Dienvidi

Vīru, kurš nokāpa no kuģa Buenosairesā 1871. gadā, sauca Johanness Dālmans, viņš bija evaņģēlistu draudzes mācītājs. Viens no viņa mazdēliem — Huans Dālmans — 1939. gadā kalpoja pilsētas bibliotēkā Kordovas ielā par sekretāru un jutās argentīnietis no galvas līdz kājām. Viņa vectēvs no mātes puses bija Fransisko Floress, tas pats 2. kājnieku līnijas kareivis, kuru ar šķēpu nodūra Katrjela indiāņi Buenosairesas priekšpilsētā; no šiem diviem atšķirīgajiem ciltskoka zariem Huans Dālmans (iespējams, ģermāņu asiņu mudināts) izvēlējās romantiskā senča jeb romantiskās nāves līniju. Kārbiņa ar bārdaina vīra izbalējušo dagerotipiju, vecs zobens, drosme un laime kā mūzikā, Martina Fjerro dzejas rindas no galvas, kā arī gadi, vārgums un noslēgtība attīstīja viņa mazliet patvaļīgo, bet nekādā ziņā ne plātīgo kreolismu. Nedaudz iegrožojot savas vajadzības, Dālmanam bija izdevies Dienvidos saglābt kādas muižas galveno ēku, Floresu bijušo īpašumu; viena no pastāvīgajām ainavām viņa atmiņā bija balzameikalipti un gara, sārta — kādreiz bijusi spilgti sarkana — māja. Taču darbi vai arī gluži vienkārši kūtrums noturēja viņu pilsētā. Vasaru pēc vasaras viņu tīksmināja izplūdusi doma par īpašumu un nesatricināma pārliecība, ka Dienvidu klajumos, drošā un zināmā vietā, viņu gaida viņa nams. 1939. gada februāra beigās ar Huanu Dālmanu notika kaut kas negaidīts.

Kurls pret kļūmēm, liktenis nepiedod pat niecīgāko nevērību. Tovakar Dālmans bija dabūjis nepilnīgu Tūkstoš un vienas nakts eksemplāru, Veila izdevumā; steigdamies izpētīt atradumu, viņš, nesagaidījis liftu, traucās augšup pa kāpnēm; tumsā kaut kas viegli aizskāra viņa pieri — sikspārnis, putns? Durvis atvēra sieviete, un viņas sejā sastinga šausmas, Dālmans pārlaida roku pierei, un tā izrādījās asinīs. Viņš bija savainojies, uzgrūzdamies nesen krāsotām un pusvirus atstātām durvīm. Dālmans gan aizmiga, taču jau agri no rīta pamodās, un kopš tā brīža pasaule viņam šķita neizturama. Vainīgs bija drudzis, un Tūkstoš un vienas nakts bildes tagad noderēja par murgu dekorācijām. Viņu apciemoja draugi un radi, pārcentīgā laipnībā atkārtodami, ka viņš izskatoties ļoti labi.

Dālmans, nespēcīga stinguma pārņemts, klausījās un brīnījās, kā gan viņi nezina par elli, kurā viņš dzīvo. Astoņas dienas pagāja kā astoņi gadsimti. Kādu pēcpusdienu ierastajam ārstam līdzi atnāca vēl kāds mediķis, un pa abiem aizveda viņu uz dziednīcu Ekvadoras ielā — bija vajadzīgs ļoti svarīgs rentgena uzņēmums. Ekipāžā Dālmans iedomājās, ka svešā istabā beidzot varēs iemigt. Viņš bija jautrs un runīgs; dziednīcā viņu tūlīt izģērba, noskuva galvu, ar metāla skavām piesprādzēja pie dīvāna, un apgaismoja ar tik spilgtu gaismu, ka viņš apžilba un viņam noreiba galva, viņu izklausīja visās malās, un vīrs maskā iedūra rokā adatu. Dālmans pamodās no sliktas dūšas, apsaitēts, viens pats istabā, kas atgādināja aku, un turpmākajās dienās un naktīs pēc operācijas pamazām aptvēra, ka pabijis elles priekškambarī. Ledus gabaliņš mutē nedeva nekādu svaigumu. Šajās dienās Dālmans ienīda sevī katru sīkumu; viņš ienīda pats sevi, savas miesiskās vajadzības, savus pazemojumus, rugājus, kas durstīja seju. Viņš stoiski pacieta sāpīgās procedūras, taču, kad ķirurgs pateica, ka slimnieks bijis pavisam tuvu nāvei no asins saindēšanās, Dālmanam kļuva sevis žēl, un viņš izplūda asarās. Ķermeniskās ciešanas un nezūdošā grūtas naktspriekšnojautanebija ļāvušas domāt par kaut ko tik abstraktu kā nāve. Nākamajā dienā ķirurgs pavēstīja, ka viņš atlabstot un ka pavisam drīz varēšot doties nostiprināt veselību uz muižu. Neticami, bet apsolītā diena pienāca.

Īstenībai tīk simetrija un neliels anahronisms; Dālmans bija ieradies dziednīcā ekipāžā, un tagad ekipāža viņu veda uz staciju Konstitūcijas laukumā. Rudens pirmais spirgtums pēc vasaras svelmes bija kā dabisks simbols viņa liktenim — liktenim, kas tikko atpircies no nāves un drudža. Rīta septītajā stundā pilsēta vēl nebija zaudējusi vecišķās mājas vaibstus, ko tai uzspiež nakts; ielas likās kā garumgari priekšnami, bet laukumi — kā patio. Dālmans, viegli noreibis un laimīgs, atkal pazina pilsētu, viņa acis vēl nepaguva uzskaitīt ielu stūrus, afišu stabus, Buenosairesas pieticīgās atšķirības zīmes, kad viņš tās jau bija atcerējies. Jaunās dienas dzeltainajā gaismā pasaule atgriezās viņā.

Neviens nenoliedz, ka Dienvidi sākas otrpus Rivadavijas ielas. Dālmans labprāt uzsvēra, ka tā nav tikai noruna vien un ka, šķērsojot šo ielu, tu it kā nokļūsti senākā un drošākā pasaulē. Sēdēdams ratos, viņš starp jaunajām ēkām centīgi meklēja restotos lodziņus, zvanu auklas, arkas virs durvīm, vārtrūmes vai klusus patio.

Stacijas zālē Dālmans uzzināja, ka viņa rīcībā vēl ir trīsdesmit minūtes. Pēkšņi viņš atcerējās, ka Brazīlijas ielas kafejnīcā, pāris soļu attālumā no Irigoijena nama, piemājo milzīgs kaķis, kurš ar dievišķu nicinājumu ļaujas cilvēku glāstiem. Kafejnīca bija vaļā. Arī kaķis bija tur, kur tam jābūt, aizmidzis. Dālmans palūdza tasīti kafijas (šis prieks slimnīcā viņam bija liegts), bez steigas pielika cukuru, pagaršoja un, glaudīdams melno kažoku, nodomāja, ka šī saskare ir tikai šķietama un ka viņu no kaķa atdala kaut kas līdzīgs stikla sienai: cilvēks taču dzīvo laikā, lietu secībā, bet šis teiksmainais dzīvnieks — tagadnībā, mirkļa mūžībā.

Gar visu pirmspēdējo peronu stiepās vilciena sastāvs. Dālmans izstaigāja vagonus un izvēlējās tādu, kas bija gandrīz tukšs. Novietoja bagāžas sietā savu ceļa somu; kad vagoni sakustējās, viņš somu atvēra un pēc neliela šaubu brīža izvilka Tūkstoš un vienas nakts pirmo sējumu. Šī līdzi paņemtā grāmata, kas tik cieši bija saistīta ar viņa nelaimi, šķita neapgāžami liecinām, ka nu šī nelaime ir garām, tā bija kā slēpts un priekpilns izaicinājums sakautajiem ļaunuma spēkiem.

Pamazām abpus vilciena logiem pilsēta sašķīda priekšpilsētās; šī ainava un vēlāk arī dārzi un savrupmājas kavēja ķerties pie lasīšanas. Dālmans izlasīja tikai kādu nieku, magnēta akmens kalns un džins, kas zvērēja nogalināt savu labdari, bez šaubām bija apburoši, taču ne daudz vairāk par šo agro rītu un esību. Laimes sajūta viņu vedināja prom no Šaherezādes un viņas pārmērīgajiem brīnumiem, Dālmans aizvēra grāmatu un vienkārši ļāvās dzīvei.

Pusdienas (ar buljonu skārda bļodiņās, kā tālajos skolas brīvlaikos bērnībā) sagādāja vēl vienu klusu un pateicības pilnu baudījumu.

“Rīt es pamodīšos muižā,” viņš nodomāja, un jutās tā, it kā viņš būtu divi cilvēki: tas, kurš rudenīgajā dienā brauc uz priekšu pa dzimtajām vietām, un tas, kurš bija ieslodzīts dziednīcā, pakļauts dzelžainai nebrīvībai. Viņš redzēja neapmestu ķieģeļu mājas, stūrainas un garas, kas mūžam vēroja garām skrienošos vilcienus, redzēja jātniekus smilšainos ceļos, redzēja grāvjus, dīķus un lopu baru, redzēja garus, zeltītus mākoņus, kas likās marmorā kalti, un tas viss bija gaistošs, gluži kā bezgalīgā līdzenuma sapņi. Šķita, ka sējumus un kokus viņš pazīst, taču nosaukt tos nevarētu — Dālmana zināšanas par laukiem bija tikai un vienīgi nostalģiskas un literāras.

Lāgiem viņš iemiga, redzēdams trauksmainus, saraustītus sapņus kā vilciena grūdienus. Baltā, nepanesamā pusdienas saule vakara gaidās jau bija kļuvusi dzeltena un pavisam drīz tai bija jākrāsojas sarkanai. Arī vagons atšķīrās no tā, kurš bija atstājis Konstitūcijas stacijas peronu, cauri tam bija izgājis līdzenums un garais laiks. Vagona ēna aiz loga stiepās līdz pat apvārsnim. Zemes pirmatnību netraucēja ne apdzīvotas vietas, ne citas cilvēka atstātas zīmes. Viss bija tukšs, taču vienlaikus arī tuvs, tīts noslēpumā. Tikai reizēm neaptveramajos plašumos pavīdēja pa kādam vērsim. Vientulība bija pilnīga un, iespējams, naidīga, un Dālmanā iezagās aizdomas, ka viņš ceļo ne tikai uz Dienvidiem, bet arī pagātnē. Šo fantastisko minējumu izkliedēja kontrolieris, kurš, pārbaudījis biļeti, brīdināja, ka vilciens nepieturēs tur, kur parasti, bet gan mazliet iepriekš, stacijā, ko Dālmans tikpat kā nebija dzirdējis. (Vīrs centās teikto paskaidrot, taču Dālmans pat neklausījās, nerunājot par saprašanu; notikumu kopsakars viņu neinteresēja.)

Vilciens, smagi pūzdams, apstājās gandrīz pašā lauka vidū. Stacija atradās otrpus dzelzceļam: perons un vārga nojume, nekā daudz vairāk tur nebija. Nekāda pajūga, lai gan stacijas priekšnieks pieļāva, ka tas varētu būt pie bodes, kādas desmit, divpadsmit kvadras [1. Kvadra — 463 m] tālāk.

Dālmans uztvēra šo ceļa gabalu kā nelielu piedzīvojumu. Saule jau bija paslēpusies, bet tās pēdējais mirdzums vēl priecēja pieklusušo, bet dzīves pilno līdzenumu, pirms to aprij nakts. Dālmans soļoja lēnām — ne tik daudz, lai nenogurtu, bet lai paildzinātu šo mirkli. Smagnējas laimes sajūtu pilns viņš ieelpoja āboliņa smaržu.

Veikals acīmredzot kādreiz bija spilgti sarkans, taču gadi šo uzmācīgo krāsu bija patīkami nodilinājuši. Kaut kas ēkas nabadzīgajā arhitektūrā Dālmanam atgādināja senu gravīru, varbūt no veca Pablo un Virhīnija izdevuma. Pie mietu žoga bija piesieti daži zirgi. Iekšā Dālmanam tūlīt pat šķita, ka viņš saimnieku pazīst; tad viņš saprata, ka maldījies, jo saimnieks bija līdzīgs kādam dziednīcas kalpotājam. Uzklausījis vajadzību, vīrs apsolīja, ka liks iejūgt vaļējos ratus; lai papildinātu dienu ar vēl kādu notikumu un nosistu laiku, Dālmans nolēma turpat ieturēt pusdienas.

Pie viena no galdiņiem trokšņaini ēda un dzēra pāris jaunekļu, iepriekš Dālmans viņus pat nebija pamanījis. Uz grīdas, atbalstījies pret leti, tupēja ļoti vecs vīrs, nekustīgs kā mantu maiss. Gadu straumes viņu bija sarāvušas čokurā un nopulējušas, kā ūdeņi to dara ar akmeņiem vai kā cilvēku paaudzes izrīkojas ar gudru teicienu. Melnīgsnējs, sīks un izžuvis, viņš it kā kavējās ārpus laika, kaut kur mūžībā. Dālmana acis tīksmi aptaustīja veča galvas apsēju, pašausto pončo, garās čiripā [2. Dienvidamerikā platas vīriešu bikses no viena auduma gabala.]un kumeļādas zābakus, un, atcerēdamies tukšās runas ar ziemeļu vai Entreriosas rajonu ļaudīm, nodomāja, ka šādus gaučo tiešām vairs iespējams sastapt vienīgi Dienvidos.

Dālmans iekārtojās pie paša loga. Ārā laukus pārklāja tumsa, bet to smaržas un čalas joprojām sasniedza viņu caur resnajiem dzelzs stieņiem. Saimnieks atnesa sardīnes un pēc tam ceptu gaļu; ēdamajam pa virsu Dālmans uzdzēra dažas glāzes sarkanvīna. Viņš laiski baudīja vīna rūgteno garšu un ļāva jau gurdenajam skatienam klīst pa telpu. Pie viena no šķērskokiem karājās petrolejas lampa; apmeklētāji pie otra galdiņa bija trīs: divi izskatījās pēc lauku saimniecības strādniekiem, trešais, truliem, mazliet ķīniskiem vaibstiem, dzēra, nenoņēmis no galvas čambergo. Pēkšņi Dālmans juta, ka kaut kas viegli atsitas pret viņa vaigu. Uz galdauta raksta strēles, līdzās parasta, nespodra stikla glāzei atradās no maizes mīkstuma saripināta lodīte. It kā jau nekas, bet kāds to bija atsviedis.

Pie blakus galdiņa sēdošie, šķiet, par viņu nelikās ne zinis. Apmulsušais Dālmans izlikās, ka nekas nav noticis, un atvēra Tūkstoš un vienas nakts sējumu, it kā gribēdams piesegties no īstenības. Pēc dažām minūtēm viņam trāpīja vēl viena lodīte, šoreiz laukstrādnieki iesmējās. Dālmans pie sevis nolēma, ka viņš nebaidās, bet ka viņam, vēl neveselam, būtu muļķīgi iesaistīties šaubīgā kautiņā ar svešiniekiem. Viņš gribēja iet prom un jau piecēlās kājās, kad pie viņa pienāca saimnieks un satrauktā balsī ņēmās viņu mierināt.

— Senjor Dālman! Nepievērsiet puišiem uzmanību, viņi ir tikai mazliet jautrā prātā!

Dālmans pat nebrīnījās, ka šis cilvēks — ne no šā, ne no tā — viņu pazīst, bet skaidri apjauta, ka šie samierinošie vārdi visu tikai sarežģī. Vēl pirms mirkļa laukstrādnieku izlēciens vērsās pret nejaušu garāmgājēju, tikpat kā ne pret vienu; tagad tas bija vērsts pret viņu un pret viņa vārdu, un par to varētu uzzināt arī kaimiņi. Dālmans pastūma malā saimnieku, nostājās aci pret aci ar laukstrādniekiem un jautāja, ko tiem vajag.

Puisis ar ķīnieša seju pieslējās kājās, viņš līgojās. Stāvot pāris soļus no Huana Dālmana, viņš lamāja to pilnā rīklē, it kā atrastos nez kādā attālumā. Viņš izlikās piedzērušāks nekā bija, un tajā jautās nežēlība un izsmiekls. Svaidoties neglītiem vārdiem un apvainojumiem, viņš izrāva garu nazi, noglāstīja to ar acīm, pašūpoja pirkstos un izsauca Dālmanu uz kautiņu. Saimnieks drebošā balsī ieminējās, ka Dālmans nav apbruņots. Un tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Brīnumainais vecais gaučo, kurā Dālmans saskatīja visu Dienvidu (viņa Dienvidu) zīmi, no sava stūra pasvieda kailu, īsu dunci, kas novēlās tieši pie Dālmana kājām. It kā Dienvidi būtu izlēmuši, ka Dālmans pieņems izaicinājumu. Un viņš noliecās, lai paceltu dunci, un viņa smadzenēs pazibēja divas domas. Pirmā — ka šī gluži instinktīvā kustība viņu nolemj cīņai. Otrā, ka duncis viņa neveiklajā rokā drīzāk kalpos par attaisnojumu, lai viņu nogalinātu, nevis par ieroci aizstāvībai. Kādreiz viņš bija darbojies ar nazi, kā jau visi vīrieši, bet viņa iemaņas nesniedzās tālāk par apjēgu, ka dūrieni jāizdara no apakšas uz augšu un ar asmeni uz iekšu. “Dziednīcā nekad nepieļautu, ka ar mani kaut kas tāds notiek,” viņš nodomāja.

— Ejam ārā! — tas otrs teica.

Viņi izgāja; Dālmanam nebija cerību, bet viņam nebija arī baiļu. Pārkāpis slieksnim, viņš sajuta, ka nomirt šādi, cīniņā zem klajas debess, no naža asmens — pirmajā naktī dziednīcā, kad viņam rokā iedūra adatu — tā būtu bijusi atbrīvošanās, laime un svētki. Viņš sajuta, ka toreiz — ja viņam būtu iespēja izvēlēties vai nosapņot savu nāvi — viņš būtu izvēlējies vai nosapņojis tieši šādu nāvi.

Dālmans spēcīgi sažņaudz plaukstā nazi, kuru diez vai spēs likt lietā, un iziet klajumā.

No spāņu valodas tulkoja Edvīns Raups