Dieva tauva Nepālā

Priesteris ratu priekšgalā dod ticīgajiem zīmi, tad viņa roka krīt. “Ho-ssa!” Spalgais priestera sauciens no milzīgo koka ratu augšas pāršķeļ klusumu. “Ho-ssa,” atbild simtiem nepāliešu, stiegrainajām kājām minot ceļa bruģi. “Ho-ssa!” Komanda tiek dota, lai vadītu dievu ratus.Būtu grūti atrast vēl īpatnējākas Jaungada svinības par tām, kas notiek Baktapūrā, Nepālā. Baktapūra ir maza pilsētiņa tikai 16 kilometrus no Nepālas galvaspilsētas Katmandu. Gadskārtējo svinību laikā notiek virves vilkšana deviņu dienu garumā. Sacensības notiek ap 10 metrus augstiem koka ratiem, kuru svars varētu būt desmit tonnas un kuros, saskaņā ar vietējo leģendu, mīt viens no pilsētas svarīgākajiem dieviem. Pilsēta sadalās komandās un pavada Jaunā gada deviņas dienas dzerot, dziedot un darot visu iespējamo, lai noturētu milzu ratus savā pilsētas daļā.

Virves augšdelma resnumā nosaka ratu virzienu un likteni. “Ho-ssa, ho-ssa,” harmoniskā skandēšana atbalsojas Baktapūras ieliņās. Visi ir izgājuši ielās. Ir pieci pēcpusdienā, diena ir karsta. “Ho-ssa, ho-ssa.” Rati sakustas, tad pabīdās veselus trīs metrus. Iestājas pauze, kurai seko sajūsmas gaviles. Kāds nepāliešu zēns ar pulsējošām kakla vēnām pievienojas cīņai. “Ho-ssa.” Pūlis ar plaukstām aptver resno virvi un unisonā atbild: “Ho-ssa, ho-ssa.” Saspringums pieaug, līst sviedri. Pilsēta burtiski plīst pa vīlēm. “Ho-ssa.” Rati sašūpojas te uz vienu, te uz otru pusi. Brīžiem tie paliek gandrīz nekustīgi, tad sāk attīstīt ātrumu un, izrāvušies no kontroles pašu radītās milzu inerces dēļ, ar skaļu blīkšķi ietriecas sienā. Vīri un zēni glābjas, palecot malā kā rijīgas plēsoņas vajātas jaunas līdakas.

Šiva Matarajaraksta par mežonīgo deju pirms pašiznīcināšanās. Savā ziņā Baktapūras iedzīvotāji dara visu, lai to īstenotu. Ratos novietota dieva Barirabas statuja. Pieķeroties virvēm un apņemoties tās neatlaist, pūlis savienojas ar dievu. Par to viņi no ratos sēdošā dieva pretī saņem spēku izaicināt jauno gadu. To darot, dievs atbrīvo savus sekotājus no ciešanu sloga. Cilvēki uzrunā savu dievu un, ja viņi ir pietiekoši neatlaidīgi, viņš pagriežas, lai viņus uzlūkotu. Šeit — Jaunā gada sākumpunktā, izmantojot brīdi, cilvēks var satvert jauna sākuma iespēju.

Šajā aprīļa dienā saule uzaust tāpat kā parasti. Tomēr šī diena iezīmē notikumu, kuru tik kaislīgi svin tikai nepālieši — jaunā 2051. gada sākumu. Saskaņā ar viņu kalendāru 2000. gads pienāca 1944. gadā. Vakaram nākot, temperatūra krītas. Bezgalīgi atkārtojas pūļa skandētais “Ho-ssa.” Tad pienāk brīdis, kad kārtība izjūk un sākas haoss. Cilvēki min viens otram uz kājām, gaisā lido akmeņi — tā ir mežonīgā deja pirms pašiznīcināšanās.

“Ho-ssa, ho-ssa.” Nostiepto virvju spītīgā turēšana atver vātis viņu raupjajās plaukstās. Vīru aizmiglotie skatieni piekalti koka ratiem, vīri no Baktapūras “augšpilsētas” neprātīgām acīm vēro koka riteņus un ratu otrā pusē esošos pretiniekus no “lejas”! Lētais degvīns vēl vairāk sakarsē jau tāpat karstās asinis. Viņi nejūt sāpes. Viņu dievs no ratiem vēro savus pazudušos bērnus, ierauts cīņā, kuru viņi atkārto katru gadu — cīņā uz dzīvību un nāvi, kas turpinās deviņas dienas.

1944. gadā Baktapūras pilsoņi iesāka jaunu ēru, kuras nosaukums ir Vikra, par godu valdniekam Vikramadijam. Leģenda vēstī, ka reiz viņš bijis nevēlams jaunpienācējs, kurš ticis padzīts. Viņš izpelnījās slavu ar savu kultūras un literāro dārgumu kolekciju, kurā bija pazīstamu dzejnieku, gleznotāju un mūziķu darbi. Valdnieks bija slavens arī savas drosmes, dāsnuma un labo darbu dēļ, personīgi palīdzēja saviem pavalstniekiem, viņa karaļvalsts bija turīga un tajā valdīja miers.

Cita leģenda, saistīta ar Jaungada svinībām Baktapūrā, vēstī par karali Mallu un viņa uzvaru pār Čūsku dēmonu. Nepālas biznesmeņu aprindās ir cilvēki, kas Jaungada svētkus sauc par “bisket” –– par godu Čūsku dēmonam, kurš naktī sargāja princesi. Karalis Malla pievarēja Čūsku dēmonu un pavadīja nakti princeses istabās neievainots. Viņš vēlāk izrādīja savu pateicību, uzbūvējot milzīgus ceremonijas ratus, kuros sev vietu mieram radis dievs Kalbhairaba. Tādējādi dievība kopā ar neprātīgo pūli svin labā (karaļa Malla) uzvaru pār ļauno (Čūsku dēmonu).

Visu gadu daudz laika tiek pavadīts, gatavojoties šīm svinībām. Deviņas dienas paiet saskaņā ar īpašiem ceremoniālajiem noteikumiem. Svētki sākas stingrā saskaņā ar brahmaņu kalendāru. Ar saucienu “Ho-ssa, ho-ssa” sākas spēle, ar virvēm katrs ir savienots ar 10 metrus augstajiem ratiem, kas tiek sašūpoti, un tad galvu reibinošā ātrumā traucas pa noplukušajām ielām, kuras piepildījuši ļaudis no visiem Nepālas sabiedrības slāņiem. Kazu un vistu upurēšana nodrošina aizsardzību pret nelaimēm jaunajā gadā, apmierinot asinskāros dievus.

Un atkal jau priesteris sauc: “Ho-ssa, ho-ssa.” Un cilvēku pūlis atbild: “Ho-ssa, ho-ssa.” Tūkstošiem roku līdz vēlai naktij velk ratus šurpu turpu. Rati rūc un čīkst, gan izaicinot abas pretinieku grupas, gan arī ar savu trako aizrautību kaut kādā veidā padarot tās par vienu veselumu.

Tāds ir baktapūriešu Jaunais gads. Visi pilsētiņas iedzīvotaji sapulcējas ”Grēka vietā”, lai godinātu uzvarētāju un svinētu labā uzvaru pār ļauno. Un “Ho-ssa” ziņo par jaunu sākumu.

No angļu valodas tulkoja Rita Ruduša