Pauls Bankovskis

Dievam tīkamie upuri

“Maskavas Tagankas tiesa pieņēmusi lēmumu arestēt krāpšanā apsūdzēto sektas līderi Andreju Popovu, kas sevi dēvējis par “dievu Kuzju”. Popova arestu bija pieprasījusi izmeklēšana.

Aizdomās turētā aizstāvji lūguši piespriest viņam mājas arestu. Saskaņā ar Popova advokātu teikto, vīrietis nav spējīgs patstāvīgi pārvietoties un ir redzes invalīds. Andrejs Popovs tika aizturēts 3. septembrī aizdomās par krāpniecību. Pārmeklējot septiņus dzīvokļus Maskavā, tika atrasti aptuveni 43 miljoni rubļu un vairāk nekā 100 tūkstoši ASV dolāru skaidrā naudā. Izmeklētāji uzskata, ka Popovs ir organizējis sektu, kuras biedri vākuši ziedojumus, uzdodoties par dažādu dievnamu pārstāvjiem. Pats Popovs paziņojis, ka par naudas izcelsmi neko nezina. Kratīšana Popova dzīvesvietā notikusi arī 2014. gadā, un tās laikā tikuši konfiscēti reti dzīvnieki.”

Meduza.io, 11. septembrī

Aspazijas un Raiņa 150 gadu jubilejas apdullumā šogad, šķiet, nav aizritējusi neviena nedēļa, kad elektroniskā pasta kastītē neiekristu kāda ziņa par kārtējo abiem literātiem veltīto pasākumu, sanāksmi vai suvenīru. Izstādes, TV filmas, jubilejas monētas, pastmarkas, teātra pirmizrādes, koncerti, konferences, publikācijas, grāmatas un kas tikai vēl ne – dažbrīd uzmācas sajūta, ka interese par abu dzīvi un darbiem un iespēja kaut ko par tiem pateikt daudzus gadu desmitus ir burtiski aizturēta ar varu, lai tad nu jubilejas gadā mums ar savām upuru dāvanām beidzot visus savus iedomātos un iztēlotos parādus pret sen mūžībā aizgājušajiem dzejniekiem būtu iespēja nolīdzināt. Svarīgi, protams, tas var būt vienīgi mums pašiem – vēl arvien dzīvajiem. Bet, ja jau Rainis pieminēts, viņu var arī nocitēt. Lūk, sadurtais un noasiņojošais Tots lugas “Spēlēju, dancoju” beigu ainā ar savu asins lāsi atdzīvina Leldi, kokli atdod Aklajam un bez visa cita vēl pagūst izteikt: “Gūt var ņemot, gūt var dodot! Dodot gūtais – neatņemams!”

Ideja par to, ka “dots devējam atdodas”, protams, ir veca kā pasaule, un Raiņa Tots jau kopš Kaina un Ābela laikiem atskārsto necik daudz nepapildina. Kā gāja Kainam ar Ābelu, mēs visi daudzmaz atceramies. Ādama un Ievas pirmdzimtais dēls Kains nodarbojās ar bioloģisko augkopību (mūslaikos viņš, iespējams, visam piedevām sevi uzskatītu par morāli pārāku arī tāpēc, ka ir vegāns, svaigēdājs vai vismaz veģetārietis), viņa brālis Ābels – audzēja lopus. Kaut kādu nu jau grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ Vecās Derības Dievam tīkamāka šķita Ābela lopkopības produkcija. Viņa ziedoto “no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem” Tas Kungs bija pieņēmis ar patiku, bet Kaina augu valsts upuri pat neuzlūkoja. “Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva”, bet pēc tam mēģināja izvairīties no atbildības, uz Dieva jautājumu par Ābelu atbildēdams ar pretjautājumu: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” No Vecās Derības grāmatās apkopotajiem aprakstiem, protams, var veidoties visai savdabīgs priekšstats par Tā Kunga ieradumiem un gaļēdāja apetīti, kas nemazinājās arī vēlāk, kad Noass Dievam upurēja “no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna”, “Tas Kungs oda patīkamo smaržu” un tāpēc vien apņēmās zemi vairs nenolādēt cilvēku dēļ. Bet tas nu tā.

Ja var ticēt izmeklētājiem un apsūdzības uzturētājiem, Maskavā arestētā Andreja Popova krāpnieciskais nodarījums bijis ne vien apkārtējo pārliecināšana, ka viņš, lūk, ir “dievs Kuzja”, bet arī ziedojumu vākšana, aizbildinoties ar fiktīviem mērķiem. Dzīvoklī uzietās summas (rubļos vien bijis saknapināts ap 566 tūkstošiem eiro) liecina, ka ziedotāji bijuši itin dāsni devēji, bet pats Kuzja nav bijis pārmērīgi čakls tērētājs. Protams, ziedojumu vākšana it kā dievnamu uzturēšanas vajadzībām, tomēr noglabājot tos dzīvoklī, nav pārāk glīta rīcība, taču, aplūkojot notikušo vienīgi paša “dieva Kuzjas” rīcības un apšaubāmo ieguvumu kontekstā, tiek pazaudēta ziedošanas jeb upurēšanas kā apzinātas darbības būtiskākā daļa, proti – kaut kā sava atdošana ar pārliecību, ka šāda rīcība varētu nest kādas izmaiņas, vēlams – uz labu.

Šo situāciju var salīdzināt arī ar vēl mazāka mēroga melošanu vai, ja vēlaties, krāpšanu. Domāju, ikvienam no mums kādreiz ir gadījies uz ielas sastapt personu, kas lūdz aizdot vai vienkārši uzdāvināt mazdrusciņ naudas. Dažkārt monētas ir nepieciešamas autobusa biļetes nopirkšanai, lai nokļūtu atpakaļ Ventspilī vai Bauskā, citkārt maizītei, bet itin bieži arī – vienkārši paģiru salāpīšanai. Nav grūti uzminēt, ka arī autobusa biļete vai maizīte šajos gadījumos var būt tikai eifēmismi, un tātad mums ir darīšana ar elementāru melošanu, taču diez vai tāpēc paši sev labāki un godīgāki mēs šķietam tad, ja naudiņu iedodam cilvēkam, kas savus patiesos nolūkus vai vajadzības no mums neslēpj. Lai gan naudiņa visos gadījumos ir un paliek tā pati un, taisnību sakot, mums ir pilnīgi vienalga, kā tā vēlāk tiek izmantota.

Tā ir tāda savdabīga māņticība, iegalvojot sev, ka arī ar mums notiks kaut kas labs, ja kaut ko atdosim labam mērķim – Tam Kungam, dievnama uzturēšanai, Leldes atdzīvināšanai, tiešu valodu runājoša alkoholiķa ciešanu mazināšanai u.tml. Patiesībā gan šajā žestā itin nekas nemainītos, ja mēs arī zinātu, ka nekādu dievnamu vispār nav, bet nauda nonāk tā paša Kuzjas dzīvoklī. Tieši tāpat kā senākos laikos ziedotāju varēja pārāk neinteresēt katra atsevišķā viņa ziedojuma izlietojuma tāmes sadaļa, ja vien kaut kur altārgleznas stūrītī meistars iegleznoja viņa vaigu, baznīcas sienu rotājošā cilnī tika iekalts viņa veidols vai vismaz iniciāļi. Fakts, ka nauda beigu beigās ir Kuzjas skapītī, ir otršķirīgs, jo savu darbu tā jau ir “paveikusi”, līdzīgi ziedu, augu daļu vai pārtikas produktu upuriem, kas pamazām vien savīst un iznīkst uz hinduistu altārīšiem Indonēzijā vai kur citur.

Šāds mehānisms ir visdažādākās ziedošanas pamatā – vienalga, vai tas būtu pasakaini liels honorārs, kas nez kāpēc jāsamaksā psihoanalītiķim, apaļa summiņa, ko cilvēkmīlestības vārdā mēs pārskaitām uz kādu labdarības fondu, vai desmitā tiesa, pie kuras novēlēšanas baznīcas vajadzībām vēl allaž pieturas ne viens vien ticīgais. Ja mēs patiesi vēlētos uzzināt, kas un kāpēc ar vienā acumirklī atdoto naudu vai graudu notiek, iespējams, mēs nemaz tik labi sev vairs neliktos.

Lai nu paliek Kuzja, jo, palūk, arī vienā no senākajām “sektām” pasaulē ar šobrīd vairāk nekā 1,2 miljardiem biedru pirms pāvesta Franciska nākšanas pie varas un starptautisku auditoru un grāmatvedības firmu piesaistīšanas esot valdījusi Vatikānā daudziem droši vien izdevīga, bet pagalam juceklīga neziņa pat par baznīcai piederošo īpašumu skaitu, kur nu vēl ziedojumos un visādi citādi iekasētās naudas ceļiem. Baznīcas saimnieciskā darbība Jāņa Pāvila II mūža nogales ēnā un īsajā Benedikta XVI laikā esot paguvusi tik ļoti pieskaņoties Berluskoni Itālijas koruptīvi ekonomiskajām īpatnībām, ka baznīcas pārstāvjiem citās zemēs, piemēram, Argentīnā vai Austrālijā, bijis pamats kurnēt par šīs globāli vēl aizvien ietekmīgās organizācijas nonākšanu zem Itālijā ražotas tupeles (gan ne vienmēr vārda tiešā nozīmē, jo, kā atceramies, lielu preses uzmanību izpelnījusies ziņa par pāvesta Benedikta XVI sarkanajām kurpēm, kas it kā tapušas itāļu modes namā Prada, bet, kā vēlāk izrādījās, bijušas apavu meistara Antonio Arejano no Peru darinājums). Bet vai gan tas viss ir šķērslis ziedojumu trauciņā iemest monētu vai nopirkt un pie kāda svētā atveida aizdegt sveci?

Par to, ka dalīšanās, kaut kā upurēšana, atteikšanās no lietām, ko varētu paturēt, arī nesavtība, altruisms, būdama bieži vien šķietami neracionāla rīcība, tomēr ir būtiska daļa no tā, kas savās un citu acīs mums reizēm palīdz izskatīties cilvēcīgākiem par citiem radījumiem, kaut ko liecina arī nu jau vairākus gadus labdarības fonda Charities Aid Foundation paspārnē veikts pētījums ar mērķi noskaidrot “dalīšanās indeksu pasaulē”. Fonda uzdevumā pētījumu uzņēmums Gallup 160 valstu iedzīvotājiem uzdod trīs vienkāršus jautājumus: “Vai pēdējā gada laikā esat ziedojis naudu labdarībai?”; “Vai pēdējā gada laikā esat ziedojis laiku kādai labdarības akcijai?”; “Vai pēdējā gada laikā esat palīdzējis kādam svešiniekam vai nepazīstamam cilvēkam, kuram bija vajadzīga palīdzība?”. Jaunākajā aptaujā par labdarību visvairāk atbalstošiem un ar visu ko dalīties gatavākajiem atzīti ASV un – iespējams, daudziem pārsteidzošā kārtā – Mjanmas jeb Birmas iedzīvotāji, lai gan rezultātu skaidrojumā minēts, ka tas varētu būt saistīts ar šajā valstī stiprajām Theravādas budisma tradīcijām. (Latvija šajā sarakstā ir 89. vietā.)

Taču vēlreiz pievērsiet uzmanību pēdējam no trim aptaujas jautājumiem: tajā tiek vaicāts, vai esat kaut ko devis vai kaut kā palīdzējis kādam svešiniekam vai nepazīstamam cilvēkam. Svešs vai nepazīstams, visticamāk, vairākumam no mums ir arī “Tas Kungs”, cilvēks, kam nepietiek naudas “biļetei uz Ventspili”, un arī “dievs Kuzja” ar visiem sabiedrotajiem un kaut kur varbūt pastāvošajiem dievnamiem, taču vai nu tam būtu jābūt šķērslim ko ziedot. Kains, ņemot vērā savu bēdīgo pieredzi, droši vien būtu atbildējis noliedzoši, jo kāda gan jēga ziedot kaut ko no savas ražas, ja nav drošības, vai nepazīstamais un neizprotamais Dievs labprātāk neizvēlēsies brāļa upurēto. Bet, kā tas Kainam beidzās, nu jau ir zināms – kopā ar visiem radiem viņu aizskaloja grēku plūdi.

Raksts no Oktobris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">