Dāvana sievietei 8. martā

Jo, kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā Tas Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā. Jesajas grāmata, 61, 11

Kādam amerikāņu rakstniekam ir teiciens – lai kādos garīgos padebešos tu lidinātos, tomēr ik pēc stundas tu esi spiests nolaisties uz zemes, lai pačurātu. Pačurāšana gan ne vienmēr ir negarīgs bezdomu brīdis, kas izgriezts no dienas derīgā laika, jo vai tad mazums dzirdēts par cilvēkiem, kas strādā pārblīvētos birojos, kur tualešu sterilais vēsums ir vienīgais patvērums, lai mazliet pastāvētu un padomātu. Bet runa nebūs par tualetēm. Es agrāk domāju, ka dienišķā iepirkšanās, kopš mums ir lielveikali, man nekad vairs nekļūs par garīgu pārdzīvojumu – no pārdevējiem es vairs nebaidos, iesaiņojumu košums ir notrulinājis manas vizuālās reakcijas spējas, rindās tagad nav jāstāv un tāpēc neviens svešķermenis vairs neapdraud manas auras brīvu starojumu. Vienīgais elements, kas visā procesā vēl mani saviļņoja, bija apziņa, ka visādi Latvijas dižgari – rakstnieki, mūziķi, aktieri un filozofi, no kuriem nevienam, cik man zināms, nav kalpotāju pārtikas iegādei, ik pārdienas kādā pelēkā ielā ir redzami mīdam sasalušo zemi ar Saulītes vai SuperNetto čabošajiem maisiņiem rokās. Pēdējā laikā dzīve tomēr ir iedragājusi manu vienaldzību. Pārmaiņas sākās tad, kad manas dzīvesvietas tuvumā uzcēla hipermārketu. (“Hipermārkets” nav tas pats, kas “megamārkets” vai “lielveikals” – tas ir lielāks, un lielāks par to dienās varētu kļūt tikai “hiperhipermārkets” vai “ultrahipermārkets”, un tāda diena reiz pienāks.) Šīs pārmaiņas nav saistītas ar piedāvājuma kvalitātes līmeni vai ar apkalpošanu, bet ar veikalu kā telpu, kurā līdz pārdošanas brīdīm (ja tas pienāk) tiek glabātas dažas preces, kas acīmredzami ir dzīvas. Savulaik presē izskanēja sašutums par Rimi reklāmu ar to priecīgi smaidošo cūciņu, kas uzmaukta uz iesma. Šī reklāma atklāj veikala filozofijas veidotāju miesniecisko izpratni par dabas bagātībām, bet, neskaitot morālo, citu ļaunumu nenodara – cūciņa nebija nofotografēta, tikai uzzīmēta tīši bērnišķīgā manierē. Daudz vairāk par cūciņu mani jau kopš veikala pirmsākumiem uztrauc pussprāgušās karpas, kas stūrītī “Dzīvas zivis” neiedomājamā saspiestībā tiek turētas akvārijam līdzīgā priekšmetā. Zinu jau, zinu – karpas paredzētas nosišanai un apēšanai, bet es nesaprotu, kāpēc veikala vadība nevarētu atlicināt līdzekļus un iegādāties vēl vienu akvāriju, lai radības pirms sava coup de gráce varētu, kā radušas, mazliet papeldēt. Ja jums ir mazi bērni tai vecumā, kad sāk jautāt, kur rodas šķiņķis un vistas stilbiņš, sirsnīgi iesaku hipermārketā Mols ap dzīvo zivju stūrīti mest lielu līkumu, jo tur šī gada 4. martā vismaz trīs karpām bija ievainotas spuras. Varētu pamatoti jautāt, ko es pati esmu darījusi, lai dzīvo zivju stāvoklis Rīgas hipermārketos uzlabotos? Jāatzīst – pagaidām neko, kaut arī man bieži ienākusi prātā doma, ka vajadzētu sākt šīs zivis intensīvi pirkt. Izklausās loģiski – ja es un tu katrs nopirksim pa vienai vai divām, pārējām akvārijā paliks vairāk vietas un nenāksies savainoties. Bet tā gluži nav. Jo, ja pēkšņi vienā dienā nopirktu četras karpas (kas, šķiet, būtu ļoti daudz, jo es nekad neesmu redzējusi, ka kāds tās pirktu), nākamajā dienā atvestu par četrām vairāk un akvārijā attiecīgi valdītu vēl lielāka saspiestība. Tāds ir tas apburtais loks, kurā griežas šī pasaule, – jo vairāk tu pieprasi, jo vairāk tev piedāvā, jo vairāk tu ņem, jo vairāk tev dod. Tomēr ar zivīm dzīvība Rimi tīklā vēl neaprobežojas. Dažkārt tur ir arī dzīvo ziedu stūrītis. Ja jums gadās nonākt Pārdaugavā un iegriezties hipermārketā Olympia, iesaku to apmeklēt. Stends ar uzrakstu “Telpaugi” atrodas vistālāk kreisajā stūrī no ieejas, vietā, kur senāk, pirms pārbūves, eksponēja mājdzīvnieku barību un vēl senāk – alkoholiskos dzērienus. Stends sastāv no pazema plaukta ar divām virsmām, kur cits pie cita saspiesti brūni plastmasas podiņi ar dažādām puķēm – ir gan tradicionālie ilggadīgie telpaugi, kā dracena vai maranta, gan arī izplaucētas pavasara sīpolpuķes. Par nožēlošanu, veikals vienmēr ir stipri pārvērtējis pieprasījumu pēc ziedošajiem augiem – no atvestajām kastēm ar hiacintēm vai narcisēm parasti nopērk tikai pāris podiņus. Latvietim, kura zemnieka dvēseles dzīlēs sēž arī mazs dārznieciņš, ir neērti likt ziedus vienā maisā ar pastēti un cūkas ribiņām. Senāk, pirms neatkarības, ziedus pirka tikai īpašos veikalos vai tirgū no dārzkopju rūpīgajām rokām. Kā šodien atceros vienas ārvalstu diplomātes izbrīnu 90. gadu beigās, kad viņa no saviem Vecrīgas apartamentiem teicās ik rītu ielās redzam cilvēkus, kas uz darbu dodas ar ziediem. Bet runa nav par to, ka lielveikalos nevajadzētu pārdot puķes. Runa ir par to, ka hipermārketos, it sevišķi Olympia, par telpaugiem neviens nerūpējas un galvenais – tos neaplej. Podiņus atved, sakrauj stendā kā konservus un aizmirst. Jau pēc diennakts sausajā gaisā puķpodu substrāts ir sabiris putekļos, kas izpaužas kā lapu nodzeltēšana un pumpuru sakalšana. Jāpiebilst, ka daļa puķu podiņos nemaz nav paredzēti kopšanai pirms pārdošanas, jo augu visā garumā nosedz polietilēna plēve, ko grūti noņemt, lai aplaistītu. Rezumējot: telpaugus lielveikalos tikpat kā nepērk, tāpēc tie šajās telpās tiek turēti ilgi un, tā kā tos nelaista, tie izskatās nepievilcīgi un tos pērk vēl mazāk... – atkal apburtais loks. Kopš iepazinos ar Olympia dzīvo ziedu politiku, sapratu, kāpēc lielveikali pārdošanai piedāvā tik daudz kaktusu. Šis tuksneša augs ne tikai visilgāk spēj izdzīvot nelabvēlīgos apstākļos, saglabājot pievilcīgu formu, bet arī simbolizē paša iestādījuma būtību – hipermārkets ir kā mirāža, ko tuksnesī uzbur slāpju mocīta pircēja pārkarsētās smadzenes. Par ziediem runājot, jāsaka, ka neesmu ļāvusi pilsoniskajai pasivitātei sevi nomākt un esmu centusies šai lietā ko darīt. 21. februārī griezos pie vienas no pārdevējām ar sūdzību, ka puķes nav aplietas. Pārdevēja atbildēja, ka es nevarot iedomāties, cik ļoti personāls šajā veikalā ir noslogots un ka vispār puķes tiekot laistītas “diezgan bieži” (par ko mani novērojumi neliecina). 25. februārī, kad hiacinšu tuksnesīgais stāvoklis stendā ir sasniedzis robežu, kad smiltis, podu paceļot, vienmērīgā tērcītē birst uz grīdas, biju gudrāka, ņēmu podiņu līdzi kā lietišķo pierādījumu un griezos pie kasiera Alekseja, cenšoties runāt pēc iespējas draudzīgāk: “Pasakiet, lūdzu, meitenēm, ka tās puķes vajag apliet... Redziet, zeme pavisam izkaltusi...” Viņš neatbildēja uz manu lūgumu (laikam nesaprot latviešu valodu), bet plati smaidīja, pildot savā darba līgumā ierakstīto punktu par laipnu izturēšanos pret klientiem. 2. martā, redzot, ka mani pūliņi nevainagojas ar panākumiem, uz pārdevēju, pērkot kārtējo nokaltēto augu, vairs tikai šņācu: “Vai jums nemaz nav sirds krūtīs?”, kaut pati sapratu, cik tas viss ir nožēlojami un muļķīgi – sirds pukstēja kaut kur neredzamā vietā zem sarkanā Rimi krekliņa. Puķe, starp citu, tā arī neatkopās, lai arī to pārstādīju leknā melnzemē. Tad pienāca 8. marts ar Rimi solījumu katrai sievietei svētkos dāvināt rozi (es tur biju pēcpusdienā, rožu vairs nebija) un veikala pavasara reklāmu, kurā attēlots sarkanu tulpju pušķis ar parakstu “Rimi mīl sievietes”. Vai hipermārkets mīl, piemēram, mani? Dāvana Latvijas sievietei 8. martā – podiņš ar nokaltušu Alpu vijolīti. Tāpat kā kaktuss, novītis zieds kaut ko simbolizē – tikai ko? Nākamajā rītā, šķiet, pienāca atbilde. Vismaz man. Kaut kur šajā lielajā mirāžu mārketā krievi bija nošāvuši čečenu teroristu Mashadovu. Čečenijas valdības vicepremjers Kadirovs šai sakarībā bija teicis, ka viņa nāve esot dāvana visām zemes sievietēm 8. martā.