Debesu Gulagā

Solovku salu arhipelāgs atrodas Baltajā jūrā, 150 kilometrus no Polārā loka, četru stundu jūras brauciena attālumā no kontinenta. Lielākā no piecām salām aizņem 250 kvadrātkilometrus. No 1923. līdz 1939. gadam tur atradās Padomju Savienības pirmā koncentrācijas nometne – SLON. [1. SLON – krievu valodas saīsinājums nometnes nosaukumam Соловецкий лагерь особого назначения– Solovku īpaša uzdevuma nometne.] Tajo gūto pieredzi un iemaņas ieslodzīto pašapsardzes un “stukaču” sistēmā vēlāk izmantoja čekas un spaidu darbu nometņu iekārtā visā Krievijā.
Līdz nometnes ierīkošanai salā atradās 15. gadsimtā dibinātais Solovku vīriešu klosteris, viens no ietekmīgākajiem pareizticības centriem Krievijā. Solovku mūki, kas bija guvuši pārcilvēku slavu ar savu svēto dzīvi, meistarību kaujās, kuģošanā, saimniekošanā un mākslā, pretojās pareizticības reformas norisei, un Solovku klosteris kļuva par vecticībnieku pēdējo bastionu. 17. gadsimta beigās klosterim uzbruka cara armija, klostera mūki un zemnieki aplenkumā cīnījās septiņus gadus, un, tikai kāda mūka nodevība, atklājot slepenu eju zem cietokšņa mūriem, ļāva klosteri ieņemt. Visus klostera aizstāvjus, ap 500 cilvēku, sodīja ar nāvi, tomēr pēc neilga laika klosteris atkal atkopās un uzplauka senākajā godībā, savācot Krievijā lielāko ikonu, rituāla priekšmetu un zeltlietu kolekciju, kas tika izlaupīta 19. gadsimtā, kad klostera īpašumus nacionalizēja.
Klostera ēku ansamblis pašlaik iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā arhitektūras šedevrs. 1992. gadā to daļēji atdeva baznīcai, otrā daļā ierīkots muzejs. 2003. gada vasarā Solovku salu arhipelāgu apmeklēja apmēram 50 000 tūristu, un tas ir kļuvis par vienu no populārākajām kultūras un dabas tūrisma vietām Krievijā. Klostera ezera krastā un citās gleznainās salas vietās uzsākta Arhangeļskas guberņas amatpersonu  un uzņēmēju vasarnīcu celtniecība,  izraisot plašu sašutumu svētceļnieku aprindās, kas pieprasījuši ierobežot arī tūristu plūsmu.
2002. gadā krieviski tika izdota vēsturnieka un fotogrāfa Jurija Brodska grāmata Divdesmit īpašas nozīmes gadu, kurā apkopotas atmiņas un dokumenti par Solovku nometni. Pateicoties Brodska grāmatas iznākšanai Itālijā, Solovki kļuvuši par svētceļojuma vietu arī katoļiem, un Vatikāns šo grāmatu iekļāvis jaunajiem garīdzniekiem apgūstamās literatūras sarakstā.
Krievijā par Solovkos notikušo vēl arvien runā maz. “Pastāstiet, kas tajos Solovkos tāds īsti ir, šeit, pie mums, ar to vietu bērnus biedē,” lasīju kādā Krievijas tūrisma portālā uzdoto Maskavas studenta jautājumu. “Tur ir skaista daba, daudz odu, cara laikos bijis cietums, līdzīgs Ifas pilij, un dzīvo mūki, klosterī  var par brīvu palikt un paēst, ja vien šiem kaut ko drusku palīdz,” cits caur citu ņēmās stāstīt Solovkos pabijušie. Mutvārdu folklorā Solovki vēl arvien saistās ar drūmo cietumu, kas kopš 16. gadsimta atradās Solovku vīriešu klostera pagrabos, taču ārpus šaura inteliģences loka, kas lasījis Solžeņicinu  un Ļihačovu, Krievijā neviens nebiedē ar  tiem otriem Solovkiem – tiem, kas šausmu ziņā daudzkārt pārsniedz pārdesmit  baznīcas un cara pretinieku smakšanu cietumā. Tiem Solovkiem, kur izlaupītā klosterī ierīkotajā koncentrācijas nometnē laikā no 1923. gada līdz 1939. gadam tika nogalināti vai aiz aukstuma un bada gāja  bojā aptuveni miljons Staļina režīma politieslodzīto.
Ticība un nāve laikam ir tās lietas, par kurām runājot vispārīgi, visvieglāk kādu sakaitināt, vēlreiz pasakot jau simtreiz pateikto, vārdus, kas aiz biežās atkārtošanas zaudējuši nozīmi. Mani sauc Agnese, un es uz Solovkiem aizbraucu, lai apskatītos, kā tur izskatās šodien, pēc 500 gadu ticības un pēc 20 gadu nāves vakardienas, un es nezinu, ko lai par to pasaka.
Bet es uz Solovkiem esmu devusies tādās kā priecīgās brīvdienās, lai kopā ar diviem bezrūpīgiem ceļabiedriem pārliecinātos, vai abi – 15. gadsimta klosteris un pirmā Gulaga nāves nometne – tur ir joprojām.

Par aizmigšanu

Ir ļoti parasta un pacilājoša atvaļinājuma sajūta. Tuvojoties salai, varētu šķist, ka braucam uz Vidusjūras kūrortu – spilgti zilas debesis, spoža saule, jūra pilna medūzām un ūdenī izliecas milzīgie baltausu delfīni. Sēžam pārpildītā laiviņā un runājamies ar Pēterburgas studentiem, kuri brauc nirt pie klostera mūriem, lai meklētu nogrimušās klostera bagātības. Kā vēsta vairāki 1920.– 1923. gadā sastādīti Kemas apriņķa amatpersonu komisiju ziņojumi, pārveidojot klosteri par sovhozu Solovki, ievērojamā klostera bagātību kolekcija pakāpeniski izvesta. Daļa dārgumu tika izvietota muzejos, bet lielākā daļa – pazudusi. 1922. gada 4. jūnijā avīze Darba Ziemeļi ziņo, ka klosterim atsavināti, iepakoti un aizvesti “84 pudi sudraba, 9 mārciņas zelta (..) 384 briljanti, 120 ametisti, 80 topāzi, 70 granāti, 294 rubīni, 5 dimanti, 10 pērles (..), kopumā – 1988 dārgakmeņi.” 1923. gada aprīlī klosterī strādājusi komisija “tādu zeltlietu un sudrablietu atlasīšanai un izņemšanai no baznīcas apgrozības, kam nav lielas mākslinieciskas nozīmes, nolūkā pabalstīt izsalkuma mocītos Pievolgas apgabalu iedzīvotājus.”

Ziņojumos čekai, kur uzskaitīti atrastie un atsavinātie mākslas priekšmeti, parādās arī apraksti par to, kur un kādās neiedomājamās vietās komisiju darbinieki atraduši mūku dārgumus – iemūrētus klostera sienās, apraktus zemē metāla lādēs, slepenās slēptuvēs altārī. Iespējams, mūki daļu vērtīgās klostera senlietu kolekcijas sametuši ūdenī.

Solīto divu stundu vietā stipri iereibušais Vaņa sarūsējušajā zvejas motorlaivā mūs uz salu ved četras stundas, bet arī tas nespēj mūs skumdināt. No ūdens spoži balti iznirst deviņi klostera torņi.

Izkāpuši no laivas, saprotam, ka gleznainais skats bijis mānīgs – baltie torņi ir nolupuši un apkārt varenajam klostera ēku kompleksam slejas ciema iedzīvotāju mājas – bēdīgi grausti. Savā ziņā tas ir pat vēl skaistāk, un par savām pirmajām mājvietām izraugāmies telšu pilsētiņu klostera tuvumā.

Telšu pilsētiņu pārplūdinājuši krievu tūristi – krustu šķērsu izvilktas veļas auklas, uz kurām žūst vilnas treniņbikses. Skautu puisis Slava  no Maskavas mums palīdz sanest malku  un atrast dzeramā ūdens strautiņu. Viņš  un citi skauti šeit uzturoties jau vairākas  nedēļas, uz salas esot aizraujoši un viņi  katru dienu rīkojot sacensības mežā. Slavam patikuši ezeri, pa kuriem devušies ilgos  laivu pārgājienos, tikai muzejā esot bijis  garlaicīgi un auksti, skautu vadītāja tagad aizgājusi uz dievkalpojumu klostera baznīcā, pārējie palikuši lasīt sēnes.

Mazā birzīte, kurai cauri tek ledains strautiņš, noklāta atkritumiem un tūristu kakām. Slava un viņa draugi visu nakti auro dziesmas par māti anarhiju un cigarešu paciņu kabatā. Nolemjam, ka pēc pēcpusdienas dievkalpojuma klosterī dosimies prom no telšu pilsētiņas un birzītes, lai klīstu pa salas neapdzīvotajām daļām.

Par kaunu

“Visi, kam dvaša, lai slavē to Kungu,” dzied mūki, paslēpušies aiz grezna zeltīta ikonostasa. Šis noteikti ir pavisam jauns, spožs, un ne  tuvu nelīdzinās tam ikonostasam, kas, kā  atceras akadēmiķis Ļihačovs, tika pielāgots Solovku ieslodzīto drāmas kolektīva  vajadzībām, uz tā uzgleznojot fona dekorāciju. Ne tuvu tas nelīdzinās arī Jurija Brodska  grāmatā reproducētajai aizkrāsotajai ikonai  ar Svētā Zosimas attēlu, no kuras izgatavotas durvis koncentrācijas nometnes kantorim. Savukārt nometnes gūstekņa Dormidontova  sieva Natālija savās atmiņās atceras vēl kādu ikonu – barakai pielāgotajā Āvas kalna skitā, iekārtu tualetes durvju vietā.

“Kungs apžēlojies, Kungs apžēlojies,” te tagad dzied mūki, bet tieši šajā pašā telpā pirms  70 gadiem aktieri, izrādei pielāgotos mūku tērpos ieģērbti nometnes ieslodzītie dziedāja pavisam citas dziesmas.

Reiz pēc gadiem ziemas dienā sniegainā

Pulcēsimies kopā jautrā bariņā

Sāks tad atcerēties večuki:

Solovki, Solovki, Solovki [2. Pēc bijušā nometnes ieslodzītā akadēmiķa Ļihačova pieraksta, brīvs tulkojums.]

Mūziklus ar sarkastiskām dziesmiņām sacerēja drāmas grupas un vietējās avīzes dibinātājs, bijušais Tairova teātra aktieris ieslodzītais  Boriss Glubokovskis, bet pavadījumu izrādēm spēlējuši izcili mūziķi, viņu vidū ieslodzītie Pēterburgas orķestru mūziķi un diriģenti,  kuri uz nometni bija atvesti vēl frakās. Humors nez kādēļ nometnē tika atļauts, un nav īsti skaidrs, vai tādabrīvdomība tika pieļauta nometnes vadības neattapības, vai nedefinētās ideoloģiskās koncepcijas dēļ.

Nometnē tika pieļauts un pat veicināts arī zinātniskais darbs – galvenokārt atbalstīja ieslodzītie zinātnieki, kas vēlējās piedalīties  salas izpētē vai publicēt apcerējumus kriminoloģijā. Akadēmiķis lieratūrzinātnieks Ļihačovs atceras, ka tieši salas apkārtrakstā publicējis savu pirmo zinātnisko pētījumu. Tikmēr turpat aiz sienām, piemēram, ieslodzītais par nejaušu kaijas ligzdas izpostīšanu tika nošauts uz vietas un kāda vecticībnieku sekta, kas, saskaņā ar pārliecību, nedrīkstēja parakstīties par pārtikas saņemšanu, tikusi nosūtīta uz vienu no neapdzīvotajām salām  lēnai nomiršanai badā.

Bet tagad, kvēpekli šūpodams, taisnu  muguru iznāk garīdznieks un stingri nopēta apmeklētājus. Baznīcā atrodas tikai svētceļnieki, melnā tērptas sievietes un bārdaini vīrieši, neviena vietējā. Man blakus stāvošs vīrietis aizrāda, ka esmu apstājusies vīriešu pusē. Ai.  Tik ļoti kauns un dusmas uz sevi, ka varētu raudāt, liekas, kaut ko jau esmu paspējusi šeit saplēst un jāiet projām, mežā.

Vakarā pa klostera pagalmu starp tirgotāju būdām izklaidīgi klīst tūristu bari. Klostera  slēgtā daļa ir  nožogota ar restēm, tur noblietētā pagalmā redzam mūku melnos svārkos. Viņš  sēž uz koka beņķīša pie nobalsinātas sienas  un lūkojas saulrietā, viņam pie kājām guļ  ruds suns. Tūristi caur restēm bāž dārgu fotoaparātu objektīvus, kamēr mūks, šķiet,  neko nemana, tik smaida, pavērsis seju slīpās saules stariem.

Par mežu

Vairākas dienas, vai varbūt tās bija nedēļas, klīstam pa Lielās Solovku salas neapdzīvotajiem mežiem un tundru. Mežs smaržo, no lielajām, saldajām mellenēm vārām ceļinieku putru un skatāmies saulrietus neskaitāmo ezeru melnajos ūdeņos. Sala ir tikai 25 kilometrus gara un  10 kilometrus plata, un paši neticam, ka tur var klaiņot tik ilgi. Noklīstam no ceļa, un mums vairākas reizes piesitas lietuvēni. Maldāmies pa purvainām pļavām, līdz ceļiem grimstot mīkstās sūnās, atrodam cerīgas stidziņas, kas nekur neaizved, negaidīti uzduramies kādam no  500 gleznainajiem ezeriem ar purvainiem krastiem – tā ir tā pati daba, kas tik padevīgi ļāvusi sevi izmantot nometnes vadības neatrisināto problēmu piesegšanai. Gulaga Īpašā Uzdevuma nometnēs pirmos desmit gadus īpašais uzdevums vēl neesot bijis formulēts, spaidu darbiem bijusi tikai audzinoša nozīme un nometnes vadībai bijis grūti izdomāt, kur likt desmit tūkstošu cilvēku spēku uz salas, ko var izstaigāt kājām vienas dienas laikā. Līdzās baļķu bezmērķīgai vilkšanai no vienas vietas uz otru un atpakaļ, ieslodzītie nodarbināti arī ezeru pārliešanā – no viena āliņģa uz otru. Cilvēku bija kļuvis tik daudz, ka sanitārajās barakās izvietotos aiznesa līdz mežam un noguldīja zemē, lai nomirst, tad varēja nodarbināt citas vienības mirušo savākšanā un apglabāšanā.

Neteiktu, ka par visu to šeit būtu patīkami domāt. Vienīgie ienaidnieki nekam ir pārmērīgi smagās somas ar telti, katlu, cirvi un konserviem. Un protams, neizturamie odi, kas pamanās pa nakti ielīst teltī, sakost plakstiņus un kaklu un likt mosties bailēs, atceroties, ka šie paši odi tika izmantoti par nāvessoda metodi, nostādot notiesātos kailus uz akmens mežā un liekot stāvēt, līdz odi tos noēduši līdz nāvei.

Ik pa brīdim visā salā pilnīgi negaidīti iznirst svētvietas – akmeņu kaudzes, ar sanaglotiem koka dēļu krustiem; tikai uz vienas, netālu no neliela līcīša, ko mūki ar akmeņu krāvumiem norobežojuši no pārējās jūras zivju audzēšanai, sastopam svētvietu ar vārdu – šajā vietā 1429. gadā krastā izcēlās Svētais Savatijs un Svētais Germans, salas pirmatklājēji.

Abi Oņegas ezera Kirila Belozerska klostera mūki pēc sava skolotāja nāves devušies meklēt klusumu lūgšanām. Starecs Savatijs, kluss un askētisks sirmgalvis, rakstu zinātājs, un starecs Germans, viņa neizglītotais un dzīvespriecīgais biedrs. Kādu rītu viņi esot atraduši stāva kalna piekājē raudošu sievieti, Karēlijas piekrastes zvejnieka sievu, kuru ar nūjām piekāvuši divi eņģeļi un paziņojuši, ka sāmu pagāniem uz salu vairs nebūs nekāda braukšana un Dievs to uz mūžiem novēlējis pareizticīgo lūgšanām un gavēšanai. Kopš tā brīža abi mūki sapratuši savu izredzētību un pagānu zvejnieki vairs nav rādījušies. Apnikuši maldīties, satiekam “Germanu un Savatiju” turpat, salas augstākā punkta, Āvas kalna, piekājē.

Par debesīm

Nokāpuši no kalna, iegriežamies Savatija mītnē pavaicāt ceļu. Klusi smaidot bārdainajā sejā, vakara dzestrumā, odu apdžinkstināts, starecs Germans sēž laivā gleznaini aizaugušā dīķī un velk zivju tīklus.

“Zivtiņas ķerat?” apvaicājāmies.

“Nu jā, pavisam nedaudz,” viņš smalkā un glāsmainā balsī atbild.

Uzsmaidījis, mirdzinot zelta priekšzobu, garajos svārkos pīdamies, viņš nometas rasainajā zālē mums blakus. Apvaicājies, kā mūs sauc, no kurienes mēs, un vai esam noguruši, viņš, starojot labvēlībā, klusi pastāsta par koka namiņu pavisam netālu, liela meža ezera krastā, kur ir ugunskura vieta, pārtika un kur dažkārt pārnakšņojot noguruši ceļinieki. Piekodinājis gulētejot nodzēst ugunskuru, vēlreiz mīlīgi nosmaida un pastāsta par pelēko, dēļiem apsisto ēku, kurā viņš dzīvo. Pie tās atrodas kapsēta, bet salas informācijas centrs gribējis ierīkot viesnīcu tūristiem. Taču neizdarības dēļ viss apstājies pusceļā un tagad tajā, tāpat kā agrāk, piemājo savrupi Solovku klostera mūki. “Dievs pats izglāba, pareizi, kas nu tur ko taisīt viesnīcu kapos,” saka Germans.

Otrā rītā atgriežamies pavaicāt ceļu uz jūru. Blakus Germanam, kas iznācis pabarot suni, ieraugam Savatiju. “Vai jums vispār ir telts celšanas licence ārpus ciemata teritorijas?” viņš jautā, acīm nikni zvērojot, nemierā ar mūsu džinsaino parādīšanos, kas rupji saplēš spilgtā lapu zaļuma un mūku vienkāršā melnuma saspēli ainavā. Savatijs ir liela auguma un draudīgs, rādām viņam mežniecības izdotās papīra lapiņas. Noskaidrojis, ka viss likumīgi, viņš, nebilstot ne vārda, pagriež muguru un ieiet atpakaļ ēkā. “Vai jums, bērniņi, nevajag maizīti,” mums pavaicā Germans, kas mūsu sarunas laikā klusējis un smaidījis. “Vai nav smagi nest tik lielas somas? Man patīk latvieši, viņi ir tīrīgi un kulturāli ļaudis,” vēlreiz pasmaida Germans, un jautā to, ko acīmredzot gribējis pavaicāt jau sākumā. Vai mēs esam pareizticīgi? Nobīstamies, ka viņš var nožēlot savu laipno izturēšanos un ejam prom. “Lai Dievs jūs svētī, laimīgu ceļu,” viņš nosauc mums pakaļ. Pagriežamies un pamājam, viņš nosmaida un nez kādēļ nogroza galvu, pirms dodas atpakaļ mītnē.

Tā arī nepavaicājām viņa vārdu. Vēlāk atcerējāmies, kur bijām redzējuši Germanu jau iepriekš.

Par kāpnēm

Noguruši uzkāpjam stāvajā kalnā, un saprotam, ka baznīca kalna galā jau ciet, jo ir svētdienas vakars. Apgājuši vairākas reizes apkārt baznīcai, pamanām, ka uz lieveņa sēž atturīgi ģērbta jauna sieviete melnā lakatiņā. Viņai blakus uz kāpnēm uztupis mūks garā lindrakā, kas vēlāk izrādās Germans. Viņš atnesis divas konfektes Lācītis Ķepainītis, ko viņa sažņaugusi rokā. Abi smaida un risina rāmas sarunas, starp viņiem zemē atšķirti Svētie raksti, lejā augošo vareno koku galotnes ir acu augstumā.

“Sakiet, katedrāle ciet, ja?” skumji jautājam.

“Nu… ” sieviete paskatās uz mums, uz lakatiem mums galvās, uz mūku, lēnīgi pasmaida. “Labi, nāciet.” Germans atvadās un aiziet.

Viņu sauc Jeļena, viņa ir svētceļniece no Tveras, vasaras pavada Solovkos, lūdzot un gavējot un palīdzēdama klostera darbos. Viņa atslēdz durvis, no kurām dveš pagraba smaka un aukstums. Zemu noliecas, pārmet krustu, un ieved mūs tumšā, noplukušā telpā ar sabirzušu ķieģeļu un cementa sienām, bez altāra un gaismas. Telpu atsvaidzina dažas lētas ikonu reprodukcijas uz krāsaina papīra un uz metāla paplātēm degošas svecītes.

Nometnes laikā šajā telpā bija ieslodzīto soda izolators. Ieslodzītais Latvijas pilsonis, inženieris Jemeļjans Solovjovs ASV Hārvarda universitātei atstātajās piezīmēs nosauc šo vietu par “augstāko komunistiskā humānisma sasniegumu attieksmē pret nevainīgi ieslodzītajiem”. Sodītajiem tikai apakšveļā vajadzējis nepakustoties sēdēt nekurinātā telpā uz koka lāvām vienā pozā. Gulētejot viņi gūlušies uz grīdas četrās kārtās – viens otram virsū, lai kaut cik saglabātu siltumu. No Āvas kalna soda izolatora dzīvs neesot izkļuvis tikpat kā neviens, arī divi Āvas kalnu izcietušie atmiņu autori Solovjovs un Zaicevs pēc izkļūšanas no nometnes nodzīvojuši tikai septiņus gadus. Nometnē runājuši, ka ieslodzītie sodīti, piesienot viņus pie baļķa un laižot lejup pa stāvajām kāpnēm. Lejā nonācis jau asiņains līķis, kurā vairs nav bijis iespējams pazīt cilvēku, atceras Ļihačovs.

Labi pazīstams stāsts par Maksima Gorkija vizīti Solovkos. Rakstnieks 1929. gadā tika atsūtīts uz salu uzrakstīt “patiesību” iepretim Vatikāna un Rietumu žurnālistu izplatītajai “antisovjetiskajai propagandai”. Gorkijs Āvas kalna izolatorā ieraudzīja pavisam citu ainu – tīrās drēbēs sapostus cilvēkus, kas, sēžot pie galda, lasījuši avīzes; tiesa gan, tās ieslodzītie turējuši ačgārni, lai liktu saprast, ka izrāde speciāli iestudēta viņam. Gorkijs paņēmis tuvāk sēdošā avīzi, bez vārda runas apgriezis to pareizi un steidzīgi izgājis ārā. Iespējams, atkal uzsmēķēt. Kā raksta ieslodzītais Andrejevs: “Ar papirosu pirkstos, atspiedies pret sienu, bezpalīdzīgu, vecišķu skatienu viņš noraudzījies ieslodzītajos.” Liela daļa ieslodzīto bija izvesti mežā, lai barakas nešķistu pārpildītas, bet gar ceļu, pa kuru veda rakstnieku, zemē bija saspraustas svaigi cirstas eglītes. Nelīdzēja arī daudzās zīmītes, kuras ieslodzītie riskējot bija iespieduši mīlētajam rakstniekam rokās un kurās bija aprakstītas Solovku šausmas – vēlāk žurnālā Mūsu sasniegumi parādījās Gorkija raksts, kurā viņš, raksturodams Solovkus kā paradīzi zemes virsū, izdara slēdzienu: “Man liekas, secinājumi ir skaidri – tādas nometnes kā Solovki ir nepieciešamas.”

Bijušajā soda izolatorā ir drēgns un mitrs.  Jeļena pastāsta, ka mazajā, zāli apaugušajā pagalmiņā, kas apraujas ar stāvu krauju,  tikuši izpildīti nāvessodi. Mirušos atstājuši  guļam uz zemes, kamēr tie sastingst, un pēc t am pieslējuši pie baznīcas sienas – lai taupītu vietu.

“Lūk, lūk, šeit tas viss bija,” viņa saka un piesit pie grīdas ar kurpi. Viņa stāsta par Dievmāti, kas pastāvīgi uzturējusies izolatorā, stiprinot un mierinot nomocītos garīdzniekus, kam lūgties bijis aizliegts. Viņa stāsta par eņģeļiem, kas mierinājuši izmisušos un augšāmcēluši mirušos. “Tagad jūs te varat palūgties,” viņa nogaidoši uz mums skatās.

“Šī baznīca ir tā vieta, no kuras viss atkal  sāksies, tāpēc pret to jāizturas nopietni,”  saka Jeļena. Salā vairākkārt parādījusies  Svētā Jaunava – jau pirms koncentrācijas nometnes – un pareģojusi, ka šajā vietā,  kura tāpat kā Jeruzāleme ir uz 36. meridiāna, atrodas otrā Golgāta, šeit ir lielu ciešanu  un varenas atdzimšanas vieta, viņa stāsta,  noliekusi galvu. Un klosteris jau pamazām atkopjoties, no visas Krievijas braucot svētceļnieki un lūdzoties.

Par Gulagu

Visu nākamo dienu ceļš ved gar salas ziemeļu krastu, kur melnā jūra skalojas pret akmeņu krāvumiem. Kļūst ļoti auksts, vējš ir izturams tikai brīžos, kad uzspīd saule, debesis mainās katru minūti – no biezas, pelēkas mākoņu segas uz ātri skrejošiem baltiem mākoņiem. Ceļš bieži pazūd dziļās bedrēs, purvā un krūmos. Gar jūras krastu izvietotas šķības pelēku dēļu mājiņas, pie tām žāvē jūras kāpostus. Durvju priekšā sēž netīros vateņos satinušies vīri un smēķē, sarkanas sejas, acis mūs aplūko vienaldzīgi – kā aplūkotu pelēku akmeni ceļmalā. Vējš laikam aiznes sāņus mūsu sveicienus, viņi neatbild, mēs aizejam garām un tā viņi tur paliek, klusējot un raugoties tundrā.

Pievakarē ieklīstam Rebaldā, ciematiņā salas ziemeļos. Esam ļoti nosaluši un noguruši, lielākā daļa no tā, kas ir mugursomās, apēsta, tāpēc pošamies atpakaļ uz Solovku centru, bet, kad apjautājamies par tādu iespēju, visi rausta plecus un sūta pie “načaļņika” un “meistara” – Petroviča, smīnot bezzobainajām mutēm. Atbildējuši uz jautājumiem, viņi tūdaļ apklust un sārtām acīm lūkojas jūrā.

Sagaidījuši priekšnieku – garu, ūsainu veci šaurām acīm, noskaidrojam, ka ciemata vienīgais transports ir traktors, bet traktorists slims un guļ ar 40 grādu temperatūru. Načaļņiks izrādās varen valodīgs, kādu brīdi pat liekas, ka laipns. Viņš pastāsta, ka Rebalda ir “kāpostnieku” ciemats, vasarā visi ciema iedzīvotāji brauc jūrā vākt kāpostus, bet ziemā tos apstrādā un sūta Arhangeļskas konservu rūpnīcai. “Uz Solovku centru? Nē, tur neviens nebrauc, es pats reizi nedēļā pēc maizes visai sādžai aizbraucu, arī traktoristu pieskatu. Pārējos jau nevar laist, norausies un kas tad man jūrā pēc kāpostiem brauks. Vienīgi rīt, atbraukšot načaļņika načaļņiks Ivanovičs, viņš tuvumā zvejo zivis un brauks atpakaļ uz ciemu. Tad arī nāciet, paši runājiet, es sešos braucu jūrā,” viņš pasaka un aiziet.

Telts vieta atrodas pašā jūras krastā, starp lieliem akmeņiem un veciem laivu vrakiem, taču tur ir stindzinoši auksts. Sastingušiem pirkstiem sākam vilkt malku, kad pamanām – uz mūsu pusi nāk načaļņiks. Vīrs piedāvā apmesties viņa personīgajā “viesnīcā”, un mūs aizved uz vienu no šķībajām pelēko guļbaļķu mājām un paver istabas durvis, kur ir trīs gultas un sēž bārdains vīrs gaiši zilā apakškreklā, dzer no glāzes tēju un lasa avīzi. Načaļņiks (“nu, ej, ej, Kirilič!”) viņu izdzen un ierāda gultas. Siltums pārkurinātajā istabā ir gluži svētlaimīgs, uz mūra plīts žāvējas sēnes, tapetes nolupušas, bet visa istaba piekrāmēta nieciņiem. Načaļņiks piekodina neko istabā neaiztikt, pieprasa samaksāt un tad piepeši pārvēršas – vairs nesola rītā nokārtot mūsu aizvešanu uz centru, sak’, izgulēsieties – aiziesiet. Kad mēs minstamies, načaļniks sāk runāt nikni un pilnīgi nesaprotami, kādā īpašā mātes valodas dialektā, katra vārda galā nez kādēļ piemetinot piedēkli “na”. Gribam ar viņu vēl parunāties par salu, par klosteri, bet viņš kļūst izsmējīgs. “Kas tad tiem tur klosterī vainas? Labi dzīvo, galvenais, lūk, baznīctētiņš naudiņu sūta, tūristi skatīties brauc. Baznīcā? Kam te vaļas baznīcā iet, mums ir jāstrādā, to tik mūki tur var, caurām dienām lūgties un vēl ēdienu par brīvu dabūt. Vot, mūsējie dzer, bet ko jūs domājat, ne jau aiz labas dzīves dzer,” načaļņiks nospļaujas, naidīgi uz mums paskatās un iziet no istabas, aizcērtot durvis.

No rīta atbrauc Ivanovičs un par aizvešanu uzreiz pieprasa tikpat daudz, cik načaļņiks par viesnīcu. Vairāk kā stundu kratāmies kravas kastē kopā ar enkuru un pāris lielām, jēlām zivīm, pakaļ mašīnai izkārtu mēli visu ceļu skrien Ivanoviča suns. Galamērķī sniedzam Ivanovičam naudu, sakām paldies, uz redzēšanos, viņš izrauj naudu no rokām, pagriež muguru un pieliecas sunim. “Malacis, mīļā, kauliņu nopirkšu.” Kravas kastē laikam esam aizņēmuši suņa vietu.

Par ezeru

Apjukuši no negaidītās nelaipnības, klīstam  pa Solovku ciemata mazajām ieliņām. Ciematā dzīvo ap pusotra tūkstoša iedzīvotāju, cilvēki šķiet kā sarāvušies no ziemeļu vēja; mūs  satiekot, viņi nicinājumā novēršas un viņu  acīs atspoguļojas kaut kas starp vienaldzību  un riebumu. Daļa ciemata iedzīvotāju ir  Gulaga nāves nometnes uzraugu un ieslodzīto pēcteči.

Nometnes laikā patiešām dzima arī bērni,  bija pat īpaša bērnu baraka. Salā vīriešu skaits desmitkārt pārsniedzis sieviešu skaitu, uz salu atvestās sievietes ikreiz sagaidīt ieradusies nometnes vadība, darbinieki un ieslodzītie čekisti, kas izraudzījušies sev dāmas “saimniecības vadīšanai”, “asistentes” un  pat sievas. Tās, kas nav piekritušas –  visbiežāk jaunas un pat nepilngadīgas  meitenes –, nosūtītas tik smagos darbos ar trūcīgu pārtiku, ka pašas lūgušās savu labvēli,  lai viņas pieņem atpakaļ, taču nereti šī “pieņemšana” nozīmējusi tikai laika posmu  līdz nākamā sieviešu etapa pienākšanai,  pēc tam pazeminājusies sievietes vērtība  un viņu varējis pieņemt kāds zemāka ranga darbinieks vai ar uzkalpojies ieslodzītais.

Salinieku neuzticīgās acis šodien tūliņ pazīstam starp rāmajām svētceļnieku sejām. Lai gan tūristi nodrošina iztiku arī tiem salas iedzīvotājiem,  kas nav saistīti ar tūrismu, viņi nejūtas laipnību parādā. Lai atrastu izīrējamu istabu, nākas iet  un klauvēt pie visām ciemata durvīm. Oficiāli istabas salā izīrē pilnīgi visi, tāpat arī iespēju izmantot pirti un visi laivu īpašnieki var  pārcelt uz otru krastu, taču līdz piedāvāšanai neviens nenolaižas, pat ne Solovku muzejs  un informācijas centrs. Bez vārda runas  pagriezta mugura Solovkos nozīmē “nē”,  tālumā peldošs skatiens un īsi izmests  “ejam” nozīmē “jā”. Izņēmums bija kāda  desmit gadus veca meitenīte gumijas zābaciņos un nosalušām zilām rokām, kas pienāca apvaicāties, vai mums gadījumā nevajag tāss gredzentiņus un cibiņas. “Solovku bērza tāss,” viņa piebilda.

Dienas laikā ciematā tukšs, tikai daudz kazu, govju un bērnu pārāk lielās dēbēs, kuri klīst starp nolupušajām briesmīgajām mājelēm.  Ar diviem aprunājamies pie veikala, viņi pa abiem mēģina stumt velosipēdu. “Mēs vispār ejam māāājās, mēs ejam mājās,” vairākas reizes atkārto vecākā meitenīte, spiežot vaigu pie pleca, bet kā kārtainais pīrāgs savīstītais brālītis smaida pa visu netīro seju un piebilst, ka mammiņa aizgājusi uz pirti, bet tētis laivā aizbraucis pēc zivīm.

Apsēžamies pie Svētā ezera, kas skalojas gar pils mūriem un apēdam pēdējo, kas palicis mugursomās, dzerot aukstu kafiju ar biezumiem, kas negrimst lejā, karstais ūdens katliņā aukstajā vējā atdziest divās minūtēs. Ezerā, kas savulaik izrakts klostera vajadzībām ūdens ņemšanai, vēl arvien kā vasarā, tā ziemā tiek kristīti cilvēki. Pašlaik pa krastu pastaigājas pops augstā cepurē un resnu vēderu, nesot rokā mazu bērniņu, viņam nopakaļ iet jauna sieviete lakatiņā. Pie ezera pienāk un padzeras klaiņojošo govju bars, vēl pēc mirkļa atnāk jauna meitene spilgtā peldkostīmā, ezera malā ieziepējas un lēni brien svētajā ūdenī mazgāties. Atnāk arī divas sievas nogurušām sejām, atnes izskalot veļu alumīnija bļodās. Blakus ezeram ir futbola laukums, kurā kā sastindzis stāv bariņš baltās drēbēs tērptu skandināvu.

Par spoku

Izīrējam divriteņus tūristu bāzē, un aizbraucam pa mūku sakrauto akmeņu dambi līdz Muksalma salai, bijušajam koncentrācijas nometnes  sieviešu cietumam. Sala ir milzīga pļava, kur mūki turējuši lopus, jo klostera tuvumā turēt sieviešu kārtas lopus bija aizliegts. Divstāvu ēka atvērta, izdemolēta, arī šeit, šķiet, maz kas mainījies kopš Gulaga gadiem. Gaiteņos, kur agrāk “kā dzīvais paklājs” uz grīdas viena pie otras gulējušas ieslodzītās sievietes, iebrukusi grīda un griesti, kāpnes uz otro stāvu daļēji nobrukušas un ejot zvārojas, bet augšstāvā pēkšņi parādās divi lāčiem līdzīgi kucēni, melns un raibs, lai gan līdz tuvākajām mājām ir kilometri divpadsmit. Viņi skrien mums pretī, smilkstot laiza rokas, un staigā visur līdzi – rāpjas pāri gruvešu kalniem un nāk iekšā istabās. SLON pēdējā desmitgadē suņu uz salas nav bijis.  1929. gadā, apspiežot dumpi, vienā naktī uz kapsētu tika aizvesti un nošauti 300 baltgvardi. Vienam no virsniekiem piederošais suns izmisīgām gaudām pavadījis katru kapsētas virzienā aizvesto sodāmo grupu, nojauzdams, ka vienā no tām tiek nošauts viņa saimnieks. Pēc šī gadījuma aizkaitinātie uzraugi nošāvuši visus uz salas esošos suņus.

“Šajā salas daļā, starp citu, spokojoties,” mums stāsta satiktie bērni, “klīstot nometnē nomocītās sievietes baltās drānās.” Īsti nezinu, vai arī sunīši bija īsti.

Caur cietuma griestiem redzamas debesis, bet caur sienām – bezgalīgas pļavas. Vēlāk fotogrāfijās ar ēkām sajaukušās milzīgu konstrukciju ribas un izplūduši, neesoši tēli, kāpnes pārklājas ar sienu un no otrā stāva uz debesīm parādās vēl vienas kāpnes, debesis sajukušas kopā ar zemi un pļavā kā spogulī atspīd mākoņi. Nē, nebija nekādas dubultās ekspozīcijas, mūsu izvēlētajiem kadriem piekombinētos elementus līdz tam dzīvē nebijām redzējuši.

Par atmošanos

Pēdējā nakts uz salas bija sāpīga ķermeņa saspringšana sešu stundu garumā, no rīta vairs nebija spēka iekurināt ugunskuru. Ja šodien netiksim prom, beigsies arī nauda un paliksim šeit vienmēr, oktobrī sākas briesmīgas vētras un vēlāk jūra aizsalst, tad neviens no šejienes netiek prom. Atliktu vienīgi kā GULAGA ieslodzītajiem iet kājām 45 kilometrus, līdzi velkot laivas lāsmeņu pārvarēšanai.

Pa ceļam no telts vietas uz ostu – dzeloņdrātis, pussabrukušas barakas, klosterī kaut ko ar lielu troksni remontē un svētceļnieki vairs nav manāmi. Dodamies uz Solovku informācijas centra tualetēm, kur, kā izrādās, ir pat siltais ūdens, tomēr pēc īsa brīža tualetē ienāk nopietna kundze un saka, lai ejam ārā, nedrīkst tērēt maksātspējīgajiem klientiem paredzēto ūdeni. Vēl ātri netīrās zeķes pavelkam apakšā tīrajām, zem garajām biksēm pavelkam šortus, zem adītajām cepurēm – sasienam lakatus un apsēžamies ārā nosalt, atbalstījuši muguras pret sabrukuša ostas spīķera sienu. Ostā stāv sarūsējušas zvejas laivas, kurās atpūšas to saimnieki, zaļš klostera kuģītis, kas vadā svētceļniekus un elegants burinieks sarežģītu takelāžas tamborējumu. Pa kārtai sargājot  somas, ejam un lūdzamies uz kuģiem, bet salinieki izliekas nedzirdam vai arī bez vārda runas pagriež muguru. Beigās piebrauc lielais komercpārvadājumu prāmis, kura salons  nezin kā jau pārpildīts iedzērušiem un  smejošiem somu tūristiem. Pēdējiem spēkiem iespiežamies kuģī, salonā nav pat vietas,  kur varētu sēdēt zemē, tādēļ apguļamies  kuģa priekšgalā un satinamies guļammaisos.  Aiz aukstuma prāts liekas nedaudz aptumšojies. Satiekam arī Pēterburgas studentus, dārgumu meklētājus, viņu sejas tikpat pelēkas kā mūsējās. Viņi atraduši konservbundžas, kāpostus, akmeņus un dzeloņdrāšu ruļļus, visu, izņemot bagātības. Es savukārt atradu klosteri, atradu  arī GULAGU, viss tur ir, bet pūš pārāk stiprs  vējš.

Izbraucam cauri miglas gredzenam, kas ielencis salu, otrā pusē miglai paliek skaistā bargā sala, celta lielā mīlestībā un nojaukta lielā nāvē. Milzīga kaija nekustīgi turas virs manas nogurušās galvas, plēsīgajā knābī smīns. Smīns uzkrīt uz guļammaisa kā punkts uz i.

***

Vakar iegāju grāmatu veikalā, un tur Ulža Bērziņa Maijs debešos nocenots no trīs  latiem uz Ls 1,39. Autobusā atveru un  saprotu, ka viņš Solovkus, debesu Gulaga arhipelāgu, nosapņojis jau pirms manis:  “…par tauriņiem, kuri cīnījās zemajo pulkā, nebijās bezgalības un pārtapa arhipelāgā  gulgā, debesu Gulagā, tālāk par to, kā Viņš,  Kam visasākais šķēps, neņēma šķēpu rokā –  un tukšs tapa otru reizi.”