"Dārgā dienasgrāmata,..."

Attīstītās valstīs – tas ir, valstīs, kur cilvēki māk rakstīt un viņiem ir vaļa un audzināšanas, izglītības vai vides radīta interese pašiem par sevi, – dienasgrāmatu vismaz reizi dzīvē ir rakstījis katrs trešais cilvēks. Savā autentiskajā jeb tīrajā formā dienasgrāmata – vismaz rakstīšanas periodā – ir paredzēta tikai paša rakstītāja lietošanai un tādējādi par īstām dienasgrāmatām nevar uzskatīt interneta dienasgrāmatas, kuras lasa un apspriež citi. Dienasgrāmata atšķiras arī no autobiogrāfijas jeb memuāriem, kas rakstīti retrospektīvi – ilgi pēc notikumiem. Dienasgrāmatu rakstīšana izplatīta gandrīz tikai zemēs, kas sakņojas kristietībā un kas kopš 20. gadsimta sākuma iepazinušās ar psihoanalīzi. Dienasgrāmata tās rakstītājam var kļūt par dzīvesveidu un veidot viņa dzīvi.

“Ceturtdiena. Ļoti vējains, silts. Nogulēju līdz pusdesmitiem. Dace atdeva Aijas papīrus, kārtīgi saspraustus. Pati labi izskatās, tāda nobriedusi, uzacu līnija ļoti izteiksmīgi kustas, kad runā. Aiz neko darīt un karstuma nopirku blūzi, rozā. Sanervozējos par darbu, pagājos uz priekšu divas lapas. Sāp muskuļi, it sevišķi kāju. Klubs ar parasto skaistuma un neglītuma parādi ģērbtuvēs man liek justies kā filmā, kur man ir labi atmaksāta, bet nenozīmīga loma. P. atsūtīja dažas īsziņas, vakarā vienu par pīlēm. Atkal filmas.”

Dažas rindiņas es izlaidu, tāpēc tā nav īsta lappuse no manas dienasgrāmatas, bet tikai paraugs. Pirms nedēļas dienas vienmēr lasāms datums treknākā tekstā.

Es neesmu ne laba, ne interesanta rakstītāja, jo rakstu ļoti sausi. Patiesībā nevis rakstu, bet pierakstu. Dokumentēju dienu. No notikumiem tur paliek tikai skelets un pat no ļoti lieliem – ļoti maziņš. Arī situācijas raksturoju kā telegrammās: “labi”, “slikti”, “satraucoši”, “garlaicīgi”, “bēdīgi”. Apzinos, ka ātri vien pārtrauktu rakstīt, ja rakstīšana sagādātu lielu intelektuālu vai emocionālu piepūli. Manā gadījumā tādi ir teksti, kuri kļūst publiski, tos publicējot, vai vēstules. Es nelietoju dienasgrāmatu, lai kaut ko konstruētu.

Nezinu, vai vienas dienas tekstā pasaku pašu būtiskāko, jo dažreiz to nemaz nav iespējams atšķirt. Daudz lietoju saīsinājumus. Dažas parādības vai notikumus nesaucu īstajos vārdos, bet kodētos apzīmējumos, – vai nu tāpēc, ka man nepatīk, kā šie īstie vārdi rakstās, vai arī tāpēc, ka es zinu, ka, vēlāk pārlasot, visu teikumu nodzēstu, jo tas izsaka kaut ko man nepatīkamu. Tomēr manā dienasgrāmatā nav tīšu melu un nav arī noslēpumu, jo pat ja kāds gadās, es to atklāju vēl pirms pierakstīšanas. Kā visiem rakstītājiem, man jāprot noiet pa virvi, kuras vienā pusē ir brutāla atklātība, kas rakstīšanas procesu padara pārāk traumējošu, bet otrā pusē – izdomājumi un mīkstinājumi, kas pašu dienasgrāmatu pārvērš par bezjēdzīgu fikciju. Ar dienasgrāmatas palīdzību var kaut ko sev iestāstīt. Bet var arī iestāstīt, ka tu sev tikai iestāsti. Vajag iziet cauri visiem šiem etapiem, lai nonāktu pie dienasgrāmatas, kas ir tīri kontemplatīva, un tad redzētu, ka tieši tajā tu sevi vislabāk atpazīsti.

Es esmu rakstītāja ar stāžu un ievingrinātu roku. Vidusskolā rakstīju skolas dienasgrāmatā ar sīkiem burtiņiem un lietoju saīsinājumus, lai klases audzinātāja nevarētu saprast. Pēc izlaiduma jūtu uzplūdā norakstīju visas aizmugurējās lapas un vāku. Tad daudzus gadus rakstīju mazajos garenajos blociņos – kalendāros, kur vienas dienas skeletam ir laukumiņš 4 x 6 cm. Divos kvadrātcentimetros var izstāstīt veselu stāstu, un šaurība atvaira liekvārdību. Pēdējā laikā rakstu uz datora – parastā baltā dokumentā. Starp dienām ir atstarpe – nakts. Kad pierakstītas apmēram 50 lapas, atveru jaunu. Literatūras kritiķis Filips Ležēns, kas kopš 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem pēta tā saukto autobiogrāfisko literatūru, grāmatā Dārgais ekrān... uzsver, ka pāreja no dienasgrāmatas kladītē uz dienasgrāmatu datorā ietekmē rakstīšanas paradumus. [1. Philippe Lejeune.  Cher écran... Journal personnel, ordinateur, Internet – Paris, Seuil, 2000.]

 Drukāts teksts ir uzskatāmāks un caurskatāmāks. Rindkopu uz ekrāna nodzēst ir vieglāk, nekā no kladītes izplēst lapu. Ekrānam ir citas prasības pēc glītuma un kārtības. Tas viss ir tiesa, taču man – droši vien pieraduma dēļ – formāta maiņa neko nemainīja. “Šodienu” pēc uzrakstīšanas es pārlasu tikai tik daudz, lai izlabotu lielākās pārsišanās kļūdas. Katrs dienasgrāmatas rakstītājs zina, ka labot kaut ko “vakardienā” ir negodīgi. Ja gribi ko piebilst pie “vakardienas”, piebilsti “šodienā”.

Es pierakstu tāpēc, ka citādāk es neatcerētos. Kaut gan iespējams, ka es neatcerētos, ja nepierakstītu, jo es vienmēr pierakstu. Atmiņa man ir gan “vāja”, gan “slikta”. “Vāja” tādā ziņā, ka veseli dzīves gabali no tās izkrīt un kaut kur pazūd, un “slikta” tādā ziņā, ka gadās atcerēties kaut ko, kas nav bijis, vai ar nepareizajām beigām, vai nepareizā kārtībā. Ja kādu kavēkļu dēļ es pāris diennaktis neesmu rakstījusi un tad cenšos aprakstīt pagājušās dienas, pieraksts vairs nav uzticams. Tas ir viens no veidiem, kā vislielākajā godprātībā un sirds šķīstībā ir iespējams falsificēt pašam savu pagātni. Neglābjami un nelabojami falsificēt, jo ja es, piemēram, kļūdītos ar datumu, kurā Latvija iestājās Eiropas Savienībā (uz mirkli iedomājoties, ka es pierakstu arī ko tādu), to pēc tam būtu viegli labot, tā kā šis fakts fiksēts simtos citu dokumentu. Savukārt, ja es nepareizi atzīmētu dienu, kad Ķīpsalā redzēju bebru, to neviens nevarētu pārbaudīt un tie uz mūžīgiem laikiem paliktu neatklāti meli. 

Otrs veids, kā neviļus falsificēt dzīves pierakstu, ir rakstīt pavirši. Pamanīt, ka izvēlētais vārds nav piemērots vai neprecīzs, bet steigas dēļ to tomēr atstāt. Pēc pāris mēnešiem fakts, ka vārds nebija piemērots, aizmirstas un to izlasa kā piemērotu. Es labi apzinos, ka apraksts notikumu (vai sajūtu) nekad precīzi neatspoguļo un ka pati notikuma fiksēšana pierakstā ir tikai tāds pašapmāns. Bet ir iespējams būt godīgam rakstīšanas brīdī – kaut vai savās vienkāršajās kategorijās “labi”, “slikti”, “satraucoši”, “garlaicīgi”, “bēdīgi”. Un man ar to pietiek, kad es iedomājos, kāda dziļa aizmiršanas bedre paliktu aiz muguras, ja nerakstītu vispār.

Dienasgrāmatas rakstīšana man ir veids, kā parādīt savu pietāti pret laiku. Jo vairāk rakstu, jo lielāka atbildības sajūta. Jo vairāk rakstu, jo labāk redzams, ka dienas un stundas līdz ar visu to saturu man nepieder. Tās paiet pašas un nevis paiet kaut kur šeit, kur es dzīvoju, bet paiet garām, ārā, prom pa ceļu. Dienu un stundu saturs tikai izņēmuma kārtā var būt atkarīgs no manas gribas. Kas bija tajā trešdienas pēcpusdienā laikā starp trijiem un četriem? Nekā tāda jau nebija, redzēju bebru.

Dienasgrāmatas rakstīšanas sākums vai atsākšana pēc pārtraukuma, vai intensitātes palielināšana vienmēr ir saistīta ar kādu pārdzīvojumu, kas rakstītājam liekas unikāls, – reliģisku saviļņojumu, iemīlēšanos, depresiju. Pārlasot vecās dienasgrāmatas, viens no lielākajiem atklājumiem ir savas dzīves cikliskums. Ne gluži iešana pa apli, bet iešana pa spirāli. Trīs minētie pārdzīvojumi atkārtojas ar noteiktiem starplaikiem. Veids, kā tiek aprakstītas sajūtas, ir gandrīz identisks, tāpēc par to es vairs nelauzu galvu. Bet notikumi mainās. Divus gadus pēc kārtas vienā un tajā pašā dienā nevar redzēt bebru. Vismaz ne vienu un to pašu.

Otra lieta, kas mainās, ir rakstītāja vienpatības pakāpe savā dienasgrāmatā. Manā gadījumā šī sakarība ir šāda – jo pārdzīvojums šķiet unikālāks, jo vairāk dienasgrāmata līdzinās vēstulei ar adresātu. Parādās “Tu” un “lūdzu”. Jautājumi, atbildes, pasvītrotas rindas, iekrāsoti paragrāfi (kladītē tie būtu izcelti ar krāsu zīmulīšiem). Tad tas atkal pāriet un tu paliec viens ar saviem sausajiem notikumiem. Tikai sēdi un skaties, un pieraksti. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem dienasgrāmatas terapija Amerikā ar labiem panākumiem tiek izmantota dažu psihisko traucējumu ārstēšanā. Tas ir, ārstējot cilvēkus, kuri vai nu netic nekam un kuriem var iemācīt ticēt vismaz vārdiem, vai arī tos, kas fanātiski tic vārdu maģijai un kuriem var iemācīt redzēt, ka vārdi visu laiku saka vienu un to pašu.

Es aizmirsu vēl kaut ko svarīgu. Žila Renāra smieklīgajā un cietsirdīgajā grāmatiņā par puisīti Rudīti un viņa vecākiem Rudītis, kam ir bijušas labas sekmes skolā un vispār teicama uzvedība, lūdz savam tētim, lai tas viņam nopērk kādu grāmatu, ko palasīt, un tētis viņam atbild: “Rudīt, tie, kas sarakstījuši grāmatas, ir tādi paši cilvēki kā tu un es. Uzraksti pats sev grāmatu un tad tev būs, ko lasīt.”

Rudīša tētis nedomāja dienasgrāmatu – drīzāk stāstu vai romānu ar spilgtiem personāžiem. Bet man visas dzīves laikā nav gadījies atrast aizraujošāku tekstu par pašas dienasgrāmatām – stāstiem vai romāniem ar spilgtiem personāžiem, ieskaitot galveno varoni. Notikumus, kurus tur izlasu, dažreiz atpazīstu kā kaut kur dzirdētus vai redzētus filmā, varbūt lasītus. Varu pat piedāvāt savus variantus nobeigumam.

Nav nozīmes iesaistīties diskusijā par to, vai dienasgrāmata ir literatūras žanrs vai nē, jo šodien neviens nevar pateikt, kas ir literatūra. Labi teksti ir tie, kas mums patīk. Ja izslēdzam no autobiogrāfiju kopas rakstnieku dienasgrāmatas kā īpašu kategoriju, tad izslēdzam tās, kas sarakstītas talantīgi, paliek tās, kurās ik pa brīdim, pašam autoram nemanot, uzpeld tādi spēcīgi, aizkustinoši teksti. Starp citu, man tā gadās arī ar čekiem, ko izsit Maxima lielveikalā, vai ar laika ziņām, vai ar lietošanas pamācību pie sadzīves tehnoloģijas.

Vēl paliek jautājums, kas ar dienasgrāmatu notiks pēc tam. Noliksi savu godīgo CD-ROM Par mani dienu pirms nāves skapītī ar mirstamajām drēbēm un tad citi domās, ka tā ir tavējā, un tikai tu pats nomirdams zināsi, ka tā ir pilnīgi sveša dzīve? Jā, tavs pilsoņa pienākums liek tev to darīt. Tieši pilsoņa pienākums, jo īstenībā tava dienasgrāmata tev nepieder. Lai cik dīvaini tas arī izklausītos, tā ir tautas nacionālā kultūras mantojuma daļa. Pat ja šis kultūras mantojums Latvijā vēl nav apgūts. Ja nekas cits, tad vismaz liecība par tiem bebriem kādreiz varbūt virzīs uz priekšu mūsu faunas izplatības vēsturi.

Medaļa par šī mantojuma vērtības apzināšanos pienākas franču literātu un kritiķu grupai, kas 1991. gadā nodibināja Biedrību autobiogrāfijas aizstāvībai un autobiogrāfiskā mantojuma saglabāšanai. [2. Association pour l’Autobiographie et le Patrimoine autobiographique.]

 Tas ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem literatūras vēsturē 20. gadsimta beigās, un es esmu droša, ka ar laiku kļūs vēl nozīmīgāks. Biedrība izdod savu žurnālu ar nosaukumu Vainojiet Ruso [3. Faute à Rousseau.], un Grenetas pilsētas municipālā bibliotēka viņiem ir piešķīrusi telpas krātuvei.

Jebkurš cilvēks šai biedrībai var iesniegt autobiogrāfiska satura tekstu franču valodā – savas vai savu mirušo radinieku dienasgrāmatas, dzīvesstāstus, dzimtas biogrāfijas, saraksti vēstulēs, kā arī ierakstus video vai audio kasetēs. Visu to, ko parasti māju bēniņos sagrauž žurkas vai ko mantinieki vienkārši sadedzina kamīnā. Materiāls tiek pienācīgi reģistrēts biedrības katalogā un atkarībā no iesniedzēja vēlmēm ir brīvi pieejams lasītājiem vai arī tiek glabāts slepenībā noteiktu laiku, piemēram, 100 gadus. Tāpat ir iespējams testamentā novēlēt biedrībai savu dienasgrāmatu pēc nāves. Informāciju par piereģistrētajiem materiāliem var lasīt biedrības žurnālā un tagad arī internetā. Paši biedrības locekļi veido vairākas lasītāju grupas, kas sapulcējas noteiktās mēneša dienās un, ja tāda ir teksta iesniedzēja vēlēšanās, materiālu izlasa un apspriež. Par pārsteigumu visiem, biedrība katru mēnesi saņem vairākus desmitus unikālu tekstu. Nosaucu dažus, nepavisam ne pašus vērtīgākos vai aizkustinošākos:
Fransuāza Bersanī, Korespondence. Četri manas dzīves gadi (104 neaizsūtītas vēstules vīrietim, kas viņu pametis);
Anna Delmasa, Ziemas dārzs (poētisks vēstījums brālim, kas pēc 12 šizofrēnijas gadiem izdarījis pašnāvību, 1993–2000);
Andrē Šabrū, Mana zeme un manējie (bērnība nabadzīgā zemnieku ģimenē, 1918–1931);
Klāra Venella, ?!... (dienasgrāmata, kas rakstīta gadu pēc saslimšanas ar krūts vēzi, 2000–2001);
Marsels Fontēns, Kara dienasgrāmata (militāro operāciju apraksts, 1914);
Nikola Lambolē-Kondē, Nestāstiet man par psihoanalīzi (psihoterapeites un psihoanalītiķes prakses dienasgrāmata, 1976–1987);
Antuanete Perbala, Dienasgrāmata (jaunas meitenes piezīmes klosterī, 1885–1887);
Elena Anglēsio, Mark, tev pieder debesis (dienasgrāmata, kas rakstīta pēc vīra nāves, 2000–2003).