Dienvidāzijas pikniks

Ir vismaz pieci iemesli, kādēļ pagājušā gada vasarā, pašā lietus sezonas sākumā, es devos uz Dienvidāziju. Vienīgā alternatīva bija nopirkt ļoti lielu televizoru un, pirkstos kožot, vērot Discovery. Lai gan, patiesību sakot, alternatīvas nebija, jo biju neapdomīgi paguvis draugiem pastāstīt, ka braucu, un atkāpšanās nozīmētu apkaunojošu padošanos.Laosa ir sajūta

Pamostos vilcienā Bangkoka—Nongkaja un kādu laiku bezjēdzīgi blenžu uz ainām logā: pielijis rīsa lauks, kurā līdz ceļiem ūdenī stāv taizemiešu zemnieks, sarkans ceļš, uz ceļa puspliki bērni noraugās garāmbraucošajā vilcienā, tālumā palmu ieskauta bambusa būdele… Braucu pirmajā klasē —  atsevišķā kupejā ar ūdens krānu, te ir plaša ēdienkarte un pārlaimīgs pavadonis, kas laiku pa laikam pabāž galvu durvīs un ilgi smaida. Pirmā klase — tas ir šiks, kas pēc mēneša liksies nejēdzīga izšķērdība, taču ceļojuma sākumā tāda luksusa kupejas izvēle ir gluži piedodama vājība, tāpat kā bikses maza bērna kakas krāsā, ko pāris dienas iepriekš ļāvu sev pašūt kādā Bangkokas ateljē. Kam man tās ceļojuma trešajā dienā, ja tuvākos mēnešus esmu sataisījies zigzagot pa Laosu un Mjanmu? Šo jautājumu pats sev vairākkārt uzdodu, pētot jauniegūto klienta kartīti (skroderim vārds ir Krišna).

Pirmajās dienās Laosā no nepārtrauktās smaidīšanas sāp sejas muskuļi. “Laosa — tā nav valsts, tā ir sajūta,” — taisnība, taisnība. Robeža ārvalstniekiem ir vaļā tikai četrus gadus, tūristi šo zemi, atšķirībā no Taizemes, vēl nav paspējuši samaitāt. “Sabaidii,” lao sveiciens, kas atskan visur, kur parādies, ir patiess, bez jebkāda materiāla apakšnodoma. Pēc nedēļas rodas sajūta, ka bērni par pasveicināšanu krāj punktus. Jaunie budistu mūki — zinātkāri un pļāpīgi, viņiem tā esot iespēja praktizēt angļu valodu. Man savukārt tā ir iespēja praktizēt dzīvu brīnumu. Mīļākie sarunu temati: ģeogrāfija un futbols — kāds mūks zina nosaukt visu franču nacionālās izlases spēlētāju vārdus. Tie viņam esot vismīļākie, jo “viņi spēlē godīgi un skaisti”. Apvaicājas, vai es gadījumā neesmu cīkstonis, saku, ka neesmu vis, vairāk ar klipiem ņemos. — Ā, video — tas ir lieliski. Tikpat labi es varētu nodarboties ar dārzkopību vai tirgot gāzi, arī tas būtu lieliski.Pirmais balzams

Pēc četru stundu līkumošanas pa kalnaino ceļu pārkarsušais autobuss ieripo ciematā. Pa ceļam iepazīstos ar Polu, angļu čali, kas atbraucis uz Āziju “laikam uz palikšanu”. Varbūt izdodas kaut kur iekārtoties par valodas skolotāju, ja nesanāks Laosā, mēģināšot Vjetnamā vai Ķīnā.

Istaba lētā viesu namā maksā 10 000 kipu (aptuveni 1 lats), tajā atrodas gulta, moskītu tīkls, neliels galdiņš un ventilators pie griestiem. Sēžam aiz mājas un kopā ar saimniekmeitām ieturam maltīti. Parādās pats viesu mājas saimnieks, viņa dēls un lao lao — piecdesmitgrādīga rīsu kandža jeb viskijs, kā to lepni dēvē namatēvs. Meitenes gana labi runā angliski, lai tēvam varētu iztulkot mūsu sarunu. Ja neatrodas nepieciešamie vārdi, palīdz žestu valoda. Saimnieks atplaukst pavisam, kad uzzina, ka esmu no bijušās padomju republikas. “Brother,” viņš man saka, un mēs iedzeram. Pēc tam man, saimniekam par prieku, jālamājas krieviski. Līdz astoņdesmito gadu beigām (miera uzturēšanas nolūkos) Laosā bija izvietotas padomju armijas daļas, un daži vecāka gadagājuma laosieši joprojām zina pa teikumam krievu valodā.

Īstā brīdī atceros par trīs melnā balzama pudelēm, kuras pēc drauga ieteikuma esmu paķēris līdzi “katram gadījumam”. Šis ir piemērots brīdis pirmajam. Balzams saimnieku sajūsmina, uz noprovēšanu tiek ataicināta arī saimniece, sīciņa lao sievietīte, kas, slaucīdama rokas priekšautā, par tādu iedzeršanu agrā pēcpusdienā skatās uz vīru ar baltu aci.

Vakarā saimniekmeitas mūs aicina uz Lao Disco, kas atrodas pāris kilometrus no ciemata, netālu no veca armijas lidlauka. Lao Disco ir paliela telpa ar bāriņu, taizemiešu deju mūziku un astoņdesmito gadu eirohitiem. Dejotāji izkārtojušies viens otram pretī šķērsām pa diagonāli pāri deju placim. Pie griestiem virpuļo paštaisīta spoguļbumba un nejaušie acu skatieni uzjunda sajūtu, it kā man būtu piecpadsmit gadu.

No rīta saimniekmeitas atnāk ar dāvanu — paprāvu lao lao. Kopīgi ar Polu to nodegustējam, un priekšpusdiena izstiepjas mazliet garāka nekā varētu domāt. Viena no saimniekmeitām nenolaiž no angļa ne acu, un Polam atkal jāstāsta par Londonu. Es izklaidējos, mācīdamies frāzes lao valodā. Kad tieku līdz izteicieniem par precībām, meitene nospurdz un ieķeras Polam elkonī. Meitene sāk lasīt laukā no Pola biksēm dadžus, kas tur saķērušies pēc mūsu vakarnakts disko pasākuma. Pēc tam viņa piedāvājas Polam apgriezt kāju nagus.Ceļi

Autobusi jeb kravas auto ar kulbā ierīkotām sēdvietām, pats par sevi saprotams, atiet tad, kad visi ir sanākuši, un citreiz jāgaida pāris stundas, līdz kulba pielasījusies pilna, un tad vēl paiet krietns laiciņš, kamēr visi sasēžas — pie tam tas viss notiek ļoti rimti, nesteidzoties, ar neiztrūkstošu smaidu uz lūpām, nekādu savstarpēju apvainojumu vai neapmierinātības pazīmju. Kravas kastē gar malām koka soli, vidū somas, tašas, paunas, rīsu maisi, pa kādam cālim — viss tiek izkārtots tā, lai vietas pietiktu ikvienam. Neatceros gadījumu, kad kāds paliktu “aiz borta” —  lai cik pilna būtu kulba, brīvs pleķītis apbrīnojamā kārtā atrodas vienmēr, ja ne uz sola vai rīsu maisa, tad uz kāpšļa, ar vienu roku iekaroties stangā.

Jo augstāk ziemeļos, jo ceļš kļūst nejēdzīgāks. Ir lietus sezona, un gandrīz katru dienu līst, tādēļ ceļi pārvēršas dubļu masā, jau tā lēno braucienu padarot gandrīz bezgalīgu. 100 kilometrus veicam ne ātrāk par četrām stundām, taču bieži tas ilgst visas desmit stundas vai pat vairāk.

Kādā pagriezienā akmeņu nogruvums ir tik pamatīgs, ka ceļu iespējams atbrīvot tikai ar aizvēsturiska ekskavatora palīdzību. Abpus akmens un dubļu masai kravas auto izveidojuši iespaidīgu rindu, braucēji pūtina locekļus un ieinteresēti vēro mašīnas cīņu ar stihiju. Lai arī ekskavators strādā ļoti meistarīgi, pēc laiciņa kļūst skaidrs, ka gaidīt nāksies vismaz pusi dienas. Situācija tiek atrisināta pavisam vienkārši: pasažieri abās nogruvuma pusēs saceļ paunas uz galvas, pasit bērnus padusē un nesteidzīgi šķērso nogruvumu, kravas busi apgriežas un ar samainītajiem pasažieriem dodas atpakaļ uz pilsētām, no kurienes atbraukuši.

Reizēm bedrainais ceļš prasa īpašu izveicību, lai varētu noturēties uz vietas — domāju “Serģis”, tad — “Rasmanis”, tad atkal “Serģis”… Nekādi nesaprotu, kā šādā kratīklī vietējie tomēr pamanās iemigt. Un vēl viņi bez mitas spļaudās: vīrieši un pavecākas sieviņas to dara lietišķi, sirmgalvju spļāvienā jūtama dzīves pieredze, savukārt pusaudži pār lūpu laiž kā kurš, acīmredzot tas ir atkarīgs no garastāvokļa. Garastāvoklis pusaudžiem pārsvarā ir izteikti romantisks. Kādā ciematā kravas automobili aptur jauna, ļoti skaista meitene košās drēbēs, iekārtojas man pretī uz rīsu maisa un sāk zelēt sarkanīgu garšvielu, ko laosieši sauc par phet (tabakas aizvietotājs, kas sastopams visā Āzijā). Domāju gaišas domas un smaidu meitenes virzienā. Viņa brīdi mani pēta, tad, acis nenolaižot, atkrēpojas un nodemonstrē lielisku spļāvienu pār bortu. Uz ceļa paliek sarkans plankumiņš, ko abi pavadām ar skatienu.

Zupa

Mazā ciematā, no kurienes plānoju doties augšup pa upi līdz Pongsali, Laosas tālāko ziemeļu pilsētu, meklēju ko ēdamu. Uz ielas kāda sieviņa buras ap lielu katlu, turpat blakus galds ar diviem krēsliem, un es apjautājos, vai nav kas iekožams. Sieviņa smaida un māj ar galvu. Vai pie viņas var dabūt rīsus ar dārzeņiem? Sieviņa smaida un māj ar galvu. Pēc minūtēm desmit es tiesāju visasāko zupu mūžā. Nosvīst virslūpa, pūšu liesmas. Tomēr vakarā atnāku vēlreiz uz vakariņām un pasūtu rīsus ar dārzeņiem: “Khao pat kaii,” es saku, cik vien tuvu lao ziemeļu dialektam izsalcis cilvēks var pateikt, un saprotošs smaids ir man atbilde. “Jā, jā,” sieviņa māj ar galvu. Pēc brīža manā priekšā ir tā pati asā zupa, kas no rīta. Iemācos ēst zupu ar cukuru —  Āzijā gandrīz visiem ēdieniem klāt ir cukurs — tad tā nav tik asa. Palieku ciematā nakšņot un no rīta, pirms prombraukšanas, eju ciemos trešoreiz: “Zupa ir lieliska,” es žestikulēju, “rīsus, paldies, nevajag. Vai varētu dabūt nūdeles, vienalga, ar dārzeņiem vai bez … NŪŪ - DE - LES.” Mani saprot, par to liecina galvas mājiens un smaids. Gaidot nūdeles, domāju par piena produktiem — pēc tiem kārojas visbiežāk. Par piena produktiem domāju kādu brīdi arī pēc zupas, tad atsveicinos, samaksāju un ceļa līkumā vēl pametu skatienu atpakaļ. Viņa smaidīga stāv un māj man ar galvu.Tagad un pavisam

Muangsinga ir ciemats septiņus kilometrus no Ķīnas robežas. Agrāk Muangsingas tirgus bija lielākā opija tirdzniecības vieta Laosas ziemeļos, tā saucamajā Zelta trijstūrī. Opija audzēšana un kontrabanda notiek joprojām —  no Laosas un Birmas tā ieplūst Taizemē, tālāk virzās uz rietumiem.

Nenosakāma vecuma sievietes krāsainos lindrakos maskējas ar izšūtu lupatiņu tirdzniecību un uz ielas mēģina ceļotājiem pārdot opiju. “Opi… opi…” večiņas sazvērnieciski čukst un saliek červeļaino dūrīti trubiņā pie mutes, “…good for you …good ganja.” Viņas ir gatavas stundām stāvēt pie viesu nama bambusa žoga un gaidīt, kamēr kāds pievērsīs viņām uzmanību. Kāds izraēlietis mēģina nofotografēt kolorītāko no viņām. Atnākusi no attālā akhu ciemata, večiņa tur stāv ar mazu netīru bēbi pie kailās krūts. Viņa pamana izraēlieša mēģinājumus noķert kadru, apstājas iestrādātā pozā un pēc knipša pieprasa naudu.

Pāri ielai pie pamestas mājas iekārtojies friziermeistars. Rozīgs ķitelis un sejas maska piedod paskatam svarīgumu. Frizierrīku arsenāls nav liels —  šķēres, ķemmīte, matu griežamā mašīnīte, neliels zils spogulītis, slotiņa un viegls auduma gabals, ko klientam apklāt ap kaklu. Uz mazas tāfelītes ar krītu uzvilkts 3000 K, kas nozīmē aptuveni 30 santīmu. Koka ķeblītis ir tukšs, mēs apmaināmies skatieniem, un es saprotu, ka man jānogriež mati. Tagad un pavisam. Par spīti vīra centībai, matu griešanas akts izrādās sāpīgs pasākums. Friziermeistars ar mašīnīti šņakarē pakausi, es sakostiem zobiem sagumis sēžu uz ķeblīša. Pēc pusstundas eksekūcija ir beigusies. Vecais lao vīrs matu griežamo nomaina pret slotiņu un kompensē manas ciešanas ar ilgu un rūpīgu galvas pucēšanu. Pēdējais akcentiņš ir galvas iepļekšķināšana ar lao viskiju, kas tiek lietots odekolona vietā. Vīrs noņem masku un smaidā atiež lielu baltu zobu rindu.

Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā aiz tirgus atradu mazu, simpātisku frizētavu ar lieliskiem zīmētiem plakātiem pie sienas. Frizūras zīmējumos bija līdzīgas tām, kas kādreiz karājās vīriešu frizētavās Rīgā ar nosaukumiem “students” vai “Elmārs”. Vienojos par samaksu un palūdzu noskūt bārdu. Frizieris ļoti veikli darbojās ar bārdas nazi un, kad lieta bija darīta, ķērās mani atbrīvot no liekajiem matiņiem uz ausīm un plakstiņiem. Daudziem vīriešiem Āzijā bārda neaug vispār, tādēļ īpaša rūpība tiek pievērsta visam pārējam sejas apmatojumam. Uz ielām var novērot jaunus cilvēkus, kas pilnīgi iegrimuši sevī, ar pinceti ravē no nāsīm laukā spalvas.Trešais balzams

Gaidot kravas auto uz Pongsali, vēroju mazu lao zēnu, kas, noķēris raibu taureni, nez aiz kā piesējis to pie aukliņas un skraida gar upi. Brīžam viņš ļauj taurenim šur tur nosēsties, domīgi vēro savu ieguvumu, tad atkal parauj aukliņu un aizskrien tālāk.

Pārbāztais auto iegāzelē Pongsali — pilsētiņā netālu no Ķīnas un Vjetnamas robežas. Patīkami vēss. Pilsētā daudz ķīniešu strādnieku, ļaudis no akhu, hmong, junan, lolo ciematiem — tirgū viņi savu dažādo laosiešu valodas dialektu dēļ bieži vien cits citu nesaprot. Pēc viesu namu apstaigāšanas izrādās, ka neviena cita ceļotāja pilsētā nav. Grūti tikt vaļā no sajūtas, ka atrodies filmēšanas laukumā, un tikai no paša tagad ir atkarīgs, vai tā būs komēdija, melodrāma vai trilleris. Visdrīzāk pasaku filma — laiku pa laikam pieķeru sevi svilpojot “V gostjah u skazki” melodiju. Viesnīcā, ierakstoties viesu grāmatā, atklājas jauni pārsteigumi — vienā lapā trīs ieraksti ar vienādu dzimšanas dienas datumu, trešais esmu es, vienīgais jaunās, četrstāvīgās viesnīcas Phongsali klients ar istabiņu par diviem latiem, trešajā stāvā pa labi.

Pilsētai elektrību ražo ģenerators, ko ieslēdz, kad satumst — ap septiņiem vakarā. Laiks TV seriāliem un sporta pārraidēm, jaunieši klausās mūziku, kas tiek uzgriezta uz skaļāko, acīmredzot tādējādi izbaudot elektrības jaudu. Pārsvarā skan tāds elektroniski etnisks down tempo. Kaut kur ar elektrisko zāģi tiek zāģēta malka. Sievas ar bērniem pilnībā iegrimušas taizemiešu seriāla kaislībās.

Pēc vakariņām un pastaigas pa rajoniņu piesēžos pie veču kompānijas pavērot basketbola maču. Ķīniešiem galīgi neiet spēlē ar amerikāņiem. Kad trešā ceturtdaļa iet uz beigām, balss pa vietējo translāciju kaut ko bezkaislīgi nočerkst. Veči aizdedzina sveces un turpina skatīties. Pēc 10 minūtēm televizors apdziest — pilsētiņā ir izslēgts elektrības ģenerators. Bez mazākās kurnēšanas vīri izklīst pa mājām, mača gala rezultātu tā arī neviens neuzzin, taču nevienu tas īpaši neuztrauc. Tāpat neviens neuzzin, kā beidzas kārtējā ziepju operas sērija, bet rīt jau no turpinājuma būs saprotams.

No viesnīcas balkona vēroju, kā pilsēta laižas miegā. Šur tur vēl deg pa svecītei, tumšajās debesīs nozib kādas kabatas baterijas staru kūlis un jau pēc nepilna stundas ceturkšņa mana svece uz balkona malas ir vienīgais gaismas objekts pilsētā. Viesnīca atrodas kalnā — apziņa, ka esi redzams puspilsētai, rada savādas domas. Nopūšu sveci. Nodomāju, ka būtu labi redzēt, kā pilsēta mostas. Taču tad jāpaliek augšā visu nakti, jo par agru celšanos nevar būt i ne runas — modinātāja man nav, bet savādāk es neprotu. Laimīgā kārtā atceros, ka somā vēl ir palicis viens no Rīgas vestais balzams, kas šajā situācijā iederas tā, ka tik tupi un turies. Iekārtojos uz balkona, atkorķēju pudeli un, klausīdamies nakts skaņās, domāju par latviešiem. Domāju par viskautko. Par to, kāpēc cilvēki Āzijā ir tik labsirdīgi, par tūristiem un par ceļotājiem, par savām štellītēm, par draugiem. Gaisā stāv bieza migla. Ieslēdzu kabatas lukturīti — garš garš gaismas stars iet cauri miglai un izšķīst kaut kur augstu debesīs. Kļūstu pagalam sentimentāls un gaisā ar gaismas kūli uzvelku milzīgu “PALDIES”. Un vēl — “PIKNIKS PĻAVIŅĀ”.

Man līdzi ir mazs kasešu maģītis (lai ierakstītu skaņu) un dažas ambient kasetes. Lieliskā angļu leibla E:MT izdotajā muzikālā formējuma GAS skaņdarbā ir vieta, kur izmantotas ultraskaņas, ar kurām “sarunājas”delfīni. Kad atskan delfīnu dziesma, lejā, pilsētā to uztver pirmais rīta gailis, viņa piesmakušajam rīta signālam atbild nākošais, tālāk nākošais un Pongsali mostas. Gaisā joprojām stāv brīnišķīga migla — eju ielās un sataisu, šķiet, mīļākās bildes mūžā.

Vistas

Vilcienu Kambodžā vietējie izmanto galvenokārt preču pārvadāšanai. Tas ir ļoti lēns transporta līdzeklis — neliels busiņš to pašu maršrutu, ko vilciens veic astoņās stundās, pievarē nepilnās trijās. Vagoni bez soliem, sievas atlaidušās krustu šķērsu iekārtajos šūpuļtīklos, bērni sasēdušies uz rīsu maisiem, bet cūkas sasietas guļ uz vagona grīdas un ik pa brīdim iekviecas. Uzlienu uz vilciena jumta un redzu — viss vagona jumts izskatās kā raibs, klukstošs paklājs — kālos sasietās vistas tādā veidā tiek transportētas uz rietumu piekrastes kūrortpilsētu, kur atpūsties brauc Kambodžas turīgais slānis. Cepina saule. Vistu saimnieki, balansējot pa jumtu, rūpējas par savu saimniecību, te tās pārkārtojot, te sprauslājot ūdeni pār aprūpējamajām. Kāda vista atsienas un nokrīt no jumta. Iesākas bļaušana, no priekšējā vagona pa jumtu atskrien saimnieks un, visu sapratis, nolec no braucošā sastāva vistai pakaļ. Vista ir sapinusies krūmos, vīrs to saķer aiz kājām un paspēj ielēkt atpakaļ vilcienā.

Man blakus piesēžas runātīgs pusaudzis, kam viss šķiet ārkārtīgi uzjautrinoši. Pirmo pusstundu es zirgojos ar viņu kopā, otrajā stundā jau sāku plānot, kā nogrūst viņu no jumta. Puisis mēģina atcerēties visus viņam zināmos vārdus angliski: “Look, mountain… Look, tree…” Katrs nosauktais objekts tiek pavadīts ar garšīgiem smiekliem, kas pēc laiciņa sāk šķist ļauni. Jocīga sajūta — pēdējos trīs mēnešus neesmu dusmojies. Kad to aptveru, kļūst interesanti, prātoju par dusmām, un pusaudzis apklust pats no sevis.

Sāk līņāt un saimnieki savas vistas pārklāj ar plēvi. Cūku kviecienu pavadībā salienam lejā vagonos. Vilciens lēni apdzen ūdens bifeļus, kas gar aizlijušu rīsa lauku peld pa grāvi. Diviem bifeļiem uz muguras stāv bērni, izskatās, it kā viņi stāvētu uz peldoša koka ar ragiem. Lietus beidzas, un vīri lien atpakaļ uz jumta apčubināt vistas. Priekšā aiz lokomotīves riet saule, šovakar izkrāsodama debesis īpaši spilgtās krāsās. Izkārtojušies ik pa gabaliņam ar skatu pret rietošo sauli, starp vistām stāv vīri. Virs viņu galvām plīvo salijušās plēves.

Badija karma

No Mjanmas galvaspilsētas Jangonas paliek prātā koloniālā laika akmens ēkas, izžauta veļa un neiedomājamākie elektrības vadu murckuļi. Automašīnas un motocikli, apdzenot viens otru, gari pīpina, trīsriteņu velorikšas kopīgajā troksnī piedalās ar zvaniņu šķindināšanu. Visi vīrieši nēsā laungi —  garu maisveidīgu gurnautu, kas sasiets uz vēdera — kam šikāks, kam prastāks. Čurāšana, gurnauta ērtības labad, notiek tupus.

Durvju ailē stāv baskājains policists ar Kalašņikova automātu rokās un bez izteiksmes vēro ielu. Viņam virs galvas notecējis plakāts “MAY I HELP YOU”.

Mjanmas municipalitātes pret baltajiem iebraucējiem izturas viennozīmīgi: ja esi te atbraucis, tātad tev ir nauda. Autobusos biļešu cena vietējiem un ārzemniekiem stipri atšķiras. Gadās, uz ceļiem policisti aptur autobusu, lai pārbaudītu pases. Iebraucot katrā jaunā ciematā, viesu nama saimniekam par tevi jāziņo septiņās municipalitātes vietās. Jaunā valdība izlaidusi speciāli ārzemju iebraucējiem domātu naudu, ko vietējie, tāpat kā pašu valdību, nelabprāt ņem pretī. Ielidojot Jangonā, obligāti jāmaina 300 dolāri, neatkarīgi no tā, cik ilgi esi nolēmis valstī uzturēties. Meitene robežzonā gan tūlīt pačukst, ka, samaksājot (viņai) simbolisku summu, šo uzstādījumu iespējams neievērot, lai pilsētas tirgū dolārus samainot pret vietējo naudu.

Interneta pakalpojumi Mjanmā nav pieejami un, kad mēģinu zvanīt uz mājām, izrādās, ka valsts telegrāfs de facto neko nezina par Latvijas republiku — trīs nedēļas par sevi nevaru dot nekādu ziņu, kas mani, atšķirībā no mājiniekiem, pilnībā apmierina.

Ļaudis visur ļoti izpalīdzīgi un draudzīgi. Ja uz ielas izrādi kaut mazāko apmulsuma pazīmi, tūlīt kāds ir klāt un piedāvājas palīdzēt. No sīklietu tirgotāja pērku zaļos cigārus, ko te pīpo vietējais proletariāts. Klāt piesitas maza auguma vīrelis — lielas bērnišķīgas acis, seja brūni iedegusi, mutē trūkst pāris zobu. Izskatās pēc rietumnieka, kas te kaut kādu apstākļu dēļ iestrēdzis un netiek vai negrib tikt prom. Tādus uz ielām var satikt Taizemē, nez ko šis te dara. Iedzeram kopīgi alu blakus kafejnīcā, un Badijs stāsta savu stāstu. Pusskots, pusgrieķis, dzimis Indijā, lielāko mūža daļu nodzīvojis Mjanmā, izbijis majors kaut kādās speciālajās daļās, pašreiz bez nodarbošanās. Izbijušais majors runā ātri, bet ar garšu, laiku pa laikam stāsta vidū krasi mainot toni — pazīstams “ielas puiku” paņēmiens, zondējot klausītāju. Es savukārt stāstu par zemi, no kurienes nāku un rādu bildes, ko esmu paķēris līdzi (par bildēm man Rīgā ieteica draugs, kas izceļojis Indiju. Padoms ir lieti noderīgs — tās palīdz, kad apkārt neviens nerunā kādā saprotamā valodā, bet papļāpāt gribas. Bildes ir arī vienkāršākais veids pastāstīt par to, ko pats dari.) Badijs apsola parādīt “īsto Yangoon”, pilsētu, kādu to pazīst viņš. Bijušais armijnieks ved mani pa nabadzīgajiem rajoniem uz vietu, kur viņš nakšņo, tas ir, zem tilta. Tur mēs satiekam cienījamu kompāniju. Badijs ne bez lepnuma iepazīstina mani ar savu draugu, vecu, starojošu vīru ap astoņdesmit. Jaunībā vīrs smagi ievainots kaklā un plaušās, ilgi bijis piesaistīts pie gultas. Stāstu ilustrēdams, vīrs novelk kreklu un rāda ievainojumus.

Ar Badiju kopā nostaigājam visu dienu. Viņš ir pilns ar visādiem izteicieniem un dzīves gudrībām. —  “Kad norēķinies, vienmēr smaidi,” skan kārtējais padoms. Mazā āra kafejnīcā Badijs noskandē pašsacerētu dzejoli par to, cik ikdienā vienkārši lietot pieklājības vārdus. Man viņš iesaka nodarboties ar meditāciju, cik bieži vien iespējams. “Pēc pāris mēnešiem ar skatienu varēsi apstādināt rejošu suni, pats redzēsi.” Vēl vecais armijnieks stāsta, ka viņš nemelo, nezog un nelamājas, tas esot muļķīgi un maitājot karmu. Kā atklājas kādā citā sarunā, dienējot specdaļā, Badijs esot nogalinājis 72 cilvēkus, lielāko daļu kailām rokām. Vaicāts par to, kā viņš sadzīvo ar šo apziņu un kā tas rīmējas ar tīru karmu, vīrs atbild armijnieku sakāmo: “Karš … Ja ne es, tad viņi mani. Esmu raudājis…” Tajā brīdī viņš izskatās pēc apbižota rūķa.Par ceļošanu

Ceļošana vienatnē parasti saistīta ar sevi, jo, lai gan uz ceļa atkal un atkal satiec kanādiešus, vāciešus un japāņus, tu vienmēr atgriezies turpat. Interesanti, ka apmēram pēc pāris nedēļām pārstāju vērtēt citus, tādējādi sev sagādājot dažu labu jauku vakaru. Pļaviņās. Mjanmā runājos ar vecu budistu mūku kādā mazā nomaļā klosterī, tas ir, es runāju. Jo viņš tikai sēdēja uz grīdas, dzēra tēju un smaidīja. Tā kā uzdodams jautājumu, es tai pašā brīdī saņēmu arī atbildes. Precīzi tā, kā ceļojot Dienvidāzijā — katra rīcība ir paša atbilde ceļam. Trīs mēneši paiet rāmā, patīkamā plūdumā.