Dieva pilsētā sprāgst

Ja karš būtu sācies pēkšņi, bez nemitīgajiem sprādzieniem Jeruzalemē, varbūt būtu savādāk. Taču tagad pat pie ieejas bibliotēkā prasa, vai tev ir ierocis. Mani kursa biedri ik dienas pie universitātes durvīm nodod savus automātus un pistoles. Ejot ārā, viņi jauki savus ieročus saņem atpakaļ, un mēs kopā braucam autobusā, automātu kātiem maigi piesitoties manam celim vai sandalei.

Kamēr es te sēžu un rakstu šīs rindiņas, dzīvoklī dreb logi — kaut kur Betlēmē, Beit-Sahrūrā vai Beit-Džālā notiek apšaudes. Mani tas traucē. Jūtos tik vainīga, jo tur iet bojā dzīvi cilvēki, bet es činkstu, ka man ir apnikuši armijas trokšņainie helikopteri. Šajā valstī, kas ir kādas trīs reizes mazāka par Latviju, viss atrodas tik tuvu Jeruzalemei, ka mani logi trīc arī tad, ja apšaudes notiek blakus kalnā. Šie teikumi veltīti maniem vecākiem un draugiem — manu logu drebēšana nenozīmē, ka es pati būtu iejaukta karadarbībā.

Pirmais šīs intifadas sprādziens Jeruzalemē gāja gaisā tieši pie ebreju tirgus, pašā pilsētas centrā. Tur atrodas tāda kā “pulksteņu būda”, kur Kaukāza ebreju ģimene pārdod un labo pulksteņus, pie viena piedāvājot saulesbrilles, kipas un krūšturus. Pēkšņi bija apstājies tēva dāvātais pulkstenis, un es ar ābolu maisu rokās sāku kaulēties ar veikalnieku, lai nosistu cenu tā labošanai. Kamēr pulksteņmeistars taisīju grūšu seju, ka tas ir tik smagi un dārgi un es tikām stīvējos, ka iešu citur, atskanēja sprādziens. Bija skaidrs, ka tā ir bumba, jo pieredzējušie izraēlieši sastinguši stāvēja un nekustējās, kamēr pārējie kaut kur pūlī skrēja. Tie, kas stāvēja, zināja, ka tepat var būt otrs pašnāvnieks, kurš taisās iejukt bēgošo pūlī. Pēc mirkļa garām skrēja jau bruņoti zaldāti, tad raudošas reliģiozas ebreju meitenes garos brunčos. Tad uz jumtiem sāka rāpties žurnālisti un filmēt, no visās pusēm sabrauca “sarkanās dāvidzvaigznes” (Sarkanā Krusta ekvivalents Izraēlā) glābt ievainotos. Hasīdi ar plastikāta maisiem rokās bija gatavi savākt visas izkaisītās ķermeņa daļas un uzslaucīt asinis, lai to visu vēlāk godam apglabātu.

Pūlis, pārvarējis pašsaglabāšanās instinktu, jau bija saskrējis ap saspridzinātajiem ķermeņiem, ar grūtībām spraucos cauri policijai un skolas bērniem. Kad esmu tikusi līdz savām kopmītnēm turpat netālu, visi studenti sēž pie TV kastes un skatās taisnajā CNN ēterā to, kas notiek viņiem tepat zem deguna.

Izrādās, mums, šaurajās tirgus ieliņās iespiestiem, nemaz nebija skaidrs, cik stiprs bijis sprādziens. Tikai tad, kad man tikko redzētās šausmas parāda pa televizoru, es apjēdzu, cik tas ir derdzīgi, atrasties tieši blakus vietai, kur tikko miruši divi izraēļi un raudāt tikai par to, kas būtu varējis notikt ar mani... Un ja tas pulkstenis nebūtu apstājies, es ar ābolu maisiņu ietu tieši garām tam stūrim, kad tur sprāga mašīnā noslēptā bumba. Ja es nebūtu kaulējusies ar veco pulksteņveci, es būtu bijusi tieši pie šīs mašīnas. O, Dievs ir!

Lai tā baiļu smaka pagaistu, nākamajā dienā atkal dodos uz tirgu, kurā grozās tikai pārdevēji un zaldāti. Pēc gada tai pašā tirgū, Pauela vizītes laikā, bojā gāja vienas mūsu studentes māte, krieviete. Tikai vairs mani nesatriec prātojumi, kā būtu, ja es atkal, kā parasti, tur pirktu šabatam maizi. Galvā izbeigušās visas derīgās teoloģijas un panīcis manas veiksmes prieks.

Trīs nelegālie ķīniešu strādnieki, sapirkušies šabatam lētas zivis, šoreiz atkal gadījās manā vietā un uz vietas mira. Runādami tikai ķīniski, ne viņi bija pret kaut kādām 1967. gada robežām, ne pret palestīniešu neatkarību. Izraēļu varas iestādes nezina ne viņu pases datus, ne vārdus. Varbūt tuvinieku ģimenes kaut kur lielās Ķīnas provincē attapsies, ka nav īsti labi, tikai nesaņemot kārtējos naudas pārvedumus no kāda Svētās Zemes kibuca, kur Āzijas darba rūķī parasti tīra mēslus govju kūtīs.

Jeruzalemes universitātē ik pa laikam studenti kavē lekciju sākumu, un ik pa laikam viņi saka, piedodiet, bija sprādziens Jeruzalemes centrā vai pie netālā veikala, vai mūs neizlaida no autobusa. Profesori pajautā, vai bija bojā gājušie, kāda meitene sūdzas, ka pēc sprādziena joprojām nedzird, un lekcija turpinās. Daži zinošie meiteni mierina, ka kurlums pēc pāris stundām pāries, bet man gribas sist ar galvu pa mācību solu, lai manī pamostos apjēga, cik tas viss ir drausmīgi nejēdzīgi. Tā nepamostas, un es klausos meitenes stāstu, kā cita jauna sieviete pašnāvniece uzsprāgusi tieši viņas acu priekšā. Viņa meklējusi kurpes veikaliņā Jafas ielā, tad — apdulluši no sprādziena, un pēkšņi veikalā sadrūzmējušies izbiedēti cilvēki, gan ebreji, gan arābi, kliegdami — tur ir vēl kāds, viņš te ienāks un mūs visus uzlaidīs gaisā. Vēlāk ieradušies zaldāti un izmetuši visus ārā, jo ļaudis aiz bailēm joprojām tur drūzmējušies. Saprotu, ka zinu to veikalu, un ik dienas braucu gar to Jafas ielas stūri. Labi, ka paliku bibliotēkā, nodomāju, man veicas.

Tā ik pa laikam kāds kavē, jo tas nelaimīgais Jafas un karaļa Džordža ielas stūris, kur notiek pati dzīvākā satiksme, par sevi atgādina atkal un atkal. Te kāds ducis iet bojā picērijā, te — blakus kafejnīcā.

Mani amerikāņu studiju biedri vispār nebrauc satiksmes autobusos, tikai ar takšiem. Viņi brīnās, kā es nebaidos kāpt tajos autobusos. Taču man jau nav stipendijas no Ebreju jaunatnes fonda, citādi es varbūt arī padomātu. Tomēr, ar visiem drošajiem taksometriem pēc sprādziena Natanjas viesnīcā daļa studentu sedera laikā ir aizdzīta mājās. Pesaha seders ir tāda ģimeniska jūdu tradīcija, kad tiek lasīts stāsts par iziešanu no Ēģiptes, atceroties to ar dziesmām, ar saldu Ēģiptes “mālu”, riekstu un dateļu maisījuma, smērēšanu uz macas un sālītā ūdenī mērcētām salātu lapām, kas tiek grauztas, pieminot asaras, ko ebreji lējuši Ēģiptē. Vienlaikus viss šis rituāls ir arī pamācība bērniem, kuri turpat blakus nemitīgi taisa troksni, uzdod jautājumus, dzied garas dziesmas un atver durvis pravietim Ēlijam, kurš uz beigām ienāk tur iedzert kādu glāzi vīna. Pesaha rituāla laikā Natanjā pagaidām gājuši bojā jau 28 cilvēki (pagaidām tāpēc, ka cietušie turpina mirt, tā pa diviem ik dienas), lielākā daļa upuru ir veselas ģimenes.

Esmu sēdējusi pie Pesaha galda, un sprādziena ainas Izraēlas medijos — ar macas kaudzēm, lūgšanu grāmatām un izraustītiem locekļiem asiņu peļķēs — bija man par spēcīgām. Lai gan to varēja redzēt tikai tiešraidē, vēlāk ziņu aģentūras rādīja vienīgi galdus un gruzīnu sarga sliktā ivritā izspiestas frāzes: “Te neviens vīrietis garām neiet, viņš ielīdis no virtuves…” Terorists gan bijis pārģērbies par sievieti, ar parūku, kā īsta reliģioza dāma.

Tā nu britu un amerikāņu ebreju studentu vecākiem neatliek nekas cits, kā dzīt savus cionistiski noskaņotos bērnus mājās.

Reiz septiņos no rīta autobusā vienīgā brīvā vieta bija tieši blakus melnīgsnējam arābam vai arī ebrejam, kas nācis no Marokas vai Jemenas. Neviens pats cilvēks viņam nesēdās blakus. Man bija jāizlasa kāda raksta pēdējās lappuses, un es riskēju apsēsties. Jaka viņam bija nedabiski izspīlēta, gar tās malu karājās kaut kādi vadi — gribējās ticēt, ka no kompaktdisku atskaņotāja. Viņa seja vēl agrajā rītā bija aizpampusi, bet es savu nepilnu stundu mēģināju tajā saskatīt, vai viņš kliegs vai nekliegs savu Allah Akbar! Kad vēlāk stastīju to izraēliešu draudzenei un viņas vīram, viņi šausmīgi smējās: “Jā, nu kā gan citādi, viņš tur sēdēja ar sarkanu pogu rokās, bubinādams sūras no Korāna, un tu tik mierīgi sēdies blakus! Tak labāk uziet gaisā ar viņu uzreiz, nekā visu mūžu no galvas ārā skrūves urbināt.”

Nesen mana kolēģe — Ungārijas ebrejiete — ivrita klasē sūdzējās, ka jūtas ļoti bezspēcīga. “Pat ja es redzēšu autobusā kādu ar vadiem pie kakla, ko es varu darīt, kā es varu noturēt viņam rokas?” Es smejos, iedomājoties, kā viņa uzbrūk kādam pilnīgi nevainīgam pasažierim. Kaut patiesībā es domāju par to pašu, un reizēm nekāpju iekšā autobusos, ja man kāds pasažieris neizraisa uzticību.

Reiz redzēju ko kvadrātainu pabāztu vīrietim zem džempera un lūdzu šoferi izlaist mani ārā, kamēr mēs gaidījām zaļo gaismu. Vīrs teica: “Nav atļauts,” un es apsēdos savā vietā domādama — man kauns šoferim atzīties savās bailēs, bet ja tā parikte ies gaisā, tad jau man vairs nebūs ne kauns, ne vajadzīgs.

Kad Telavivas mikroautobusā kāds vīrs reiz atstāja somu, teikdams — es tikai kolu nopirkšu un būšu atpakaļ, pasažieri izmeta viņa somu ārā, jo pat es skaidri dzirdēju viņa arābu akcentu. Es neticu, ka tur bija bumba, bet man tas šķiet tik stulbi — tā spēlēties ar mūsu nerviem. Atgriezies viņš kliedz, ka tā ir paranoja, ka mēs esam jukuši, kāda ebreju sieviete mēģina paskaidrot, ka pat viņas dārzeņu maiss reiz ticis izsviests pa logu, kamēr viņa skrējusi uz mazmājiņu. Vecis ir nikns un iet meklēt citu autobusu.

Patiesībā te vairāki autobusu vadītāji ir kļuvuši par varoņiem. Viens izgrūda laukā aizdomīgu palestīnieti, kas eksplodēja pēc pusminūtes, kad autobuss jau bija paguvis pabraukt tālāk. Cits drosminieks ieraudzījis aizdomīgi daudz CD atskaņotāja vadu karājamies no palestīnieša mēteļa apakšas un, nevarēdams no aizdomīgā vīra izvilkt ne vārda ne arābiski, ne ivritā, mirklī, kad viņš rāva vaļā mēteli, uzsauca blakus sēdošajam pasažierim: “Turi viņam rokas!” Vecais vīrs, kurš bija 40 gadus vecāks, spēja noturēt viņa rokas līdz tuvākajam armijas kontroles punktam. Eh, varu iedomāties, cik ātri metās ārā pa durvīm ap četrdesmit pasažieru, kad saprata, kas īsti notiek. Avīzē Māriv gan vadītājs, gan vecais vīrs un pats terorists izskatās pēc parastiem cilvēkiem, ar kādiem es ik dienas braucu autobusā. Seja te neko nenozīmē. Laikam jau policija ir to sapratusi, jo ik rītu pie vecpilsētas redzu līdzīgu ainu — Austrumu Jeruzalemes iedzīvotāji (vīrieši) nostādīti pie sienas, rāda savus vēderiņus, lai varētu ieiet Rietumu Jeruzalemē. Bet reizēm policisti, kad aptur kādu aizdomīgo, uziet gaisā vai tiek smagi ievainoti. Tas nozīmē, ka man par laimi.

Bet arābu sievietes neko nerāda, tāpēc viņas nav iespējams pārbaudīt. Man kādas tuvas ģimenes meitas draudzene tikko gāja bojā pie Jeruzalemes veikala durvīm. Tur parasta, jauka, džinsās ģērbusies 17 gadus veca meitene atteicās parādīt krievu apsargam somu (es pat Salaspils veikalā mēģināju kādam to parādīt, tik ļoti šī procedūra man iegājusi asinīs). Vīrs, sajutis kaut kādu metāla gabalu caur somas audumu, atgrūda meiteni no durvīm, meitene eksplodēja, vīrs ar trieciena vilni atsitās pret durvīm. Bojā gāja ebreju meitene Rahele. Pārpildītajā veikalā neviens necieta. Ja es nepazītu Raheles draudzeni, es nodomātu, ak, cik labi, ka tikai divi bojā gājušie, varēja būt daudz vairāk. It kā mirušo daudzums nosaka sāpju pārdzīvojuma dziļumu.

To, ka pašnāvnieku sprādzienos iet bojā nevainīgi cilvēki, es atskārtu brīdī, kad Telavivas delfinārijā gāja bojā 21 pusaudzis no “krieviem” — tas ir, no tiem ebreju repatriantiem, kas atbraukuši no bijušās PSRS. Daži no viņiem Izraēlā bija dzīvojuši vēl mazāk nekā es. Viņiem noteikti nevarēja ienākt prātā, ka zem resnā vīra sarga formas paslēptas sprāgstvielas. Tiešajā ēterā drausmīgi kliedza pusaudži aculiecinieki, daži kaut ko buldurēja par gaisā lidojošām kājām un galvām, bet Vidusjūras smiltīs klusi gulēja smagi ievainotie un mirušie. Smiltis bija melnas no asinīm. Pa asfaltu tās tecēja straumēm. Ne CNN, ne BBC šīs bībeliskās kara ainas nerāda, tās nav piemērotas rīta kafijai. Rāda raudošas mātes, daudzas ir zaudējušas savus vienīgos bērnus, daža pat divus. Taču tas vismaz nav atbaidoši, žēl vienīgi.

Sakropļoto bērnu vecāki pamet darbu un māca bērnus atkal staigāt, runāt, kustināt rokas; viņi guļ tiem blakus, neslēdzot ārā gaismu, jo pēc tās nakts tie vairs nespēj gulēt tumsā.

Sešpadsmitgadīgā Soņa, kas gadu pēc Telavivas sprādziena atkal staigā, bet vēl nevar kustināt roku, stāsta: “Ziņas es neskatos, jo es zinu, ko tie cilvēki tur kliedz, viņi grib tikt izglābti, bet nākas gaidīt, kamēr aizvedīs tos, kas ir bezsamaņā.” Žurnāliste vaicā: “Ko tu domāji, kad slimnīcā nāci pie samaņas?” Soņa mirkšķina savas neizsakāmi skaistās zaļās acis un stāsta: “Es domāju, ka esmu dzemdību namā un man vajag dzemdēt, bet man ir tik ļoti bail, un visas manas draudzenes guļ apkārt, un es domāju, ka arī viņām sākušās dzemdības. Prasīju ārstam, vai ar manu bērnu viss kārtībā, bet viņš man paskaidroja, ka gan es, gan manas draudzenes esam ievainotas terora aktā. Man nācās atteikties no baleta stundām.” Soņa vēl piebilst, ka jaunākās klasēs vienmēr tikusi saukta par smirdīgo krieveni, jo izraēliešu bērni viņu nav pieņēmuši. Un viņa neesot mācējusi atspēlēties, lejot kokakolu skolas somās, sitot pretī un sūdzoties. Tagad visi šie “krievi” kļuvuši par izraēliešiem, jo itin visos terora aktos atrodas bojā gājušo vidū. Vienkārši viņiem nav automašīnu, un tāpēc viņi biežāk trāpās pa sprādzienam.

Televīzija rāda arī bēres: palestīniešiem tās izskatās daudz iespaidīgākas nekā izraēliešiem — tur ir gan automātu kārtas, gan karogi, gan vecas sievas, kas kliedz: “Nāvi Izraēlai!” Un to var saprast — cīņa, kurā kareivji šauj uz akmeņus mētājošiem pusaudžiem, vienmēr tiks uztverta kā nevienlīdzīga. Tāda tā arī ir. Tie akmeņi rokās nekad netiks uzskatīti par automātiem, un kailajam Dāvidam pār plecu pārmestā linga vienmēr nozīmēs vājākā, bet izredzētā cīņu pret vardarbīgo stipro, kuram nevar būt taisnība. Ak, Dāvids taču bija izraēlietis! Vēsture tiešām ik pa laikam atkārtojas, samainot spēlētājus vietām. Kad reiz mazi bērni, mani ar vīru noturējuši par ebrejiem vai vienkārši “neticīgajiem”, svilpināja akmeņus pāri mūsu galvām, man kļuva bail — ne no nāves, no sakropļojuma. Es nevaru viņiem sadot pa muti, ejot tuvāk, visdrīzāk pazaudēsi aci, bet tā atklāti bēgt arī negribas. Mēs tak esam pieaugušie, bet šie tik skolas bērni.

Tiesa, kad izraēlieši man prasa, vai tad es, ievērojot vienlīdzību, gribētu, lai arābu puiku vietā stāvētu kāds ducis ebreju skolēnu — arī akmeņiem rokās, es īsti nezinu, ko atbildēt. Kas es tāda, lai dotu viņiem padomus, ārzemniece, kas reiz brauks mājās, kas žēlo visus mirušos un sakropļotos, reizēm pinkšķ pie televizora un reizēm klaigā, ka abas šīs apgraizītās tautas vienkārši nogalinās viena otru. Tad Jordāna ar Ēģipti un Libāna ar Sīriju mierīgi šito visu svēto zemi sadalīs savā starpā, atstājot franciskāņiem un grieķiem svētvietu gabaliņus, lai Tuvajos Austrumos tūrisms neizmirst pavisam.

Izraēla starptautiskajās ziņās vienmēr izskatīsies slikti, jo pat ar tām gumijas lodēm viņi vienmēr pamanās patriotisko bērnu pulkā kādu savainot vai pat nogalināt. Palestīniešu vecāki savukārt uzskata, ka ir labi, ja bērns kopš mazām dienām saprot, kas viņam jādara, cīnoties pret Izraēlas okupāciju. Un kareivju nervi nav attaisnojums tam, ka plastikāta lodes trāpa pa bērnu galvām. Droši vien arī Panorāmā var redzēt, ka ārzemju žurnālisti filmē, paslēpušies aiz palestīniešu bērnu mugurām, jo izlikt savas kameras pie armijas džipa neviens neriskē — akmeņi tās sašķaidīs vienā mirklī.

Gājis bojā arī vienīgais man pazīstamais grieķu mūks no Svētā Georgija klostera Vādī Keltā, kas atrodas Jūdejas tuksnesī. Viņu nošāva automašīnā, kad viņš vēlu vakarā brauca uz Jeruzalemi. Latīņu patriarhs Mišels Sabba uzreiz paziņoja, ka tie bijuši izraēlieši, kas uzbrukuši mūkam kristietim. (Tā stāsta arābu kristieši). Tomēr vēl pirms tam uz tā paša ceļa, kas ved no Nāves jūras uz Jeruzalemi, no garāmbraucošām automašīnām tika apšaudītas izraēliešu mašīnas. Mūka bārdu un cepurīti tumsā varēja noturēt par reliģioza ebreja pazīmēm (palestīnieši nēsā ūsas vai skujas), un acīmredzot viņš nošauts pārpratuma pēc.

Viņu pieminēšu ar rindkopu no manas dienasgrāmatas, kurā stāstīts par mūsu iepazīšanos: “Senajā tuksneša tēva Sv. Georgija Hozebīta klosterī satikām tikai vienu mūku — pārējie dzīvo cellēs, kas izkaisītas gar klintīm, un pulcējas vienīgi uz dievkalpojumiem reizi nedēļā. Laipnais mūks mūs ar draugu izjautā, vai mēs esam “orthodoks” un, saņēmis apstiprinošu atbildi, parāda alu, kur reiz lūdzies Jāņa Kristītāja tēvs Zakarija un pravietis Elija. Šeit nākot lūgt sievietes, kam nav bērnu, un tikai tāpec sieviešu dzimumam šajā klosterī vispār esot atļauts spert savu kāju. Pēc īsām pārrunām grieķis svinīgi aicina manu draugu klosterī padzīvot un kļūt par novici. Kad puisis parāda uz mani, sacīdams, ka esam saderināti un viņš nevar te palikt, mūks tēvišķi saka — labi, sūtiet tad šurp savus bērnus. Es apsolu, ka vismaz ekskursijā. Klostera baznīcā caurspīdīgā stikla šķirstā guļ viens no mirušajiem mūkiem. Viņa nesatrūdējušos pīšļus uzskata par īpašu svētumu. Guļ tur mierīgi svētais vīrs, un viņam gan zobi, gan mati, gan āda ir saglabājusies. Krievu pareizticīgie parasti visu nosedz cieši ar brokātiem, bet te viņš vienkārši atdusas savās mūka drānās. Pie ieejas baznīcā pienāk klāt kāds dievbijīgs japānis un pajautā mūkam: “Wher’s mummy?” [1. Kur ir mūmija? (angļu val.)]  Kāda mūmija, mūks ir sašutis, mums te ir diža svētā relikvijas, Ēģiptē ir mūmijas, ej uz Ēģipti!”

Esmu zaudējusi spēju pārdzīvot par diendienā mirstošiem cilvēkiem. Kreisi noskaņotie izraēlieši pie premjera mājas ik dienas tur plakātus ar skaitļiem — cik cilvēku gājuši bojā no izraēļu un cik no palestīniešu puses. Katrreiz redzu, kā tie cipari mainās. Un nekas. Kādam Dievam lai te aizlūdz par mirušajiem? Ārzemnieki saka — Jeruzalemei jābūt Dieva pilsētai, kur visi ir kopā. Tādam svētam zemes pleķītim, kur musulmaņi ar kristiešiem un jūdiem mājo zem viena Dieva plaukstas. Kāds students uz to atbild — vai tad Dievs te nāks mēslus vākt šitajā Jeruzalemē, tās ir tikai tādas pļāpas. Svētceļnieki nevar saprast, ka šeit pat kristieši nav spējīgi godīgi sadalīt viena Kristus kapu, kur nu vēl ieviest pamieru starp divām karojošām tautām.

Es turpinu šeit dzīvot, spēlējot spēles ar pārģērbšanos. Kad eju uz arābu Jeruzalemi, ņemu līdzi fotoaparātu un mēģinu izskatīties stulba un smaidoša. Tad visi man kaut ko saka vāciski vai angliski un mīl mani kā retu tūristi tukšajā vecpilsētā. Arābu skolnieki saka: “Welcom to Jerusalem, šalom!” Kad eju bez “tūrisma pazīmēm”, tad dzirdu: “Boi, hara, boi!” — Vācies, sūds! Un es arī vācos, jo kas viņiem mani pīkstieni, ka neesmu no Izraēlas. Varbūt jau tas vien, ka neesmu lakatā, izraisa tādu naidu? Varbūt izskatos pēc amerikānietes? Varbūt puikas kā suņi jūt manas bailes kādā sirds kaktā? Esmu te laikam par ilgu, lai turpinātu palikt vērotājos, šajos stāstos nekad nebūs nekā objektīva.