Derviši

“Derviši ir pretīgi,” teica Navaids.
“Ko jūs saprotat ar vārdu “dervišs”?” es pavaicāju.
“Dervišs? Vai tad jūs nezināt? Tas ir ļoti sens priekšstats. Faķīrs? Pir-Baba? Sūfijs? Silsilahs Malangs — tas ubags, kas prot burvju trikus...?” Navaids lūkojās uz vīru, kas sakrustotām kājām sēdēja uz ielas, bet ap kaklu viņam bija apvijies desmit pēdas garš melns pitons. “Tas ubags — viduslaiku mistiķi kā Šāhbāzs Kalanders — ļaudis, kas dzīvo un dejo pie viņa kapa. Tie visi ir derviši.”

Kad pirms nedēļas pirmoreiz satiku Navaidu pie Datas Gandža Bakša kapa, viņš pētīja to pašu čūsku vīru. Tagad Navaids mierīgi stāvēja un glaudīja savu balto bārdu. Pitons bija iemidzis, iemidzis arī viņa saimnieks un neviens, izņemot Navaidu, nelikās par viņiem zinis. Pēdējos desmit gadus viņš bija vadījis savas dienas Lahoras vecpilsētas mošejās. Viņam nebija ne ģimenes, ne darba. Viņš runāja strauji, nervozi, mazliet spalgi, it kā bītos, ka pazudīšu, iekams viņš būs pabeidzis teikumu.

“Jums, ārzemniekiem, patīk derviša ideja — virpuļojošie derviši, klaiņojošie derviši, kaucošie derviši — eksotika — gluži kā vēderdejotājas un dejojošie kamieļi,” viņš neatlaidās, “skaidrs, ka jūs saprotat, par ko ir runa?”

“Bet kas gan tam ubagam kopīgs ar viduslaiku sūfiju dzejnieku?”

“Vismaz viena lieta — viņi abi neskaitās,” atteica Navaids. “Viņiem nav nekāda sakara ne ar islāmu, ne Pakistānu. Viņi tik tikko vispār eksistē, bet šai eksistencei nav nekādas nozīmes. Aizmirstiet dervišus.”

Divas nedēļas vēlāk es viens gāju gar kādu kanālu Pendžabas dienvidos. Kopš uzsāku savu gājienu pāri Āzijai, bija pagājuši pieci mēneši, taču Pendžabā biju pavadījis tikai dažas dienas. Irānas saulē nokaitētos kalnus bija nomainījis auglīgs līdzenums, bet es nopūlējos pārvērst savas ierobežotās persiešu valodas zināšanas urdu. Tāpat mēģināju pierast pie jauna apģērba. Lūkoju ģērbties tā, lai nepiesaistītu sev uzmanību. Irānā nereti tiku noturēts par kontrabandistu, pretošanās kustības dalībnieku vai kapu aplaupītāju. Pendžabā mani bieži noturēja par vienu no miljoniem afgāņu bēgļu, kas tagad uzturas Pakistānā. Afgāņiem ir bīstamu cilvēku reputācija, un tas varētu daļēji izskaidrot, kāpēc līdz šim, ejot gar Pendžabas kanāliem, netiku juties apdraudēts.

Pa kanālu, augsti izslējusi galvu pāri pati savam atspulgam, peldēja čūska, atstādama aiz sevis saules pielietu sliedi. Ieplakā starp strūdzinieku taku un kviešu lauku bija pasīks, zaļā audumā ietīts bodhi koks un zem tā — “derviša” kaps. Kalsns vīrs atsegtām krūtīm vilka pa kanālu spaini, aizklunkuroja līdz takas malai un uzlēja uz sausās zemes ūdeni. Viņa darbības vēsture bija izlasāma takas krāsu joslās. Viņa priekšā, tur, kur gāju es, bija palsas smiltis, pie viņa kājām — melni dubļi. Viņam aiz muguras josla aiz joslas, katra nākamā mazliet bālāka par iepriekšējo, pamazām pagaisa oranžā mālā, līdz apmēram tur, kur viņš bija darbojies pirms stundas, jau vīdēja tikai bālgana smilts. Tāds bija viņa darbs Kanālu departamentā.

“Salaam alaikum.”

“Wa alaikum as-salaam,” viņš atbildēja. “Uz kurieni tu ej?”

“Uz kanāla atpūtas vietu.”

“Cienījamais,” viņš smaidīja, bet balss viņam bija satraukuma pilna, “labais. Iedodiet man kādus svētus buramvārdus.”

“Man žēl, bet tādu man nav.”

“Paskatieties uz mani. Šis darbs. Šī saule.” Viņš turpināja smaidīt.

“Man tiešām ļoti žēl. Hoda Hafez, lai Dievs stāv tev klāt.”

Pagriezos uz iešanu, bet viņš mani satvēra aiz augšdelma. Iebelzu viņam ar savu spieķi. Viņš atkāpās, un mēs viens otru nomērījām ar skatienu. Nebiju viņam nodarījis neko ļaunu, tomēr man bija kauns.

Navaids bija mani brīdinājis, ka ejot cauri Pakistānai, man noteikti uzbrukšot. “Vardarbība? Pakistāna ir ļoti vardarbīga zeme — jaunu francūzi, kurš pērn mēģināja to pārstaigāt, noķēra balūči [1. Balūčistānas iedzīvotāji. Balūčistāna — reģions starp Indas upes lejteci un Irānas dienvidrietumu apgabaliem.  (Tulk. piez.)] un nogalināja. Vai paskatieties šīsdienas laikrakstā — jūs var nogalināt tēvs par to, ka gulšņājat apkārt, jūs var nogalināt citi musulmaņi par to, ka esat šiīts [2. Musulmaņu minoritātes (aptuveni 10% islāmticīgo) sektas piederīgie. Šiisms radies 7. gadsimtā Arābu kalifātā. Šiīti uzskata, ka Muhameda likumīgais pēctecis bija ceturtais kalifs Alī ibn Abū Tālibs, kurš, kā pravieša brālēns un znots, bija viņa tuvākais vīriešu kārtas radinieks. Atšķirībā no islāmticīgo vairākuma — sunnītiem, šiīti par likumīgiem imamiem uzskata tikai Alī pēcnācējus. Tā kā pēdējais atzītais Alī pēcnācējs, t.s. Divpadsmitais imams 873. gadā nozuda bez pēdām un pēctecības saikne pārtrūka. Pēc šiītu pārliecības, jebkura valdība ir nelikumīga, bet, saskaņā ar sunnītu priekšstatiem, valdības leģitimitātes avots ir pareiza islāma praktizēšana.] , jūs var nogalināt par to, ka esat policists, jūs var nogalināt par to, ka esat tūrists.”

Taču bija redzams, ka vīrs, kam iesitu, nav bīstams. Šobrīd viņš vainīgi smaidīja, “Lūdzu, kungs, vismaz iedodiet man mazliet ūdens.”

Ielēju mazliet no savas pudeles viņam plaukstās. Viņš paklanījās, pacēla plaukstas pie lūpām, tad izbrauca ar tām cauri matiem.

“Un tagad buramvārdus: noderēs pat īsi...”

“Nē, man ļoti žēl, nevaru.”

Es tiešām nevarēju. Es nevarēju izlikties par svētu vīru. “Hoda hafez.”  Nogājis apmēram simt metrus, es atskatījos un pusdienas saules birgā redzēju, ka viņš joprojām lūkojas man nopakaļ. Iespējams, tāpēc, ka man mugurā bija pakistāniešu apģērbs, viņš laikam bija mani noturējis par to, ko Navaids sauktu par klejojošu dervišu.

Kādus 15 metrus virs manis drebinājās bodhi koka smailās lapas. Izskatījās, ka tas varētu būt iestādīts 1913. gadā, kad tika pabeigta kanāla rakšana, un, ļoti iespējams, tas kanālu varētu arī pārdzīvot, ja jau daļa no tā bodhi, zem kura Buda ieguva apskaidrību pirms veseliem 2500 gadiem, joprojām zaļo Šrilankā. Tālāk uz priekšu vīdēja droši vien kāda ekstravaganta inženiera importētās Brazīlijas džakarandas spilgti zilā ziedu strūklaka. Mauriņā sēdēja divi vīrieši un divi mazi zēni.

“Salaam alaikum.”

“Wa alaikum as-salaam. Mums jau teica, ka kāds nāks. Lūdzu, apsēdieties.” Apsēdos uz virvju gultas, un mēs cits citu nopētījām. Viņi neko nezināja par mani, es neko nezināju par viņiem. Viņi lūkojās uz divdesmit astoņus gadus vecu britu, kurš turbānā un sviedriem piemirkušā tunikā bija apmeties uz koloniāla mauriņa. Es lūkojos uz vīru, kuram arī mugurā bija tuniks, bet krūšu kabatiņā — lodīšu pildspalva, kas reģionā, kur mazāk nekā puse pieaugušo vīriešu prot uzrakstīt savu vārdu, bija visai nozīmīgs simbols. Otram vīram, kurš stāvēja uz baso kāju pirkstgaliem, līdzīgi cīkstonim pastiepis rokas uz priekšu, varēja dot gadus sešdesmit. Viņam bija sirmi, viļņaini mati līdz pleciem un īsa bārda. Viņš bija ģērbies smaragdzaļā tunikā un tumšzaļā sarongā, ap potīti viņam bija sudraba sprādze, ap kaklu — četras garas kreļļu virtenes, kreisajā ausī — auskars. Apvaicājos, vai varētu uzvārīt ūdeni.

“Aha, aha, uzvārīt ūdeni,” sacīja vecais vīrs ar auskaru un tūliņ pat, rokas tāpat izstiepis, pusskriešus metās pie bodhi koka. Vēroju, kā viņš aizkur ugunskuru, tad uzsauc vienam no zēniem, lai atnes no kanāla spaini ūdens. Budas koks kā viņu, tā dūmu stabu padarīja gluži sīkus. Drīz vien vīrs zaļajā tērpā atgriezās ar verdoša ūdens katliņu bez rokturiem. Ņemot to pretī, apdedzināju pirkstus, un katliņu gandrīz nometu zemē. Viņš pavaicāja, vai es nevēlētos mazliet medus, es atbildēju, ka vēlētos gan.

Desmit minūtes vēlāk viņš, bez elpas un nosvīdis, atgriezās ar konusveidīgu tumša medus kāri rokās.

“Kur jūs to dabūjāt?”

“No turienes,” viņš pamāja uz bodhi koku, “vienkārši uzkāpu kokā un paņēmu.” Likās, es varu tur saskatīt atlikušo kāri — tā karājās zarā, kas atradās aptuveni 15 metru augstumā. Pat ja neņem vērā bites, sešdesmitgadīgam vīrietim tas nevarēja būt viegls kāpiens.

“Kas ir jūsu nodarbošanās?”

“Mana?” Viņš iesmējās un uzmeta aci pārējiem, kuri arī sāka smieties. “Nu, es esmu malangs — dervišs, Sevhanšarīfas Šāhbāza Kalandera sekotājs.”

“Un ko nozīmē būt dervišam, Sevhanšarīfas Šāhbāza Kalandera sekotājam?”

“Nu kā — tas nozīmē dejot un dziedāt.” To teicis, viņš, knipjus sizdams, sāka lēkāt no vienas kājas uz otru un augstā balsī dziedāt: 

Shudam Badnam Dar Ishq,
Biya Paarsa Ikanoon,
The Tarsam Za Ruswaee,
Bi Har Bazaar Me Raqsam. [3. Nāc, skaties, kā manu Dieva mīlu ķengā,/
Tak ķengas neskar mani it nemaz,/
Un tāpēc, draugs, es deju cauri pūlim/
Un lēkāju pa visu tirgus placi.]

“Kas to sarakstījis?”

“Mans šeihs, mans meistars, Šāhbāzs Kalanders, kad viņš dzīvoja mauku ielā.”

“Un no kurienes tu esi?”

“Es? Nu, mana ģimene patiesībā ir no Irānas, nevis no Pakistānas — mēs te ieradāmies gluži kā Šāhbāzs Kalanders.”

Laals Šāhbāzs Kalanders bija 12. gadsimta mistiķis, ko Navaids dēvētu par dervišu. Viņš piederēja mūku kārtai, no tagadējās Irānas ieklīda Pakistānā, sludināja islāma ticību, veica brīnumus, rakstīja citētajām līdzīgas vārsmas un galu galā tika apglabāts brīnišķīgās viduslaiku kapenēs Sevhanšarīfā, pilsētā, ko dibinājis Aleksandrs Lielais. Runā, ka vārdu, Laals Šāhbāzs, viņš ieguvis sava spilgti sarkanā apģērba un sava gara — brīva kā Šāhbāza vanags — dēļ. Šāhbāza mistiķu grupējums ieceļoja tagadējā Pakistānā laikā no 12. līdz 14. gadsimtam. Viņu dzeja un mācība nereti sumina apreibināšanos ar Dieva mīlestību, kas ir teju erotiska un stāv pāri jebkādām reliģiskās doktrīnas detaļām. Viņu mistiskās idejas, līdzīgi rožukroņa lietošanai un kādas frāzes nebeidzamai atkārtošanai meditējot, no Indijas subkontinenta izplatījušās pa visu islāmisko pasauli un, ar krustnešu starpniecību, arī kristīgajā Eiropā. Tieši viņiem, nevis agrāko gadsimtu arābu iekarotājiem jāpateicas par Pakistānas hindu pāriešanu islāmticībā. Patiesībā, ja manā priekšā stāvošā vīra krekls būtu nevis zaļš, bet sarkans kā Šāhbāzam, ar saviem garajiem matiem un rotaslietām viņš izskatītos pēc hindu sadhu [4. Hinduismā — svētais vīrs, viedais vīrs.  (Visas tulk. piez.)]. Viņš ir starp tiem 500 tūkstošiem pakistāniešu, kuri reizi gadā pulcējas pie Šāhbāza kapa, lai tur dziedātu un dejotu.

“Vai tad jums nepieder zeme?” es jautāju, “Vai jūs neesat zemnieks?”

“Kādreiz tā bija, taču es visu aizdāvināju projām — tagad man nepieder nekas.”

“Nekas?”

“Man nekas nav vajadzīgs. Kā pravietis sacījis, nabadzība ir mans lepnums,” viņš atbildēja ar tik platu smaidu, ka man tam bija grūti noticēt.

“Vai jūs vienmēr esat bijis dervišs?” es vaicāju.

“Nē, vienu laiku es biju Muitas departamenta ierēdnis. Piecpadsmit gadus nostrādāju Lahoras lidostas bagāžas nodaļā.”

Kanāla krastā izņēmu no kabatas naudu, lai pateiktos viņam par ūdens vārīšanu un medu. Taču likās, ka tas viņā izraisa šausmas.

“Lūdzu,” es uzstāju un ķēros pie persiešu eifēmisma, “paņemiet to bērniem.”

“Te nekādu bērnu nav,” dervišs stingri atbildēja. “Labu veiksmi un ardievu.” Viņš paspieda man roku un, pacēlis plaukstu pie krūtīm, jau draudzīgāk piemetināja, “Lai Dievs stāv jums klāt — iešana arī ir sava veida dejošana.”

Kad atgriezos Lahorā, sastapu pavisam citādu musulmaņu civilierēdni. “Umars ir ļoti ietekmīga persona,” sacīja Navaids. “Viņš Lahorā visus pazīst, uzdzīvo caurām naktīm — pastāvīgi satiekas ar Imranu Hanu. Un jums jāredz viņa bibliotēka. Viņš jums visu izstāstīs par islāmu.”

Es tiku uzaicināts ierasties Umara mājā tiku desmitos vakarā, jo pirms tam viņam tovakar bija jāapmeklē trīs viesības. Ierodoties, sastapu smagnēju bārdainu vīru ap trīsdesmit pieci, kurš izkāpa no apskrambāta busiņa. Viņš sarunājās pa mobilo telefonu un bija pacēlis rokas, lai šoferis viņam varētu uzvilkt slikti piegulošu brūnu žaketi ar svītriņu, tomēr tas netraucēja viņam pastiept roku, lai sasveicinātos ar mani. Joprojām turēdams manu roku savējā, viņš mani ieveda valdībai piederošā vienstāva mājā. Novilkuši kurpes, mēs iegājām nelielā istabā, kurai gar visām sienām stiepās plaukti ar grāmatām angļu valodā un kur nebija neviena krēsla.

“Lūdzu, jūtieties kā mājās. Pateikšu, lai kalpotājs jums atnes segu. Šis ir mans dēls Salmans,” viņš piemetināja. Astoņgadīgais puišelis spēlēja videospēli. Viņš nenoteikti pamāja, taču koncentrējās uz to, lai piedabūtu spēles varoni spert ar kreiso kāju.

Umara acis bija sarkanas, viņš izskatījās noguris un sanervozējies. Viņš ne brīdi nesmaidīja, toties nāca klajā ar veselu retorisku jautājumu un priekšlikumu virkni, turklāt tādā ātrumā, ka bija grūti izsekot.

“Multan, pats par sevi saprotams,” viņš sacīja, “jums noteikti jāsatiekas ar Gilaniem, Kureši, Gardezi — varbūt, ja turpināt virzīties Pendžabā uz augšu — Šāhi Džeevnas. Es pazīstu viņus visus, varu to nokārtot.” Visi šie ļaudis bija to slaveno viduslaiku svēto pēcteči, kuri bija pievērsuši Pakistānu islāmam — Navaida derviši jeb piri. Runāja, ka no saviem priekštečiem viņi mantojuši krietnu daļu tiem piemitušās garīgās harizmas — ciematu iedzīvotāji joprojām mēdza viņiem pieskarties, lai atbrīvotos no kādas kaites vai dzēra viņu svētītu ūdeni, lai nodrošinātu, ka gaidāmais bērns ir vīriešu kārtas. Tāpat no ziedojumiem senču tempļiem viņi bija mantojuši arī lielu daļu zemes un citu bagātību. Taču Umaram vairāk rūpēja fakts, ka no viņu vidus nāca vadošie politiķi. Tā, piemēram, tikko par Pakistānas vēstnieci Vašingtonā bija kalpojusi sieviete, kuras viduslaiku sencis divpadsmit gadus bija nostāvējis kādā Pendžabas upē, skaitīdams Korānu. Citam dervišam, kurš esot iejājis Multānā lauvas mugurā, šaustīdams to ar dzīvām čūskām un kurš 600 gadus vēlāk it kā bāžot roku no kapa, lai apsveicinātos ar dievbijīgajiem piligrimiem, ir pēcteči, kas bijuši gan federālās valdības, gan provinces pašvaldību ministri. Umars pazina viņus visus un, varbūt tāpēc, ka pats strauji kāpa pa karjeras kāpnēm Iekšlietu ministrijā, viņam laiku pa laikam bija iespēja viņiem palīdzēt.

Iezvanījās Umara mobilais telefons. Viņš aplaudēja kādam no dēla trāpījumiem virtuālajā mērķī, noraisīja savu spīdīgi sudrabaino kaklasaiti, norāva tumši brūno kreklu un brūnās bikses ar svītriņu un iedeva šos apģērba gabalus kalpotājam, izvilka no plaukta V. S. Naipaula Aiz ticības, norādot man uz kādu nodaļu, kura, kā pamazām izsecināju, bija par viņu pašu — un to visu darīja, runādams pa telefonu.

Agrāk tai pašā vakarā biju pamanījis Umaru kāda bagāta zemes īpašnieka un dervišu pēcteča plašajā mājā ar marmora grīdām. Blakus Umaram, malkodami nelegālu viskiju, smēķēdami marihuānas cigaretes un pļāpādami par Manhatanu, stāvēja grupiņa jaunu, gludi skūtu pakistāniešu Gucci sporta kreklos.

“Mans dēls,” nolikdams telefonu, Umars lepni teica, “mācās islāmiskā skolā — tās programmas pamatā ir prasība iemācīties no galvas visu Korānu — pāri par 150 tūkstošiem vārdu — es pats šo skolu izraudzījos.” Zēns, par kuru bija runa, tobrīd prātoja, kurus zviedru vienības dalībniekus iekļaut savā sapņu komandā. “Jūs jau zināt, ka ģimenes attiecības ir viena no islāmiskās kultūras stiprajām pusēm. Padomājiet par ģimenes institūta sabrukumu Rietumos, par faktu, ka tur, un man tiešām žēl to atzīt, bet es zinu, jo esmu bijis Rietumos, neviens neciena savus vecākus — gandrīz visi šķiras, ielās notiek izvarošana — pašnāvības — jūs ievietojat savus vecākus “veco ļaužu mītnēs”, kamēr mēs viņus aprūpējam ģimenes lokā — ka Amerikā un, iespējams, arī Britu salās, notiek izvarošanas, notiek brīvais sekss, šķiršanās, narkotikas. Vai jums ir bijusi draudzene? Vai esat nevainīgs?”

“Nē, neesmu vis.”

“Mans draugs,” viņš, pieliecies man tuvāk, sacīja, “nupat pirms dažām dienām braucu kopā ar draugu mašīnā, mēs apstājāmies pie luksofora, un blakus mašīnā sēdēja skaista meitene. Mums gribējās uz viņu skatīties, taču es sacīju, un mans draugs man piekrita — nevajag skatīties, jo, ja neskatīsies tagad, tu tiksi pie tās meitenes debesīs.” Viņš ieturēja dramatisku pauzi. “To man sniedz reliģija. Ir jau ļoti vēls, mans draugs, palieciet šonakt tepat, un rīt no rīta es jūs aizvedīšu atpakaļ.”

“Liels paldies.”

“Nav par ko.” Viņš kaut ko uzsauca. Ienāca kalpotājs, noklāja uz grīdas divus matračus un palagus un izveda ārā Umara dēlu. Apgūlies uz sava matrača, Umars atspiedās uz elkoņa, pavērās manī caur pusviru plakstiņiem un žāvādamies jautāja: “Kā jūs vērtējat amerikāņu politiku Irākā?”

Atkal iezvanījās mobilais telefons, viņš ieslēdza televizoru. Naipaula portretējumā Umars ir zema ranga, laucinieciskas izcelsmes civilierēdnis ar naiviem un sekliem reliģiskajiem uzskatiem, kurš dzīvo nožēlojamā mājā. Netiek pieminētas ne Umara sociālās ambīcijas, ne bibliotēka, ne politiskie kontakti, ne “tuvie draugi” no Lahoras elites. Netieši norādīts, ka Umara tēvs izsekojis un nogalinājis  kādu radinieci, kura apprecējusies bez dzimtas piekrišanas. Kad Umars bija beidzis runāt pa telefonu, pavaicāju, vai viņu šis portrets apmierina.

“Jā, protams, — es Naipaulu ļoti cienu — viņš ir īsts džentlmenis — tik rūpīgi izpētījis manu dzimtu. Ziniet, lielākajai daļai cilvēku par Pakistānu ir ārkārtīgi ierobežoti priekšstati. Es gan mēģinu palīdzēt žurnālistiem, cik varu. Visi viņi par Pakistānu saka vienu un to pašu. Viņi raksta tikai par terorismu, ekstrēmismu, talibiem, feodālismu, analfabētismu, Bin Lādenu, korupciju un mūsu militāro diktatūru. Viņiem nav nekā pozitīva, ko teikt par mūsu nākotni vai kultūru. Kāpēc, man gribētos zināt.” Viņš pamāja uz televizora ekrānu, kur bija redzams pūlis, kas nes uz rokām kāda palestīnieša līķi. “Šodien Izraēla nogalinājusi trīs cilvēkus — kāpēc Amerika to atbalsta? Kāpēc tā tik vēlu iejaucās Bosnijā, kāpēc neiejaucās Čečenijā? Vai jūs varat atbalstīt britus, kuri hindu nodod Kašmiru, ja iedzīvotāju lielākā daļa ir musulmaņi? Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka visas šīs problēmas skar tieši musulmaņus?”

Lūkoju iebilst, ka Rietumi atbalstīja musulmaņus Kosovā, taču viņš atkal mani pārtrauca. “Es jums pateikšu, ko nozīmē būt musulmanim. Ņemsim kaut vai mani, es esmu normāls cilvēks, man ir visas jūsu vēlmes, man patīk apmeklēt viesības. Pirms diviem mēnešiem kāds draugs man sacīja, “Umar, tu esi vīrs, kam patīk dizaineru drēbes, Ralfa Lorāna uzvalki, Pjēra Kardēna kaklasaites, itāļu kurpes, Burberry zeķes — bet kāpēc tev kaut ko neizdarīt Allāham par prieku — viņš tik daudz darījis tavā labā — kāpēc neizdarīt kaut ko viņa labā — kaut tikai vienu simbolisku darbu — uzaudzē bārdu.” Viņš pataustīja bārdu. “Tāpēc man tā ir — kaut kas pavisam neliels, bet Allāham.” Šobrīd viņš gulēja uz matrača baltā vestē un apakšbiksēs. Nekādas dizaineru drēbes es patiesībā neatcerējos redzējis. Var jau būt, ka kājās viņam tomēr bija Burberry zeķes. Taču jaunais apmatojums katrā ziņā viņam bija svarīgs. Prātoju, vai, būdams godkārīgs civilierēdnis, viņš varbūt nav nospriedis, ka bārda islāmiskākā Pakistānā var izrādīties noderīga. Taču pajautāju viņam ko citu: par dervišu kapiem. Viņš nekavējoties zināja man ieteikt veselus piecus, ko vēl nebiju redzējis.

“Kādas ir jūsu domas par dervišu tradīciju Pakistānā?”

“Kādā ziņā?”

Atkārtoju Navaida definīciju. “Tas viss nav vairs diez ko izplatīts, ja nu vienīgi analfabētiskajos reģionos. Es varētu jūs iepazīstināt ar vēsturnieku, kurš zinās pastāstīt vairāk.”

“Bet kā jūs vērtējat viņu islāma paveidu?”

“Ko jūs ar to domājat? Islāms ir vienota ticība vienam Dievam. Nekādu paveidu vispār nav. Pa ceļam no Irānas uz Pakistānu jūs jau būsit saskāries ar to, kas saliedē musulmaņus. Piemēram, musulmaņu dāsnums — mūsu attieksme pret viesiem.”

“Bet mani piedzīvojumi visur nav bijuši vienādi. Piemēram, irāņi ar prieku ļāva man pārgulēt mošejās, turpretī Pakistānā man tas nekad nav bijis atļauts.”

“Irānā jums ļāva pārgulēt mošejās? Tas nu gan ir dīvaini. Mošeja ir ļoti šķīsta vieta, bet naktī taču jums varētu rasties nešķīstas domas...”

“Lai nu kā,” es turpināju, “ciematu iedzīvotāji Pakistānā bijuši ļoti atraisīti un viesmīlīgi. Katru vakaru tieku pieņemts bez vārda runas, man iedod ēst un izguldina, turklāt par to nekad neprasa naudu. Te ir daudz patīkamāka iešana nekā Irānā. Irāņi mēdz būt stipri aizdomīgi un naidīgi, pa daļai tāpēc, ka viņi visi baidās no savas valdības. Dažos Irānas ciematos man pat atteicās pārdot maizi un ūdeni.”

“Tam nu gan es neticu — tā ir vienkārši propaganda. Man šķiet, ka Irānas tauta ir ļoti apmierināta ar savu valdību, un tā ir ļoti devīga tauta. Nespēju noticēt, ka viņi būtu jums atteikuši maizi un ūdeni.”

“Ticiet man — tā tas bija.”

“Nu, tas varētu būt jūsu un amerikāņu uzsāktā un finansētā Irānas un Irākas kara dēļ. Vai jūs vispār zināt, cik cilvēku šai karā gāja bojā? Tāpēc irāņi izturas piesardzīgi pret ārzemniekiem. Taču padomājiet kaut vai, kā irāņi rīkojās...”

Atkal iezvanījās telefons, un šoreiz saruna ilga varbūt desmit minūtes, tikmēr es pētīju grāmatplauktu. Daudzas grāmatas bija daļa no kopotiem rakstiem, gluži svaigi ādas sējumi, piemēram, Rietumu meistardarbi, 1.-11. sējums.

Kad Umars no jauna pievērsās man, viņš šķita uzbudināts. Sēdēdams uz matrača sakrustotām kājām, viņš pieliecās man tuvāk. “Mans draugs,” viņš sacīja. “Vienu lietu jūs nekad nesapratīsit. Mēs, musulmaņi, mēs visi — ieskaitot mani — esam gatavi mirt par savu ticību — mēs zinām, ka nekavējoties nokļūsim paradīzē. Tāpēc mēs no jums nebaidāmies. Mēs gribam būt mocekļi. Irānā mīnu laukus attīrīja divpadsmitgadīgi zēni, kas, ejot pa priekšu karaspēkam, kāpa uz mīnām — tā gāja bojā desmitiem tūkstošu. Lielbritānijā šādu ticību un drosmi nesastapt. Tālab jums vajadzētu lūgt Dievu, lai “civilizāciju sadursme” nekad nenotiek, jo musulmanis ir neuzvarams — viens no mums spēj pieveikt desmit jūsu karavīrus.”

“Muļķības,” es gluži bezjēdzīgi viņu pārtraucu. Ko gan īsti domā šis apakšbiksēs tērptais gaļīgais vīrs, kurš lepojas ar savu sabiedrisko dzīvi un ārzemju draugiem, šādi runādams par islāmu un tēlodams ticības kareivi? Iespaids tāds, it kā viņš bērtu gabalu no kādas grāmatu sērijas ar nosaukumu Kā kritizēt savu ārzemju viesi.  Piepeši viņa tonis mainījās.

“Mēs esam izglītoti, mīloši ļaudis,” viņš noslēgumā sacīja. “Es ļoti aktīvi piedalos labdarības kustībā, mēs izglītojam nabagos, palīdzam viņiem, mācām viņiem reliģiju. Ja vien mēs abi varētu kopīgiem spēkiem cīnīties pret aizspriedumiem — tādi cilvēki kā mēs šim nolūkam būtu ārkārtīgi noderīgi. Patiesībā vēlos tikai vienu — lai Rietumi atzītu, ka arī tiem ir savas vājības — mums tiek lasītas lekcijas par reliģisko brīvību, bet tad franči, piemēram, aizliedz meitenēm ierasties skolā galvassegās.”

“Kā jums šķiet — vai Pakistāna kļūs par islāmisku valsti pēc Irānas modeļa?” es pavaicāju.

“Mans draugs, ir jānotiek pārmaiņām. Pie mums valda korupcija. Valsts ir gandrīz sabrukusi. Pa daļai pie tā esat vainojami jūs, briti. Taču vainīgi ir arī mūsu politiķi. Tieši tāpēc tādi cilvēki kā es vēlas jūtamāku islāma klātbūtni mūsu zemē. Islāms ir mūsu vienīgā iespēja izravēt korupciju un beidzot nostāties uz attīstības ceļa.”

Aizmigdams prātoju, vai tiešām viņš tam visam tic un vai viņš līdzīgi sarunājas arī ar saviem bagātajiem politiskajiem draugiem. Kad nākamajā rītā Umars mani izlaida no mašīnas, atkal iezvanījās viņa telefons un, soļodams projām, dzirdēju viņu angliski sakām:

“Pirms diviem mēnešiem kāds draugs man sacīja: “Umar, tu esi vīrs, kam patīk dizaineru drēbes, Ralfa Lorāna uzvalki, Pjēra Kardēna kaklasaites, itāļu kurpes, Burberry zeķes — bet kāpēc tev kaut ko nedarīt par prieku Allāham...””

“Bārda?” pats savu bārdu glaudīdams, pārvaicāja Navaids, kad tās pašas dienas pēcpusdienā satikāmies pie Datas Gandža Bakša kapa. “Kad tādi ļaudis kā Umars sāk nēsāt bārdas, kaut kas mainās. Taču tikšanās ar jums viņam noteikti sagādāja prieku. Viņa tuvākie draugi ir ārzemnieki.”

Pastāstīju Navaidam, ko Umars sacījis par civilizāciju sadursmi. Navaids tikai kratīja galvu. “Viņš vienkārši gribēja atstāt uz jums iespaidu. Viņš nemaz tā nedomā. Cilvēkiem vajadzētu mazāk nodarboties ar raizēm par nemusulmaņiem un vairāk laika veltīt tam, lai musulmaņi kļūtu par īstiem musulmaņiem. Kaut vai šīs kapenes. Tas taču ir skandāls. Tās vajadzētu uzspridzināt. Tas būtu lietderīgāk, nekā cīnīties ar amerikāņiem.”

Aiz mums atradās kapeņu ieeja, kura, kā zvērēja Navaids, esot no tīra zelta un kuru svētā piemiņai esot pasūtījis sekulārais kreisais premjerministrs Zulfikars Alī Bhuto, Benaziras tēvs. Līdzīga zeltā darināta ieeja rotā arī Šāhbāza Kalandera kapenes Sevhanšarīfā. “Brīnišķīgo stikla un marmora mošeju mūsu priekšā,” turpināja Navaids, “ģenerālis Zia uzcēla pēc tam, kad viņš bija sodījis Bhuto ar nāvi un pārņēmis varu. Tad CIP sarīkoja lidmašīnas katastrofu, kurā Zia gāja bojā. Tā ka marmora pagalmu, kurā patlaban stāvam, izbūvējis mūsu pēdējais vēlētais premjerministrs Navazs Šarīfs. Militārā apvērsuma dēļ tas netika pabeigts.”

“Bet,” viņš turpināja, “tas viss par dervišu Šāhbāzu Kalanderu ir blēņas. Šīs Datas Gandža Bakša kapenes ir blēņas. Tām nav nekāda sakara ar islāmu, pilnīgi nekāda. Islāmā nekā par to nav. Islāms ir ļoti vienkārša reliģija, visvienkāršākā pasaulē.”

Turpat netālu kāds vīrs, piespiedis savu kazu veikt pilnu prostrāciju [5. Prostrācija – pilnīga pieplakšana pie zemes zemojoties altāra priekšā. (Tulk. piez.)] pie svētā kapa, aizvilka to upurēt.

“Bet ko īsti cilvēki grib no šiem svēto kapiem?” es pavaicāju.

“Bērnus, naudu — kaut gan Pravietis, miers viņa pīšļiem, mums māca, ka kapenes nevajag būvēt. Tās kārdina mūs pielūgt cilvēkus, nevis Dievu.”

“Un kā ar dervišiem?”

“Viņi ir blēži, diedelētāji un triku meistari, kas sēž pie kapenēm un rauš bagātību, tirgojot muļķīgas zāles.” Viņš mani pieveda pie balustrādes. “Paskatieties, piemēram, uz to tur.” Vietā, kur parasti sēdēja čūsku dīdītājs, putekļos tupēja puskails vīrs. Viņa ķermeņa augšdaļu veidoja deviņdesmit deviņu Allāha vārdu tetovējumi. “Tai kastē viņam droši vien ir čūska, turklāt,” Navaids šķīsti pazemināja balsi, “viņam noteikti ir dzimumattiecības ar viņa klientiem.”

“Bet kā tad ar šo svēto pagātni, ar leģendām?”

“Manuprāt, pārāk daudz lūkoties vēsturē ir apmēram tas pats kā pielūgt cilvēka kapu. Allāhs pastāv ārpus laika. Un mums nevajadzētu arī pievērst tik lielu uzmanību vietējām tradīcijām, jo Allāham nav tautības.”

“Kad ļaudis apgalvo, ka Pakistānā pastāv 74 islāma paveidi, ko viņi ar to domā?”

“Nieki.” Navaids centās saglabāt pacietību. “Islāms ir viens — viens Dievs — viena grāmata — viena ticība.”

“Bet ko viņi ar to domā? Vai viņi runā par kādiešiem?” [6. Kādieši, arī ahmadieši. Reliģiskā kustība islāmā. 1899. gadā Indijā to aizsāka Mirza Gulāms Ahmeds Kādijāni, sludinot, ka Dievs viņam piešķīris misiju reinterpretēt islāmu saskaņā ar modernā laikmeta prasībām. Kaut gan sākumā viņš diezgan stingri turējās pie ortodoksālā islāma, pieaugot sekotāju skaitam, auga arī viņa pretenzijas: Ahmeds pasludināja sevi gan par “apsolīto mesiju” kristiešiem, gan islāma pravieti, gan “Krišnas iemiesojumu” hinduistiem. Drīz vien viņš pats tika pasludināts par ķeceri. Kad 1914. gadā nomira Ahmeda pēctecis, ahmadieši sadalījās divās daļās: majoritāte par savu kalīfu ievēlēja Ahmeda dēlu Mahmūdu, bet minoritāte pārcēlās uz Lahoru, apvienojās “islāma izplatīšanas biedrībā” un neveiksmīgi mēģināja panākt izlīgumu ar ortodoksālo sunnītu islāmu. Kādiešu doktrīnas galvenā iezīme ir viņu pārliecība, ka Muhameds nebija pēdējais pravietis, kā arī uzskats, ka Korāns ir atvērts teksts, kam iespējami daudzi skaidrojumi. Kādieši ir dedzīgi misionāri, tieši viņiem jāpateicas par islāma piekritēju skaita pieaugumu Āzijā, Āfrikā un Eiropā. (Tulk. piez.)]

“Nē, protams... Kādieši ir ķeceri, viņi nav musulmaņi, ģenerālis Zia to apstiprinājis ar likumu.”

“Vai varbūt ar to domātas atšķirības starp nakšbandijiem [7. Nakšbandiji jeb nakši — viena no sūfiju mistiķu kustībām, kuru 14. gadsimtā Buhārā aizsāka turku šeihs Bahaudīns i Nakšbands un kura pamazām izplatījās uz Indiju, Rietumāziju un Ēģipti. (Tulk. piez.)], vahābiem [8. Vahābi — konservatīvas islāma sektas piederīgie (aizsācēji Muhammeds ibn Abdelvahābs  (1703-92) un Muhameds ibn Saūds, pašreizējo Saūda Arābijas valdnieku priekštecis). Vahābisti uzskata, ka jebkuri likumi un tiesas lēmumi balstāmi tikai Korānā un sunnā — Muhamedam piedēvētajā paražu kopumā. (Tulk. piez.)], šiītiem...?”

“Pakistānas šiīti nav īsti musulmaņi — viņi ir teroristi un ekstrēmisti — kapeņu pielūdzēji — šitie derviši ir viņu vaina. Patiesībā ir tikai viens islāms. Mēs visi esam vienādi.” Viņš novērsās no ubaga. “Nekādu īstu atšķirību nav, jo Dievs mums visiem ir viens.”

Politiķi šo kapeņu celtniecībai bija iztērējuši miljonus, lai iegūtu svētā un viņa sekotāju atbalstu. Taču cieņas apliecinājums senajai Pakistānai, kurā klaiņoja svētie vīri, tas bija tikai virspusīgi raugoties. Pirms desmit gadiem kapeņu pagalms bija tikšanās vieta visām daudzveidīgajām grupām, kuras Navaids dēvē par dervišiem. Tur, protams, bija pats viduslaiku sūfijs Data Gandžs Bakšs savā kapā, bet viņam apkārt — piligrimi, ubagi, mistiķi, svētlietu tirgotāji, bundzinieki, tetovētāji, dejotāji, čūsku dīdītāji, zīlnieki, ļaudis transā. Lielākā daļa no viņiem tagad bija paslēpušies šaurajās ieliņās aiz marmora balustrādes. Politiķa dāvana reizē apliecināja svētā kapavietas nozīmīgumu un reizē iznīcināja to ietverošo kultūras vidi. Jaunā arhitektūra šķita atspoguļojam Navaida priekšstatus par vienkāršu, vienotu, globālu islāmu — askētisks, balts, tukšs pagalms un marmorā un stiklā celta mošeja — tīra, dārga, garlaicīga — Tuvo Austrumu lidostas “islāmiskās” arhitektūras paraugs.

Tomēr man joprojām nebija skaidrs, kāpēc Navaids tik ļoti vēlas saistīt šos mūsdienu dervišus, no kuriem viens šobrīd piedzēries kliedza uz mums no ielas, ar viduslaiku svētajiem. “Navaid, ko jūs īsti saprotat ar apzīmējumu “dervišs”? Vai jūs vēršaties tikai pret mistiķiem, kas piederīgi mūku kārtai?”

“Nē, protams.” Navaids pamāja uz vīru, kurš tagad lādēja mūsu pēcnācējus. “Vai jums šķiet, ka tas varētu būt kāds mūku kārtai piederīgs mistiķis?”

“Tādā gadījumā, kas gan viņam kopīgs ar sūfiju dzejnieku vai viduslaiku svēto?” joprojām nesapratu, kā viņš viduslaiku intelektuāļus, mistiķus un dzejniekus var bāzt vienā maisā ar mūslaiku sabiedrības pažobelēs mītošiem magiem.

“Tie visi ir derviši — jūs taču zināt šī vārda izcelsmi — no senpersiešu vārda derew, kas nozīmē diedelēt. Kopīgs viņiem tas, ka viņi visi ir bagāti, dīkdienīgi diedelnieki.”

Pieļāvu, ka tas ir iemesls, kāpēc arī viņš tos nesauc par faķīriem — jo fakir nozīmē “nabadzīgs” — vai sūfijiem — sufi ir raupjas vilnas drānas.

“Bet kāpēc jums viņi tā nepatīk?” es jautāju.

“Nu, kā jūs domājat? Tie tur lejā,” viņš sacīja, ar žestu norādīdams uz daudzveidīgo ielas dzīvi, “nēsā rotaslietas, lieto narkotikas, tic brīnumiem, krāpj svētceļniekus, pielūdz kapenes — tie ir analfabētiski zaimotāji.”

“Nu labi. Bet kāpēc jūs tai pašā kategorijā iedalāt arī sūfiju svētos?”

“Pa daļai tāpēc, ka viņi tik ļoti patīk tādiem ļaudīm kā jūs. Rietumu hipiji mīl sūfijus. Jums viņi šķiet skaistas viduslaiku kultūras lauskas. Jums viņi patīk daudz labāk nekā modernais islāms. Un jums patīk viss, ko viņi gvelž. Ko saka, piemēram, Deli dervišs Amirs Hosrovs?”

Navaids deklamē: “Es — pagāns, mīlas pielūdzējs, Islāmu man nevajag. Katra dzīsla man spriega kā stieple, Tāpēc noraidu pagāna žņaugus.”

Tāpēc man viņi nepatīk. Viduslaiku islāmiskajiem mistiķiem nav nekāda sakara ar Pakistānas islāmu.” “Bet kālab tad jūs turpināt viņus apkarot? Vai salīdzināt ar tiem puišiem uz ielas?”

Navaids tikai pasmaidīja un pagāja gabaliņu no manis nost. Biju pārliecināts, ka viduslaiku mistiķiem joprojām bija sava vieta. Tieši viņi (nevis arābu iekarotāji) pievērsa vairumu hindu islāmam, savukārt viņu apģērbs, paradumi, dzeja un lūgsnas liecināja par spēcīgu indiešu ietekmi. Tāpēc viņi bija gan pakistāniešu islāma cēlonis, gan atgādinājums par tā hindisko pagātni. Vēl jo vairāk, velkot šīs paralēles ar tagadni, Navaids patiesībā atzina, ka Pakistānas laukos joprojām bija dzīva viduslaiku “dervišu” tradīcija.

Turpretim Umaram nebija vajadzības to atzīt. Viņa modernais islāms zēla Pakistānas pilsētu imigrantu vidū. Tādējādi viņš varēja nelikties ne zinis par tiem 500 tūkstošiem, kuri joprojām dejoja pie Šāhbāza Kalandera kapa, un par faktu, ka viņa draugiem politiķiem tika piedēvētas brīnumainas spējas, ko viņi saņēmuši mantojumā no ļaudīm, kas miruši pirms sešiem gadsimtiem. Viņa islāma variantam, viņaprāt, piederēja nākotne. Viņš varēja droši atstāt dervišus kaut kur pagātnē — marginalizētā, analfabētiskā, nabadzības apsēstā pasaulē — īsāk sakot, atstāt viņus laukos, kur joprojām dzīvo 70 procentu Pakistānas iedzīvotāju.

Beidzot Navaids atkal pievērsās man. “Kad es teicu, ka dervišiem nav nozīmes, es ar to domāju, ka islāms ir vienkāršs, jebkuram saprotams, tas ir publisks, tas palīdz politikā, tas dod cilvēkiem praktisku labumu. Turpretim dervišam reliģija nozīmē tikai kaut kādu tiešu mistisku Dieva pieredzi — ļoti personīgu, grūti izskaidrojamu — islāms nepavisam tāds nav — tas pilnībā atklājas Korānā — lai redzētu Dievu, nekāds īpašs ceļš, garīgais tēvs, sarežģīta badošanās, dejošana un virpuļošana mums nav nepieciešami.”

Nespēju iedomāties Navaidu dejojam. Viņš bija rezervēts cilvēks, patiesībā puritānis pēc temperamenta. Kad viņš beidzot bija gatavs pieļaut, ka viņš ir vēl kas cits, ne tikai “gluži vienkārši musulmanis”, viņš atzina, ka esot vahābs. Viņa islāms, gluži tāpat kā Umara islāms, iederējās modernajā saūdiešu tradīcijā, vienkāršās baltās mošejas tradīcijā. Tas balstījās ciešā sekošanā Korāna vārdam, tas atteicās saistīties ar jebkādu konkrētu vietu vai vēsturisko periodu, tā centrā bija “ģimenes dzīve”, islāmisko valstu radīšana — tā bija pieeja, ko palīdzēja finansēt globāls fondu tīkls. Tāpēc varēju viegli uzminēt, kāpēc Navaidam tādu nepatiku izraisīja šī viduslaiku tradīcija ar stiprām lokālām saknēm, dziļi personīga un nepolitiska tradīcija, kas cildināja nabadzību, mistisku līksmi, iecietību un tiešu Dieva pieredzi. Tāpat varēju arī uzminēt, kāpēc viņš izjuta vajadzību šo tradīciju uzskatīt par lētu kumēdiņu taisīšanu.

Tomēr varbūt man nebija taisnība. Kaut gan Navaids bija piecdesmit gadus vecs, viņš, pakistānietim neparastā kārtā, nebija precējies. Viņš apgalvoja, ka viņam nekad pat neesot bijusi draudzene. Viņš bija ļoti nabadzīgs, taču darbu nemeklēja. Tā vietā viņš vadīja dienas, apspriežot reliģiju vecpilsētas seno mošeju pagalmos. Viņš zināja no galvas lielu daļu persiešu dzejas, kā arī lielāko daļu Korāna. Viņš bija klejotājs un vienpadsmit gadus bija pavadījis Irānā — tūlīt pēc revolūcijas. Viņš bija ļoti rāms un miermīlīgs cilvēks, kurš neko daudz nekritizēja Rietumus un noraidīja lielāko daļu Pakistānas reliģisko līderu. Par spīti tam, ka viņš uzbruka dervišiem, Lahorā viņš zināja ikviena nomaļa dervišu kapa nosaukumu. Mēs atvadījāmies Šāha Džehana brīvdabas mošejas priekšā. Viņš bija nosēdies zem liela bodhi koka, lai skaitītu dhikr, meditatīvo mantru, ko iecienījuši sūfiji. Iedams projām, dzirdēju viņu atkārtojam: “Nav cita Dieva kā Dievs...”, seju viņam izgaismoja viegls smaids, viņš bija tik pilnīgi iegrimis šais vārdos, ka es nepavisam vairs nebiju drošs, kurš ir un kurš nav dervišs.

Raksta pirmpublicējums
 žurnāla Granta 2002. gada Nr. 78.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska