīskapa vīru?

Dalla: Viņš neiebilst, taču, protams, viņam tā būtu liela pārmaiņa — pārvākties uz citu vietu, atrast sev nodarbošanos… Holara ir diezgan izolēts punkts. Tā ir rūpīgi pārdomājama lieta. Taču palīdz tas, ka mans vīrs arī ir teologs. Viņš nav ordinēts, bet ir teologs.

Ieva: Vai zemnieki vienmēr ir akceptējuši sievieti mācītāja amatā?

Dalla: Jā. Nekad neesmu dzirdējusi negatīvas balsis.

Ieva: Vai sieviešu mācītāju vidū valda īpaša solidaritāte?

Dalla: Jā, jā. Man gan to vajadzētu zināt. Mana māte bija pirmā, kas ir ordinēta — nu jau pirms gandrīz 30 gadiem. Kad parādījās nākošās, bija neliela šķelšanās — jaunās nebija tik ieinteresētas sieviešu teoloģijā. Viņas domāja citā virzienā, gribēja būt tikai baznīcas kalpotājas, tas viss. Varbūt viņas negribēja sarežģīt savu dzīvi. Šajā laikā sievietes atkal kļūst vienotākas, viņas grib aizvien vairāk sieviešu prominentās vietās.

Ieva: Kas ir visgrūtākais sievietes — lauku mācītājas darbā?

Dalla: Domāju, tas, ka gandrīz visām mums jādara divi darbi — mājas un baznīca. Tie abi ir jāharmonizē. Mēs runājām ar manu ļoti labu draudzeni Agnesi, viņa ir baznīcas dekāne rietumu fjordos — ka sieviešu mācītāju dzīve pēdējos 20 gados ir ļoti mainījusies. Kad mēs sākām, mēs bijām tik noslogotas ar “pareizu strādāšanu”! Lai neviens nevarētu sacīt: “O, tā jau ir sieviete, viņa nevar to izdarīt! Aha, viņai ir mazi bērni, viņai jāiet mājās taisīt ēst, viņa nevar novadīt bēres…” Mēs bijām tik noslogotas ar izrādīšanu, ka patiešām esam spējīgas būt mācītājas! Kad dzima mans pirmais dēls, es pat neņēmu dzemdību atvaļinājumu! Viņš ir dzimis novembra beigās, un man vajadzēja būt baznīcā Ziemassvētkos. Agnese darīja to pašu. Iedomājieties cilvēkus sakām: “Viņa nevarēja vadīt Ziemassvētkus… Nu, ziniet, tā jau tas notiek ar sievietēm…” Tagad jaunākas mācītājas izņem dzemdību atvaļinājumu uz veselu gadu un neviens neko nesaka.

Ieva: Bet bēru vadīšanai vajadzētu būt patiešām grūtai lietai.

Dalla: Nē, es tā nedomāju. Man tas ir vienkārši jādara. Nekādu emociju. Tu vari tās pataupīt vēlākam laikam. Jā, šeit laukos tas ir tā… Es te dzīvoju jau tik ilgu laiku, šie cilvēki ir bijuši mani draugi… Tas ir mazliet bailīgi, jā. Ir reizes, kad es jau zinu, ka telefona zvans nozīmē — ir miris kāds no mūsu draugiem. Jā, tas ir sarežģīti. Taču es esmu spējusi darbu nelaist sev iekšā. Esmu dzirdējusi, ka mans priekštecis — viņš ir bijis ļoti emocionāls cilvēks — daudzreiz ir bijis tuvu asarām. Un viņš ir vīrietis. Tā ka… es domāju, tā ir personīga lieta, kam nav sakara ar dzimumu.

Ieva:: Kad jūsu māte tika ordinēta, jums jau bija sešpadsmit. Ko jūs sacījāt par viņas ordināciju?

Dalla: Es atceros diezgan skaidri, kā viņa meklēja darbu. Tas bija grūts laiks, jo viņai bija daudz opozicionāru — gan parastu cilvēku vidū, gan baznīcā. Bet mani draugi viņu apbrīnoja. Neatceros, ka kāds būtu reaģējis negatīvi. Jā, vēlāk ordinētajām mācītājām bija gluds ceļš, kas ir gan dīvaini, gan brīnišķīgi. Pionierei bija grūtības, bet pārējām — gluds ceļš, hm. Dažkārt pioniera darbs tiek aizmirsts. Cilvēki uzskata, ka viss ir nācis dabīgi un tā tam ir jābūt...

Ieva: Ko jūs darīsiet rīt?

Dalla: Rīt man ir brīvdiena. Man ir jāved mans vīrs uz slimnīcu.

Ieva: Kas rūpēsies par aitām, ja jūsu vīrs būs slimnīcā?

Dalla: Es pati. Tas jādara tikai no rīta un vakarā. Jā. Dažreiz paiet diezgan daudz laika, bet darbs iet uz priekšu.Baznīca ir, lai sacītu, ka viss ir kārtībā

Satiekoties nākamreiz, Eidura piemin iepriekšējās dienas bēres — nelaiķe bijusi 25 gadus veca meitene no viņas draudzes. Deviņu gadu vecumā, lēkdama baseinā, šī meitene sasitusi galvu un kopš tā laika nevienu brīdi nav bijusi tāda kā agrāk. Vecākiem viņas nāve ir pārdzīvojums, bet arī atvieglojums. Eidurai nav bijis jāvada dievkalpojums, to darīt uzņēmies cits mācītājs — meitenes radinieks —, bet viņa gribējusi būt kopā ar viņas ģimeni. “Ko jūs kā mācītāja sakāt cilvēkiem, kad viņi jautā, kāpēc šādas lietas notiek?” uzdodu diezgan triviālu jautājumu. — “Saku, ka nevaru atbildēt.” Šādu atbildi neesmu gaidījusi.

Ieva: Kas jūs gribējāt kļūt, kad bijāt maza meitene?

Eidura: Domāju, ka vienmēr esmu gribējusi būt tikai un vienīgi mācītāja. Katru svētdienas rītu kopā ar tēvu gājām pastaigā — vai nu uz Reikjavīkas ostu, vai tikai pa ielām, un itin bieži aizgājām arī uz katedrāli pilsētas vidū. Palikām tur kādu stundas ceturksni, un man tas tik ļoti patika! Es to joprojām atceros, un baznīca manā apziņā nostiprinājās kā kaut kas patīkams. Kad man bija kādi pieci gadi, es dzīvoju mājā, no kuras varēja pārredzēt Reikjavīku, un agros svētdienas rītos, kad es vienīgā no ģimenes biju pamodusies, skatījos uz māju jumtiem un teicu tiem sprediķi — runāju par Dievu.

Ieva: Īslandiešu dzīve ir tik specifiska neprognozējamās dabas, vulkānu izvirdumu un zemestrīču dēļ. Vai tas ietekmē jūsu attiecības ar Dievu?

Eidura: Jā gan. Īpaši mazos ciematos, kur zvejnieki iet jūrā un fermeri ceļo no vienas fermas uz otru, uzraugot aitas — ar viņiem var atgadīties jebkas… Nav jau tā, ka cilvēki nāktu uz baznīcu intensīvāk. Daudzi atnāk tikai Ziemassvētkos vai Lieldienu rītā, bet es domāju, ka cilvēki ir reliģiozi, pat ja viņi par to nerunā.

Ieva: Kā kopš 1974. gada, kad jūs tikāt ordinēta, ir mainījusies attieksme pret jums kā pret sievieti mācītāju?

Eidura: Es esmu tikai viena no sievietēm mācītājām, tikai viena starp daudziem. Es domāju, tas ir diezgan normāli. Es daru lietas pēc sava prāta un izbaudu brīvību, ko man devusi Īslandes baznīca. Man vienmēr ir bijusi nepieciešamība sacīt to, ko es domāju. Es esmu ļoti apmierināta ar savu vietu, es mīlu savas draudzes cilvēkus, man patīk ceļš, ko es eju.

Ieva: Tomēr, ja tiklab kā Dievs ir sieviete, viņš joprojām ir arī vīrietis, kāpēc jums ir vajadzīga atsevišķa sieviešu baznīca?

Eidura: Tāpēc, ka joprojām nav akceptēts, ka Dievs ir sieviete. Runājot par Dievu, joprojām tiek lietota maskulīna gramatikas forma. Tam ir ļoti liela ietekme uz mums visiem un uz sabiedrisko domu. Piemēram, savā baznīcā esam runājušas par vardarbību pret sievietēm, un pašlaik pasaules luterāņu federācija arī liek uzsvaru uz to. Domāju, ka galvenais iemesls vardarbībai pret sievietēm ir feminisma trūkums — baznīca nesludina un baznīca nemāca feminismu. Ja baznīca cīnās pret vardarbību pret sievietēm, bet nemāca feminismu, tad tā ir tikai puse no darba.

Ieva: Vai Bībelē ir kas sacīts par sieviešu baznīcas lomu?

Eidura: Jā… Nē… Es tā nedomāju. Parasti tur bija vīrieši un sievietes, kas strādāja kopā. Mēs arī esam baznīcas daļa.

Ieva: Kāda ir Jēzus Kristus un Jaunavas Marijas loma jūsu baznīcā?

Eidura: Viņiem nav īpašas lomas… tādas īpašas lomas kā katoļu baznīcā.

Ieva: Elizabete teica — jūs uzskatāt, ka arī starp 12 apustuļiem ir bijušas sievietes?

Eidura: Jā, mēs tā domājam. Tas ir pieminēts Pāvila vēstulē romiešiem, 16. nodaļā. Tur ir bijusi kāda Jūnija, un tikai vēlāk viņas vārds ir mainīts uz vīrieša vārdu. Tur ir bijis daudz vairāk sieviešu, tikai viņas nav minētas.

Ieva: Vai tas būtu tāpēc, ka Bībeli ir rakstījuši vīrieši?

Eidura: Jā, tā ir tendence. Bībeli ir rakstījuši vīrieši un viņi ir rakstījuši tikai par sevi. Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi un interesanti — Jēzus ir bijis feminists. Pirmais feminisma vilnis bija tas, ko aizsāka viņš. Tā nav tikai mana ideja. Vairākas teoloģes sievietes ir sarakstījušas grāmatas par šo tēmu — Jēzus dzīvesstils daudz vairāk atgādināja sievietes nekā vīrieša dzīvesstilu. Viņš deva sievietēm tiesības dzīvot tā, kā viņas ir agrāk dzīvojušas. Mēs varam redzēt Bībelē, ka sievietes ir varējušas darīt tādas lietas, ko viņas pēc tam nedarīja nekur pasaulē. Viņš lūdza sievietes būt par viņa augšāmcelšanās lieciniecēm, lai gan sievietēm Izraēlā un kaimiņvalstīs nebija ļauts būt lieciniecēm tiesā. Pirms viņa atnākšanas nebija iedomājams, ka sievietes varētu būt līderes baznīcā vai sinagogā. Tas notika uz ļoti īsu brīdi un nekad pēc tam vairs netika atļauts.

Ieva: Īslandē sievietēm ir bieži nācies uzņemties vīriešu lomu. Ciema vīriešiem noslīkstot jūrā, viņām vajadzējis iet zvejā pašām un, tāpat kā vīrieši tikuši saukti par jūrniekiem, tā viņas par jūrniecēm. Varbūt līdzīgu iemeslu dēļ arī sieviešu teoloģija Ziemeļvalstīs ir attīstītāka nekā dienvidu zemēs?

Eidura: Es nezinu. Sievietes dienvidos ir ļoti orientētas uz ģimeni, bet ziemeļos viņas vienmēr ir bijušas ļoti stipras un arī ārpus ģimenes darījušas darbus, kas tikuši uzskatīti par vīriešu darbiem. Bet viņām nekad nav bijis pārāk daudz tiesību. Īslandē tas ir bijis tikpat sarežģīti kā citās zemēs.

Ieva: Ceļojot pa Īslandes laukiem, ievērojām, ka sievietes dominē. Bijām uz ballīti, kur sievietes izvēlējās, ar ko viņas grib dejot! Viņas patiešām valdīja.

Eidura: Jā, jā. (Smiekli.) Tas notiek bieži vien. Īslandes ballēs sievietes bieži vien dejo cita ar citu, pat ja vīrieši ir pietiekošā skaitā. Dejošana ir arī mainījusies kopš brīža, kad modernā mūzika ļāva cilvēkiem dejot pa vienam.

Ieva: Tradicionālās reliģijas Latvijā zaudē cilvēkus sava konservatīvisma dēļ. Varbūt sieviešu baznīca, ko varētu uzskatīt par konservatīvās reliģijas jauninājumu, ir veids, kā sapulcināt cilvēkus, kas citādi nonāktu jauno harismātisko reliģisko grupu agresīvajā ietekmē?

Eidura: Es domāju, ka mums ir iespēja pateikt kaut ko jaunu un vajadzīgu, jo mēs tomēr esam uzaugušas ar tradīciju rūpēties par cilvēkiem. Šīs divas lietas ir jāsaglabā — rūpes un lemšanas vara. Kad mēs, sievietes mācītājas, ienākam baznīcā, mums ir iespēja izveidot jaunu tradīciju — mūsu pašu tradīciju. Ja mēs šo iespēju neizmantojam, ja mēs to pazaudējam, tad mēs vienkārši pieņemsim maskulīno tradīciju. Un tas ir bīstami. O, jā, tas ir bīstami, jo tas aizslauka prom mūsu feministisko varu un mūsu feministiskās rūpes.

Ieva: Viena no jūsu baznīcas aktīvākajām biedrēm ir lesbiete. Vai arī mācītāju vidū ir sievietes ar netradicionālu orientāciju?

Eidura: Nē, es nedomāju. Vismaz neesmu par to dzirdējusi. Bet tas ir iespējams.

Ieva: Vai jūs atbalstāt arī homoseksuāļu laulības?

Eidura: O, jā, man ir ļauts dot svētību homoseksuāliem cilvēkiem, un es esmu to darījusi daudzas reizes. Esmu uzrakstījusi savu ritu šādiem gadījumiem, jo baznīca to nav izdarījusi. Es domāju, ka tas viss ir ļoti dabīgi — tagad, kad pazīstu Elizabeti un caur viņu esmu iepazinusies ar citiem homoseksuāliem cilvēkiem, ko es iepriekš nepazinu. Kad tu stāvi ar seju pret viņiem, tu runā ar viņiem un saproti, ka tas viss ir normāli. Viņi ir homoseksuāli, tāpat kā citi cilvēki — heteroseksuāli.

Ieva: Vai ir kāda robeža, kuru baznīca nedrīkst pārkāpt?

Eidura: Domāju, ka baznīca pastāv, lai atbalstītu dažādus ģimeņu veidus — heteroseksuālas ģimenes ar bērniem, ģimenes, kurām nav bērnu — ne visiem tie var būt! Es domāju, ka baznīca ir priekš tam, lai sacītu, ka viss ir kārtībā, ja jums nav bērnu, ka tas pat ir ļoti labi, ka jums nav bērnu! Un es domāju, ka baznīcai jāatbalsta cilvēki, kas dzīvo kopā, kaut arī nav precējušies. Un baznīcai ir jāsaprot, ka dažkārt cilvēki mēdz šķirties. Ka tur neko nevar darīt. Mums, mācītājiem, gan ir jāmēģina likt cilvēkiem pārdomāt, vai tie ir tiešām pārliecināti, ka grib šķirties, un tikai tad tas jāatbalsta.

Ieva: Vai baznīcai būtu jāmainās līdzi izmaiņām sabiedrībā vai jābremzē vismaz dažas no tām?

Eidura: Mums būtu jāpadomā, kuras ir tās pamatvērtības, kas nekad nemainīsies. Viena — Dievs tevi mīl. Un Dievs tevi vienmēr mīlēs, vienalga, vai esi vīrietis vai sieviete, šķīries vai precējies. Un Kristus ir tavs glābējs, un Svētais gars modina tevi katru rītu, un palīdz tev nodzīvot dienu. Tas mums ir jāsaka cilvēkiem, lai viņi varētu ticēt Dievam un ticēt sev pašiem. Baznīcai jāatrod katrs aspekts, ko vajag atbalstīt. Jāsaprot, kur ir grūtības, un jārunā, kā tās atrisināt.

Ieva: Tad man jājautā, kas ir tās lietas, ko baznīcai nevajadzētu atbalstīt.

Eidura: Tādu lietu ir daudz. Piemēram, lai mēs arī esam turīga tauta, joprojām ir cilvēki, kas dzīvo trūkumā. Mēs runājam, ka nabadzība joprojām ir svarīgs faktors, un ka baznīca cenšas strādāt, lai palīdzētu trūcīgiem cilvēkiem. Un par vardarbību pret sievietēm — mēs mācām mācītājus, kā cīnīties pret to. Kā jau teicu, Īslandes baznīca ir ļoti brīva, un tā nemēģina cilvēkiem likt kaut ko darīt piespiedu kārtā. Bet, kad cilvēkiem mūs vajag, mēs šeit esam. Mēs esam visapkārt, visā zemē. Visur.

Ieva: Vai tas, kas notika ar jums Latvijā — kad jūs netikāt ielaista baznīcā — jūs pārsteidza?

Eidura: Jā. (Smejas.) Tas bija kaut kas jauns. Kad lasījām to, kas bija izlikts logā, ka mēs esam… Tur bija uzrakstīts kaut kas no Svētajiem rakstiem… Mums tas patika. Tas bija rakstīts svešā valodā, un mēs to nesapratām, bet mēs redzējām, kur tas ir Bībelē, un mēs varējām to apskatīties, un mums tas patiešām patika! Mēs varējām redzēt, cik lielā mērā viņi var būt pret mums. Redzi, ja mēs cīnāmies par kaut ko — ja mēs cīnāmies par feministu teoloģiju — mums ik pa laikam sev jāatgādina, ka mēs patiešām sakām nopietnas lietas, un ka cilvēki tiešām pret mums protestē. Redzi, tas mums nepavisam nav bīstami. Viņi var protestēt, un mēs varam justies brīvas, — pat ja viņi protestē.