Daži apsvērumi par sērkociņu nozīmi izziņas teorijā

Silvijai Platai ir tāds dzejolītis — it kā par dabaszinātnēm. Oriģinālā tā nosaukums ir Natural History, termins, ko parasti attiecina uz tādām zinātnēm kā zooloģija, botānika, ģeoloģija, mineraloģija u.tml. Dzejolī stāstīts, kā aristokrātiskais valdnieks Prāts kvēlo mīlā pret tīro filosofiju un runājas ar zvaigznēm un eņģeļiem, kamēr pavalstnieki nīkuļo badā un nabadzībā. Līdz beidzot tie vairs nespēj viņu paciest, šo pašpasludināto dieviņu, saceļas, gāž no troņa, un varu uzurpē zemiskā, barbariskā prinča Sāpju Kliedziena līdzgaitnieki — zempierīši. Tāds mazs dzejolītis, kas drīzāk piederas dzejnieces pašnāvnieces dzejiskās izteiksmes ieskrējienam. Taču tas jo skaidri uzrāda divējību, kas šķeļ ikkatru cilvēku. Kā izturēties pret pasauli, kā to izturēt — vai mēģināt saprast, cerot kaut ko piesavināt vai vismaz pieradināt? Vai varbūt tikai ļauties un aizplūst?

Daudziem jo daudziem šie jautājumi šķiet nebūtiski, bet runāšana par tiem — tukša spriedelēšana. Ir citi — starp tiem uzkrītoši bieži gadās dzejnieki —, kurus šādi jautājumi pieved pie pēdējās izvēles.

Un tad ir vēl trešie. Viņi svārstās un šaubās, ik pa brīdim aizmirst, ko tikko sacījuši, un turpina jautāt.

Starp bieži apcerētām gudrībām ir divas: viena, kas saka, ka gudrais tiecas izzināt esošo un tad (varbūt) taps apskaidrots; otra, kas māca, ka apskaidrību var sasniegt, vienīgi atmetot iespaidus un sajūtas, ko rada (iluzorais) esošais. Neapstājoties pie neatbildamā jautājuma, kas ir apskaidrība un kāpēc tā vajadzīga, jāpiebilst, ka blakus abām pieminētajām gudrībām atrodama vesela gūzma visādu citādu gudrību — tautas, dzīves utt.

Tomēr cilvēkam, kurš labāk vai sliktāk paaudžu paaudzēm iedzimis tā saucamajā Vakarzemes kultūrā, nav tik vienkārši samierināties ar esošo kā šķitumu. Daudz saprotamāka vai vismaz pieņemamāka ir doma par realitāti, taustāmību, par kaut ko, kas no kaut kā sastāv, par likumībām, kas visu šo “kaut ko” organizē un, iespējams, pat virza no kaut kurienes uz kaut kurieni.

Varu saprast Uldi Tīronu, kad viņš kā skaldīt noskalda, ka viņam par “zinātni viss ir skaidrs”, un iegrimst kādā “iekšējā” ainavā, salīdzinājumā ar kuru pat Butānas karaļvalsts ir tik vien kā nožēlojama karikatūra. Bet, protams, es nevaru saprast šo viņa “iekšējo” ainavu, tāpat kā viņš — manējo. Šai ziņā “visi” ir “vienādi”.

Zinātnes saruna acīmredzot ir saruna par “ārējo” ainavu. Tomēr tas būtu pārāk vienkārši teikts. Visam pāri kā pati galvenā banalitāte klājas debesjums. Bērnudienu milzīgais debesjums, kas vasaras dienā augstu, augstu virs galvas nerimtīgi slidina ar noslēpumiem piebāztas mākoņu liellaivas, bet naktī griežas un mirguļo, un skan miljardu zvaigžņu neaptveramajā mašinērijā.

Kāds ir zinātnes nolūks — vai izskaidrot un sadalīt pirmreizinātājos šo neaptveramību, noslēpumainību un sentimentu? Vai varbūt tikai iekļūt tajā visā, salīdzināties, pielīdzināties un saplūst ar to?

Bieži saka, ka modernā zinātne ir radusies no alķīmijas. Bet varbūt tā ir tikai alķīmijas blakusprodukts? Angļu vai skotu 18. gadsimta gleznotājam Džozefam Raitam no Derbijas (pie viņa es vēl atgriezīšos vēlāk) ir tāda glezna Alķīmiķis, meklējot filosofu akmeni, nejauši atklāj fosforu. Lūk, nejaušības faktors! Nejaušība ir arī tā, ka, domājot par šī rakstiņa vajadzību (par imperatīvu, kas man lika gribēt tādu sacerēt), vispār ienāca prātā tāds latviešu mākslas pazinējiem mazzināms Britu salu gleznotājs. Jo bija tā. Beidzot darbu pie 12 sarunām ar zinātniekiem, man likās, ka tagad jāuzraksta arī tas, ko pats domāju par zinātni. Vispirms, dabīgi, gribējās izrādīties. Ņēmu no plaukta grāmatas, krāvu kaudzītēs, šķirstīju. Palasījos daudzināto Tomasa Kūna darbu Zinātnisko revolūciju struktūra (nekas, nebūdams izglītots eksaktajās zinātnēs, varu gandrīz visu saprast), ielūkojos tāda Imres Lakatoša sacerējumos, gandrīz jau sadūšojos uzprasīt kādam, ko nozīmē vārds “epistemoloģija” un… nu, tādā garā.

Bet tad, kā jau parasti tādos sakāpinātas pašsajūsmas brīžos, kad pats sev gandrīz jau sāku šķist kā brašs peldētājs “zināšanu okeānā”, man ienāca prātā sērkociņu kastīte. Jā, tieši sērkociņu kastīte, nevis, teiksim, dzēšgumija, kas savulaik tik ļoti nodarbināja kādu franču jaunā romāna meistaru. Sērkociņu kastīte man droši vien kaut ko nozīmē tāpēc, ka pamatskolas gados biju aizrautīgs sērkociņu kastīšu etiķešu kolekcionārs — apmeklēju filatēlijas veikalu Vaļņu ielā, kur varēja iegādāties šo etiķešu sērijas (paciņās pa simt vai varbūt mazāk). Etiķetes bija ražotas Krievijas sērkociņu fabriku (piemēram — Gigant) produkcijai, un attēli bija veltīti florai, faunai, kalnrūpniecībai, piecgades sasniegumiem, ceļu būves tehnikai un vēl visam kam. Man patika pētīt šos attēlus. Protams, bija arī citādi sērkociņu iepakojumi. Dažreiz varēja iemainīt kādu ārzemju kastīti, kas patiesībā bija tāds pārlokāms kartona vāciņš, uz kura varēja būt aplūkojama pat kailas sievietes fotogrāfija. Interesantas, bet pagrūti iegūstamas bija Latvijas sērkociņu fabriku eksportam domāto lielo iepakojumu etiķetes, sevišķi sērija ar seno Kornvolas (Lielbritānijā) raktuvju attēliem.

Ir cilvēciski gadījumi, kad sērkociņiem ir sevišķa nozīme: teiksim, risinās vai negrib risināties kāda ļoti svarīga saruna, un kāds no partneriem, vai nu lai nomierinātos un koncentrētos, vai lai maskētos, vai lai kaitinātu sarunbiedru, nepārtraukti velk laukā no kastītes pa sērkociņam, aizdedzina to un tur pirkstos tik ilgi, līdz gandrīz sāk svilt āda, nopūš liesmiņu, nodeguli izmet pelnu traukā un ņem nākamo.

Kādreiz, alu dzerot vai tāpat vien, kad galīgi nekā nav ko darīt, uzrodas viens, kurš ierosina uzspēlēt ar sērkociņu kastīti (es nezinu, kā šo spēli sauc) –– novieto kastīti uz galda malas tā, lai daļa no tās svērtos pāri malai, un tad ar vieglu knipi (īkšķis pret rādītājpirkstu) pasit to uz augšu. Ja kastīte nokrīt uz gala, tad ir visvairāk punktu.

Sērkociņu kastīte. Plāna finiera vai kartona kārbiņa ar uzbīdāmu vāka daļu. Kastītē ir sērkociņi — visbiežāk tie ir tievi koka puļķīši, kuriem galā ir “sēra” galviņa, lai gan patiesībā tas nav vis sērs, bet viegli uzliesmojošu vielu maisījums. Aplūkosim šo objektu kopu detalizētāk.

Kastīte un uzbīdāmais vāciņš ir telpiski ķermeņi — paralēlepipedi, prizmas, ko veido seši paralelogrami. Kastītei viens, bet vāciņam divi no šiem paralelogramiem ir nemateriāli, teorētiski. Objektam un tā daļām iespējams noteikt izmērus un aprēķināt tilpumu. Tā ir ģeometrija. Kā ģeometrisku ķermeni šo kastīti var ierindot kādā stereometrisko ķermeņu grupā vai klasē, var veikt šādas tādas matemātiskas darbības. Ģeometriski ķermeņi ir arī paši sērkociņi –– kātiņiem visbiežāk ir paralēlepipeda forma, retāk — cilindriska, “sēra” galviņa parasti ir lodveida (lasītājs, cerams, piedos, ka izsakos tik aptuveni).

Lai kastīte turētos vāciņā un izbīdītos tikai tad, kad pielikts zināms spēks, saskares zonā starp abiem paralēlepipediem var runāt par berzi un par inerces parādībām. Iespējams aprēķināt, kāds spēks jāpieliek, lai kastīti atvērtu. Šie aprēķini iekļausies fizikas vai, precīzāk, mehānikas interešu lokā. Skaidrs, ka ir arī kāds spēks, kas sērkociņus notur vaļējā, neapgāztā kastītē un liek tiem izbirt, tiklīdz kastīti apgāž otrādi. Runa ir par mijiedarbībām, ko izsauc gravitācija. No skolas grāmatas atceramies, ka, ja sērkociņi kritīs, tiem būs brīvās krišanas paātrinājums — 9,8 m/s2. Protams, ir gaisa pretestība un citi faktori un, ja nu gribas būt nopietniem, tad jāņem vērā universālā gravitācijas konstante — lielums, kas ikdienas prātam nav īsti saprotams un kas ļauj sērkociņu krišanu no kastītes uzlūkot par teorētiskās fizikas problēmu.

Tagad pievērsīsimies sērkociņa aizdedzināšanas vai uzraušanas jautājumiem. Par “uzraušanu”, šķiet visvairāk sakāmā būtu valodniekiem. Bet pati aizdedzināšana un degšana ir ļoti sarežģītu fizikālu un ķīmisku procesu rezultāts. Lai to izprastu, vajadzētu zināt “sēra” ķīmisko sastāvu, šo sastāvdaļu uzbūvi molekulārā un atomārā līmenī, to, kā elektroni maina enerģētiskos līmeņus, kā temperatūra pieaug līdz atzīmei, kad sākas sērkociņa galviņas pārklājuma reakcija ar gaisa skābekli — degšana. Tālāk iespējama jau liesmas izpēte, kur darīšana ar tādām zinātniskām disciplīnām kā plazmas ķīmija un plazmas fizika.

Taču sērkociņš — tieši pats kociņš — ir interesants arī pirms sadedzināšanas. Ir iespējams noteikt koka šķirni, no kuras tas izgatavots, ar dendrohronoloģijas metodēm var noskaidrot koka vecumu. Koksnes bioķīmiskā analīze, iespējams, var ļaut lokalizēt koka augšanas vietu un barošanās apstākļus.

Pamatjautājums tomēr daudziem jo daudziem būs tāds: vai zināšanas par visu iepriekšminēto palīdz vai traucē uzraut sērkociņu. Savādi, bet visdrīzāk jau ne palīdz, ne traucē. Absolūtajam sērkociņu lietotāju vairumam, kurš tos nedz izgudro, nedz ražo, vispār nekas par tiem nav jāzina. Jāspēj tikai aizdedzināt tad un tur, kur tas vajadzīgs. Kas zina, varbūt filosofs, tumsā maldoties, pēkšņi, kāda impulsa mudināts, tver pēc sērkociņu kastītes, kas viņam nezkāpēc ir kabatā, uzšvirkstina un sīkās, vējā trīcošās liesmiņas gaismā ierauga TO.

Lai tā notiktu, kādam kaut kur un kaut kad ir bijis jāsaprot, kāda ir sērkociņu kastītes uzbūve un darbības principi, bijis jāizgudro viegli uzliesmojošais “sērs”, kura sastāvā, starp citu, būtiska loma ir fosforam — elementam, ko Džozefa Raita gleznotais alķīmiķis nejauši atklāja, filosofu akmeni meklēdams.

Raita pazīstamākā glezna tomēr ir cita. Tās nosaukums ir Eksperiments ar gaisa sūkni. Gleznā redzams tas, kas tur redzams. Sers Kenets Klarks savulaik to aprakstīja tā: “Šī glezna ieved skatītāju jaunajā zinātnisko izgudrojumu laikmetā. Tas ir apbrīnojams sižetiskās glezniecības paraugs: dabas filosofs (tā 18. gadsimtā dēvēja vēlāk par zinātniekiem sauktos vīrus — aut.) ar saviem garajiem matiem un aizrautīgo skatienu, mazās meitenītes, kuras nespēj noraudzīties, kā iet bojā viņu iemīļotais papagailītis, prātīgais pusmūža vīrs, kurš viņām stāsta, ka zinātnes vārdā ir jānes šādi upuri, un domīgais vīrietis gleznas labajā pusē, kurš it kā vaicā, vai tiešām šādi eksperimenti dos cilvēcei ko labu.”

Daudzkārt jautāts, ko gleznotājs ar šo darbu ir vēstījis. Vai viņš brīdināja no nežēlīgiem eksperimentiem ar dzīvniekiem? Diezin vai. Atradu kādu skotu astronoma Džeimsa Fērgusona lekcijas fragmentu, kurā, runājot par eksperimentiem ar vakuuma sūkni, sacīts: “Ja kāds dzīvnieciņš, kaķis, žurka, pele vai putns tiek ievietots zem uztvērēja un gaiss tiek izsūknēts, dzīvnieku vispirms saspiež itin kā ar milzu svaru, tad tam iestājas konvulsijas un beigu beigās tas izlaiž garu visbaigākās un nežēlīgākās nāves agonijā. Bet, tā kā šāds eksperiments ir pārāk šokējošs ikvienam skatītājam, kuram ir kaut mazākās cilvēcības pazīmes, mēs dzīvnieku vietā izmantojam mašīnu, ko saucam par “plaušu trauku” — tajā ir pūslis, kas parāda, kā dzīvnieka plaušas tiek saspiestas līdz vismazākajam izmēram, ja no tām tiek izsūknēts gaiss.” Raits par šādu attieksmi zināja ļoti labi, jo pats mēdza klausīties Fērgusona lekcijas. Par savādu tiek uzskatīts arī tas, ka gleznā kā izmēģinājuma dzīvnieks attēlots papagailis — tolaik, tāpat kā tagad, dārgs un lolots ģimenes mīlulis. Parasti, ja arī veikti eksperimenti ar putniem, izmantoti zvirbuļi.

Skaidrs, ka, neraugoties uz tālaika glezniecībā pašsaprotamo stāstījuma klātbūtni, Raits ir nodarbojies ar gluži glezniecisku problemātiku, viņam saistoši bijuši gaismas efekti tādā gluži karavadžiskā izpratnē. Bet ne tikai. Sveces liesmai, kas 18. gadsimtā bija normāls apgaismojums, līdzīgi sērkociņa uzplaiksnījumam

ir īpatnība, ko velti meklēt šolaiku elektrificētajā telpā. Gaisma, te pieņemdamās, te noplakdama gaisa plūsmu iespaidā, izrauj no krēslainības (no normālā stāvokļa) pa elementam, pa sejas izteiksmei, pa emocijas momentuzņēmumam. Nav veseluma, statiskuma, pabeigtības, ir versijas, stāvokļi, hipotēzes. Un gleznas centrā redzamās meitenītes sejā ir nevis bailes un nepatika, bet gan pavisam kaut kas cits. Tā vien šķiet, ka sava iemīļotā papagailīša vietā viņa skata eņģeli, kurš lido pāri un ārpus laiku ierobežojumiem. Jā, apkārtējie, protams, pēc gleznotāja scenārija izspēlē sadzīves drāmu. Bet bērns redz tālāk.

Nez kāpēc šī glezna ienāca prātā tad, kad gatavojos rakstīt un kad drudžaini šķirstīju grāmatas. Un kad žurnāla Scientific Amercan pērnā gada decembra numurā ieraudzīju (fotogrāfijā) vienu no šābrīža daudzsološākajiem jaunajiem fiziķiem pasaulē, Kanādas Perimetra institūta pētnieci, grieķieti Fotini Markopulu Kalamaru. Viņa darbojas teorētiskās fizikas laukā, attīstot Rodžera Penrouza vēl sešdesmitajos gados izteikto hipotēzi, ka realitāte rodas no tādām kā cilpām, kas mijiedarbojas un kombinējas, veidojot tā saukto spinu tīklojumu. Ja izdosies, šī teorija varbūt spēs savienot relativitātes teoriju ar kvantu teoriju. Vairums no mums — tagadnes zemeslodes iedzīvotājiem — šo atklājumu vai saniegumu droši vien pat nepamanīs, jēgu sapratīs tikai daži. Bet eņģeļi droši vien priecāsies, jo kāds būs kaut ko sapratis par viņiem.

Fotogrāfijā izskatās, ka Fotini Markopulu Kalamara jūt eņģeļu klātbūtni. Galu galā grieķiem pie tā būtu jāatgriežas.