Desmit mīļus vārdus kur ņemt?

Vai vari nosaukt kādus desmit vārdus, kas tev vismīļākie? [1. Jautā iedomāts jautātājs]

Ansis Zunde: Nu nav man tādu vārdu! Neesmu tak vārdmīlis dzejnieks — vismaz šobrīd neesmu (tas nozīmē: neesmu aktivējis savas tā dēvētās dvēseles dzīves primāro norišu bezapziņas domāšanu, kas ļauj mīlēt-dziet pašus vārdus). Būt’ bijis es brašāks pusis, tad teiktu: “Vismīļākie vārdi ir manu mīļāko vārdi.” Taču arī desmit mīļāko nav; kur nu desmit — nevienas! Jo es viņas mīlu katru citādi, bet nevienu kā “mīļāko”, nekad nevienu tā neesmu “apzīmējis” un “vispārinājis”. Tāpēc var teikt: man viens no šķebīgākiem vārdiem ir “mīļākā” un “mīļākais”. Taču manas sirds draudzenēm, protams, ir katrai savs vārds: Anna-Velta (tā sauktu manu meitiņu, bet piedzima tikpat labs Marts-Indriķis), Antra, Baiba, Inese... Kārlis, Pēteris... alfabeta secībā, bet tu tak negribēsi, lai es viņas un viņus nosaucu.

Nē, to nevaru prasīt, ne alfabetiskā, ne kādā citā secībā.

Zunde: Paldies. Secību un hierarhiju vietā ņemsim par paraugu paralēlus slēgumus, tādas paralēlas taisnes, kas var spontāni krustoties kādā punktā viņpus apvāršņa. Ja krustojas, tad šaipusē “debesis” jeb apziņas pussfēra pēkšņi pielīst pilna ar kaut ko līdzīgu kāviem — baigiem un skaistiem reizē, tikpat skaistiem un tikpat baigiem kā mīlestība un jēga. Un tādā īssavienojumā neviena “nemīļa vārda” nav, mīļi tad visi. It īpaši, ja runa par “māņticīgām mežoņu tautām”. Tak šai ziņā katram derētu nepazaudēt “mežoņa” dāvanas. Tās var gan izrādīties nepanesamas — NOTA BENE: tādas “dāvanas” funkcionē, principā var funkcionēt, arī kā sakrālas “lamāšanās vārdi”, tie spēj nozavēt... Taču tas notiek stihiski, kurmet mums šī saruna ir “noorganizēta”, puslīdz “loģiska” un “pieklājīga”. Tāpēc varu vienīgi ieskicēt dažas paralēlas līnijas, no kurām viscerīgāk var sagaidīt kādu krustošanos.

Viena līnija ir manu pirmo rīta pusnomoda skatienu trajektorija: Trikāta — Jaunklidzis — Sidrabkalns — Jaunķiguļi — Vadžupītes ieteka Gaujā. (Ap Jaunķiguļiem ir — bija! — arī citas mājas ar izteiksmīgi faktūrētiem, šņācīgiem, ģoņģīgiem-kloņģīgiem nosaukumiem: Vecķiguļi, Sleberi, Vīņaudi, Vadži, Kreiļi, Strūkas, Daibes, Dzērves... Starp citu, tiem putniem vārds “daibes” būtu piestāvējis vismaz tikpat labi kā vārds “dzērves”; tad kādām gan būtu jābūt tām radībām, kas “ontopoiētiski” sakristu ar vārdu “dzērves”? Šis jautājums “pagaidām” tikai pa jokam.) Bet minētā trajektorija gan ir “pa īstam”. Tā ir īsta pat vairāk nekā man patiktos, jo pie šās līnijas, tikai ar pretēji vērstu skatiena vektoru, bija pieburts kāda “Ansīša” prāts, kad viņš “domāja par lielo pasauli”, par “sauli un augšupeju”, kādu mācīja tāls Rīgas radio un ābece Kazruņģa pamatskolā — nekad tas puika nedomāja uz ziemeļiem, uz Valkas pusi.

Cik ilgi jau tavs nekontrolējamais skatiens tā mēģina “atgriezties sākotnē”?

Zunde: Jau kādus četrus gadus. Kopš gluži necerēti un pēkšņi “iz-devās ie-lūkoties” paša sākotnē. — Kopš kādu rītu Emmas ielā, tolaik dzīvoju Vecmīlgrāvī māsīcas Noras dzīvoklī, pamodies no sapņa, gaiši atskārtu, ka Freida versijā par Oidipa stāstu ir milzīīīgi daudz patiesības par mani, kaut Delēzs un Gvattari Anti-Oidipā šo versiju kritizē — arī ne bez pamata.

Šo līniju, kā otru paralēlo līniju, tagad cenšos sevī nostiprināt, studēdams abus minētos klasiķus, kā arī Lakānu, Milleru, Žižeku un Co, lai nepaliktu tikai “milzīīīgās Patiesības” atzīšanas līmenī, jo vēlmju un dziņu sajēgšanai ir vajadzīga arī Zināšana, kas nesakrīt ar Patiesību.

Trešo līniju varētu veidot tie aizmirstie vārdi un sintakses gājieni, kas, manis atdzīvināti un aktivēti, ir sākuši autonomi elpot kolēģu rakstos. Piemēram: sajūgts ar...; (ie)grodēts; jēgums — nojēgums — jēdziens; izstaltot — prieks, ka šim vārdam Riharda Kūļa izpildījumā parādījusies ironiska nokrāsa, kādu es nebiju iedomājies. Šie vārdi jau ir “patstāvīgas personības” un mana apmīļošana tiem nav vajadzīga. Citādi ir ar tādiem kā “lirozofija”, “filoS/Zofija”, “diskurss” — arī tie nav man nekādi “mīļvārdiņi”, tie ir smaga vēl nedadomātas domas darba atslēgvārdi, un paldies manas grāmatas recenzentiem Pēterim Bankovskim un Andai Buševicai par to, ko viņi šai sakarā ir teikuši. Vienīgais vārds, ko patlaban gribas lolot un mīlēt, ir visu traģiski aizmirstais un noliegtais vārds Buve — īsti Heideggera dzīļās Sein apslēptības un aizmirstības garā, bet arī šai ziņā vēl viss nav pagalam, ja palasāmies Igora Šuvajeva Sarunu par filosofiju lekciju kursa 2. grāmatas 76. lpp.

Ceturtā līnija — vārdi, kas palīdz rāties un dusmoties neļaunojoties: pockulāns pockelējas (piem., bērns ķērnājas pa putras bļodu, nemākulīgi rīkojas ar karoti); uzvedas kā grombis (iet tā, ka viss apkārt gāžas un krīt)...

Gana jau gana. Vai nu nebūšu izspiedis no tevis desmit vārdus. Lai nu tagad tas viss aizslīd aiz apvāršņa.

Zunde: Lai aizslīd. Bet paralēlu taišņu īssavienojumu un ziemeļblāzmu prognozēt atturēsimies.